"Es pametu meitu zīdaiņa vecumā. Pēc 16 gadiem viņa man izglāba dzīvību." Kā laiks un māksla palīdzēja atkalapvienoties ģimenei

Metsons bija vien 16 gadus vecs, kad pirmo reizi satika sievieti, kura kļuva par viņa meitas māti. "Selānija ienāca vēstures stundā un es nodomāju, cik viņa ir apburoša. Uzreiz sapratu, ka man ar viņu ir jāiepazīstas."

Vīrieša vecāki bija mākslinieki un viņa patēvs strādāja par mākslas pasniedzēju vairākās skolās.

"Mēs ļoti daudz pārvācāmies, kad biju bērns, tāpēc man tā arī neizdevās pa īstam iedraudzēties. Es iepazinos ar cilvēkiem, un tad atkal mums bija jāpārvācas," atminējās Metsons.

Nebija dūšas kļūt par tēvu

Pēc dzīvošanas Francijas dienvidos ģimene atgriezās ASV un apmetās Jelovspringsā, Ohaio štatā. Tā bija vieta, kur Metsons pirmo reizi ieraudzīja Selāniju, kura kļuva par viņa pirmo draudzeni.

"Mēs vairākus gadus bijām kopā un tad izšķīrāmies. Pēc tam mēs satikāmies, taču tas nebija nekas nopietns, un Selānija palika stāvoklī," stāstīja vīrietis.

Metdžeimss par tēvu kļuva 18 gadu vecumā, taču viņš nebija gatavs šai lomai. "Es biju pārbijies un nezināju, ko darīt. Man nebija tik liela dūša, lai tiktu ar šo situāciju galā."

Selānija jaundzimušo meiteni nosauca par Taileri.

Kad Tailere nāca pasaulē, Metsons ieraudzīja un samīļoja savu meitu.

"Es viņu paturēju rokās aptuveni 30 sekundes un viss. Emocionāli es nesapratu, ka tas ir mans bērns."

Vīrietis sacīja, ka tajā brīdī sākusies viņa bēgšana prom no pilnīgi visa.

"Tā bija klasiska "cīnīties vai bēgt" reakcija. Man tolaik vispār nebija pašcieņas, es nolēmu bēgt un turpināju to darīt ilgstoši."

Kārtējā pārvākšanas vai bēgšana no atbildības?

Kādu laiku padzīvojis Bostonā un Monreālā, aptuveni 20 gadu vecumā Metsons pārvācās uz Ņūorleānu. "Biju vēl jauns, emocionāli nenobriedis, un tad attapos eksotiskā un pavisam citādākā vidē. Tā bija laba vieta, kur paslēpties."

Pat ja vīrietis centās paslēpties no savas pagātnes, viņam tas neizdevās pilnībā, jo tā viņam gadiem sekoja līdzi.

Savos mākslas darbos Metdžeimss sevi atainoja tā, it kā nestu smagu nastu. Mākslinieks piedzīvoja sabrukumu, kā dēļ "uz pailgu laiku" nonāca veselības aprūpes iestādēs.

Pēc izrakstīšanas Metsons ar laiku kļuva par populāru cilvēku Ņūorleānas franču kvartālā. Šī vieta ir labi pazīstama ar savu atmosfēru - naktsdzīvi, mūziku un burbonu.

"Kad ierados Ņūorleānā, es nevienu nepazinu, bet vēlāk kļuvu atpazīstams un pēkšņi pazinu visus," stāstīja mākslinieks.

Viņam tolaik nebija pat pastāvīgas dzīvesvietas. "Man bija tikai pildspalvas. Es sēdēju bāros, restorānos un kafejnīcās un cilvēki mani pieņēma kā tēlu un izrādi," sacīja Metsons.

Mākslinieka karjeras uzplaukums

Sākotnēji visa Metsona māksla tapa uz papīra, bet tad, kad viņš ieguva pastāvīgu dzīvesvietu, mākslinieks sāka veidot telpiskus darbus - viņš līmēja kopā dažādus priekšmetus.

Ātri vien Metsona karjera uzplauka un savus mākslas darbus viņš izstādīja dažādos šovos visā pilsētā. Lai nopelnītu iztiku, Metsons piestrādāja bāros un piegādāja picas ar velosipēdu.

Tikmēr viņa meita Tailere Hurvica auga Jelovspringsā kopā ar Selāniju, kura arī bija talantīga māksliniece. Arī abu meita jau agrā vecumā aizrāvās ar mākslu.

"Es biju ierauta radošajā vidē jau no pašas bērnības, un esmu tajā vēl šodien," sacīja Tailere.

Pēc šķiršanās no Metdžeimsa Selānija apprecējās un viņai piedzima vēl viena meita. Tailere atklāja, ka sākotnēji viņai neesot nemaz interesējis, kas patiesībā ir viņas bioloģiskais tēvs. "Es nebiju jautājusi, tāpēc nezināju," viņa stāstīja.

"Man bija daudz draugu, liela ģimene, varbūt tāpēc par to īsti nedomāju," atminējās Tailere.

Sasniedzis 30 gadu vecumu, Metsons Ņūorleānā tika atzinīgi novērtēts kā mākslinieks, kura karjera attīstījusies tieši šajā pilsētā.

Viņam bija pastāvīgs darbs - vīrietis restaurēja vecus celtnieku darbarīkus. Tāpat viņam bija divi suņi Pikaču un Pērle, kas Metsonam visur gāja līdzi.

Līdz tam viņa moto bija - dzīvo ātri un mirsti jauns, taču tad attapies, ka jau ir 30 gadus vecs, Metsons nolēma savu dzīvi mainīt.

Vīrietis izvācās no savas dzīvesvietas franču kvartālā un pat uz pāris gadiem nolēma pamest Ņūorleānu. Pilsētā viņš atgriezās 2005. gada pavasarī.

Vētra "Katrīna" izposta Ņūorleānu

"Es ierados savā jaunajā miteklī, izpakoju visas mantas un tad sākās postošā vētra," atminējās Metsons.

Spēcīgā viesuļvētra postīja pilsētu 2005. gada augustā. Tās rezultātā applūda lielas pilsētas teritorijas, dzīvību zaudēja gandrīz 2000 cilvēku, viens miljons iedzīvotāju tika evakuēti, kā arī sabruka ierastā kārtība un likums.

Piedzīvotais Metdžeimsu satrieca.

"Tā bija pilnīga postaža. Pat tagad, aizverot acis, es to visu redzu," stāstīja mākslinieks.

"Tika zaudētas daudzas dzīvības, viss bija salauzts. Veikali bija slēgti, pārtikas preces nebija iespējams iegādāties, bet noziedzībai tas bija ziedu laiks," atminējās Metsons.

Mākslinieka dzīvoklis applūda un viņš zaudēja teju visas mantas, kas viņam piederēja, ieskaitot gandrīz visus radītos mākslas darbus.

Baidoties, ka nespēs tikt prom no pilsētas, viņš kopā ar suņiem graustos pavadīja astoņas dienas. Pēc tam viņš atrada telefonu, kas strādāja, un sazinājās ar savu māti un kādu draugu, kurš palīdzēja Pikaču un Pērli nogādāt pie vecākiem Losandželosā.

Pēc pāris dienām arī Metsons pārcēlās uz Losandželosu un ievācās mazā dzīvoklī sliktā rajonā. "Kad ievācos, strādnieki visas apkārtējās mājas jauca nost. Tad mūsu četrstāvīgo namu apsēda zirnekļi un žurkas."

"Kāds man atdeva dīvānu, man bija mazs melnbalts televizors, pāris T-krekli, un tas bija viss," atminējās Metsons.

"Kad tiku pie ēdiena, es vienmēr dalījos ar suņiem," stāstīja Metsons. Savukārt tad, kad ēdiena nebija, viņš ēda suņu barību.

Metsons tika pie jauna darba un kļuva par krāvēju kādā mākslas preču veikalā, kur pelnīja septiņus dolārus stundā. Lai samaksātu par ceļu, viņš ubagoja sīknaudu. 

Katru reizi, kad viņš saņēma telefona zvanu, tās bija sliktas vēstis no draugiem par situāciju Ņūorleānā. Viņaprāt, draugi cieta no posttraumatiskā stresa sindroma, kura sekas var būt ļoti smagas.

"Daži sāka dzert, daži lietoja narkotikas, daži izdarīja pašnāvības," stāstīja vīrietis.

Metdžeimss emocionāli noslēdzās un pavadīja laiku, sēžot dzīvoklī un blenžot TV ekrānā. Viņš nespēja radīt mākslu un "gaidīja beigas".

"Man spēja pašsaglabāties zuda un zuda, un zuda, un man nebija neviena, pie kā griezties," viņš stāstīja, "līdz telefona zvans ne tikai mani izglāba, bet izmainīja manu dzīvi."

Negaidītais zvans no meitas

Tailerei bija jau 16 gadu, kad kādā dienā viņas istabā ienāca māte un iedeva meitai lapiņu, uz kuras bija adrese un telefona numurs. Viņa Tailerei pateica, ka tā ir meitenes tēva kontaktinformācija. "Mans domu gājiens bija - man nav ko zaudēt. Kad viņš pacēla, es nebiju emocionāla vai uztraukusies."

Izdzirdot telefona zvanu, Metdžeimss baidījās, ka tās būs kārtējās sliktās ziņas par draugiem.

"Vai esi kādreiz dzirdējis par tādu Taileri?" jautāja balss klausulē.

"Tailere, es tavu zvanu gaidīju 16 gadus," atbildēja vīrietis.

Tailere vaicāja: "Vai tu mani ienīsti?"

"Protams, ka neienīstu. Es pajautāju - vai tu ienīsti mani? Viņa atbildēja, ka nē," sarunu atminējās vīrietis.

"Te nu es esmu - mana dzīve ir sabojāta, man ir psiholoģiskas problēmas un man nav, ko viņai piedāvāt, bet mēs runājām par mūziku un vēl viss kaut ko" stāstīja Metsons.

Pēc telefonsarunas viņi nesarunāja, kā turpinās sazināties, taču abi zināja, ka var zvanīt viens otram, ja to vēlas. 

Metsonam šis zvans izmainīja dzīvi. Viņš nolēma, ka sniegs meitai vienīgo, kas viņam bija - savu radošumu.

"Es zināju, ka nespēšu viņai sniegt materiālās vērtības. Es būšu pats labākais mākslinieks, kāds vien varu būt - tā ir apņemšanās, pie kuras joprojām esmu palicis," stāstīja vīrietis.

Ar laiku Metsonam izdevās nostāties uz kājām, radīt un izrādīt savus mākslas darbus dažādās izstādēs. Pēc dažiem gadiem vienā no tām viesojās arī Tailere.

"Es biju ļoti satraukusies, jo nezināju, ko sagaidīt. Kad satikāmies un sākām runāt, viss šķita labi, tas likās dabiski un normāli, un es jutos ērti, esot es pati," atminējās Tailere.

Gadiem ejot, Tailere un Matdžeimss daudz ir apsprieduši, kāpēc tēvs pameta savu meitu. Tailere pret tēva lēmumu izturējās saprotoši un nenosodīja viņu.

"Viņa saprot, kāpēc man bija jādodas prom," sacīja Metdžeimss. "Mēs nesen runājām un viņa teica - tu nebūtu varējis tur dzīvot, tas nebūtu bijis labākais tev, neskatoties ne uz ko."

"Ir jauki, ka cilvēks, ko es pametu, skaidri saprot, kāpēc man tas bija jādara, un mani neatraida tā dēļ," viņš teica, "tas ir drosmīgi un patiešām apbrīnojami."

Tailere zina, ka par tēviem, kuri pamet ģimeni, ir sociāla stigma, bet sieviete uzskata, ka Metdžeimss darīja to, kas bija labākais viņam un beigu beigās - labākais arī viņai pašai.

Ja viņa būtu vadījusies pēc "sociālajiem standartiem" un tēvu nosodījusi, tas ne pie kā nebūtu novedis, uzskata Tailere. Tā vietā viņa ieguvusi jaunu ģimeni, jaunus iedvesmas avotus un "dzīvo lielisku dzīvi".