Vai neredzīgi un nedzirdīgi suņi spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi? Tāds jautājums noteikti nodarbina ne vienu vien cilvēku. Arī suņiem, kuriem nav dzirdes vai redzes, iespējams dzīvot laimīgu dzīvi un iemācīties pilnvērtīgi komunicēt, tomēr jāņem vērā - tas prasīs lielu darbu un pacietību.
"PetCity" suņu skolas treneris Ivars Lielpēteris stāsta, ka Latvijā neredzīgi suņi ir visai liels retums, savukārt nedzirdīgu suņu ir daudz vairāk, īpaši to, kuri dzirdi zaudē tieši uz vecumdienām.
Suns, līdzīgi kā cilvēks, ja zaudē kādas maņas, mācās tās kompensēt citos veidos. Ja cilvēki, kuri ir neredzīgi vai nedzirdīgi, iet pie ergoterapeitiem un mācās sadzīvot ar dzirdes vai redzes neesamību, tad suns pats iemācās pielāgoties apstākļiem. Un tas, kā viņš to iemācās, ir ļoti individuāli.
Ir svarīgi, lai ar nedzirdīgiem vai neredzīgiem suņiem strādātu kinologs, turklāt individuālajās nodarbībās, lai saprastu, kā vispār veidot komunikāciju, un tad mācītos piemērotāko komunikācijas metodi.
Saimniekiem, kuriem ir nedzirdīgi suņi, jārēķinās, ka tie mēdz būt ļoti skaļi, savukārt neredzīgi suņi mēdz būt daudz tramīgāki, un viņiem ir grūtāk iepazīt jaunas lietas.
Lai būtu iespējams komunicēt ar savu mīluli, nedzirdīgiem suņiem var iegādāties speciālas vibrējošās kaklasiksnas, kuras, saimniekam nospiežot podziņu, vibrē pie mīluļa kakla. Tādējādi suns saprot, ka saimnieks viņu cenšas sasaukt, un zina, ka viņš jāatrod.
"Protams, nav tā, ka suns to uzreiz zina, tas sunim ir jāiemāca, bet jebkurā gadījumā šāda komunikācijas metode pastāv," norāda eksperts.
Tā kā sunim galvenā valoda ir ķermeņa valoda, tad iemācīt nedzirdīgam sunim komandas nav nemaz tik sarežģīti. "Ar žestiem iespējams mīlulim daudz ko parādīt, un viņš ļoti labi var iemācīties saprast saimnieku."
Tomēr jārēķinās, ka nedzirdīgiem suņiem, bez iepriekš pieminētās skaļās riešanas, kuru viņi nespēj kontrolēt, var būt grūtības komunicēt ar saviem sugasbrāļiem. Tāpat, ja daba kaut ko atņem, tā dod kaut ko pretī, tādēļ nedzirdīgs suns daudz intensīvāk darbojas ar savu degunu. Līdz ar to saimniekam jārēķinās, ka suns daudz ko ar purnu var lasīt no zemes, uz kuras atrodas tādas baktērijas un lietas, kas četrkājainajam draugam var nākt par sliktu.
Saimniekiem, kuriem ir nedzirdīgs suns, jābūt uzmanīgiem ar sava mīluļa socializāciju. Kad svešs cilvēks tuvojas sunim, četrkājainis var viņu nepamanīt līdz pat pēdējam brīdim, kad cilvēks nonāk viņa redzeslokā vai mīlulim pieskaras, tādēļ suns var pamatīgi satrūkties. Šādas situācijas noteikti nevajadzētu pieļaut, jo suņa sirdsdarbība var šādu stresu neizturēt.
"Socializācijai ir jābūt krietni uzmanīgākai, vairāk jādomā līdzi, lai suns visu laiku no kaut kā neiztrūkstas. Līdzīgi ir arī ar suņiem, kuri viens otram tuvojas no pēcpuses un var sabiedēt nedzirdīgo dzīvnieku," norāda Lielpēteris.
Bieži pat gadās situācijas, kad saimnieks nepamana, ka viņa suns zaudē dzirdi, tādēļ, ja suns pēkšņi vairs neatsaucas uz vārdiem, kas iepriekš viņā izraisīja dažādas emocijas, noteikti vajadzētu apmeklēt veterinārārstu.
Eksperts skaidro, ka neredzīgiem suņiem vispiemērotāk ir dzīvot lauku teritorijās ar savu pagalmu. Viņiem ir grūti pārvietoties, tādēļ, ja priekšā ir daudz sienu, viņi tajās var nemitīgi ieskriet. Taču, piemēram, savu pagalma teritoriju suņi iemācās ļoti labi un tur spēj pārvietoties pilnvērtīgi.
"Tas gan nenozīmē, ka ar suni nevajag doties pastaigās, bet gluži doties uz pilsētas centru gan nevajadzētu, jo ko viņš tur darīs? Viņš visu laiku sevi traumēs, kaut kur ieskries, un viņam būs ļoti jāuzmanās, tādējādi radot sev nervu spriedzi. Tomēr ar neredzīgiem suņiem noteikti jādodas uz vietām, kur nav šķēršļu, piemēram, jūru. Jo jāņem vērā, ka arī neredzīgi suņi ļoti daudz "skatās" ar degunu, tādēļ viņi no pastaigām gūst smaržas un iespaidus," bilst Lielpēteris.
Tomēr, ja redzi zaudē dzīvnieks, kurš dzīvo pilsētā, viņa saimniekam mājvietā ir jānovērš visi šķēršļi, kas varētu sunim sagādāt grūtības vai traumas, piemēram, asi galdu stūri vai stikla galdi. Tāpat mājās noteikti nevajag uz grīdas likt jaunus priekšmetus. Arī pati māja visu laiku jāuztur kārtībā, lai sunim negadītos aiz kaut kā aizķerties un paklupt.
Neredzīgam sunim ir svarīgi iemācīt komandas, piemēram, "šķērslis", "stāvēt" vai "pacelt kāju", lai viņš zina, ka priekšā gaidāms pakāpiens. Lielpēteris norāda, ka neredzīgam mīlulim ļoti svarīga ir spēja uzticēties saimniekam, lai dzīvnieks ir drošs, ka viņa cilvēks savu četrkājaino draugu izvedīs cauri visiem šķēršļiem.
"Ja parastiem suņiem tiek mācītas tādas komandas kā "sēdēt" vai "gulēt", neredzīgiem suņiem komandu mācīšana ir orientēta uz to, lai palīdzētu viņam ar elementāru pārvietošanos - kaut kur neiekāpt vai neieskriet," skaidro kinologs.
Neredzīgu suņu apmācība ir diezgan specifiska un šabloniska, jo, ja suns redzi zaudē dzīves laikā, iepriekš jau viņam ir bijusi kaut kāda komunikācija ar saimnieku, no tā izrietot arī komunikācijai pēc tam, kad viņš ir zaudējis redzi.
"Neredzīgam sunim jānodrošina visai vienveidīga dzīve. Visiem maršrutiem jābūt vieniem un tiem pašiem, lai viņš daudzmaz spēj tajos orientēties," teic kinologs.
Jāņem vērā, ka arī ar nedzirdīgiem un neredzīgiem suņiem ir iespējams strādāt, komunicēt un iemācīt dažādas komandas, tomēr tas prasa darbu, laiku, pacietību un lielu cilvēku iesaisti.
Turklāt, kā rezumē Lielpēteris, ja dzīves laikā dzīvniekam gadās zaudēt redzi vai dzirdi, mīluļa saimniekam nav citu variantu, kā strādāt ar savu mīluli un iemācīt viņam adaptēties apkārtējā vidē, tomēr, ja ir vēlme neredzīgu vai nedzirdīgu suni ņemt no patversmes, šis lēmums ir ļoti rūpīgi jāpārdomā.
"Bieži galvenā bēda šādiem dzīvniekiem ir tā, ka viņus adoptē milzīgas empātijas vai žēluma dēļ, bet pēc tam cilvēkam nav nedz laika, nedz pacietības tikt galā ar šāda suņa audzināšanu. Šajās situācijās cietējs ir gan pats saimnieks, gan suns. Jo neredzīgam vai nedzirdīgam sunim pēdējais, kas vajadzīgs, ir žēlums, jo no tā viņam dzīve vieglāka nekļūs," tā Lielpēteris.
Raksts tapis sadarbībā ar "PetCity".
