Portāls "Historic UK" raksta, ka šis karš, iespējams, sava garuma, vai arī tieši pretēji - īsuma, dēļ daudziem ir nezināms. Kā jau katram karam, arī šim bija daudz cēloņu, kas lika abām pusēm ķerties pie ieročiem.
1890. gadā starp Apvienoto Karalisti un Vācijas Impēriju tika noslēgta vienošanās, kas paredzēja ietekmes sfēru pārdali starp abām šīm valstīm. Lai iegūtu nelielo, bet stratēģiski svarīgo Helgolandes salu arhipelāgu Ziemeļjūrā, Vācija atteicās no pretenzijām uz Zanzibāru.
Zanzibāra nekavējoties tika pasludināta par Apvienotās Karalistes protektorātu, par kura vadītāju tika iecelta britu marionete - Sultāns, kura uzdevums bija pārraudzīt reģionu. Hamads bin Tuvaini, kurš bijis britu atbalstītājs, par Zanzibāras sultānu kļuva 1893. gadā.
Hamads vadīja Zanzibārā vairāk nekā trīs gadus, līdz 1896. gada 25. gada augustā pēkšņi mira. Par viņa nāves patiesajiem iemesliem nekas nav zināms. Tiek apšaubīts, ka bin Tuvaini mira dabīgā nāvē - pastāv uzskats, ka viņu noindējis paša brālēns Halids bin Barghašs.
Šo pieņēmumu pastiprina fakts, ka dažas stundas pēc brālēna nāves bin Barghašs ievācās sultāna pilī un apstiprināja pats sevi par Zanzibāras sultānu. Bez britu piekrišanas.
Vietējie britu diplomāti ne pavisam nebija sajūsmā par šādu pavērsienu, tādēļ nekavējoties paziņoja, ka bin Barghašam ir jāatkāpjas no amata, jo viņam nav tiesību šādi pārņemt vadību. Protams, bin Barghašs ignorēja britu diplomātu brīdinājumus, un, tā vietā lai pamestu savu amatu, viņš sāka formēt aizsardzības spēkus, kurus izvietoja netālu no Sultāna pils.
Sultāna armija bija pārsteidzoši labi bruņojusies, taču - šis bruņojums savulaik bija kā dāvana no Apvienotās Karalistes. 25. augusta vakarā bin Barghašu sargāja vairāk nekā 3000 vīru liela armija, vairāki artilērijas ieroči, kā arī jahta tuvējā ostā.
Tajā pašā laikā briti saprata, ka ir gaidāms karš, tādēļ tam gatavojās arī Apvienotā Karaliste. Britiem vietējā ostā jau bija noenkurojušies divi kuģi - "HMS Philomel" un "HMS Rush", un tur esošie karavīri tika norīkoti aizsargāt Apvienotās Karalistes konsulātu, kā arī atturēt vietējos iedzīvotājus no nemieru rīkošanas. Britu konsuls Basils Keivs, kurš ieradās Zanzibārā, pieprasīja papildspēkus no cita kuģa, kas Zanzibārā pienāca 25. augusta vakarā - "HMS Sparrow".
Lai arī Keiva rīcībā bija ievērojami bruņotie spēki, viņš zināja, ka bez Apvienotās Karalistes valdības atļaujas viņam nav tiesību atklāt uguni. Lai sagatavotos iespējamajiem uzbrukumiem, Keivs nosūtīja telegrammu uz Ārlietu biroju, jautājot:
"Vai mums ir atļauts atklāt uguni gadījumā, ja situāciju Sultāna pilī neizdodas atrisināt mierīgā ceļā?"
Kamēr Keivs gaidīja atbildi no Londonas, viņš turpināja izdot ultimātus bin Barghašam, taču - bez rezultātiem.
Nākamajā dienā vēl divi britu karakuģi ienāca Zanzibāras ostā, un uz viena no kuģiem atradās admirālis Harijs Rousons, kurš tajā laikā bija britu spēku komandieris Āfrikā. Šajā pašā laikā Keivs saņēma atbildi no Londonas, kurā bija rakstīts: "Jums tiek dota atļauja rīkoties tā, kā uzskatiet par atbilstošu, un jūs atbalstīs Viņas Augstības valdība.