Autoavārija, vēzis un vēlēšanas satikt Gorbačovu. Stāsts par pusaudzi, kura kvēlākais sapnis bija izbeigt Auksto karu

1986. gada vasarā 15 gadus vecais Džefs ar velosipēdu devās uz vietējo elektropreču veikalu, lai nopirktu detaļas un varētu pabeigt būvēt lāzeru. Šis brauciens mainīja puiša dzīvi, jo pusceļā viņu notrieca automašīna.

"Viņa brauca no citas puses, mani neredzēja un ietriecās tik spēcīgi, ka aizlidoju piecus metrus tālāk. Kad piezemējos, es ar visu spēku atsitu pakausi pret asfaltu," sacīja Džefs.

Puisim nebija uzvilkta ķivere un viņš uzreiz zaudēja samaņu. Dažas stundas vēlāk Džefs pamodās slimnīcā un šķita, ka puisim viss ir kārtībā. Jau tajā pašā dienā viņš tika izrakstīts no slimnīcās un devās mājās.

Šķita, ka viss būs kārtībā, taču pēc dažām nedēļām pusaudzim sākās lēkmes un viņš atkārtoti tika nogādāts slimnīcā. 

Pēc veiktajām medicīniskajām pārbaudēm ziņas bija ļoti sliktas - smadzeņu vēzis. Sliktāku situāciju padarīja fakts, ka ārsti teica, ka šis ir īpaši agresīvs vēža paveids. Mediķi prognozēja, ka Džefs vēl nodzīvos tikai divus gadus.

Džefam bija nepieciešama steidzama operācija. Pēc sešu stundu ilgas operācija ārstiem izdevās ļaundabīgo audzēju izņemt.

Zinātne interesēja jau no mazotnes

Džefs bija jauns un talantīgs puisis, kurš sapņoja kādu dienu strādāt Nacionālajā aeronautikas un kosmosa administrācijā (NASA). 

Arī puiša tēvam Bobam ļoti patika zinātne un Džefs tajā saskatīja īpašu saikni. "Toreiz es nezināju, kāpēc tēvs bija tik norobežots no mums. Tajā brīdī sapratu, ka zinātne ir lieta, kas saista mūs abus."

Bobs daudz runāja par kodolieročiem, potenciālajiem to draudiem un ASV attiecībām ar PSRS.

"Atceros, ka bija kāda filma, kuru skatījos 11 gadu vecumā. Tajā attēlotās ainas bija šausmīgas - PSRS uz ASV nometa atombumbas. Es biju ļoti pārbijies un naktīs murgos redzēju kodolkaru," atminējās pusaudzis.

Džefs savā sapnī par strādāšanu NASA saskatīja daudz un dažādas iespējas, kā ASV un PSRS varētu sadarboties.

"Sapratīšu, ja nevarēsiet izpildīt šo vēlēšanos..."

Pēc operācijas zēns uzsāka ķīmijterapijas kursus un centās neiekavēt skolas darbus. Džefs iesaistījās brīvprātīgo jauniešu organizācijā.

Tā Džefs iepazinās ar labdarības organizācijas dalībniekiem Metu un Teriju, kuru mērķis bija izpildīt jaunieša kvēlāko sapni. "Kad viņi ieradās pie manis mājās, es vēlējos doties kosmosā, taču šādu sapni viņi nevarēja izpildīt."

Tiesa, Džefam bija vēl viena vēlēšanās. Viņš pauda viedokli par to, ka ASV pārāk daudz naudas investējot kodolieroču attīstībā.

"Es vēlētos doties uz PSRS un satikties ar viņu līderi Mihailu Gorbačovu, lai diskutētu par Aukstā kara izbeigšanu. Es saprotu, ja nevarēsiet šo izpildīt, bet tā ir mana vienīgā vēlēšanās," sacīja Džefs.

Mets un Terija nedaudz apmulsa un cerēja, ka Džefam būs vēl trešā vēlēšanās, kuru izpildīt būtu daudz reālāk.

Pusaudzim par negaidītu prieku labdarības organizācija sāka strādāt pie tā, lai Džefa sapnis tiktu piepildīts.

1988. gadā Džefs kopā ar ASV jaunajiem vēstniekiem devās uz Maskavu, bet organizācija tikmēr meklēja cilvēkus, kuriem varētu būt kontakti ar Gorbačovu. 

Ceļojums uz PSRS

"Tā ir ļoti kaujinieciski noskaņota valsts, kurai ir tieši tādi paši iedzīvotāji," par pirmajiem iespaidiem PSRS pastāstīja Džefs.

Nonākot PSRS, jaunieši saskārās ar daudziem sarežģījumiem. Ja sākotnēji fakts, ka viņus izsekoja šķita smieklīgs, tad nonākot viesnīcas numuriņā, jaunieši atklāja, ka viņus noklausās.

"Visbiedējošākā lieta bija tad, kad viena no meitenēm atgriežoties savā numuriņā konstatēja, ka tur divi vīrieši pārmeklē viņas mantas," atminējās Džefs.

Puisis sāka satraukties, vai kāds neizdomās rakāties arī pa viņa mantām. "Vienā no manām somām bija īpaša dāvana Gorbačova kungam. Tā bija mana skolas gadagrāmata, kurā bija parakstījušies visi mani skolasbiedri."

Džefam ik pa brīdim tika sacīts, ka jau drīzumā viņš varēs satikties ar Gorbačovu. Tad kādā dienā viņam piezvanīja un pateica, lai viņš plkst. 20 uzvalkā gaida viesnīcas vestibilā.

Tajā brīdī Džefs bija ļoti priecīgs, taču prieki ilga vien īsu brīdi. Viesnīcas vestibilā ienāca kāds no Gorbačova biroja darbiniekiem un pateica, ka PSRS vadītājs diemžēl nevarēšot ar viņu tikties.

"Kas to, lai zina, kāpēc mana tikšanās ar Gorbačovu tika atcelta. Varbūt neviens pat neko nedarīja, lai tā notiktu," sacīja Džefs.

Tiesa, ar to piedzīvojums nebeidzās, jo Gorbačova palīgs iesēdināja Džefu limuzīnā un aizveda uz laukiem pie kādas ģimenes.

"Viņi bija tiešām jauki un es guvu lielisku pieredzi. Mēs apspriedām dažādas tēmas, piemēram, kā izbeigt karu un kā abām valstīm sadarboties," stāstīja jaunietis.

Džefs ilgi neapjauta ar ko viņš bija saticies, taču beigās to uzzināja - tas bija viens no tā laika vadošajiem Krievijas fiziķiem Jevgeņijs Veļikovs. Viņš bija Gorbačova labā roka kodolieroču izgatavošanā.

"Jutos, kā neveiksminieks..."

Pēc jauno vēstnieku konferences beigām Džefs atgriezās dzimtenē. Vecāki sagaidīja puisi lidostā, taču tā bija īsta vilšanās, jo viņiem neinteresēja, kā Džefam gāja ceļojumā.

Pirms ceļojuma uz Krieviju Džefs bija pilnībā izārstējies no vēža un atgriezās normālajā dzīvē.

Aptuveni pēc pusotra mēneša Džefs saņēma zvanu no ASV vēstnieka PSRS Džeka Metloka juniora. "Viņš sacīja, ka vēstniecība saņēmusi tūkstošiem vēstuļu, kas rakstītas tieši man."

Kad Džefs bija Sanktpēterburgā, viņš bija runājis ar kādu žurnālistu un izstāstījis savu stāstu par pēdējo vēlēšanos. Raksta beigās žurnālists bija aicinājis sūtīt vēstules Džefam.

Puisim neizdevās iegūt visas viņam adresētās vēstules.

Gadiem ejot, vēzis tā arī neatgriezās un Džefs izdzīvoja. Viņš pārcēlās uz Londonu, kur studēja Londonas Ekonomikas skolā, bet pēc tam atgriezās ASV un sāka studēt Kolumbijas Universitātē. Vēlāk Džefs sāka strādāt Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO).

Atgriešanās Krievijā

2008. gada vasarā Džefs ar savu sievu iegāja bērnības istabā, lai izšķirotu mantas, kuras vairs nebija vajadzīgas. 

Tolaik Džefam bija 37 gadi un viņa dzīvē bija iestājusies krīze. Vēža radītās traumas dēļ viņš bija spiests pamest darbu ANO, kā arī laulības dzīvē radās grūtības.

Atmiņu kastīte radīja nostalģisku noskaņojumu un Džefs ieraudzīja kādu vēstuli, kura toreiz bija atnākusi no PSRS. Uz vēstules bija palicis telefona numurs un viņš nolēma piezvanīt.

Tajā brīdī Džefs saprata, ka vēlas sazināties ar cilvēkiem, kuri viņam bija rakstījuši vēstules pirms vairāk nekā 20 gadiem.

Ar vairāku brīvprātīgo palīdzību viņam izdevās iztulkot rakstītās vēstules. Tā Džefam radās ideja par dokumentālo filmu.

2011. gadā Džefs atgriezās Krievijā, lai sāktu filmēšanu. Vēlāk viņš Krievijā atgriezās vēl vairākas reizes, taču dokumentālu filmu tā arī nekad neizdevās uzņemt.