Raidījums: Bruknas kopienas sociālais pakalpojums nav reģistrēts, to izmantojis SOS ciemats Valmierā

Bruknas muiža Bauskas rajona Dāviņu pagastā.

FOTO: LETA

Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "Aizliegtais paņēmiens", pētot Bruknas muižas kopienā notiekošo, atklāja, ka biedrības "Kalna svētību kopiena" sociālais pakalpojums nav reģistrēts, taču, neraugoties uz to, vienā gadījumā to izmantojis SOS ciemats Valmierā, no kurienes Bruknā nonācis kāds pusaudzis.

Tātad kopienas galvenais princips ir darbs un Dieva vārds, un kāds stingrāks priestera Andreja Mediņa vārds. Taču, pat ja pieaugušajiem tas, iespējams, der, bet pusaudžiem – ne.

Pirmkārt, likums neatļauj tā nostrādināt nepilngadīgos. Otrkārt, kas ir galvenais – "grūtajiem bērniem" un, iespējams, vēl ar atkarībām – tas nav ceļš uz rezultātu.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Evija Rācene norādīja uz garajām darba stundām, kuras kā sodu pagarināja. Mediņš preses konferencē to nenoliedza.

"Šeit nav diemžēl tādas iespējas neizpildīt. Nav. Mēs visi darām kopā un izdarām. Ka nevar atstāt kabačus pūt, kas jāsamarinē, ka to tāpat izdara, arī ja kāds neizdara," skaidroja Mediņš.

"Es neesmu izdomājis jaunu divriteni. Visā pasaules praksē un pieredzē šāda veida rehabilitācijas centri saucas kopienas, kas visa pamatā nevis iztiek no sociāliem pabalstiem, bet kur rehabilitācijas pamatā ir saprast – man ir jāiemācās ražot, veidot, sastrādāt. Bet tas ir smags darbs," skaidroja Mediņš.

Taču tiesībsargs Juris Jansons to sauc par arhaisku uzskatu: "Bieži vien publiskajā telpā parādās, ka tagad tur ir darba terapija. Jums jebkurš mediķis pateiks, ka nav medicīnā tādas terapijas kā darba terapija."

"Tātad tas ir no okupācijas perioda palicis tāds jēdziens. Toreiz faktiski to nodarbinātību bez atlīdzības apsauca kā darba terapiju. Pirmkārt, tā nav medicīniska terapija. Kā papildus elements darbs, protams. Bet nesaucam to par terapiju," sacīja Jansons.

Pusaudžu un jauniešu speciālisti šādu pieeju sauc par bezjēdzīgu un, iespējams, pat traumējošu.

Uz to norāda daudzu bērnu, tostarp arī pusaudžu audžumamma, audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāja Ārija Martukāne: "Es nedomāju, ka nākotnē šiem bērniem būs vajadzīga prasme ravēt burkānus. Es domāju, ka viņiem būs vajadzīgas citas, daudzas citas prasmes, ko varētu arī šāda kopiena attīstīt. Bet bērni, pusaudži, īpaši ar šīm uzvedības grūtībām – viņiem ir nepieciešama pilnīgi cita pieeja."

Pirmkārt, pirms centieniem tikt galā ar situāciju, jāsaprot, vai pusaudzim ir kādas atkarības, varbūt psiholoģiskas traumas.

"Bieži vien sabiedrībā balstās tāds uzskats, ka pret pusaudžiem izturas kā pret slimību. Tas ir normāls pārejas vecums, kad notiek visādi procesi bērna organismā un viņam ir šīs neadekvātās uzvedības izpausmes. Man ir jautājums, vai šiem bērniem jautāja, vai viņi grib tur būt. Vai tā ir viņu izvēle? Tas ir pieaugušo savstarpējs "dīls". Mēs uzskatam, ka tev tur labāk – ej. Bet ko bērns pats par to situāciju domā? Es apšaubu iespēju, ka viņam bija dota iespēja runāt," norāda Martukāne.

Turklāt pat Valsts bērnu tiesību inspekcija un Tiesībsarga birojs nezina, cik bērnu pēdējos gados kopienā ir bijis, no kurienes viņi vesti un kāpēc. Mediņš solījis šādu informāciju inspekcijai sniegt, bet tad vairākkārt atlikts.

"Aizliegtā paņēmiena" rīcībā esošā informācija liecina, ka Mediņa vadītā kopiena darbu ar bērniem ir formulējusi kā sociālo pakalpojumu. Vienā gadījumā to izmantojis SOS ciemats Valmierā, no kurienes Bruknā nonācis kāds pusaudzis.

Ar šo faktu saistītas divas problēmas. Pirmkārt, godīgums par naudu. Mediņš apgalvo, ka maksu nav prasījis: "Es nepārdodos par naudu! Ne atkarībnieki šeit maksā par kaut ko, ne bērni nekad nemaksā šeit."

Taču SOS ciemata Valmierā vadītājs Edijs Pētersons apliecina, ka samaksa – 200 eiro mēnesī – tomēr ir bijusi: "Bija mēneši, kad jā. Tad, kad atnāca rēķins, tad arī atmaksājām šo pakalpojumu. Mums arī bija līgums ar kopienu."

Otra problēma: lai oficiāli piedāvātu sociālo pakalpojumu, uzņēmumam vai biedrībai, vai arī kopienai ir jābūt reģistrētai kā sociālo pakalpojumu sniedzējam Labklājības ministrijas sociālo pakalpojumu reģistrā. Tas nozīmē arī noteiktas prasības izglītības personālam, skaidri noteiktas darba metodes un arī atbildību. Bet Kalna svētību kopiena reģistrā atrodama nav.

“Jā, jā, jā, nu tur tā mūsu kļūda bija, ka mēs īsti nepārliecinājāmies, vai viņi ir pakalpojumu sniedzēju reģistrā,” atzīst Pētersons, skaidrojot, ka Valmieras SOS ciematā pat neienāca prātā, ka ar bērniem kopienā varētu strādāt nelegāli.

Patlaban pusaudzis no Bruknas ir aizbraucis uz Jelgavu; ar viņu viss esot labi un sūdzību neesot. Bet paliek neatbildēts jautājums, cik vēl šādu maksas gadījumu ir bijis un kāds tad ir Bruknas cenrādis.

Savukārt nelegālā darbošanās ļāvusi kopienai izvairīties no valsts iestāžu kontroles.

Kopiena nekad nav arī centusies savu darbu ar bērniem legalizēt, atklāj Labklājības ministrijā, bilstot, ka ar šādām metodēm to nemaz neļautu.

"Mēs neredzam arī tos elementus un visas tās sastāva pazīmes, ka viņš varētu būt reģistrā šobrīd. Mēs neredzam pakalpojumu, sociālo pakalpojumu kā tādu," norāda Labklājības ministrijas Metodiskās vadības un kontroles departamenta vecākais referents Jānis Jēkabsons.

Bruknas muižai vistuvākā institūcija ir Dāviņu pagasta pārvalde, kurā pat ir sociālais darbinieks. Par bērniem tajā neesot zinājuši.

"Es zinu Kalna svētību kopienu. Es pazīstu Mediņu Andreju. Bet man ir pirmā dzirdēšana, ka tur notiek pusaudžiem kaut kāda rehabilitācija. Pieaugušie, jā, par to ir viss skaidrs," sacīja Dāviņu pagasta pārvaldes vadītāja Līvija Šarķe.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!

Aktuālākās ziņas