Ir pagājis apmēram mēnesis, kopš lielā daļā pasaules ir atsākušās mācības klātienē. Cilvēku viedokļi par to atšķiras, taču visvairāk izmaiņu mācību procesā izjūt tieši pedagogi un skolēni. Ar kāda britu skolotāja piezīmēm par dzīvi skolā pandēmijas laikā dalās portāls "The Guardian".

Skolotāja pieraksti tulkoti pirmajā personā.

Pirmdiena. Vecāki pārmet cilvēktiesību pārkāpumus

Ierastajā ritmā pēc pandēmijas esam vien trešo nedēļu, bet visi esam pārguruši. Es palūkojos uz saviem kolēģiem pirmdienas rīta sanāksmē un redzu iztukšotus cilvēkus. Mēs esam neizgulējušies un pārstrādājušies, taču galvenās raizes sagādā apkārtējo veselības stāvoklis.

Kolēģi ir manāmi nokaitināti, daži pat izspļauj pa kādam asākam vārdam sapulces laikā, taču tik pat ātri arī domstarpības rimstas. 

Parasti pēc šīm sapulcēm manu garastāvokli uzreiz uzlabo gaitenī satiktie skolēni, taču tā kā pandēmijas dēļ katra klase skolā ierodas savā laikā, tas tagad aizņem stundas. Turklāt tāpat neizdodas pilnībā ierobežot skolēnu savstarpējo komunikāciju. Brāļi un māsas atbrauc kopā, bet tad satiek katrs savu klasi.

Brīvdienās saņēmu 15 vecāku vēstules. Tajās sūdzējās gan par ierobežojumu nepietiekamību, gan par to pārmērīgu stingrību, kas pielīdzināma cilvēktiesību pārkāpumiem. Es gan no šīm diskusijām atturos - man tam vienkārši nepietiek spēka.

Otrdiena. Divi skolēni centās aizbēgt

Ir jūtams, ka bērni pa šo pusgadu no mācībām klātienē ir atraduši. Ne tikai komunikācijas ziņā, bet ir pasliktinājusies arī, piemēram, bērnu lasītprasme. Jaunajiem skolēniem bija liegta iespēja mierīgam pārmaiņu posmam, kurā iepazīt jaunos skolotājus un klasesbiedrus.

Ejot pa skolas pagalmu, pamanīju 7. klases skolēnu, kurš centies aizbēgt, lienot pāri ļoti augstam žogam. Tiesa viņu jau turēja divi darbinieki, kuri ar plašu smaidu man teica, ka zēns to pašu mēģinājis jau pirms nedēļas. 

Bibliotēkā redzēju, ka bibliotekāre cenšas kaut ko sarunāt ar zem plaukta palīdušu meiteni, kuru apsmēja par viņas grāmatas izvēli. Viņu pierunāja izlīst, apsolot klusu stūrīti lasīšanai.

Vēl pēc stundas redzēju kādu meiteni lienam pāri tam pašam augstajam žogam. Šajā reizē darbinieku smaids, velkot bērnu lejā, bija noplacis. Dežūra pie žoga un bērnu vilkšana no tā neapšaubāmi paņem daudz enerģijas.

Trešdiena. Skolu pāršalc saslimstība

Pēcpusdienā uzzināju, ka kāds skolēns ir saslimis ar tik augstu temperatūru, ka izsvīdis cauri savam kreklam. Šķita, ka šis gadījums bija ieskrējiens tam, lai visu atlikušo dienu vēl pa kādam skolēnam sāktu sūdzēties par Covid-19 simptomiem. Tas ne tikai radīja papildu raizes par drošas distances ievērošanu, bet arī papildu izmaksas par telpu dezinfekciju.

Sazinājos ar vairākiem citu skolu pedagogiem, kuri pastāstīja, kā viņiem lika rīkoties, kad iestādē tika atklāts koronavīruss. Vienai iestādei lika sūtīt mājās visus skolēnus, citā iestādē mājās sūtīja vien to bērnu, kurš sēdējis blakus inficētajam, savukārt vēl citā lika sazināties ar speciālistiem. Man ir jābrīnās, ka esam šajā pandēmijā jau mēnešiem ilgi, bet joprojām neesam nonākuši pie vienotas sistēmas. 

Ceturtdiena. Pirmais apstiprinātais Covid-19 gadījums

Šodien kādam 9. klases skolēnam tika aptiprināta inficēšanās ar koronavīrusu. Man bija ilgs un mokošs zvans ar viņa vecākiem, apspriežot tālāko rīcības plānu, bet galvenokārt kur puisis sajuties slikti un vai vīruss varētu būt izplatījies skolas telpās. Par laimi, zēns skolu bija apmeklējis maz, bet savas saslimšanas laikā - nemaz. 

Tomēr cilvēkus skolā tas joprojām satrauc. Ņemot vērā, ka no visām pusēm tiek doti dažādi padomi, cilvēkiem nav skaidrības, kāda rīcība būtu vispareizākā.

Piektdiena. Es nezinu, cik ilgi šo vēl izturēšu

Esmu tiešām noguris no vakardienas neskaitāmajām vecāku ziņām, zvaniem un cilvēku komentāriem sociālajos tīklos. Un kā dēļ? Jo vienam skolēnam tika apstiprināta inficēšanās ar Covid-19.

Esmu saņēmis pārmetumus par it kā citiem noslēpumā glabātiem inficēšanās gadījumiem. Tāpat, kā izrādās, inficējies esmu arī es pats, kā arī es pārkāpjot likumu, nesūtot visus skolēnus mājās. Daži man pārmet, ka es it kā neatļaujot lietot roku dezinfekcijas līdzekli, kamēr citi vecāki ir paziņojuši, ka nekad savu bērnu vairs uz šo skolu nevedīs. Šie pārmetumi ir absurdi, un esmu no tiem noguris. 

Es strādāju katru dienu kopš februāra un tik tiešām nezinu, cik ilgi vēl izturēšu. Šad un tad izpētu darba sludinājumus jebkurā citā jomā, kas nav izglītība, kaut gan tā ir mana kaislība gandrīz 30 gadu.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!