Cietums, vardarbība un izvarošana - kas sagaida sievietes, kuras mēģina bēgt no Ziemeļkorejas? (5)

Šie noziegumi joprojām tiek rūpīgi slēpti, taču pēdējā laikā parādījušies neskaitāmi ziņojumi un izmeklēšanas lietas, kas norādījušas uz cilvēktiesību pārkāpumiem Ziemeļkorejā.

ANO augusta vidū publicēja ziņojumu, kurā tika novērota interesanta parādība - Ziemeļkorejā pret sievietēm cilvēktiesību noteikumi tiek pārkāpti krietni biežāk.

Ziņojumā ir intervētas vairāk nekā 100 sievietes, kuras bijušas spējīgas aizbēgt no Ziemeļkorejas laikā posmā no 2009. līdz 2019. gadam. Pēc tam viņas tika piespiedu kārtā nosūtītas atpakaļ un saņēma sodu.

Aizturēšanas laikā sievietes tika fiziski un seksuāli iespaidotas. Tāpat ziņojumā teikts, ka notikusi spīdzināšana un kolektīva sodīšana.

"Ir sirdi plosoši lasīt šīs intervijas ar sievietēm, kuras vēlējās labāku dzīvi un bēga no Ziemeļkorejas, taču beigās tika sodītas," stāstīja ANO Augstākā komisāre cilvēktiesību jautājumos Mišela Bašelē.

"Lielākoties cietušās ir sievietes, kuras ir cilvēku tirdzniecības upures. Viņas patiesībā pie tā nemaz nav vainīgas, bet tik un tā saņem sodu," skaidroja Bašelē.

Situācija valstī - ceļo tikai "lojālie"

Ziemeļkorejas pilsoņiem, kuri vēlas ceļot uz ārzemēm, ir jāiegūst pases un speciālas atļaujas, kuras realitātē tiek dotas tikai tiem iedzīvotājiem, kuri tiek uzskatīti par "lojāliem" savai valstij.

Tieši šī iemesla dēļ daudzi ziemeļkorejieši valsts robežu šķērso nelegāli finansiālu vai sociālu apsvērumu dēļ.

Par šādu pārkāpumu Ziemeļkorejā draud cietumsods līdz pieciem gadiem. Šos cilvēkus valstī turpmāk dēvē par "nodevējiem".

Pats ceļš, lai tiktu pāri robežai, ir ļoti bīstams, jo daudzi cilvēki nemaz netiek tur, kur vēlas. Viņi kļūst par cilvēku tirdzniecības upuriem darba vai seksuālai izmantošanai, kā arī piespiedu laulībai.

Doties atpakaļ arī īsti vairs nav jēgas, jo Ziemeļkorejā viņus sagaida sods.

"Mani aizveda uz slēgtu kameru un piekāva ar metāla stieni..."

Ziņojumā sīkās detaļās aprakstīts, kā vairāki simti sieviešu tika turētas vienkopus antisanitāros apstākļos, kur viņas no redzesloka neizlaida sargi.

Šajos verdzības centros sievietes netika pienācīgi barotas, reti redzēja dienas gaismu, kā arī netika pie iespējas izmantot higiēnas līdzekļus.

Kāda sieviete stāstīja, ka tad, kad viņa bijusi cietumā, no bada mira seši cilvēki. 

Tāpat pirmstiesas aizturēšanas centros sievietēm caurām dienām bija jāsēž uz ceļiem ar sakrustotām kājām. 

"To izdarīt bija ārkārtīgi grūti, tāpēc es mēdzu pakustēties mazliet. Par katru reizi, kad pakusties, sargi uzreiz liek pumpēties 100 reizes," stāstīja sieviete.

"Es spēju piepumpēties tikai 30 reizes un lūdzu sargiem, lai sodu izciešu citādākā veidā. Mani divas reizes aizveda uz slēgtu kameru un piekāva ar metāla stieni," atminējās cietusī sieviete.

Tikmēr kāda cita cietusī atklāja, ka, ja tiek konstatēts, ka Ķīnā esi apmeklējis dienvidkorejiešu baznīcu, tad tas var rezultēties ar nāvessodu.

"Mani notvēra  Ķīnā un piekāva tik smagi, ka salauzu ribas. Tas bija ļoti sāpīgi," stāstīja anonīmā sieviete.

Savukārt tiem sodītajiem, kuriem jādara piespiedu darbs, sods bijis mokošāks. Ja kāds no sodītajiem nedara to, ko liek sargi, sodīti tika pilnīgi visi.

Tāpat cietumā ieslodzītajiem bija aizliegts skatīties sargiem acīs. Kāda sieviete to nejauši bija izdarījusi un sodu saņēma visi ieslodzītie, bet pati sieviete tika aizvesta uz slēgtu kameru, kur tika piekauta līdz bezsamaņai.

Kāda sieviete regulāri tika piespiesta izģērbties un viņa tika pārmeklēta. Tikmēr citas upures ANO norādījušas, ka bijušas liecinieces seksuālai vardarbībai no sargu puses.

Bijuši arī izvarošanas gadījumi - kāds virsnieks solīja ieslodzīto izlaist ātrāk, ja viņa piekristu darīt to, ko viņš sacītu.

Vēl citām ieslodzītajām tika liegts ēst, ja viņas pārkāpa noteikumus. 

Vieni no vissmagākajiem noziegumiem tika pastrādāti pret ieslodzītajām, kuras bija stāvoklī. Cietuma sargi viņām apzināti sita pa vēderu un lika darīt smagus darbus, lai piespiedu kārtā tiktu veikts aborts.

Kādai sievietei tika ar varu piespiests veikt abortu, jo viņas vīrs bija ķīnietis.

Sodu saņēma arī pazīstamākā Ziemeļkorejas cilvēktiesību aktīviste Džihana Parka - viņa tika repatriēta un ieslodzīta koncentrācijas nometnē, taču pēc tam izkļuva no tās un tagad dzīvo Lielbritānijā.

ANO nostāja šajā jautājumā

ANO licis Ziemeļkorejas valdībai izstrādāt vienotu sistēmu pēc starptautiskajiem standartiem, kas ļautu iedzīvotājiem brīvi ceļot uz citām valstīm un atgriezties dzimtenē.

Tāpat ANO mudināja citas valstis nerepatriēt Ziemeļkorejas pilsoņus uz valsti, jo tos tur sagaida bargi sodi.

Ziemeļkoreja uz šo aicinājumu reaģēja novēloti un noliedza savu vainu jebkādos cilvēktiesību pārkāpumos pret sievietēm.