"Re:Baltica" ⟩ "Šis pavasaris tevi vajās visu atlikušo mūžu." Krāslavā vardarbīgs vīrs atriebjas, nogalina meitu un pakaras pats (5)

Torīt  Anna* (22) pamodās agri. Pirms divām dienām nosvinējusi savu dzimšanas dienu, 3. aprīli jaunā sieviete darbā bija paņēmusi brīvu, lai apciemotu tēvu Latgalē. Pēc tam, kad brokastīs bija notiesājuši Kāruma sieriņu un apsprieduši nedēļas nogales plānus, vīrs vēl nedaudz miegaino Annu aizveda uz staciju, lai viņa brauktu uz Daugavpili.  Tur sagaidīs tētis un abi dosies  tālāk uz dzimto Krāslavu. Pēc darba atbrauks Annas vīrs, abi apciemos viņa vecākus, satiksies ar draugiem un svētdienas vakarā atgriezīsies Rīgā. 

Nākamreiz vīrs viņu ieraudzīja jau mirušu - nožņaugtu un atstātu dīvāna kastē.

Pēc meitas slepkavības Annas tēvs bija aizdedzinājis māju un pakāries arī pats. 

Šis ir stāsts par apkārtējo vienaldzību. Krāslavā klīda baumas par mājā notiekošo, taču neviens neiejaucās svešas ģimenes lietā. Turklāt ģimene bija labi zināma, vīrs uzņēmējs ar reputāciju vietējā sabiedrībā. Atbildīgie dienesti nesaskatīja pamatojumu painteresēties, vai runām ir pamats - un pārbaudīt, vai necieš abu nepilngadīgais bērns. Arī pati cietusī pie vietējiem dienestiem palīdzību nemeklēja, jo baidījās, ka informācija nonāks pie vīra.

Pāris dienas pēc notikušā vīra radi nodeva atraitnei adresētu atvadu vēstuli. Tajā nu jau mirušais vīrs solīja: “Šis pavasaris tevi vajās visu atlikušo mūžu.” 

Savaldzināšana

Jeļenu satiekam divus mēnešus vēlāk. Viņa  pagalmā slauka mājas ugunsgrēkā plīsušos logu stiklus. Daļu mājas izdevās izglābt. Vissmagāk izdegusi garāža, kur stāvēja Jeļenas auto un jaunākā bērna mantas. Viņas lietas vīrs bija sanesis mājā, kura, kā redzams no nokvēpušajiem logiem, izdegusi no iekšpuses. Otrs īpašums, kur atrada abus līķus, palika neskarts.

Nogurusī, bet laipnā sieviete sarunai piekrīt uzreiz. Jūtams, ka viņa vēlas izrunāt gan notikušo, gan kopdzīvi ar varmāku. Par viņas meitas Annas nožņaugšanu policija ir sākusi kriminālprocesu.

Jeļena Borisu satika dzimtajā Baltkrievijā, kad viņai bija 15 gadu. Kādu dienu viņa auto piestāja Jeļenai blakus, lai pavaicātu ceļu, un tā abi iepazinās.  Viņš - veiksmīgs uzņēmējs, kurš darba darīšanās bieži brauca uz Baltkrieviju. Viņa - jauna meitene, kuru apbūra Borisa stāsti un galantā uzvedība. Izveicīgs runātājs, labs dejotājs un jebkura pasākuma dvēsele. “Man neizmērojami patika viņā klausīties. Varēju klausīties stundām,” atminas Jeļena. 

Lai gan Boriss bija 18 gadus vecāks par Jeļenu, izveidojās attiecības. Pēc piecu gadu draudzības Jeļena laida pasaulē abu meitu Annu. Kad viņai palika divi gadi, Boriss pierunāja Jeļenu pārcelties uz Krāslavu.

Ap šo laiku atklājās, ka Borisam Latvijā ir cita ģimene - sieva un divi bērni. Visus šos gadus viņš nebija par to ieminējies un nu zvērēja, ka šīm attiecībām pielikts punkts. Jeļena kamolu norija un sekoja viņam uz Krāslavu. 2002. gadā abi apprecējās, nedaudz vēlāk pieteicās otrs bērns.

Kopdzīvē atklājās Borisa otrā daba, kas Jeļenai bija jaunums. Ātra aizkaitinātība, pēkšņas garastāvokļa maiņas, pacelta balss. Arī biedējoši, sadistiski joki. “Kā tev liekas, ja ar lāpstu pa galvu iesitīšu, tev sāpēs?”

“Ja tev ar nazi pārgriezīšu vēderu, daudz iekšu izkritīs?” Kad Jeļena iebilda, Boriss tikai atteica: “Ko tu, muļķīte, apvainojies, es taču tikai pajokoju.”

Borisu varēja aizkaitināt jebkas. Tāpēc Jeļena centās dzīvot pilnīgā paklausībā, bija gādīga un saimnieciska sieva. Taču arī ar to nepietika. Borisam labpatika Jeļenas trūkumus uzskaitīt kladītēs. Vairākās burtnīciņās Boriss aprakstīja, cik viņam slikta sieva, cik nepateicīgi bērni, bet pats - nenovērtēts un nemīlēts. 

Lūzums esot bijusi šogad nosvinētā 60. jubileja. “Tu esi lieks šai pasaulē. Man jau 60 gadi. Vecums, pēc kura reti kam esi vajadzīgs,” Jeļena mums lasa ierakstu kādā no burtnīcām. Pirms jubilejas vīrs veicis kosmētisko operāciju. Nopircis skriešanas celiņu, pa kuru katru dienu skrējis. 

Pirmais signāls

Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” vadītāja un psiholoģe Zane Avotiņa stāsta, ka viens no vardarbības skaidrojumiem ir varas un kontroles teorija. Vardarbība ir apzināti izvēlēta uzvedība  ar mērķi kontrolēt, pazemojot un iebiedējot. “Savas pozīcijas pārākums. Šajā gadījumā vardarbības veicējs bieži sabiedrībā atstāj priekšzīmīgu tēlu kā gādīgs un mīlošs ģimenes cilvēks, taču, paliekot ar upuri divatā, var īstenot ļoti nežēlīgu un postošu uzvedību, ” raksturo Avotiņa.

Tāds ir arī stāsts par Jeļenu un Borisu.

Vīrietis Krāslavā bija pazīstams un sabiedrībā cienīts cilvēks. Viņš vadīja vairākus uzņēmumus, par kuru izaugsmi rakstīja vietējie mediji.

Pieradis darbā visu uzraudzīt un kontrolēt, tāpat viņš izturējās arī mājās. Piemēram, ejot uz veikalu, bērniem bija rūpīgi jāatskaitās, kam iztērēta nauda, jāiedod čeks un atlikums. “Ja bija nesakritība, vajadzēja skaidroties,” Annas bērnības epizodi izklāsta viņas vīrs Renārs. Pret bērniem Boriss roku nepacēla, taču kliedza. 

Darbiniece, kura Borisa uzņēmumā nostrādāja deviņus gadus, taču nevēlas atklāt vārdu, stāsta, ka labi “atpazinusi priekšnieka - tirāna būtību, jo pašai mājās arī ar tādu jāsadzīvo.” “Kad darbā uzvedās mierīgi, mājās bija šausmas. Kad darbā trakoja, mājās bija miers,” atstāsta darbiniece. Savukārt cits darbinieks, kurš Borisu satika vēl viņa nāves dienā, bijušo priekšnieku raksturo ar: “neprognozējams. Bija dienas, kad bija mierīgs. Bija dienas, kad nē.”

Pirmo reizi sievai Boriss iesita neilgi pēc Annas kāzām. Kad meita posās uz Rīgu studēt medicīnu, tēvs neļāva dzīvot kopā ar ilggadējo draugu Renāru. Tāpēc abi tajā pašā vasarā apprecējās. Lai gan Boriss precībām piekritis, Renārs pret sevi izjutis Annas tēva nepatiku:

“It kā es viņam būtu atņēmis mantu, ko vairs nevar kontrolēt.” 

Pēc kāzām Boriss ar Jeļenu aizbraukuši uz Baltkrieviju pie ģimenes draugiem, ko pazīst jau 20 gadu un regulāri apciemo. Sieva, satiekot draugu, ar viņu apskāvusies. Tas Borisu pēkšņi sadusmojis. Vajadzējis tūlīt braukt prom. Atceļā dusmu lēkmē grūdis Jeļenu ārā no braucošas mašīnas, rāvis nost auto sakarinātās sievas dāvinātās sirsniņas. “Bija bailīgi,” atzīstas Jeļena.   Aizmugurējā sēdeklī sēdēja jaunākais bērns. Izārdījies, Boriss piestāja, iegāja veikalā - un turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu bijis. 

Līdz nākamajai reizei. 

Pirmā piekaušana

Visbiežāk Boriss Jeļenu apvainoja neuzticībā. Gadiem ejot, iedomātā krāpšana viņa prātā ieguva arvien reālākas aprises un viņa ieskatā kļuva par patiesību.

2019. gada janvārī Boriss devās uz sanatoriju Baltkrievijā. Pirms aizbraukšanas Jeļenai iedeva vēstuli, kurā aprakstīja viņu laulības trūkumus un atzinās, ka pats sievu krāpis. 

Pēc atgriešanās viņš bija apņēmies izvilināt līdzīgu atzīšanos no Jeļenas. 31. janvārī, būdams iereibis, Boriss pēkšņi sāka Jeļenu sist. Kā lasāms Re:Baltica rīcībā esošajā Jeļenas pieteikumā tiesai, vīrs tonakt

“sita ar dūrēm un kājām pa galvu, vēderu, seju, muguru, kājām un spļāva sejā, draudēja ar nazi, bija arī seksuāli vardarbīgs.” 

Boriss nosēdināja Jeļenu dīvānā, pats apsēdās pretī, un sāka no vienas rokas otrā mētāt nazi. Cieši skatīdamies acīs, prasīja atzīšanos. Katru reizi, kad nazi pārmeta kreisajā rokā, ar labo sievai iesita. Aina Jeļenai atgādināja raidījumus par cietumnieku savstarpējo izrēķināšanos, ko vīram patika skatīties. “Sapratu, ka viņš mani nogalinās, ja negūs apstiprinājumu savām aizdomām,” stāsta Jeļena. Tāpēc viņa sameloja un atzinās krāpšanā. Tas Borisu nomierinājis un viņš sišanu pārtrauca. Taču pazemojumi turpinājās -  sievu pie rokas piesējis ar siksnu, ar nazi sagrieza viņas drēbes un visapkārt izmētāja mantas, liekot viņai nekārtību savākt.

Kad Boriss tonakt beidzot devās pie miera, meita Anna safotografēja piekauto māti un aizveda viņu uz slimnīcu. Krāslavas slimnīcas izraksts liecina, ka sieviete slimnīcā iestājās 1. februārī pl. 2:15. Medicīniskajā kartē fiksēti sasitumi un zilumi.

Pirmais kriminālprocess

Nākamajā dienā Jeļena devās uz Valsts policijas (VP) iecirkni Krāslavā, lūdzot ierosināt kriminālprocesu pret Borisu. Atteikumā lasāms, ka vīra nodarītais “pieskaitāms maznozīmīgiem miesas bojājumiem, par kuru nodarīšanu nav paredzēta kriminālatbildība, taču paredzēta administratīvā atbildība.”

Boriss sievai vēlāk lielījās, ka pazīstot Daugavpils tiesu medicīnas ekspertu. Aizbraucis, uzlicis galdā pudeli un panācis, ka miesas bojājumi atzīti par maznozīmīgiem. Sazvanīts, minētais eksperts to noliedz: “Tie ir panti. Es taču neesmu gatavs riskēt ar darbu kaut kā tāda dēļ.”

Pazīšanos gan atzīst. Abi esot no Krāslavas, zinot viens otru sejā, taču personīga darīšana nav bijusi: “Šņabi kopā neesam dzēruši.”.

5. februārī tiesa atbalstīja Jeļenas pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas  Borisam aizliedza sievai tuvoties. 

Uzreiz pēc uzbrukuma Jeļena kopā ar jaunāko bērnu aizbēga uz Rīgu. Piedeklarējās meitas dzīvoklī, vērsās pēc palīdzības Rīgas sociālajā dienestā un bāriņtiesā. Aizliegumu tuvoties Boriss pārkāpa, par ko policija ierosināja vēl vienu kriminālprocesu, ko vēlāk izbeidza. Krāslavas rajona prokuratūras 2019. gada 27. februāra lēmumā teikts, ka, balstoties uz viņa sodāmības neesamību, “noziedzīgā nodarījuma raksturu, personas raksturojošos datus un citus lietas apstākļus, ir iegūta pārliecība, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs noziedzīgus nodarījumus.” 

Vīrietim noteica četru mēnešu pārbaudes laiku. Pēc gada un viena mēneša viņš nogalināja savu meitu.

Pirmā piedošana

No varmācīgā vīra aizbēgušajai Jeļenai izdevās slēpties un izvairīties nedaudz ilgāk kā mēnesi. “Dubļos krita ceļos, solīja laboties,” atstāsta Jeļena. Viņa piekrita dot iespēju. Pērn 12. martā Boriss parakstīja “Manas garantijas saistības Jeļenai”. Tam kā dokumentam nav nekāda juridiskā spēka - tas ir nodomu solījums sievai. Tajā viņš raksta: “Lai saglabātu laulību un ģimeni, apņemos pret Jeļenu turpmākās kopdzīves laikā nepiemērot fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību.” 

Ja viņš to pārkāpšot, Jeļenai būšot tiesības prasīt laulības šķiršanu un viņš neiebildīšot, minēts dokumentā, kas ir Re:Baltica rīcībā.  22. martā tiesa apmierināja sievietes pieteikumu, ka viņai vairs nav nepieciešama pagaidu aizsardzība. Jūnijā abi noslēdza izlīgumu, kas nozīmēja arī kriminālprocesa izbeigšanu. 

Policija apgalvo, ka izdarīja visu, kas likumiski bija tās spēkos. “Izmeklētāji sievai skaidroja, ka cilvēki nemainās. Ja ir varmāka, būs arī varmāka pēc pusgada,” apgalvo VP Krāslavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieka p.i. Artūrs Plinta. Jeļenas domas tas neesot mainījis. Viņa atbildējusi, ka viņiem tagad laba dzīve.

Atsākot kopdzīvi, abi devās garās pastaigās gar Daugavu, gāja sēņot, pat aizbrauca ģimenes braucienā uz Palangu.

“Baidījos noskaust, bet jutos laimīga,” labās dienas raksturo Jeļena. 

Taču tas neturpinājās ilgi. 2019. gada novembrī, braucot no Rīgas uz Krāslavu, Boriss atkal sāka sievu tincināt par neuzticību. Kā rakstīts 2020. gada 26. marta pieteikumā tiesai, Boriss draudēja ietriekt mašīnu kokā un nogalināt abus. Apstādināja auto un sāka sievu žņaugt ar pašas šalli. Tikai nākamajā dienā, kad vīrs aizbraucis komandējumā, Jeļena aizgāja pie ģimenes ārsta. Ārsts konstatēja zilumus un miesas bojājumus sprandas rajonā, un rekomendēja vērsties tiesībsargājošās iestādēs, teikts atzinumā. 

Jeļena īsti nespēj izskaidrot, kāpēc to nedarīja. 

Viņai bijis bail. 

Bēgšana

Arī šogad Boriss posās uz to pašu sanatoriju Baltkrievijā. Kā pats teicis - apārstēt nervus. Arī šoreiz viņš izlasīšanai sievai atstāja vēstuli un viņas trūkumu burtnīcu. 29. februārī, atgriežoties no atpūtas, viņš pārmeta, ka Jeļena viņu nav pietiekami kaislīgi sagaidījusi. “Es nebiju pārbraukusi no atpūtas, bet gan visu šo laiku strādāju. Biju pārgurusi,” skaidro Jeļena. “Un kā es varēju kaislīgi sagaidīt, izlasot šo visu?”

Borisa sarūgtinājums pieņēmās spēkā. Sācis draudēt, ka pielaidīs mājai uguni, iznīcinās pašu dārgāko. Jeļenai palicis bail, viņa atteicās ar viņu divatā jebkur doties. Kad vīrs devās uz darbu, Jeļena atkal aizbēga uz Rīgu. Jaunākais bērns palika pie tēva.  

Lai vīrs neatrastu, Rīgā viņa mainīja izskatu. Pārveidoja frizūru, nopirka savai gaumei netipiskas drēbes. Deklarējās nevis pie meitas, bet citur, un vēlreiz mēģināja panākt pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Jeļena trīsreiz vērsās Rīgas tiesās ar lūgumu, pamatojot, ka vīrs varētu izrīkoties līdzīgi kā pagājušajā gadā. 

Pieteikumā raksturoja, ka Boriss kontrolē, ar ko viņa sazvanās, dzēš kontaktus telefongrāmatā, no rītiem pārbauda, vai nav pārāk izaicinoši tērpusies. Neizmaksā visu algu (Jeļena strādāja vīra uzņēmumā), bet tikai pusi vai trešo daļu. Čukstus draud, ka viņam nav bail sievu nogalināt un no sekām viņš nebaidoties. “Draudus visu nodedzināt es uztveru nopietni,” rakstīts pieteikumā tiesai, kas ir Re:Baltica rīcībā.

Jeļena lūdza aizliegumu vīram tuvoties mājai Krāslavā, kā arī pašai un nepilngadīgajam bērnam. Vēlējās iesniegt prasību par laulības šķiršanu un atsevišķas aizgādības noteikšanu.

Taču vēršanās tiesā bija neveiksmīga. Latgales priekšpilsētas tiesa pieteikumu noraidīja divreiz. Pirmo reizi tāpēc, ka tas nebija atbilstoši noformēts. Tajā pašā atteikumā tiesnese arī secina, ka  “pagaidu aizsardzības pret vardarbību mērķis ir novērst vardarbību, kas notiek starp pusēm tagadnē. Nav iespējams aizsargāt no tā, kas notika pagātnē.”

Tātad Borisam bija vēlreiz jāpiekauj Jeļena, lai viņa varētu saņemt tiesas lemtu aizsardzību.

Otro reizi kā Latgales priekšpilsētas, tā pēc tam arī Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieteikumu nepieņēma, sakot, ka tas jāiesniedz tiesai pēc nodarījuma vietas. Tātad Krāslavā, no kurienes Jeļena aizbēga. Viņa nolēma pieteikumu sūtīt pa pastu. Jeļena lūdza aizliegumu Borisam tuvoties viņas un meitas dzīvesvietai Rīgā. Tiesai trūka kāda paraksta, pieteikumu pa pastu bija jāsūta vēlreiz. Tas procesu vēl paildzināja. 

Jeļena gribētu, lai vērsties pēc aizsardzības būtu varējusi jebkurā tiesā. “Gribas tādu aizsardzību, lai tu tiešām justos aizsargāts,” nopūšas Jeļena: “Vai tiešām nepietiek, ka aizbēgu no mājām, jo uzskatu, ka draud briesmas?” 

Tieslietu ministrijā Re:Baltica skaidro, ka norma savulaik radīta ar domu nākt pretī vardarbības upurim. “Pieteikums tiek iesniegts iestādē, kura ir pieteicējam ērtāk pieejama, prezumējot, ka vardarbība ģimenes konfliktos ļoti bieži notiek tur, kur pieteicējs arī faktiski uzturas un dzīvo,” atbild ministrijā. 

Taču pēc Re:Baltica intereses ministrija piekrīt, ka varētu septembrī Saeimu lūgt Civillikumu papildināt ar iespēju prasīt aizsardzību jebkurā tiesā. Tam piekrīt arī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ilze Celmiņa, kura specializējas vardarbības lietās: “Šobrīd, kad tik plaši izmantojam elektronisko parakstu un elektroniskās saziņas formas, patiešām būtu apsverams jautājums par atteikšanos no “notikuma vietas” piekritības. Turklāt psiholoģiskajai vardarbībai kā vienai no vardarbības formām šādu “notikuma vietu” kādreiz pat ir grūti noteikt.”

Slepkavība

Kamēr Jeļena gaidīja tiesas lēmumu, viņa nolēma braukt pakaļ jaunākajam bērnam. 30. martā, kad Borisa nebija mājās, aizveda bērnu uz Rīgu. Boriss vērsās policijā. Kā redzams tās materiālos, policija sazinājās ar Jeļenu un jaunāko bērnu, kurš paskaidroja, ka ar viņu viss kārtībā. Policija nolēma nesākt kriminālprocesu un par to 2. aprīlī paziņoja Borisam. 

Tikmēr viņš bija sācis savādi uzvesties. Nedēļas sākumā sāka pārrakstīt mantu radiem un bērniem no pirmās laulības - automašīnas, īpašumus, uzņēmumu pārvaldību. Vēlāk radiem iedeva burtnīciņu, kurā aprakstīja savu laulību un it kā no visiem atvadījās. “Ardievu visi, piedodiet, ka padevos par sevi cīnīties,” lasa Jeļena. “Šo vēstuli es sākumā palūdzu izlasīt maniem radiniekiem, lai viņi dziļāk uzzinātu, kāda tu esi. Tikai pēc tam nodos tev.”

3. aprīlī Boriss parakstīja dokumentus par darbinieku atlaišanu, par ko paši atlaižamie uzzināja tikai nākamajā pirmdienā. Kā atstāsta kāds no bijušajiem darbiniekiem, liktenīgajā piektdienā viss bijis kā ierasts, izņemot vienu. “Parasti viņš nepīpēja, bet tajā dienā pēc algas izmaksāšanas pastāvēja kopā ar mums un aizpīpēja,” atceras darbinieks.

Tajā pašā dienā Boriss Daugavpilī sagaidīja meitu Annu. Bija lūdzis atbraukt, lai kopīgi aizietu pie notāra. Piekodinājis, lai meita brauc viena, bet, tā kā to prasījis regulāri, neviens nebrīnījies.

Tikai Jeļena baiļojusies un lūgusi meitu nebraukt, bet viņa neuzklausījusi. “Viņa taču brauca pie tēva, nevis slepkavas,” tagad skumji secina Jeļena. 

Kas tajā vakarā notika, īsti nav zināms. Pa dienu sazvanoties, Annas balss par neko aizdomīgu neliecināja. Ap plkst. 18, runādama ar vīru, kurš jau bija devies ceļā pie viņas, stāstījusi, ka pagatavojusi vakariņas, skatās filmu un viņu gaida. 

Šķērmi ap dūšu Renāram sametās, kad stundu vēlāk no Annas saņēma īsziņu: “Viņam ir elektrošokeris.” Renārs vaicāja, vai viņa pati to mājās atradusi. Atbildes nebija.

Nākamā ziņa jau pienāca no drauga - ugunsdzēsēja. Degot Annas ģimenes māja. 

Kad Renārs beidzot ieradās notikuma vietā, glābēji dzēsa liesmojošo ēku, bija ieradusies policija. Kad tajā varēja ieiet, tur ne Borisu, ne Annu neatrada. Tā kā otrā māja bija aizslēgta, Renārs cerēja, ka sievai izdevies aizbēgt. Gāja meklēt pie draudzenēm, ķemmēja tuvējo apkaimi, bet bez rezultātiem. 

Kad Renārs atgriezās, policija bija nolēmusi pārbaudīt otru māju un garāžu. Tur atrada pakārušos Borisu. Tā kā nekur neredzēja Annas virsjaku un zābakus, vīrs turpināja cerēt.

“Man bija jau bail kaut kur meklēt. Bail atrast bez dzīvības. Reāli, kā filmās. Pat briesmīgāk nekā filmās, filmās tā nedara,” tā vakara izjūtas raksturo Renārs.

Vārgo cerības liesmu spēji apdzēsa izmeklētāja izsauciens, ka atradis Annu. Jaunā sieviete bija paslēpta mājas otrajā stāvā, izvelkamā dīvāna veļas kastē. Uz viņas kakla bija žņaugšanas pēdas. 

Jeļena gaidīja ziņas Rīgā. Piezvanīja Renārs un izmisumā nespēja pabeigt teikumu: “Viņš manu Annu, viņš manu Annu…” 

Vai to varēja novērst?

“Es neesmu pēdējais cilvēks Krāslavā,” bieži uzsvēra Boriss, liekot Jeļenai saprast, ka viņam pilsētā ir teikšana un visur pazīstamie. Jeļena ticēja - un kavējās pēc palīdzības vērsties vietējā sociālajā dienestā un bāriņtiesā. 

Viņa nezināja, ka cietušās sievietes var lūgt jebkura sociālā dienesta palīdzību - gan savā, gan citā pašvaldībā, paskaidro Labklājības ministrijas (LM) speciāliste Viktorija Boļšakova. “Piemēram, ja viņa ir deklarēta Liepāja, bet dzīvo Ventspilī, tad viņa var vērsties Ventspils sociālajā dienestā,” piemēru min Boļšakova. Uzreiz var doties arī uz krīzes centru, kas pats sazinās ar sociālo dienestu. “Cietušajai nav kaut kāds lielāks slogs, ka viņa ir vērsusies uzreiz centrā “Marta”, nevis sociālajā dienestā,” apliecina LM speciāliste. 

Par ģimenē notiekošo pilsētā zināja. To Re:Baltica apliecina gan cilvēki, kas ar ģimeni bija pazīstami darba darīšanās, gan arī sociālajā dienestā. “Baumas bija,” saka Krāslavas sociālā dienesta vadītājas vietniece Ineta Celitāne. Uz baumu pamata dienests varot iesaistīties, bet vajagot pamatojumu. ”Šī bija visā novadā cienījama ģimene, viņi noliedza to visu,” komentē Celitāne. 

Tāpat atbild arī vietējās bāriņtiesas vadītāja Ilona Bidzāne. Lai arī ģimenē aug nepilngadīgs bērns, bāriņtiesa nav iedomājusies pārbaudīt, vai baumas ir patiesas un vai bērnam nedara pāri. Bidzāne ir attāla Borisa radiniece, taču dievojas, ka neesot zinājusi par radinieka vardarbīgajām izpausmēm. “Ja bērns cieš, citiem ir aizdomas skolā, ārstiem kaut kāda informācija nāk, šeit vispār nekā tāda nebija,” stāsta Bidzāne.

Dienesti neiesaistījās arī pēc tam, kad Jeļena uzrakstīja policijā iesniegumu par piekaušanu. Atbildīgās iestādes tagad rāda viena uz otru ar pirkstu. Policija saka, ka informējusi sociālo dienestu. Tas to noliedz. Šī traģēdija izgaismo saziņas trūkumu starp policiju un sociālo dienestu, par ko Re:Baltica jau vairākkārt rakstījusi. Ja tajā laikā būtu spēkā noteikumi par obligātu informācijas apmaiņu starp iestādēm, varētu vērtēt, cik dienesti profesionāli veica savu darbu. 

Vismaz turpmāk tas būs iespējams. Pēc vairāk nekā gadu ilgušas birokrātiskas skaņošanas šā gada 28. jūlijā valdība beidzot nolēma, ka policijai būs pienākums par vardarbības konfliktiem ģimenē informēt sociālos dienestus. 

Valsts policija pēdējos gadus uzsver, ka vardarbība ģimenē ir viena no tās prioritātēm. Taču vienlaikus nespēj sniegt statistiku, cik upuri nogalināti ģimenes konfliktos. “Šāda rakstura informācija ar detalizāciju līdz pozīcijai “ģimenes konflikts” Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Datu noliktavas risinājumā (DWH) netiek uzkrāta.” Taču policija uzskaita kriminālprocesus, kas sākti par miesas bojājumu nodarīšanu.

Covid-19 laikā pasaulē ierobežotās socializācijas un iespēju aizbēgt dēļ varmācība ģimenē pieauga daudzās valstīs. Arī Latvijā policija ziņoja par ievērojami lielāku izsaukumu skaitu uz ģimenes konfliktiem. Pēc Re:Baltica informācijas, Anna varētu būt vienīgā pandēmijas laikā nogalinātā.

Pēc traģēdijas vietējais sociālais dienests gan piedāvājis Jeļenai un jaunākajam bērnam psiholoģisko palīdzību, taču pagaidām Jeļena to nav izmantojusi. Pagaidām atteikusies arī no Martas palīdzības, ko agrāk izmantoja gan jurista, gan psihologa pakalpojumu saņemšanai. Gribot veltīt visu uzmanību mantojuma lietām. 

Taču tas nozīmē, ka viņa ar nepilngadīgo bērnu ir faktiski viena.

Starp Borisa pirmsnāves burtnīcām, ko viņš izdalīja radiniekiem, viena bija adresēta arī Jeļenai.

To viņa saņēma pēc vīra nāves. “Mani apglabās bez tavas palīdzības un norādījumiem. Bez tevis uzliks pieminekli, bez tevis apmaksās. Tev es vairs neesmu nekas,” rakstīja Boriss. Jeļena uzskata, tā viņš radiniekiem uzskatāmi parādīja, kam gatavojas. Ja kāds būtu pievērsis uzmanību, traģēdiju, iespējams, varēja novērst. “Tava klusēšana izraisīs asaru plūdus un rūgtas asaras,” bija brīdinājis nelaiķis. 

*Visu rakstā minēto ģimenes locekļu vārdi mainīti