Palikt vienam ar sevi. Okeāna vidū. Kārlis Bardelis par lūzuma punktiem un to pārvarēšanu (1)

Foto: Instagram/boredofborders
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Kārlis Bardelis ir pasaulē pirmais cilvēks, kurš airu laivā šķērsojis Kluso okeānu no Dienvidamerikas līdz Āzijai. Savā divus gadus ilgajā piedzīvojumā latvietis guva daudzas neatņemamas dzīves pieredzes. Sarunā ar portālu "Apollo" ceļotājs dalījās padomos, ko darīt cilvēkam, kurš apmaldījies okeānā un kā tikt galā ar sarežģītām situācijām.

Divus gadus tu pavadīji okeānā. Brīžiem esi tikai tu, airu laiva, okeāns un debesis. Tas ir viss, ko tu redzi sev apkārt vismaz vairākas dienas. Kas notiek tavā galvā? Ko tu ieteiktu citiem darīt, ja ļoti ilgi redzi vienu un to pašu?

Man patīk tā vide. Tas ir tas, kur jūtos vislabāk – tādos piedzīvojumos. Citreiz varbūt nedomāju pilnīgi neko. Tas, ko saki, ka tur nekā cita nav… Tā varētu teikt, ka nekā cita nav, bet var teikt arī tā – nevar ieraudzīt to, kas tur ir.

Piedzīvojums ir ļoti garš, bet praktisks. Tev ir ikdienas ritms, ko ievēro. Tas ir atkarīgs no tā, kāds ir pats cilvēks. Ja ir "rasols galvā" – nevajag okeānā braukt. Man ir interesanti arī vienam pašam.

Es izbaudu, kas tur apkārt ir – putni, delfīni…

Kad nav luksofori un baneri priekšā, tad pat negribot sāc domāt.

Viens mans draugs pirmajā manu stāstu vakarā jautāja – kā tev nav bail, tur taču nekā nav? Es saku – tas taču ir forši! Nekā nav, nav no kā baidīties! Ir cilvēki, kuriem ir bail palikt ar sevi, bet man tomēr tā nav.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Bored of Borders (@boredofborders) on

Kā atrast spēkus, kad tādu vairs nav?

Mēs tikai domājam, ka vairs nav spēka… Man ir sanācis to pārbaudīt tādos brīžos, kad 13 stundas pēc kārtas airēju, lai trāpītu virsū kaut kādai salai, ir pilnīgs fizisks izsīkums. Tādos brīžos vairāk jāpaļaujas uz to, ka ir ne tikai fiziskais, bet arī mentālais spēks. Un tur ir tādas rezerves, ko mēs neapzināmies.

Ko tu ieteiktu cilvēkam, kurš apmaldījies atklātos ūdeņos un apkārt nav redzams neviens orientieris, tehnika nestrādā?

Viņam ir draņķīgi. (Smaida.) Es tāds koučs neesmu. Man pašam būtu jāpadomā, ko tādā brīdī darīt. Mežā, piemēram, skaties kokus, uz kuru pusi ir ķērpji… Protams, zvaigznes, Mēness, Saule ir gandrīz vienmēr. Ja tā ir apmākusies diena – ļoti slikti, lai saprastu kādu virzienu.

Primārās lietas, ja nav GPS un nekādi atskaites punkti, ir orientēties pēc debess ķermeņiem. Es neticu, ka ir tāds cilvēks, kurš nekad nav skatījies zvaigznēs un nezina, kur atrodas kaut viens zvaigznājs. Ja tāds ir, lūdzu, tūlīt pat atver "Google" un paskaties, kas ir tās zvaigznes dienvidu un ziemeļu puslodēs. (Smejas.)

Tīri praktiski – ir tādas aplikācijas, kuras iespējams darbināt arī bezsaistes režīmā, piemēram "Star Walk". Es tādas aplikācijas izmantoju tāpēc, lai redzētu jaunas zvaigznes, ko es līdz tam nezināju. Piemēram, kurš tur ir Jupiters un tādā garā. (Smaida.) Šīs lietas ir ļoti interesantas un tās var papētīt arī tie, kuri nav apmaldījušies nekurienē.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Bored of Borders (@boredofborders) on

Ko tu no savas pieredzes noteikti ieteiktu darīt stipras okeāna vētras laikā?

Apstākļi var būt atšķirīgi. Ja esi ieairējis Burtnieka vai Lubānas ezerā, arī tur var normāli "dabūt bietē", jo pietiekami tālu ir līdz krastam, piemēram, ja saceļas viļņi un nav normāla laiva.

Mana laiva ir ļoti stabila. Tā ir speciāli paredzēta nopietniem apstākļiem. Laivas apakšā ir nodalījumi, kuros man ir rezerves dzeramais ūdens un ekipējums, kas nodrošina to, ka tā laiva ir smaga. Tas nav kā kajaks, ar ko iespējams ļoti labi manevrēt, bet šeit [okeānā] galvenā būtība ir tāda, ka šī laiva arī lielos viļņos ir ļoti stabila.

Protams, var balansēt, ja nāk kādi plīstošie lielie viļņi, bet arī šeit nav nekādas zelta āderes.

Ja esi izbraucis okeānā un dari to ar nepareizo laivu, es nezinu, kas var palīdzēt.

Tad ir baigās ziepes! Vienam manam draugam, kurš ir jaunzēlandietis un dzīvo Singapūrā un viņš ir airējis pa Tasmānijas jūru, kas ir ļoti crazy jūra ar trakiem laikapstākļiem, viļņiem, vētrām, laiva ir metusies riņķī. Beigās viņš ir sapratis, ka viņa jaunā, vieglā, aerodinamiskā laiva ir nestabila.

Ja salīdzina auto kategorijās – ir "Tesla" un ir "VAZ-2101". Mana laiva ir "žigulis". No saplākšņa, bet tā konstrukcija šo visu var izturēt. Jo vairāk ar to airēju, jo lielāka pārliecība man par to ir.

Tādos brīžos ir būtiski, ka tici, ka viss būs labi.

Ja stresosi, tas nepalīdzēs tikt cauri šādām ziepēm. Mana laiva ir vecs modelis, bet tā ir ļoti stabila. Pirms izbrauc, ir jāiegūglē pamatīgi, kādi būs laikapstākļi.

Kad ir kāda tamlīdzīga situācija, es pats sev uzdodu jautājumu par to vai citu rīcību – kā tas palīdz? Ja šis nepalīdz, tad kāpēc to darīt? Ja runā par uztraukšanos un tādā garā. It kā filozofisks, bet arī praktisks jautājums. Man pašlaik tas notiek jau automātiski, bet, protams, neesmu robots.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Bored of Borders (@boredofborders) on

Kas tomēr ir svarīgāks, veicot šādus garus ceļojumus? Prāts vai spēks?

80% pret 20% - mentālais pret spēku. Protams, procentuālais sadalījums ir aptuvens, bet ap šiem procentiem esmu dzirdējis, ka citi ekspedīciju cilvēki ir līdzīgi teikuši. Tas nav sprints, kuru tagad izturēšu. Ja pēc nedēļas vai pēc ilgāka laika, ja nav mentālā pārliecība, ka tas, ko tu dari, ir tas, ko vajag darīt, ir vienalga, cik ir laba fiziskā sagatavotība, nevarēsi sev pateikt – ir jāturpina.

Viena lieta, ko tu noteikti iesaki paņemt līdzi garā okeāna ceļojumā uz ūdens?

Audiogrāmatas. Esmu 150 apmēram noklausījies. Tā ir štelle!

Airējot tu nevari turēt grāmatu priekšā. Vispār mani garlaiko lasīt grāmatas, bet klausīties – ļoti patīk!

Ko darīt lūzuma brīžos?

Citreiz man cilvēki prasa – kāpēc es to daru? Man tā nav. Es jūtos tā, ka daru to, kas man jādara, esmu tajā piedzīvojumā. Protams, man ir emocionāli zemāki brīži, bet man laikam nav speciālas formulas.

Mani lūzuma brīži saistīti pārsvarā ar to, ka neesmu saticis ģimeni, piemēram, trīs gadus bijis Mātes dienā mājās. Es vienkārši turpinu airēt, turpinu darīt! Tas tā – vairāk humoram.

Es pats sev saku – man ir viena laba īpašība – es varu ilgi turpināt kaut ko. Tad es sev atgādinu, ka ir jāturpina, bet bez kaut kādas baigās motivācijas. Nav man tāda baigā atslēga. Pēc tam tas process arī, iespējams, palīdz.

Iesaku visiem izlasīt Viktora Frankla grāmatu "Man's Search for Meaning". Iespējams, tajā saklausīsiet ko vērtīgu.

Man vērtīgais, ko pats praksē piedzīvoju savos piedzīvojumos – iespēja izvēlēties savu attieksmi.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Bored of Borders (@boredofborders) on

Komentāri (1)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu