"Tuviniekiem neviens nepaziņos par viņu nāvi." Baiss stāsts par diviem brāļiem Baltkrievijā, kuri alka atriebības (21)

Pirms pieciem mēnešiem Hanna Kosceva atradās tiesā, kad viņas abiem brāļiem Staņislavam un Iļjam tika piespriests nāvessods par slepkavību. Staņislavs ir 19 gadus vecs, bet Iļjam ir 21 gads.

"Kad tiesnesis nolasīja spriedumu, kurā bija teikts, ka brāļiem tiks izpildīts nāvessods, cilvēki tiesas zālē sāka aplaudēt," stāstīja Hanna.

"Sākotnēji aplaudēja tikai viens cilvēks, bet pēc tam viņam pievienojās visa zāle. Tajā brīdī nodomāju, ka mana dzīve ir beigusies," atminējās Hanna.

Sieviete piegāja pie kameras, kurā sēdēja viņas brāļi, un apskāva Staņislavu un Iļju. Viņa solīja, ka darīs visu iespējamo, lai brāļi varētu dzīvot.

Patiesībā Staņislava un Iļjas liktenis jau bija izlemts - nāve.

Maijā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko kādai Krievijas radio stacijai paziņoja, ka viņš pats personīgi kontrolējot šo lietu.

"Viņi ir draņķi, citu vārdu man nav. Viņi jau agrāk bija iekūlušies nepatikšanās un ir sodīti. Viņi nogalināja skolotāju, jo viņš vēlējās glābt puikas. Hanna ir bezgaumīga - askētisks elements. Skolotājs centās paglābt bērnus, bet viņi - visu nakti sēdēja un dūra viņam ar nazi," stāstīja Lukašenko.

Brāļu apelācija pret viņiem piespriesto sodu tika noraidīta 22. maijā. Pēc apelācijas noraidīšanas vienīgā cerība bija vērsties pie Lukašenko, lai viņš apžēlotu brāļus.

Viņam lēmums bija jāpieņem līdz 2. jūnijam, taču, ja tas tiktu mainīts, tad par to noteikti rakstītu visos medijos, tāpēc pašreizējais klusums ir aizdomīgi bīstams, vēsta BBC.

Māte nedrīkst piedalīties tiesas sēdē

Stāsts sākās pirms 19 gadiem, kad nomira brāļu mātes Nataļjas Kocsevas vīrs. Tolaik Staņislavam bija vien pieci mēneši, bet Iļja bija jau divus gadus vecs.

Lai pabarotu bērnus, Nataļja strādāja vietējā kolhozā par slaucēju. Pēc tam viņa dabūja darbu transporta kompānijā, kur reizēm maiņas ievilkās līdz vēlai naktij.

Staņislavu, Iļju un vecāko brāli bieži pieskatīja Hanna. Nataļja atzīst, ka nekad nav bijusi ideāla māte. Mājās bieži viesojās sociālie darbinieki, lai novērtētu bērnu aprūpes stāvokli. Viņi slavēja Nataļju, ka viņa gatavo ļoti gardus pīrāgus, taču atzīmēja, ka sieviete daudz lieto alkoholu.

Šādi Kocsevi turpināja dzīvot 13 gadus, taču tad, kad Iļjam bija 16 gadi un Staņislavam 14 gadi, viņi tika izņemti, jo skolā bija bieži kāvušies un to regulāri neapmeklēja. Puiši tika ievietoti bērnu namā.

Baltkrievijā, kad bērni tiek nogādāti valsts aprūpē, vecākiem ir jāmaksā rēķins. Nataļja joprojām valstij ir parādā aptuveni 4000 ASV dolāru jeb 10 000 Baltkrievijas rubļu. Katru mēnesi valsts saņem trešdaļu no sievietes mazās algas un tā tas turpināsies astoņus gadus pēc dēlu nāves.

Šī iemesla dēļ puišu māte nevarēja apmeklēt savus dēlus tiesas sēdē. Tiesa bija nolēmusi, ka Nataļja nedrīkst pamest Minsku, kamēr nav nomaksājusi parādu.

Atriebība

Kopš 2019. gada aprīļa, kad Staņislavs un Iļja tika apcietināti, Nataļjas vienīgā saskarsme ar dēliem ir bijusi ar vēstuļu starpniecību.

Ģimene neapstrīd lēmumu, ka abi jaunieši ir slepkavas un pelnījuši sodu.

"Es viņus nekādā gadījumā neattaisnoju, jo sodu viņi ir pelnījuši.

Tikai jautājums - vai viņi ir pelnījuši tādu sodu, kas laupīs viņu dzīvības? Vienā brīdī viņi laupīja kādas sievietes dzīvību, bet viņi paši sabojāja dzīvi sev, man un mūsu ģimenei," sacīja Hanna.

Tas notika pēc Staņislava 18. dzimšanas dienas, kad viņš beidzot tika izlaists no bērnu nama. Viņš kopā ar Hannu devās atpakaļ uz mājām, kur dzīvoja bērnībā - Čerikavas pilsētā, netālu no Krievijas robežas. Tikmēr Iļja bērnu namu bija pametis jau pirms diviem gadiem.

Prieks par atkalapvienošanos nebija ilgs. Dažas dienas vēlāk viņi devās atriebties kaimiņam, kurš bija sūdzējies sociālajiem dienestiem par to, ka Hanna tolaik nespēja kārtīgi parūpēties par saviem brāļiem. Staņislavs un Iļja nodūra viņu, kā arī pilnībā nodedzināja skolotāja māju.

Pēc aplausiem tiesas zālē, Hanna tika izdzīta no pilsētas. Reiz, kad Hannas dzīvesbiedrs un vecākais no trim brāļiem strādāja Krievijā, kāds mēģināja ielauzties ģimenes mājā.

Pēc šī negadījuma viņa nolēma pārvākties uz mazāku dzīvokli bijušajās militārajās kazarmās, kas atradās 140 kilometru attālumā. Viņa reizēm veic sešu līdz septiņu stundu ilgu braucienu ar vilcieniem un autobusiem uz tuvāko lielo pilsētu Mogiļevu, lai iegādātos pārtiku brāļiem cietumā.

Nāvessoda izpilde

Ar katru no brāļiem cietumā viņa satikās atsevišķi. Tikai pēc lēmuma paziņošanas Hanna uzzināja, ka tikai Baltkrievijā joprojām tiek izpildīts nāvessods.

"Slepkavām vajadzētu izciest mūža ieslodzījumu. Ne visi atstāj cietumu dzīvi, bet tas ir jāpacieš un jāizjūt nožēla. Nāvessods liedz ieslodzītajiem šo iespēju," uzskatīja Hanna.

Tiesā brāļi ir lūgušies, lai upura ģimene apžēlo viņus. Tāpat Staņislavs un Iļja ir lūguši iespēju satikt mācītāju.

Pašlaik brāļi atrodas aizturēšanas centrā Minskā. Tagad ir skaidrs, kur jau vairākus gadu desmitus Baltkrievijā tiek izpildīti nāvessodi.

"Viss ir gluži tāpat kā Padomju savienības laikos. Nekas nav mainījies - radiniekiem netiek atgriezti sodīto cietumnieku līķi, viņiem netiek atklāts nāvessoda izpildes laiks un apbedīšanas vieta," stāstīja cilvēktiesību aktīvists Andrejs Poluda.

Pēc cietuma bijušā direktora Oļega Alkajeva sacītā "nāvessodu izpilda viens cilvēks, kurš nošauj notiesātos."

"Nāvessoda izpildes laikā blakus atrodas ārsts, kurš apstiprina nāvi. Tāpat procedūrā klāt ir arī prokurors. Dažreiz, kad braucu ar metro es iedomājos, vai cilvēks, kurš piedalījies šādā procesā joprojām spēj dzīvot normālu dzīvi," sacīja Poluda.

"Ja es zaudēšu savus dēlus, es vairs nespēšu dzīvot," pārdzīvojumos dalījās Nataļja.

Pēc nāvessoda izpildīšanas Nataļja saņems paciņas ar dēla mantām un oficiālu vēstuli, ka nāves sods ir izpildīts.