/nginx/o/2020/09/27/13375087t1hb43d.jpg)
Spožās ziemeļblāzmas, kas 1912. gada 15. aprīļa naktī virs Atlantijas okeāna pavadīja Titāniku, varētu būt vainojamas tā nogrimšanā. Jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Weather", rakstīts, ka magnētiskās vētras, kas ir saistītas ar ziemeļblāzmām, varēja izjaukt kuģa navigācijas un komunikācijas sistēmu darbību, kā arī traucēt glābšanu, veicinot traģēdiju, kurā bojā gāja vairāk nekā 1500 pasažieru.
Ziemeļblāzmas veidojas magnētisko vētru dēļ, kad no Saules Zemes virzienā izdalās spēcīgas elektrizētas gāzes straumes. Kad uzlādētās daļiņas un enerģija saduras ar Zemes atmosfēru, tās mijiedarbojas ar atmosfēras gāzēm, kā rezultātā rodas zaļš, sarkans, violets vai zils mirdzums. Šīs uzlādētās daļiņas var arī traucēt elektriskos un magnētiskos signālus.
Spēcīgās magnētiskās vētras, kas radīja ziemeļblāzmas, varēja ietekmēt arī kompasus un komunikāciju uz Titānika un citiem kuģiem, kas centās palīdzēt grimstošajam kuģim. Pētījumā minēts, ka pat nelieli traucējumi varēja būt katastrofāli.
Kad Titāniks grima, ziemeļblāzma bija ļoti labi redzama. Karpatijas (kuģis, kas devās palīgā slīkstošajiem) otrais virsnieks Džeimss Bisē kuģa žurnālā rakstīja, ka 1912. gada 14. aprīļa naktī “nebija Mēness, bet ziemeļblāzma spīdēja kā Mēness stari no ziemeļu horizonta puses.” Ierakstā piecas stundas vēlāk Bisē rakstīja, ka, Karpatijai pietuvojoties Titānika glābšanas laivām, viņš joprojām redz ziemeļblāzmas zaļganos starus. Arī izdzīvojušie stāstīja, ka no glābšanas laivām ap trijiem naktī manīja ziemeļblāzmu.
Magnētiskā vētra varēja pamatīgi traucēt kuģa kompasu darbību. Novirzīšanās no kursa vien par 0,5 grādiem varēja kuģim būt liktenīga. Diemžēl šī šķietami nenozīmīgā kļūme varēja būt iemesls, kāpēc Titāniks uzskrēja aisbergam.
Radio signāli liktenīgajā naktī arī bija visai dīvaini. Kā stāstīja netālu esošie kuģi, SOS signāli no Titānika nebija dzirdami, bet signāli, kas tika nosūtīti uz Titāniku, mērķi nemaz nesasniedza.
Eksperti sprieda, ka šīs problēmas izraisīja radioamatieri, traucējot signālus un neļaujot tiem nonākt blakus esošo kuģu uztvērējos. Toreiz gan nebija pietiekami lielu zināšanu par magnētiskajām vētrām, kas varēja graujoši ietekmēt komunikāciju.
Ja magnētiskās vētras tiešām norisinājās tajā naktī, tās varēja ietekmēt visus traģēdijas aspektus, tajā skaitā arī navigāciju, novirzot Titāniku no kursa un liekot tam sadurties ar aisbergu.
