Portāls "Historic UK" raksta, ka šis karš, iespējams, sava garuma, vai arī tieši pretēji - īsuma, dēļ daudziem ir nezināms. Kā jau katram karam, arī šim bija daudz cēloņu, kas lika abām pusēm ķerties pie ieročiem.

1890. gadā starp Apvienoto Karalisti un Vācijas Impēriju tika noslēgta vienošanās, kas paredzēja ietekmes sfēru pārdali starp abām šīm valstīm. Lai iegūtu nelielo, bet stratēģiski svarīgo Helgolandes salu arhipelāgu Ziemeļjūrā, Vācija atteicās no pretenzijām uz Zanzibāru.

Zanzibāra nekavējoties tika pasludināta par Apvienotās Karalistes protektorātu, par kura vadītāju tika iecelta britu marionete - Sultāns, kura uzdevums bija pārraudzīt reģionu. Hamads bin Tuvaini, kurš bijis britu atbalstītājs, par Zanzibāras sultānu kļuva 1893. gadā.

Hamads vadīja Zanzibārā vairāk nekā trīs gadus, līdz 1896. gada 25. gada augustā pēkšņi mira. Par viņa nāves patiesajiem iemesliem nekas nav zināms. Tiek apšaubīts, ka bin Tuvaini mira dabīgā nāvē - pastāv uzskats, ka viņu noindējis paša brālēns Halids bin Barghašs.

Šo pieņēmumu pastiprina fakts, ka dažas stundas pēc brālēna nāves bin Barghašs ievācās sultāna pilī un apstiprināja pats sevi par Zanzibāras sultānu. Bez britu piekrišanas.

Vietējie britu diplomāti ne pavisam nebija sajūsmā par šādu pavērsienu, tādēļ nekavējoties paziņoja, ka bin Barghašam ir jāatkāpjas no amata, jo viņam nav tiesību šādi pārņemt vadību. Protams, bin Barghašs ignorēja britu diplomātu brīdinājumus, un, tā vietā lai pamestu savu amatu, viņš sāka formēt aizsardzības spēkus, kurus izvietoja netālu no Sultāna pils.

Sultāna armija bija pārsteidzoši labi bruņojusies, taču - šis bruņojums savulaik bija kā dāvana no Apvienotās Karalistes. 25. augusta vakarā bin Barghašu sargāja vairāk nekā 3000 vīru liela armija, vairāki artilērijas ieroči, kā arī jahta tuvējā ostā.

Tajā pašā laikā briti saprata, ka ir gaidāms karš, tādēļ tam gatavojās arī Apvienotā Karaliste. Britiem vietējā ostā jau bija noenkurojušies divi kuģi - "HMS Philomel" un "HMS Rush", un tur esošie karavīri tika norīkoti aizsargāt Apvienotās Karalistes konsulātu, kā arī atturēt vietējos iedzīvotājus no nemieru rīkošanas. Britu konsuls Basils Keivs, kurš ieradās Zanzibārā, pieprasīja papildspēkus no cita kuģa, kas Zanzibārā pienāca 25. augusta vakarā - "HMS Sparrow".

Lai arī Keiva rīcībā bija ievērojami bruņotie spēki, viņš zināja, ka bez Apvienotās Karalistes valdības atļaujas viņam nav tiesību atklāt uguni. Lai sagatavotos iespējamajiem uzbrukumiem, Keivs nosūtīja telegrammu uz Ārlietu biroju, jautājot:

"Vai mums ir atļauts atklāt uguni gadījumā, ja situāciju Sultāna pilī neizdodas atrisināt mierīgā ceļā?" 

Kamēr Keivs gaidīja atbildi no Londonas, viņš turpināja izdot ultimātus bin Barghašam, taču - bez rezultātiem.

Nākamajā dienā vēl divi britu karakuģi ienāca Zanzibāras ostā, un uz viena no kuģiem atradās admirālis Harijs Rousons, kurš tajā laikā bija britu spēku komandieris Āfrikā. Šajā pašā laikā Keivs saņēma atbildi no Londonas, kurā bija rakstīts: "Jums tiek dota atļauja rīkoties tā, kā uzskatiet par atbilstošu, un jūs atbalstīs Viņas Augstības valdība.

Nerīkojieties gadījumā, ja neesiet pārliecināti par pozitīvu iznākumu."

Saņemot atļauju no Londonas, pēdējais ultimāts bin Barghašam tika izdots 26. augusta vakarā - tajā tika teikts, ka pašieceltajam Sultānam pils ir jāpamet līdz nākamās dienas deviņiem rītā. Acīmredzot Keivs neticēja, ka bin Barghašs varētu pamest pili, tādēļ naktī uz 27. augustu notika aktīva gatavošanās karam.

27. augusta rītā, ap plkst. 8, bin Barghašs atbildēja uz pēdējo ultimātu: "Mēs karogu nenolaidīsim un neticam, ka jūs mums varētu uzbrukt." Keivs atbildēja, ka "mēs to tik tiešām nevēlamies darām, bet no sava ultimāta neatkāpsimies un atklāsim uguni".

Deviņos no rīta tika dota pavēle britu kuģiem sākt pils bombardēšanu. Tā sākās pēc divām minūtēm, kā rezultātā bin Barghaša artilērija tika iznīcināta, un Sultāna pils sāka brukt. Lai arī pilī atradās bin Barghaša aizstāvji, pats "Sultāns" pa pils rezerves izeju izbēga, atstājot kareivjus cīnīties vienus. Kareivjiem gan nebija lielas izvēles iespējas - viņi atradās brūkošajā sultāna pilī. 38 minūtes vēlāk, Sultāna karogs tika nolaists, un karš oficiāli bija beidzies.

Lai arī karš ilga nedaudz ilgāk par pusstundu, zaudējumi bija ievērojami - bin Barghaša aizstāvju vidū bija vairāk nekā 500 bojāgājušo un ievainoto, kamēr britu pusē bija tikai viens ievainotais, kurš vēlāk atveseļojās slimnīcā.

Apvienotā Karaliste bija uzvarējusi karu, kas tai atkal ļāva iecelt savu Sultānu - Hamudu, kurš valdīja Zanzibārā nākamos sešus gadus.

Savukārt bin Barghašam izdevās veiksmīgi aizbēgt no Zanzibāras - viņš kopā ar domubiedriem ieradās vietējā Vācijas Impērijas konsulātā. Pretēji britu lūgumiem izdot bin Barghašu, Vācijas flote viņu aizveda uz mūsdienu Tanzānijas teritoriju, kas tolaik bija Vācijas kolonija.

20 gadus vēlāk, Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā, Apvienotā Karaliste iekaroja Austrumāfriku, un bin Barghašs tika apcietināts - viņš tika aizvests uz Svētās Helēnas salu, kur arī izcieta sodu. Pēc soda izciešanas viņš atgriezās Austrumāfrikā, kur 1927. gadā nomira.

Mūsdienās Zanzibāra ir autonoma Tanzānijas province. Pētnieki norāda, ka kopš 1896. gada notikumiem nākamajos 67 gados, kad Zanzibāra atradās britu kontrolē, reālas pretestības kustības neveidojās, jo Apvienotās Karalistes Karaliskās flotes spēks, kā arī parādītais 38 minūšu karā, nevienam neradīja vēlmi "pārbaudīt", uz ko flote ir spējīga.

Tāpat tiek norādīts, ka mūsdienās ar 38 minūtēm bieži vien ir daudz par maz atsevišķām policijas operācijām, taču šo noteikti nevar dēvēt par "operāciju", jo, atbilstoši visiem noteikumiem, tas bija karš, jo norisinājās starp divām valstīm.