Taksometru dedzināšana un pagrīdes pilsēta. Saruna ar filmas "Maiņa" režisoru Reini Kalviņu

Reinis Kalviņš

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tēva rūpes par dēlu uz taksista ikdienas, kura pilna ar briesmām un nerakstītiem likumiem, fona. 17. septembrī pirmizrādi piedzīvos filmu studijas "Mistrus Media" un "Picture House" kopprodukts - krimināldrāma "Maiņa". Tā būs kinorežisora Reiņa Kalviņa debija pilnmetrāžas kino, kas, reizē ar režisora pieteikumu lielajā kino, pēc ilgāka laika ļaus skatītājiem uz lielajiem ekrāniem atkal baudīt Latvijas filmu.

Sākumā vēlos tevi apsveikt ar debiju pilnmetrāžas kino. Kādas sajūtas?

Šobrīd sajūtas ir dalītas. Covid-19 ierobežojumu dēļ ir grūti prognozēt, kāds būs apmeklējums. Vienu brīdi liekas, ka viss kārtībā, jo cilvēki būs noilgojušies pēc kino, bet dažbrīd šķiet, ka skatītāji būs nobijušies no vīrusa un tomēr izvēlēsies neiet. Tas visvairāk uztrauc. Par pašu filmu uztraukuma vairs nav.

Tu režiju apguvi ārzemēs. Pastāsti - kāds ir tavs ceļš līdz režijai!

Diezgan grūts jautājums. Tas nav bijis bērnības sapnis, un tīņu gados pat uz to pusi neskatījos. Kad man bija divdesmit gadi, vairāk sāku interesēties par kino. Bija filmas, kuras noskatoties es ieraudzīju jaunas pasaules, par kuru esamību nekad nebiju zinājis. Tādas filmas ar mani vairāk rezonēja. Tas bija godīgāks un patiesāks kino nekā tas, ko biju ieradis redzēt.

Džons Kasavītiss bija režisors, pēc kura filmām es sapratu, ka tas ir kaut kas tāds, ko es arī gribētu darīt. Tālāk sekoja studijas kino skolā Tallinā. Skatījos, kas ir tās tuvās ārzemes, kur varētu iegūt labu izglītību kino nozarē. Tā bija Tallina. Bakalaura līmenī tā gan ir vairāk mediju skola. Pabeidzu. Nākamais solis bija iekļūt īstā filmu skolā. Tas izdevās Sarajevā, kas, manuprāt, arthouse ziņā ir viena no prestižākajām programmām pasaulē.

Kāpēc izvēle par labu ārzemēm?

Ir Latvijas Kultūras akadēmija, bet šķiet, ka tajā gadā, kad biju nobriedis studēt režiju, režisorus neuzņēma. Man negribējās gaidīt vēl vienu gadu. Loģiski arī likās apgūt izglītību angļu valodā, internacionālā vidē pie ārzemju speciālistiem. Domāju, ka tur iegūt varēs ko vairāk.

Tevi uzskata par daudzsološu jauno režisoru. Spiedienu izjūti?

Nē, nē. Es jau neesmu tik jauns. Igaunijā liela daļa bijušo kursabiedru jau filmē otro vai trešo filmu. Viņiem debijas ir divdesmit piecu divdesmit sešu gadu vecumā. Igaunijā kino sistēma jaunos talantus mēģina ļoti ātri pozicionēt un atbalstīt.

Latvijā, ja tu debitē trīsdesmit trīs gados, tu skaities jauns, kas ir nedaudz absurdi.

Reinis Kalviņš

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Es saprotu, ka arī iepriekš tev jau ir bijuši kādi darbi, tikai mazāka formāta…

Jā, skolas darbi. Man bija Tallinā diplomdarbs un Sarajevā arī bija divas filmas, bet šie darbi ir vingrinājumiem ar speciālu mērķi - darbs ar aktieriem utt. Filmu "Maiņa" varētu uzskatīt par to diplomdarbu. Sarajevā nebija tāds nosacījums, ka diplomdarbam ir jābūt filmai. Uztaisīt pilnmetrāžas filmu kā "diplomdarbu" ir cieņas jautājums pret pasniedzēju.

Vai šobrīd kino redzi sev kādu noteiktu lauciņu? Žanru?

Nav tā, ka filma "Maiņa" būtu tipiska žanra filma. Žanra kino vairāk uzsvars ir uz scenāriju un to, kā savīts ir sižets. Manuprāt, šeit sižets ir diezgan vienkāršs un uzsvars ir vairāk likts uz atmosfēru un vizuālajiem risinājumiem - kā kustināt kameru, kā ilgāk noturēt kadru. Tas vairāk ir raksturīgi autorkino.

Es neteiktu, ka redzu sevi konkrētā žanrā. Ja godīgi, sižets man sāk interesēt arvien mazāk. Protams, ir režisori, kas ļoti koncentrējas uz sižetu un meistarīgi spēlējas ar tā formu, bet tādi ir stiprā mazākumā, pārsvarā sižetam tiek upurēts ļoti daudz. Beigās sanāk tikai tāds atgremots gabals, kam pietrūkst oriģinalitātes. Ja tūkstoš reizes esi redzējis, tad arī tūkstoš pirmajā zināsi jau, kas notiks tālāk. Man vairāk interesē, ja filma ir kā spogulis - tajā atspoguļojas kāda konkrēta sabiedrība vai režisora viedoklis.

Foto: Kadri no filmas

Pats ar taksi pārvietojies bieži?

Sanāk, jā. Vairāk gan tas bija Sarajevā, kur arī tā ideja par filmu dzima. Tur sabiedriskā transporta praktiski nav…

Tas arī bija mans nākamais jautājums - kā nonāci līdz idejai par filmu "Maiņa"?

Pirmā ideja radās Sarajevā. Tur ir ļoti daudz nelegālo taksometru.

Licences taksistiem ir ierobežotas, un līdz ar to šo licenci var vai nu mantot, vai nopirkt no cita taksista, bet tu nevari vienkārši jebkurā dienā kļūt par taksistu.

Ir daudzi, kas brauc nelegāli bez licencēm un zīmēm. Viss notiek caur mobilo telefonu. Tradicionālie taksisti cīnās pret viņiem, notiek kautiņi, policija cenšas nelegālos taksistus izķert. Tai pašā laikā Latvijas ziņās bija sižeti par mašīnu dedzināšanu pie lidostas, tā noskaņa tā kā tāda deviņdesmito gadu atrauga. Tad es sapratu, ka tā problēma ir.

Un tā vide, kas man atmosfēriski šķita interesanta, manuprāt, arī Rīgai piestāv. Filmēšana spēļu zālēs un "Lauvas namā" - man šķiet, ka vismaz atmosfēriskā ziņā tas stāsts ir par Rīgu. Par lielu daļu Rīgas.

Kā ieguvi informāciju un kā notika tavs pētījums filmas materiālam?

Pētījums man notika, tiekoties ar taksistiem, vienkārši runāju ar viņiem. Tāpat braucām ar taksistu, kurš jau no deviņdesmitajiem gadiem ir ierindā, uz ostu skatīties, kā strādā tie džeki, kas tā pavisam reāli gaida to vienu zelta klientu, nevis visu dienu braukā ar Bolt taksi. Viņi gaida vairākas stundas, bet, kad viņi atrod to klientu, arī vairāk naudas noplēš. Braucām arī uz lidostu. Tur mums pastāstīja, kāda sistēma un kas to organizē. Viss vairāk tā informatīvi. Protams, braucām arī paši pa Rīgu ar mašīnu. Filmā ir arī viens dokumentāls kadrs, ko uzņēmām, braukājot Jaunajā gadā visu nakti pa Rīgu.

Video: Filmas tapšanas aizkulises

Filmā varoņiem izteikti iezīmēti tipāži, ja tā var teikt. "Sliktie zēni", bagāto cilvēku aprindas… Kā tu raugies uz stereotipiem? Vai nebaidījies, ka varētu par dziļu ieslīgt stereotipos? Bet varbūt tomēr tāda ir tā realitāte?

Tie stereotipi varbūt kaut kādā ziņā vizuāli ir, bet filmas beigās jau saproti, ka neviens nav ļaunais, jo viņš tā vienkārši grib. Katrs dara to lietu, kas jādara, lai apmierinātu savas vajadzības un vēlmes. Vienā brīdī šīs vajadzības atduras pret otra cilvēka vajadzībām un rodas konflikts. To, manuprāt, filmas beigās taksometru firmas īpašnieks arī diezgan atklāti parāda – viņš vienkārši dara to, kas viņam jādara, lai uzturētu savu biznesu. No vienas puses tas arī bija sarežģīts uzdevums. Tie tēli parādās uz tik īsu brīdi, ka mēs nevaram viņus atklāt kā personāžus, tāpēc pāris minūtēs mums ir jādod ļoti spilgts iespaids par to, kāds tas tēls ir.

Vai nav izaicinājums ienākt Latvijas kino ar krimināldrāmu, kad esam pieraduši pie Holivudas grāvējiem?

To jau laiks rādīs. Tagad ir bijusi lielā pauze, cilvēki uz kino nav gājuši. Cik tad laika var pavadīt, skatoties mājās Netflix? Es domāju, tā ir iespēja rīdziniekiem redzēt pilsētu no cita rakursa. Neuzskatu, ka vajadzētu koncentrēties uz to, ka tā ir krimināldrāma vai asa sižeta filma. Jā, es domāju, ka filma ir izklaidējoša, bet tas nebija mans pamatuzdevums.

Kā notika galvenā varoņa atveidotāja atlase?

Jā, Edgars Ozoliņš… Man savā ziņā paveicās, un es domāju, ka ir grūti atrast Latvijā otru tik talantīgu kino aktieri. Viņu man ieteica aktieru atlases vadītāja Māra Liniņa, bet es skatījos sākumā uz visiem viņa vecuma kinoaktieriem gan profesionālā līmenī, gan neprofesionālā. Bet, jau pirmo reizi satiekot Edgaru, šķita, ka viņš varētu būt īstais. Svarīgi bija, lai aktieris var vadīt mašīnu, jo es zināju, ka gribu, lai darbība tiešām notiek braucošā mašīnā, nevis uz treilera. Es aizbraucu uz Liepāju uz aktieru atlasi.

Edgars brauca ar mašīnu, un viņam bija jāizstāsta trīs stāsti no iepriekšējās nedēļas. Divi patiesi un vieni meli. Man neizdevās atminēt. Es sapratu, ka tur ir materiāls.

Tu minēji jau to, ka mākslinieciskie risinājumi tev bija svarīgi. Kā filmēšana mašīnā sarežģīja tavu darbu?

Sarežģīja ļoti, jo reti mūsdienās tiešām filmē braucošā mašīnā. Pārsvarā to dara  uz treilera, tad ar kameru var stāvēt ārā un nepieciešamos leņķus noķert. Es tā negribēju, jo es pats, skatoties filmas, varu pateikt, vai aktieris tiešām brauc vai tikai izliekas. Lai saliktu visu tehniku mašīnā - tas aizņem jau divas sēdvietas. Un tad jāiesēžas vēl trim cilvēkiem. Mūs nedrīkst redzēt nevienā spogulī, nevienā atspīdumā. Visādās akrobātiskās pozās sēdējām.

Kādi plāni nākotnei?

Latvijā kinorežija ir tāds hobijs. Par maizes darbu to grūti nosaukt. Kaut kādas idejas man, protams, ir, bet tas ceļš ir ļoti garš, un grūti teikt, ka tūlīt sākšu nākamo filmu. Tas ir pietiekami smagi. Tā tāda upurēšanās būtu kaut ko tādu uzņemties.

Kopsavilkumā - nosauc trīs lietas, kāpēc filma "Maiņa" būtu jāredz?

Manuprāt, noteikti šī filma jāredz, kā tāda sava veida mīlestības vēstule Rīgai, bet tādā Lauvas nama estētikā. Otrais tad varētu būt atmosfēra. Filma ir pietiekami krāsaina, un domāju, ka sižets uzmanību notur, bet filma nav uzmācīga ar ātru montāžu. Trešais – tā noteikti ir iespēja atgriezties kinoteātros un izrauties no mājām.

Video: Filmas "Maiņa" reklāmas rullītis

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!  

Uz augšu
Back