"Vairāk nekā 40 gadus domāju, ka esmu dumja." Mākslinieces, kura nespēj atpazīt cilvēku sejas, stāsts

Ilustratīvs attēls Foto: Unsplash
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Karlota nekad nav spējusi atpazīt sejas - ne savējo, ne citu cilvēku. Viņa slimo ar prosopagnoziju jeb sejas aklumu. Šī slimība pamatīgi ietekmējusi sievietes dzīvi. Slimība devusi Karlotai unikālu mākslinieces talantu - viņa glezno savus portretus, lai gan nezina, kā pati izskatās, vēsta raidorganizācija BBC.

Sievietei patīk gleznot tumsā, jo viņa neizmanto ne spoguli, ne fotogrāfijas, lai sevi redzētu. Ar vienu roku viņa tausta sejas kontūras, bet ar otru roku viņa skicē formas uz papīra.

"Vienmēr ir pārsteigums ieraudzīt savus zīmējumus dienasgaismā," stāstīja Karlota.

Mākslinieces dzīvoklis ir piepildīts ar vairāk nekā 100 pašportretiem. Katra glezna ir citādāka un atšķirīga ir arī to kvalitāte. 

Vienā gleznā Karlota sevi ir attēlojusi ar trim galvām, bet citā gleznā viņai ir trīs vai pat vairāk acis. 

"Kad es paskatos spogulī, es redzu sievieti manās drēbēs un domāju: "Tātad šādi es izskatos..."," stāstīja Karlota.

"Cilvēku atpazīšanu uzskatīju par talantu..."

Karlotas slimība parādījās 1960. gados Minhenē, kad viņa vēl bija maza meitene. 

"Kad mēs ar mammu devāmies uz veikalu vai pie ārsta, viņa atpazina cilvēkus, taču es to nespēju izdarīt," atminējās sieviete.

Karlota neslēpa, ka tas viņu izbrīnījis. "Es apbrīnoju savu mammu, ka viņa spēja atpazīt cilvēkus. Tā bija brīnišķīga dāvana."

Bērnībā Karlota mēdza gaidīt mammu ārā pie veikala ar suni. Viņa bieži sekoja nepareizajam cilvēkam uz mājām, taču mammai neko neteica.

Karlotai sākotnēji šķitis, ka problēma saistīta koncentrācijas spējām, tāpēc viņa sāka ievērot cilvēku apģērbu. 

"Es ievēroju apģērbu, cilvēku gaitu, balsi un to, vai viņi nēsāja brilles. Katram cilvēkam ir savs elpošanas veids un kustības. Tikai tādā veidā es spēju noteikt, vai pazīstu cilvēkus," sacīja Karlota.

Skola bija īsts murgs

Tikai tad, kad Karlota sāka iet skolā, viņa saprata, ka kaut kas nav gluži kārtībā.

"Skolā visi bērni pazina viens otru un tajā brīdī sapratu, ka tādas spējas nav tikai manai mammai."

Tiesa, Karlota neko nestāstīja saviem vecākiem, jo uzskatīja, ka tas nav nekas īpašs. Viņa klusībā cerēja, ka arī pati to spēs iemācīties laika gaitā.

Skola Karlotai bija īsts murgs, jo viņai visi skolēni un skolotāji šķita pilnīgi vienādi. "Reiz man lika doties pie kāda skolotāja, kuru es zināju, taču nespēju atpazīt. Kad satiku viņu un vaicāju, vai tas ir viņš, skolotājs kļuva dusmīgs, jo bijām satikušies jau vairākas reizes iepriekš."

Viņa centās uz lapas pierakstīt katra skolotāja tipiskās pazīmes, lai spētu viņus atpazīt. Būtiskākā lieta, kuru Karlota piefiksēja - kurš skolotājs ir draudzīgs un kurš nav. Vienā dienā kāds no skolotājiem konfiscēja izveidoto sarakstu.

Pusdienu pārtraukumos Karlota parasti sēdēja viena pati un gaidīja, kad atsāksies mācības. 

Problēmas sākās tajā brīdī, kad noskanēja zvans un skolotājiem bija jāsasauc skolēni klasē. Skolēniem bija jāsastājas rindā un tad jādodas iekšā.

"Es bieži devos atpakaļ uz mācību stundām ar nepareizo klasi. Visiem šķita, ka esmu dumja, jo nespēju atpazīt savus klasesbiedrus," atminējās Karlota.

Daudzi skolotāji uz šādu Karlotas uzvedību reaģēja ar dusmām. "Man lika nostāties klases priekšā un teica, ka esmu kurla vai arī to, ka nespēju iedziļināties tajā, ko saka pieaugušie."

Arī skolasbiedri Karlotu apsmēja, tāpēc viņa noslēdzās sevī un neiesaistījās garās sarunās ar citiem bērniem.

Skolai šķita, ka meitenei ir problēmas ar mācībām un norādīja vecākiem, ka Karlotai derētu pārcelties mācīties uz specializētu skolu.

"Man radās ideja, ka es varētu doties uz mežu, izrakt alu un tur dzīvot. Vēlējos doties prom no visiem un justies brīva," stāstīja sieviete.

Karlotai bija grūtības komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc viņa daudz brīvā laika pavadīja dabā un lasīja grāmatas par augiem, dažādiem dzīvniekiem un citām zinātnes lietām.

Kad meitenei bija 17, viņa pameta skolu un sāka meklēt darbu, kurā nebūtu daudz jākomunicē ar cilvēkiem.

Viņa kļuva par zirgu kopēju, taču Karlotai darbs ātri apnika, jo sanāca komunicēt ar bērniem un zirgu īpašniekiem. Pēc tam viņa izmēģināja spēkus arī kravas mašīnas vadītājas un cementa maisītājas amatos.

Beidzot Karlota atrada darbu, kurš viņai tiešām šķita patīkams - filmu projicētāja. "Problēma bija tieši ar cilvēku sejām, jo tās nespēju atpazīt. Savukārt dzīvnieku vai citplanētiešu sejas atpazinu ļoti viegli."

Kad Karlotai jau bija vairāk nekā 20 gadu, viņa piepildīja savu bērnības sapni - viņa norobežojās no citiem.

Viņa nopirka laivu un aptuveni gadu kuģoja gar Austrālijas piekrasti, lasīja grāmatas un ēda dažādas zivis, kuras bija noķērusi turpat jūrā.

"Atvieglojums - es neesmu dumja!"

Kad Karlotai jau bija vairāk nekā 40 gadu, viņa beidzot uzzināja, ar ko sirgst. Tas notika pavisam nejauši, kad aptiekā man iedeva bezmaksas bukletu.

"Es ātri izgāju tam cauri un tad ieraudzīju vārdu "prosopagnozija". Nekad nebiju tādu vārdu redzējusi, tāpēc nolēmu izlasīt, kas zem tā rakstīts. Pārsteidzoši, ka visi simptomi atbilda tam, ar ko slimoju es," sacīja Karlota.

Sieviete neslēpa, ka pēc visiem šiem gadiem sajuta atvieglojumu.

"Es beidzot sapratu, ka neesmu dumja. Tas vienkārši bija ģenētisks stāvoklis, kuram es neko nevarēju padarīt."

Tāpat viņa sajutās vientuļa tāpēc, ka nespēja to izstāstīt saviem vecākiem, jo viņi jau bija miruši. "Kaut kādā ziņā tas noteikti būtu atvieglojis manu dzīvi bērnībā."

Gleznošanas talants

Karlota atklāja, ka viņai notikusi "atklāsme" brīdī, kad izlasījusi grāmatu par to, ka var gleznot pašportretus tikai pieskaroties sejai.

"Seja ir kalnaina ainava, pa kuru es velku ar pirkstu. Paralēli uz papīra es zīmēju to, ko jūtu ar pirkstiem. Tas nav viegli, jo es neredzu, ko daru," stāstīja Karlota.

Kopš tā laika Karlota daudz ar ko citu nav nodarbojusies. Ir bijušas reizes, ka sieviete ar gleznošanu aizrāvusies tik ļoti, ka papīrs saplīsis.

"Māksla ir nozīmīgākā lieta manā dzīvē - bez tās es nebūtu nonākusi tur, kur esmu tagad/ Tas ir viens no būtiskākajiem veidiem, kā es spēju izrādīt savas emocijas," stāstīja māksliniece.

Karlotas darbi ir izstādīti daudzās Vācijas pilsētās un to īpatnība piesaistīja smadzeņu zinātnieka Valentīna Ridla uzmanību, kurš nolēma par sievieti veidot filmu. Sākotnēji Karlota neesot piekritusi, taču Ridlam galu galā izdevās sievieti pierunāt to darīt. 

Filmēšana sākās 2015. gadā, bet pašas filmas "Lost in Face" pirmizrāde notikusi 2019. gadā. 

Filmas tapšanas laikā Karlota piekrita uzgleznot Ridla portretu. "Tas bija ļoti liels izaicinājums, jo vēl nebiju nevienam citam pieskārusies darba tapšanas procesā."

Ridls norādīja, ka Karlotas slimību nav iespējams ārstēt. "Aiz labās auss ir smadzeņu daļa, kura uztver cilvēka seju. Tā tiek noskenēta un tad informācija tiek nodota atpakaļ smadzenēm. Ja šajā daļā ir problēmas ar nerviem, tad to diemžēl nav iespējams ārstēt."

"Viņa redz sejā konkrētas detaļas, taču līdzko Karlota aizgriežas, viņa uzreiz par tām aizmirst," stāstīja Ridls.

Zinātnieks norādīja, ka tā rezultātā Karlota nespēj noteikt cilvēku sejas izteiksmi vai garastāvokli.

"Ja dzirdu, ka kāds raud vai smejas, tad tas saglabājas manā atmiņā un rada asociācijas ar šo cilvēku," stāstīja Karlota.

"Mana māksla ir iekšējā nepieciešamība. Es nevaru sajust savus portretus, tāpēc katru reizi tie sanāk pavisam citādāki. Es redzu savu seju, sniedzos pēc tās, taču pēc mirkļa tā jau ir izgaisusi no manas atmiņas," stāstīja Karlota.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu