Trokšņi, īpaši gremošanas, nav tīkami nevienam, tomēr ir cilvēki, kuriem ikdienā sastopamas skaņas sagādā īstas ciešanas. Viņi sirgst ar misofoniju, kas ir reāls neiroloģisks traucējums un rada pārlieku negatīvas emocijas pret konkrētām skaņām. Savā pieredzē ar portālu "Huffpost" dalījusies Bekija Veinhaimere. 

"Oskara" balvu pasniegšanas ceremoniju es gaidu tikpat stipri, cik sporta fani gaida čempionātus, taču došanās uz kino drīzāk līdzinās sportošanai, ne atpūtai vai mākslas baudīšanai," stāsta Bekija Veinhaimere no ASV, kura cieš no misofonijas.

Dodoties uz kinoteātri, Bekija bruņojas ar ausu aizbāžņiem. Tie Bekiju pasargā no iespējamās kņadas - popkorna kraukšķēšanas un konfekšu iesaiņojumu burzīšanas skaņām. Viņa ietērpjas savā ikdienas uniformā - džemperī ar kapuci, kas bloķē perifēro redzi, lai neredzētu cilvēkus ēšanas laikā.

Jā, ne tikai pati skaņa, bet arī citu cilvēku gremošanas process Bekijai ir sāpīgs atgādinājums par to, cik ļoti šī slimība ietekmē viņas ikdienu.

"Kinoteātrī es izvēlos vietu blakus sienai, bet blakus sēž mans vīrs. Tā es kaut cik varu izvairīties no nepatīkamajām skaņām. Ja man blakus sēdētu skaļš svešinieks, es atzītu sakāvi un pārsēstos citur," stāsta Bekija.

Sieviete tikai nesen atklāja, ka viņas adaptīvā aizsardzība pret šīm skaņām patiesībā ir neatklāta dzirdes stāvokļa rezultāts. Tādi fona trokšņi kā gremošana, žāvāšanās, košļāšana, tastatūras klikšķināšana un suņu riešana, kas parasti šķiet otršķirīgi blakustrokšņi, Bekijai šķiet kā nagu vilkšana pret tāfeli - šīs skaņas "iet viņai caur kauliem".

"Jau kopš sevi atceros, es esmu mēģinājusi slēpt šo stāvokli pat precīzi neapzinoties, kas man kaiš. Es vēl joprojām skaidri atceros skaņas, kuras bērnībā, ēdot brokastis, izdvesa mans brālis.

Neskatoties uz to, ka es atrados tālu no brāļa, pat citā istabā, es dzirdēju, kā viņš velk zobus pāri karotei. Es vēlējos kliegt un viņu par to iekaustīt.

Tomēr es apzinājos, ka neviens man neticēs, ka tik tālu dzirdu, tāpēc savu neapmierinātību centos slēpt," atmiņās dalās Bekija.

Skolā Bekija izvairījās draudzēties ar jauniešiem, kuri košļā košļājamo gumiju. Viņas mīļākie skolotāji bija tie, kuri klasē aizliedza to košļāt. Reiz, braucot ģimenes busiņā, Bekija no transporta izsveida un tālāk lika iet kājām savam jaunākam brālim, jo viņš pārāk skaļi košļāja.

Kad Bekija uzzināja savas slimības nosaukumu un saprata, ka nav vienīgā ar šādām problēmām, viņa jutās atvieglota.

"Tas viss mainījās pirms diviem gadiem, kad mans vīratēvs atsūtīja rakstu par misofoniju ar jautājumu: "Vai tā esi tu?" Tā nu es internetā uzmeklēju misofoniju un atklāju, ka tā ir nesen identificēta neiroloģiska slimība. Es uzzināju, ka visbiežāk ar šo kaiti slimo sievietes un, tāpat kā man, viņu slimība sāka progresēt pusaudžu vecumā," atklāj Bekija.

Līdz pat šai dienai Bekija nav spējīga padomāt, kad izdzird sev netīkamas skaņas. Daudz lasot un sevi par šo slimību izglītojot, Bekija atklāja, ka jo vairāk slimnieks saskaras ar noteiktu skaņu, jo spēcīgāk tā var ietekmēt, tāpēc misofonijas slimniekiem visbiežāk traucē ģimenes locekļu košļāšanas skaņas - tās, kuras viņi dzird visbiežāk.

"Gadu gaitā mana iecietība pret vīra košļāšanu, zobu tīrīšanu, kāju raustīšanu ir tikpat kā pazudusi.

Tagad, kad es kopā ar viņu ēdu vakariņas, es sēžu galda tālākajā galā un valkāju ausu aizbāžņus.

Kad vīratēvs man atsūtīja rakstu, es savu "īpaši jūtīgo ausu" dēļ cietu vairāk nekā jebkad iepriekš. Mēs bijām pārcēlušies uz Manhetenas centru rietumu pusē, kur mani nepārtraukti bombardēja lidmašīnu, helikopteru, sirēnu un taurējošu automašīnu skaņas. Es dzīvoju konstantā stresā," stāsta Bekija.

Sieviete aktīvi sāka pētīt, kā ir iespējams mazināt misofonijas iedarbību uz viņas ikdienas dzīvi. Viņa izpētīja kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju un apmeklēja audiologu, kurš izrakstīja dzirdes aparātu, kas izstrādāts, lai novērstu uzmanību no nepanesamajām ikdienas skaņām. Tā kā īsti nekas no izmēģinātā nepalīdzēja, Bekija atgriezās pie sevis izdomātajām tehnikām - džemperis ar kapuci, ausu aizbāžņi, ventilators istabas vidū, kas slāpē ielas trokšņus.

"Mani jaunie pārvarēšanas mehānismi ir radījuši nopietnus izaicinājumus. Pirmkārt, ja es valkāju troksni slāpējošas austiņas, lai izslēgtu trokšņainās ārpasaules skaņas, es nedzirdu nevienu, ar kuru esmu kopā. Tas nozīmē lielāku plānošanu un pielāgošanu. Kad kopā ar vīru braucam metro, es nēsāju austiņas un tā vietā, lai sarunātos, mēs savos tālruņos spēlējam "Scrabble". Pastaigājamies tikai mežos un ēšanu restorānos vai kafejnīcās aizstāj ēdiena piegāde uz mājām," stāsta Bekija.

Cīnīties ar šo slimību Bekijai ļoti palīdzējis viņas vīrs. Par laimi Bekija ir rakstniece un strādā no mājām. Tas nozīmē, ka dienas viņa pavada mājās un nav spiesta klausīties biroja kņadā. Bekija dod priekšroku filmu mūzikas celiņiem un audiogrāmatām.

"Ir daudz cilvēku, kas neuztver mani nopietni, tāpēc tie, kuriem ir misofonija, vilcinās cilvēkiem atklāt, kas notiek. Tomēr kopš es zinu, ka maniem traucējumiem ir nosaukums, esmu sākusi uzticēties dažiem tuviem draugiem un ģimenes locekļiem. Viņu atbalsts ir ļoti labvēlīgs un es vairs nejūtos tik vientuļa," dalās Bekija.

Dzīvojot ar Bekiju, ir jāņem vērā dažādi apstākļi. Piemēram, viņas mājinieki ir pieraduši, ka visu cauru gadu ir ieslēgts ventilators. Tāpat, meklējot mājvietu, Bekija noraidīja māju, kas atradās pārāk tuvu militārajai bāzei, jo bieži pāri lidoja helikopteri. Savukārt Bekijas vīram pirms sievas noskūpstīšanas vienmēr ir jāpārliecinās, vai Bekijai ausīs ir ausu aizbāžņi, jo arī skūpstīšanās skaņa viņā izraisa riebumu.

"Es ceru, ka kādu dienu atradīs veidu, kā šo slimību izārstēt pilnībā vai vismaz iespēju apslāpēt visspēcīgāko slimības izraisītājus trokšņus - sirēnas, lidmašīnas, helikopterus un motociklus. Līdz tam es turpināšu plānot savas dienas, lai pēc iespējas mazāk saskartos ar skaņām, kas man liek justies tik slikti. Cilvēkiem var šķist, ka es savu slimību pārspīlēju un es to saprotu.

Tomēr esmu apņēmusies dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Katra diena ir kā cīņa. Un es gribētu domāt, ka es tajā uzvaru," stāsta Bekija.