"Man apnika cilvēki... Tāpēc es aizbēgu." Japānā arvien populārāki kļūst uzņēmumi, kas palīdz cilvēkiem bezvēsts pazust

Šādi gadījumi ir visur - ASV, Vācijā un Lielbritānijā. Cilvēks pēkšņi pamet visu un pazūd, lai sāktu jaunu dzīvi kaut kur citur, kur viņu neviens nepazīst.

Japānā šādu cilvēku vēlmi mēdz dēvēt par "dzuhatsu". Japāņu valodā tas nozīmē neizskaidrojamu pazušanu, nepastāvību. Tā mēdz saukt arī cilvēkus, kuri apzināti pazūd bez pēdām, daudzus gadus, dažkārt gadu desmitus, slēpjot savu atrašanās vietu.

"Man bija apnikušas attiecības ar cilvēkiem. Es vienkārši paņēmu nelielu čemodānu un pazudu," atceras 42 gadus vecs vīrietis, kurš lūdza viņu nosaukt par Sugimoto. "Tāpēc es aizbēgu."

Pēc viņa teiktā, pilsētā, kurā viņš ir dzimis un dzīvojis, visi viņu pazinuši, jo tur viņa ģimenei esot nopietns bizness, kuru, kā jau bija paredzēts, Sugimoto mantotu un turpinātu attīstīt. Doma par to viņu indēja, un vienā jaukā dienā vīrietis uz visiem laikiem pameta pilsētu, nevienam nepasakot, kur viņš dodas.

Protams, pazušanas motīvi cilvēkiem mēdz atšķirties - sākot no neveiksmīgām laulībām līdz lieliem parādiem. Bet neatkarīgi no iemesliem šie cilvēki bieži vēršas pie uzņēmumiem, kas palīdz viņu plāniem piepildīties.

Šādas operācijas sauc par "pārvākšanās pakalpojumiem nakts aizsegā", kas norāda uz to slepeno raksturu. Uzņēmumi cilvēkiem palīdz pazust no līdzšinējās dzīves un atrast mājokli tālu projām.

"Normāli pārcelšanās nozīmē ko pozitīvu - došanos studēt, jaunu darbu vai kopīgas ģimenes ligzdiņas veidošanu. Bet netrūkst arī skumju piemēru - eksmatrikulācija, darba zaudēšana, nespēja izšķirties no otras pusītes," saka Sjo Hatori, kurš dibināja "nakts pārvākšanās" uzņēmumu vēl pagājušā gadsimta 90. gados, kad Japāna pārcieta smagu ekonomisko krīzi.

Sākumā Hatori domāja, ka vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki bēgs, būs finansiālās grūtības, bet drīz vien viņš pārliecinājās, ka pastāv arī citi sociālie iemesli. "Mēs bijām apņēmušies atbalstīt cilvēkus, kuri nolēma sākt jaunu dzīvi," stāsta Sjo.

Sociologs Hiroki Nakamori ir pētījis "dzuhatsu" parādību vairāk nekā 10 gadus. Pēc viņa teiktā, pats termins izskanēja jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.

Šķiršanās līmenis Japānā vienmēr ir bijis un joprojām ir diezgan zems, un daži uzskata, ka tā vietā, lai sāktu ilgstošu šķiršanās procesu, ir vieglāk vienkārši pamest laulāto un doties nezināmā virzienā.

"Japānā ir vieglāk pazust," skaidro Nakamori. Tur tiek ievērotas un stingri aizsargātas tiesības uz privātumu, cilvēks var izņemt no bankomāta jebkādu summu, un neviens viņam neko neprasīs. Tāpat - ģimenes locekļiem nebūs piekļuves novērošanas kameru ierakstiem.

"Policija šādos gadījumos neiejauksies, ja vien nav iesaistīts kas cits - noziedzīga rakstura darbības vai nelaimes gadījums. Viss, ko ģimene var iesākt, ir algot privātdetektīvu par lielu naudu. Vai arī vienkārši gaidīt. Tas arī viss."

"Es biju šokā!"

Tiem, kurus mīļotais cilvēks pametis šādā veidā, viņu meklēšana var sagādāt nepanesamas sāpes.

"Es biju šokēta," sacīja sieviete, kuras 22 gadus vecais dēls pirms kāda laika pazuda un kopš tā laika nav devis par sevi nekādu ziņu. "Viņš divas reizes zaudēja darbu. Iespējams, viņam likās, ka viņu sagaida ļoti drūma nākotne."

Māte devās uz puiša dzīvesvietu, meklēja viņu kaimiņu rajonos, ilgi gaidīja, sēžot automašīnā ārpus viņa mājas, cerot, ka viņš atgriezīsies. Bezjēdzīgi.

Pēc viņas teiktā, policija esot uzsvērusi, ka viņi varētu iejaukties tikai tad, ja runa ir par aizdomām par pašnāvību. Bet, tā kā nebija pierādījumu, kas liecinātu par pašnāvību, viņi neko nevarēja palīdzēt.

"Es saprotu, ka ir tādi ļaundari, kas vajā cilvēkus - viņi var izmantot informāciju, lai nodarītu kaitējumu. Un tad šis privātuma aizsardzības likums ir ļoti iedarbīgs. Bet kā var tādā pašā veidā vienlaikus izturēties pret noziedzniekiem un vecākiem, kuri meklē savus bērnus? Kas tas ir?" viņa iesaucas.

"Saskaņā ar pašreizējiem likumiem bez naudas es varu tikai pārliecināties, ka kārtējais atrastais līķis nav mans dēls. Tas ir viss, ko es varu iesākt."

Pazudušie

Daudziem "dzuhatsu" ilgu laiku jādzīvo ar nožēlu un skumjām.

"Es pastāvīgi jūtu, ka esmu izdarījis kaut ko nepareizu," saka Sugimoto, uzņēmējs, kurš pametis sievu un bērnus. "Es gadu neesmu redzējis savus bērnus. Es viņiem pateicu, ka esmu ilgā komandējumā."

Bērni ir vienīgais, kas viņam pietrūkstot. Tagad viņš dzīvo Tokijā. Uzņēmumu, kas viņam organizēja "pārcelšanos nakts aizsegā", vada sieviete vārdā Sita.

Fakts ir tāds, ka Sita pati ir "dzuhatsu" jau 17 gadus. Viņa "izčibēja", jo nolēma pārtraukt vardarbīgas attiecības.

"Savā ziņā man joprojām pietrūkst manas dzīves," saka sieviete.

"Man ir visdažādākie klienti," turpina Sita. "Daži bēg no smagas vardarbības ģimenē, citus vada savtīgums. Es nevienu nevērtēju. Es nekad nesaku: "Jūsu lieta nav pietiekami nopietna." Katram ir savas grūtības."

Sita palīdz tikt galā ar visa veida grūtībām tādiem cilvēkiem, kā Sugimoto. Bet, lai arī viņam izdevās pazust, tas nenozīmē, ka vecā dzīve viņu nemoka.

"Tikai mans vecākais dēls zina patiesību. Viņam tagad ir 13 gadi," saka Sugimoto. "Es nekad neaizmirsīšu viņa vārdus: "Tas, ko tēvs ir nolēmis, ir viņa dzīve, un es to nevaru mainīt." Viņš ir nobriedušāks par mani, vai ne?"