Mājdzīvnieks izrāda "greizsirdību". Ko tas nozīmē un kā ar to cīnīties? (1)

"PetCity" eksperte Jevgēnija Ostroga pastāstīja, ka greizsirdība nav piemērots termins dzīvniekiem. 

"Greizsirdība ir sajūtas, kas raksturīgas cilvēkiem, bet ne dzīvniekiem. Visbiežāk mīluļa uzvedību, ko saimnieki traktē kā greizsirdību, var skaidrot kā stresu, resursa sargāšanu, bet ne greizsirdību. Šādu uzvedību lielākoties var izskaidrot ar vienkāršākām sajūtām," skaidro Jevgēnija. 

Bieži gan mājdzīvnieki patiešām mēdz izturēties tā, ka saimnieks viņu uzvedību interpretē kā greizsirdības jūtas. Piemēram, gadījumos, ja suns neļauj citiem četrkājainajiem draugiem tuvoties viņa saimniekam un aizdzen tos prom.

"Tāda uzvedība tiek interpretēta kā greizsirdība. Tomēr, ja mēs uz to skatītos vienkāršāk, tā ir resursa sargāšana - cilvēks tai brīdī ir suņa uzmanības resurss, un viņš vienkārši sargā savu resursu, tāpat kā varētu sargāt savu māju, guļvietu, bļodu vai ko citu," norāda veterinārārste. 

Ārste skaidro, ka, līdzīgi kā mājdzīvnieki neizjūt greizsirdību, viņi nevar izjust arī vēlmi atriebties, kā bieži mēdz uzskatīt saimnieki. "Dzīvnieku pasaulē tāda lieta kā atriebība nepastāv."

Lielākajā daļā gadījumu, ja suns neļauj savam saimniekam tuvoties citiem dzīvniekiem, tas ir izskaidrojams ar instinktu sargāt, nevis "nepatīkamām emocijām" par to, ka viņa saimniekam radušās siltas jūtas pret citu dzīvnieku. 

Jāatzīmē, ka ne visi dzīvnieki mēdz izrādīt uzvedību, ko saimnieki traktē kā greizsirdību. Ostroga skaidro, ka, piemēram, katrs suns ir unikāls: vienam ir ļoti izteikts aizsarginstinkts, citam tāda nav. "Viens suns savā teritorijā sargās māju un neļaus citiem tai tuvoties, bet cits savā pagalmā visus sagaidīs bez riešanas un luncinās asti. Vienkārši daži suņi ir bailīgi un asi reaģē uz jaunām lietām."

Viens no izplatītākajiem piemēriem, kad mājdzīvnieks mēdz izrādīt neparastu uzvedību, ko kļūdaini var uzskatīt par greizsirdību, ir mazuļa ienākšana ģimenē. Tas dzīvniekam ir milzīgs stress - jaunas smaržas, jaunas, nepatīkamas (augstas frekvences) skaņas, jauns cilvēks viņa teritorijā.

Rūpīgi izpētot četrkājaiņa uzvedību šādos gadījumos, pavisam vienkārši var to izskaidrot - ja kaķis vai suns vienmēr ir gulējis ar saimniekiem, bet mājās parādījies mazulis un četrkājaino draugu vairs nelaiž gultā, viņam tiek liegts tuvoties viņa resursiem, kas ir cilvēks un gulta. Turklāt parasti kāpt gultā tiek aizliegts brīdī, kad tajā ir arī mazulis, tādēļ ar laiku dzīvnieks sāk saistīt bērnu ar to, ka viņa resurss tiek atņemts. 

Visbiežāk suņi stresu vai pat bailes, ko saimnieki uztver kā greizsirdību, izrāda ar agresiju - rūc, rej, mēdz pat mesties virsū citiem cilvēkiem (arī ģimenes locekļiem) vai dzīvniekiem. 

"Pie manis bieži nāk pāri un stāsta, ka gadījumos, ja sieviete ar suni guļ gultā, četrkājainas draugs rūc un nelaiž vīrieti gultā, abiem to interpretējot kā greizsirdību. Tomēr, ja abi samainītos vietām, kad vīrietis ir gultā un sieviete mēģina kāpt gultā, būtu tāda pati situācija, jo suns sargā vai nu gultu, vai cilvēku, kurš ir gultā," bilst eksperte. 

Šāda mājdzīvnieka uzvedība var parādīties arī pēkšņi, dzīves laikā. Apkārt ir daudz dažādu faktoru kas dzīvniekam var izraisīt stresu vai cilvēkam nevēlamu uzvedību, taču tieši tāpēc, lai saprastu, kādēļ šāda uzvedība ir radusies, saimniekam ir sīki jāizpēta, kas viņa mīluļa dzīvē ir mainījies.

"Ir bijuši gadījumi, kad suns visu mūžu draudzējas ar bērnu, bet te pēkšņi kļuvis pret mazo agresīvs. Kā beigās top skaidrs, tas ir vecs dzīvnieks, kuram sākas smagi artrīti un sāp kājas, bet bērns, kurš vienmēr ir bijis partneris, ar kuru viņš spēlējas un skrien, turpina viņu izprovocēt uz spēlēm, par spīti suņa sāpēm, tādēļ dzīvnieks sāk bērnu saistīt ar sāpēm un kļūst pret bērnu nejauks," min eksperte. 

Kā cīnīties? 

Lai varētu runāt par to, kā cīnīties ar mājdzīvnieka pēkšņu agresiju, nepatiku pret kādu vai kaut ko, ir jāsaprot, kāds ir mājdzīvnieka uzvedības cēlonis. Iemesli ir daudzi un dažādi - slimības, stress, bailes, aizsardzības instinkts vai kas cits, tādēļ ir svarīgi saprast, kāpēc radusies citādāka attieksme.

Ļoti populārs ir piemērs, ka sieviete ilgu laiku dzīvojusi viena ar kaķi, bet viņai parādījies draugs, kurš regulāri paliek pa nakti. Tomēr katru reizi, kad jaunais draugs aiziet uz darbu, kaķis piečurā vīrieša spilvenu. Šāda kaķa uzvedība lielākoties tiek interpretēta kā greizsirdība, taču patiesībā tas ir veids, kā kaķis mēģina tikt galā ar problēmu, ko viņam rada sveša cilvēka smaka. 

Kaķis ir izteikti teritoriāls dzīvnieks, un viņam ir ļoti būtiski, ka māja smaržo pēc viņa. Urīns ir viens no veidiem, kā kaķis var neitralizēt svešu smaku. Līdzīgu motīvu vadīti, kaķi mēdz piečurāt ciemiņu apavus, jo vēlas neitralizēt svešo smaku.

"Un te nav ne miņas no "greizsirdības". Mums vajadzētu dzīvniekam palīdzēt, nolikt pie vīrieša spilvena nagu skrāpeli, lai viņš varētu iezīmēt savu teritoriju skrāpējot, nevis atstājot savu smaku uz spilvena. Tomēr katrs gadījums ir gana unikāls un nav vienas receptes, kā risināt šo problēmu," norāda Ostroga. 

Jau pieminētajā stāstā ar bērna ienākšanu ģimenē cilvēkiem noteikti nevajadzētu mazuli uzspiest mājdzīvniekam.

"Bieži cilvēki, kad atved mājās bērnu, bāž to dzīvniekam sejā, lai censtos parādīt, ka tas nav nekas baiss. Tomēr šāda rīcība pārbiedē mīluli, tādēļ, ja dzīvnieks ir tik nobijies, ka pie bērna nemaz nenāk klāt iepazīties, to nevajag uzspiest. Pa mājvietu (tikai ne dzīvnieka guļvietā) var likt dažādas lietas, kas izteikti smaržo pēc mazuļa, - grabulīti, drēbīti vai sedziņu), ļaujot dzīvniekam iepazīt jaunā ģimenes locekļa smaržu. Ar laiku jau var suni vai kaķi sākt barot, zem vai blakus viņa bļodiņai liekot kādu mazuļa priekšmetu, tādējādi pieradinot mājdzīvnieku, ka šī smarža asociējas ar kaut ko labu (ēdienu, kārumiem). Ja dzīvnieks pats pienāk pie mazuļa un viņu neitrāli aposta, draudzīga uzvedība noteikti ir jāapbalvo ar našķiem vai uzslavām. Tomēr, ja dzīvnieks, īpaši suns, izrāda agresiju, viņš no mazuļa ir jānorobežo tā, lai varētu viņu redzēt un saostīt, bet ne aizsniegt. Tādos gadījumos atkal no jauna jāsāk suni radināt pie bērna smaržas, veidojot asociācijas ar pozitīvām emocijām," norāda Ostroga. 

Svarīgi atcerēties, ka brīdī, kad ģimenē ienāk bērns, sunim pievērš daudz mazāk uzmanības, liekot kristies viņa dzīves kvalitātei, - pastaigām tiek atvēlēts īsāks laiks, ir mazāk rotaļu vai našķu. Tādēļ šādos gadījumos saimniekam jāizvērtē, vai viņš savam dzīvniekam nodrošina normālu, dzīvniekam atbilstošu ikdienu, pats neradot mīlulim stresu. 

Līdzīgi mēdz gadīties, kad saimnieki ģimenē ievieš vēl vienu mājdzīvnieku. Biežākā kļūda, ko saimnieks mēdz pieļaut, iegādājoties otru suni vai kaķi, ir abu dzīvnieku gultiņu novietošana blakus. Tā nedrīkst rīkoties, jo tas liek dzīvniekam justies tā, it kā uz viņa vietu pretendētu jaunais ģimenes mīlulis. Tāpat "vecais" mājdzīvnieks var agresīvi reaģēt, ja saimnieks tuvojas "jaunajam" četrkājainim, jo vienkārši sargā savu resursu - cilvēku, kā minēts iepriekš. 

Bieži saimnieki izrāda neapmierinātību arī par to, ka viņu suņi neļauj tuvoties citiem dzīvniekiem, tomēr, kā skaidro eksperte, šāda uzvedība suņiem ir normāla. "Šāda uzvedība nav ērta cilvēkam, tādēļ šādos gadījumos būtu nepieciešams doties pie kinologa, kurš treniņos iemācīs mierīgi reaģēt uz cita suņa pienākšanu."

Raksts tapis sadarbībā ar "PetCity".