"Viņš nekad nav bijis eksperiments!" Bērns medicīniskā drāmā - "zēns burbulī"

Deivids Veters Foto: AP/Scanpix
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Viņš ēda, rotaļājās un mācījās kā jebkurš parasts bērns. Tikai Deivida Vetera dzīvību no ārpasaules sargāja plastikāta burbulis, jo viņam bija smags kombinēta imūndeficīta sindroms. Pat šķietami nekaitīgs bacilis varēja viņu nogalināt. Šī gada 21. septembrī Deividam apritētu 49 gadi, ja viņa dzīve neaprautos 12 gadu vecumā neveiksmīgas medicīniskās manipulācijas dēļ.

Viņa izredzes dzīvot ārpus sterilas vides bija neiespējamas. Kad Deivids nāca pasaulē, viņa vecāki nolēma zēnu ievietot speciāli veidotā izolatorā, līdz tiks atrasts risinājums imunitātes iegūšanai.

Sterilā un izolētā telpā Deivids pavadīja 12 gadus jeb visu savu dzīvi. Lai arī zēnam tika nodrošināti izdzīvošanai nepieciešamie apstākļi - dzīve "burbulī" spēcīgi ietekmēja viņa uztveri un attiecības ar ārpasauli.

Imūndeficīta centrs publikācijā savā mājaslapā atklāj viņa mātes Kerolas Annas Demarē sacīto par Deivida īso mūžu: "Vienīgais, kas bija mūsu pārziņā, bija redzēt, ka Deivids saņem vislabāko iespējamo aprūpi. Mēs uzticējāmies mūsu ārstiem. Mēs bijām pateicīgi par "burbuli". Plastikāta izolators bija vienīgā Deividam pieejamā ārstēšanās iespēja tajā laikā. Ja nebūtu tāds bijis, mums viņš nebūtu bijis veselus 12 gadus.

Mūsu mērķis bija saglabāt Deividu drošībā sterilā vidē, vienlaikus iepazīstināt ar ārpasauli un pārliecināties, ka viņš jūtas mīlēts."

Imūndeficīta sindroms ir reti sastopams un bieži letāls - tas skar apmēram vienu no 58 000 zīdaiņu.

Šo traucējumu rada ģenētiskas mutācijas, kuru dēļ organismā rodas pārāk maz imūno šūnu, kas aizsargā ķermeni no infekcijām. Veselā imūnsistēmā šīs šūnas, kas pazīstamas kā limfocīti, uzbrūk svešiem organismiem. Cilvēkiem ar imūndeficīta sindromu trūkst šīs kritiskās imūnās aizsardzības.

"Deivida īsā dzīve mums mācīja drosmi, pacietību un sapratni. Viņš pieņēma unikālos dzīves apstākļus, bet ļoti gaidīja veidu, kā iznākt no sava "burbuļa". Mēs viņu sagatavojām, lai viņš spētu socializēties un galu galā pievienotos ārpasaulei. Zinātne aizsargāja Deividu, viņš nekad nebija eksperiments," skaidro viņa māte.

Deividam bija draugi, mājskolotāji un viņš spēlējās un cīnījās ar savu māsu tāpat kā jebkurš mazais brālis. Viņš bija iesaistīts visos viņu mājas dzīves aspektos. Kerola Anna ar prieku atceras Halovīnu, kad Deivids, tērpies "burbulī" ar gumijas cimdiem, pasniedza konfektes citiem bērniem un ārstējošajiem ārstiem.

Plašsaziņas līdzekļi Deividu sauca par "zēnu burbulī". Ģimenes mērķis bija sargāt savu zēnu no medijiem, bet kādu dienu, kad viņam bija astoņi vai deviņi gadi, viņš esot ieraudzījis savu fotogrāfiju avīzē.

"Nākamajā dienā Deivids man teica, ka viņš ir zvaigzne," ar siltām atmiņām atceras mamma. "Es nezināju, uz ko viņš atsaucās, tāpēc es viņam atbildēju, ka jā - viņš patiešām ir zvaigzne, jo viņš uzmirdzēja manā dzīvē.

Deivids manis teikto ātri laboja un teica, ka viņš ir zvaigzne, jo viņa attēls iepriekšējā dienā bija avīzē, un zvaigznēm nav jākārto rotaļlietas. Es viņam atbildēju, ka šodien viņa attēla nav nevienā izdevumā, tāpēc steidzami ir jākārto savs "burbulis"!"

Nebija paredzēts, ka Deivids uzaugs izolēts no ārpasaules. Bet, kamēr ārsti gaidīja zāles un vecāki - brīnumu, atbildīgie nolēma viņu turēt sterilā vidē.

Bērna audzināšana šāda tipa izolācijā bija attīstības ziņā riskanta un ētiski apšaubāma. Bet jebkura Deivida saskarsme ar ārpasauli nozīmētu viņa nāvi. Ārsti domāja, ka zāles ir tepat aiz stūra. Tikmēr Deivids kļuva par ilgtermiņa pētāmo objektu.

Priecīgs, gaišs un sabiedrisks, viņš katrā solī apstrīdēja cerības. Viņam patiešām bija redzes problēmas, jo viņš tika pilnībā audzināts slēgtās telpās, un viņam bija depresijas simptomi.

Foto: AP/Scanpix

Deivida ilgstošā ieslodzījuma laikā medicīnas tehnoloģijas progresēja. Bet eksperimentāla kaula smadzeņu transplantācija no viņa māsas bija zēna nāvessods. Neatklāts Epšteina-Barra vīruss viņa smadzenēs izraisīja limfomu. Viņš nomira no vēža 1984. gadā 12 gadu vecumā.

Tā kā viņš tika audzināts sterilā vidē, viņa nāve ļāva pētniekiem apstiprināt sen pastāvējušu hipotēzi, ka Epšteina-Barra sindroms var izraisīt vēzi.

Īsais Deivida mūžs sniedza arī ieskatu par imūndeficīta sindromu. Saskaņā ar Imūndeficīta centra datiem izdzīvo 91% zīdaiņu, kuriem agrīnā stadijā diagnosticēta saslimšana un kuriem pēc trīs ar pusi mēnešu vecuma tiek veikta transplantācija.

Deivida māte vēl aizvien turpina uzturēt Deivida piemiņu, strādājot Imūndeficīta centrā kā ilggadēja padomes locekle.

Kerola Anna uzskata, ka, pateicoties Deivida dzīvei, medicīna ir gājusi uz priekšu un daudziem bērniem ar tādām pašām komplikācijām nu ir iespēja dzīvot veselīgi.

"Deivids bija liela svētība mūsu ģimenei un visai pasaulei," atklāj puisēna māte. 

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu