Īrisa Johansone ir 75 gadus veca zviedru rakstniece un terapeite, kura iemācījās runāt vien 12 gadu vecumā. Viņa lielu popularitāti ir ieguvusi ar savu biogrāfiju  "Citādāka bērnība" ("A different Childhood" - no angļu val.), ko lasītāji mēdz saukt par ābeci bērnu ar autismu izprašanā.

Imogenas Stidvortijas divkanālu videoinstalācijā "Īrisa [fragments]", kas tika veidota 2018./2019. gadā, tiek atklāts, kā sieviete tad un tagad uztver pasauli. Rakstniece norāda, ka "viņa vienmēr būs autiska un daļēji neverbāla". Savas dzīves pirmajos gados viņa lielu daļu laika pavadījusi, kā viņa pati to sauc, "reālajā realitātē jeb ārā".

"Reālā realitāte - tā es saucu to realitāti, kā cilvēks domā par savu dzīvi. Lielākajai daļai sabiedrības normālas dzīves sastāvdaļas ir ēšana, gulēšana, izglītība, ģimenes veidošana un sociālā dzīve. Šīs visas vērtības man pirmos 10 dzīves gadus neeksistēja. Es šīs normas saucu par parasto realitāti vai parasto pasauli," stāsta Īrisa.

"Man bija pašai sava "reālā realitāte". Tas bija stāvoklis, kas bija gaišs un krāsains. Es biju visa centrā. Nekas cits nešķita svarīgs."

1

Īrisas mīļākā bērnības nodarbe bijusi bezmērķīga staigāšana pa telpu astotniekā vai sēdēšana zem virtuves sola, vai uz šūpolēm, tāpat viņa mīlējusi slēpties skapī vai citā noslēgtā vietā.

"Mans ķermenis un jūtas nebija savstarpēji saistīti. Nekādām darbībām nebija nozīmes, nebija nekādu mērķu vai plānu, tikai impulsi, kas radās no visa, kas uz mirkli piesaistīja manu uzmanību. Tā varēja būt skaņa, smarža, garša, jebkas, bet tikai uz īsu mirkli."

Tēvs jau no agrīna bērna vecuma nojauta, ka mazā Īrisa allaž izvairījās no sociāla kontakta ar pieaugušo vīrieti. "Viņam vajadzēja rotaļāties ar mani un vilināt mani ar pārcilvēciskām pūlēm, lai manu uzmanību kaut uz mirkli," Īrisa atklāj savā biogrāfijā.

"Viņš saprata, ka es redzu lietas citādāk. Tēvs juta, ka es redzu cauri viņam. Mans komunicēšanas veids pavisam noteikti bija citāds, tas nebija kā citiem bērniem. Viņš daudz esot domājis par to, ar ko un kāpēc es atšķiros."

Rakstniece iemācījās komunicēt, pateicoties tēva rūpēm un vēlāk viņas pašas pūlēm. Būdama aptuveni 12 gadus veca, mazā Īrisa sāka trenēties uzvesties kā citi cilvēki. Viņa vērojusi apkārtējos cilvēkus un kinoaktierus, pie spoguļa attēlojot redzētos žestus un grimases. Šie centieni viņai palīdzēja nodibināt sociālus kontaktus, kas līdz tam mirklim gāja secen. Iemācījusies "normālu uzvedību", viņa vairs nebaidījās komunicēt ar citiem cilvēkiem.

Īrisas brālis bija atšķirīgs - viņš vienmēr ir bijis "šajā pasaulē", aiz prieka smējies, bailēs trīcējis, aizkaitinājumā dusmojies. "Viņš bija rosīgs, ziņkārīgs, zinātkārs un ļoti, ļoti sabiedrisks."

Sieviete atklāj dažādas savas bērnības epizodes, kas parāda to, ka viņas attiecības ar māti bijušas visai spraigas, jo pieaugušajai sievietei trūcis pacietības izprast meitenes domu gaitu.

"Es bieži niķojos, ja no rīta man bija noliktas tīras drēbes, kas nesmaržoja pēc manis. Tāpat es flaneļa kreklu vilku otrādāk, jo tas bija mīkstāks no ārpuses. Mammai tas bija nepieņemami un man ar viņu vienmēr bija cīņa par to. Šādas epizodes varēja ieilgt pat līdz stundai. Es vienmēr arī gribēju, lai visiem apģērbiem pogas būtu aizmugurē," atklāj Īrisa.

"Māte nesaprata, cik daudz problēmas man sagādāja tauste. Ja kaut kas nebija jauks un mīksts, tas man likās nepanesami un satraucoši."

1

Rakstniece norāda, ka tieši šīs "super-jutības" dēļ jebkurš glāsts viņai šķitis kā uguns šautra cauri viņas ķermenim. "Es vienmēr satrūkos, atkāpos un sāku kliegt! Es vienmēr izvairījos no fiziska kontakta ar citiem."

Ēdiens arī bijusi ļoti liela problēma, mazā Īrisa nekad pati pēc savas gribas nenāca ēst. Pat tad, ja ēdienreizē tika pasniegts kaut kas, kas viņai garšo. Vienmēr kādam nācies atnest meiteni uz virtuvi un tad bija jāgaida, kamēr Īrisa izpildīs "visus savus rituālus", lai pēc tam paēstu.

Rituāli izpaudās tā, ka meitene allaž novēlās gar zemi un palīda zem galda, tur viņai patika vērot ģimenes locekļu kājas. Ik pa laikam kāda roka pastiepās zem galda ar ēdienu, ko Īrisa kampusi ar zobiem.

"Ēdiens ne pēc kā negaršoja. Tas bija kaut kas tāds, kas vienkārši atradās mutē, ko vajadzēja sakošļāt un norīt. Tas neko neizteica," stāsta Īrisa.

1

Bērnības autisms ir ar nervu sistēmas attīstību saistīts traucējums, norāda Latvijas Autisma apvienība. Tas ir klīnisks sindroms, kura pamatā ir polietioloģiska, heterogēna neirālās attīstības traucējumu kopa. Apvienības mājaslapā uzsvērts, ka autiskā spektra traucējumi nav slimība, bet viens no bērna centrālās nervu sistēmas attīstības veidiem.

Īrisa atminas savus pirmos skolas gadus. Viņas vecākais brālis ļoti negribēja mācīties un viņam bija uzvedības problēmas, tāpēc tēvs vienojās ar skolotāju, ka Īrisa pavadīs brāli uz skolu, kur sēdēs viņam blakus stundās visu pirmās klases pirmo semestri.

Tas meitenei deva iespēju vērot un klausīties visu apkārt notiekošo bez aicinājuma pašai iesaistīties, kas viņu vienmēr biedēja. Sieviete apraksta, kā viņa iemācījās visus burtus un mācēja tos uzrakstīt, kopējot attēlu. Viņa nesaprata, ka tiem ir jebkāda nozīme, tāpēc grūtības sagādāja iemācīties lasīt un rakstīt.

11 gadu vecumā viņa sāka pieņemt, ka cilvēki ir cilvēki. Īrisa sāka saskatīt to cilvēcisko dabu, kas sabiedrību atšķir no dzīvniekiem. Tas viņai esot bijis pārsteidzošs atklājums.

"Es nonācu citā pasaulē, kur sāku redzēt cilvēkus kā indivīdus, tā es sāku mācīties viņus saprast un izzināt," raksta Īrisa.

1

Šajā pašā vecuma posmā viņa pamanīja arī to, ka meitenes atšķiras no zēniem, tāpat kā mainās abu dzimumu uzvedība, kad viņi atrodas viens otra kompānijā.

Īrisai Johansonei ir pilnvērtīga dzīve un nu viņa rūpējas par saviem mazbērniem. Viņa vairākkārt uzsver, ka "allaž paliks autistiska", jo tas viņai esot palīdzējis izprast dzīvi no dažādiem skatpunktiem.

Viņa Imogenas Stidvortijas videoinstalācijā atklāj, ka "mums kā cilvēkiem ir dabiska tieksme justies vajadzīgiem. Mēs vēlamies būt noderīgi citiem, lai paši justos noderīgi un labi. Mēs gribam, lai citi mūs uzskata par spējīgiem, jo tas liek mums justies svarīgiem".

"Problēma rodas tur, ka ir nepieciešami daudzi cilvēki ar trūkumiem, lai pārējie justos vajadzīgi. Bet būt ar trūkumiem nebūt nav tik vienkārši. Lielākā daļa cilvēku dara visu iespējamo, lai būtu patstāvīgi, neatkarīgi un pret viņiem izrādītu cieņu.

Un šis ir viens no mūsu civilizācijas greizākajiem uzskatiem, ka labāk ir būt vajadzīgam, nekā būt ar trūkumiem," pauž rakstniece.

1