"Ideāli izpildīt pienākumus ir teju nereāli." Saruna ar MMA tiesāšanas pionieri Sergeju Domņinu par amata niansēm un ēnas pusēm

Sveiks, Sergej! Vispirms, lūdzu, nedaudz pastāsti par sevi.

Es esmu dažādu, kopā 12 cīņas sporta veidu, ringa un oktagona tiesnesis, sānu tiesnesis un supervaizers. Man katram no šiem sporta veidiem ir starptautiski sertificēta tiesāšanas "Top" klase. Trīs augstākie līmeņi ir "A", "Extra" un "Top" klase. Esmu vienīgais Latvijā, kam ir šī "Top" klase, jo es tiesāju dažādās starptautiskās organizācijās, kā, piemēram, ACA ("Absolute Championship Akhmat"). Tur esmu darbojies gan kā oktagona tiesnesis, gan arī sāna tiesnesis un supervaizeris. Šajos turnīros esmu piedalījies arī kā treneris un sekundants.

Kas ir šis supervaizeris?

Viņš ir kā galvenais tiesnesis. Ir cīņas tiesnesis, kurš novada cīņu, sānu tiesneši dueli novērtē, bet, ja pēc tam vēl rodas jautājumi, tad tiek vaicāts galvenā tiesneša jeb supervaizera  viedoklis.

Vai ir bijuši piedāvājumi no kādām starptautiski vēl pazīstamākām organizācijām? Piemēram, "Cage Warriors".

Piedāvājumi ir bijuši. Bet ne vienmēr izdodas visur paspēt. Piemēram, ir bijuši piedāvājumi no Anglijas un Vācijas, bet tajā pašā laikā norisinās Pasaules čempionāts pankrationā. Protams, es braukšu uz šo čempionātu.

Minēji, ka esi arī treneris...

Jā, jā. Treneris esmu jau 25 gadus. Esmu izaudzinājis daudzus pasaules un Eiropas čempionus dažādos sporta veidos.

Kā nonāci līdz tam, ka esi tik daudz dažādu cīņas sporta disciplīnu tiesnesis?

Tas sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Man tas ļoti patika. Pēc tam atvēru savu organizāciju "International Professional (and amateur) Referee (and judges) Organization" jeb IPRO. Nolasīju daudz semināru, izsniedzu tiesnešiem sertifikātus. Izsniedzu kategorijas no "M" līdz "A".

Bet, kā tas viss sākās? Kas ir jāizdara, lai kļūtu par MMA vai citu cīņas sportu tiesnesi?

Tas bija pirms daudz gadiem. Ar MMA esmu bijis jau no paša tā sākuma Latvijā. Mēs izveidojām komandu un daudz mācījāmies. Piedalījāmies turnīros. Sanāca, ka ar šiem turnīriem guvām pieredzi. Mēs mācījāmies nevis no kāda cita, bet gan no prakses.

Ap to laiku Džons Makkartijs arī sastādīja UFC universālos noteikumus.

Jā, bet šie noteikumi atšķīrās. UFC bija vienas nianses, "Pride" citas. Ja tu zināsi daudz noteikumu, tev būs daudz kļūdu. Kļūdu nebūs tikai tad, ja nav noteikumu. Nav tāda tiesneša, kurš nekļūdītos. Tevis pieminētais Makkartijs arī ir kļūdījies. Herbs Dīns arī. Viņi ir lieliski tiesneši, bet kļūdas pieļauj arī šie vīri.

Lai tiesātu, ir vajadzīga pieredze cīņu sportā? Cik liela šī pieredze ir tev?

Ar sportu nodarbojos jau no četru gadu vecuma. Vispirms fiziskā sagatavotība, tad džudo, bokss, sambo un tā tālāk. No 1993. gada, tad pat, kad parādījās UFC, nodarbojos arī ar pankrationu. Esmu piedalījies arī Eiropas un pasaules čempionātos, kur man ir arī zelta medaļas.

Par tiesnesi var kļūt arī cilvēks, kas ir nesaistīts ar cīņu sportu?

Jā. 90% tiesnešu gan ir pieredze cīņu sportā, bet atlikušajiem 10% ir teorētisko zināšanu bāze.

Kas ir grūtākais MMA tiesneša darbā?

Ir mirkļi, kad cīkstonim izpilda sāpju paņēmienu, bet viņš nepadodas. Tad pēc pavisam īsa mirkļa var sekot lūzums. Tas pats attiecas arī uz žņaugšanu. Ir jāpaspēj pamanīt, kad cīkstonis vairs neturpina cīnīties, un pārtraukt cīņu.

Bet tiesnesim grūts mirklis ir, kad kāds no cīkstoņiem tiek nokautēts. Tas ir nepatīkami. Vienmēr ir jāseko līdzi cīkstoņu veselībai. Esmu tiesnesis arī pieci pret pieci cīņu disciplīnā. Tur vispār ir traki... Divi metas virsū vienam vai pat pieci pret vienu. Tur ir grūti izsekot līdzi.

Kā tu redzi, ka cīņa ir jāpārtrauc?

Ja nav aktīvas aizsardzības, tad uzreiz cīņa ir jāpārtrauc. Ir tādi mirkļi, kuros ir jāskatās ļoti uzmanīgi. Ja cīņa notiek parterī un pa guļošu pretinieku tiek izdarīti sitieni, bet viņš vēl apzināti aizsargājas, ir jāļauj strādāt. 

Bet kā tu redzi, ka sitienu sēriju parterī nemaz nevajag atļaut?

Ir situācijas, kad pretinieks izdara sitienu un cīkstonis "izslēdzas", vēl būdams stājā, bet, kad cīņa nonāk parterī, viņš jau ir paspējis pamosties. Tad var turpināt, bet tas ir daudz sliktāk cīkstoņa veselībai. Ir jārūpējas par sportistiem.

Es gribētu teikt, ka MMA tiesneša darbs varētu būt viens no nepateicīgākajiem. Tas kļūdas potenciāls ir tik liels - vienā brīdī tu apturi pārāk ātri, nākamajā - pārāk vēlu. Piekritīsi, ka MMA tiesneša darbs ir viens no sarežģītākajiem?

Ir liels veiksmes faktors. Tiesnesim visu laiku ir jābūt ar visaugstāko koncentrācijas līmeni. Ir jāseko līdzi cīņai. Nedrīkst palaist garām to mirkli, kad jāpārtrauc cīņu. Protams, bieži būs tā, ka cīņu apstādini nedaudz par ātru vai par vēlu, bet no tā nekur neaizbēgt. Ja kāds cīņu aptur īstajā mirklī, tā ir veiksme. Ideāli izpildīt pienākumus ir teju nereāli.

MMA ir daudz, uz ko skatīties. Sitieni stājā, sitieni parterī, metieni - pareizi vai nepareizi, sāpju paņēmieni. Ir ļoti daudz elementu.

Kāda ir tavas karjeras lielākā kļūda?

To ir bijis ļoti daudz. Bet varu ieskicēt situāciju dažādās organizācijās. Reiz bija cīņa Polijā. Latvietis pret poli. Un latvietis nokautēja pretinieku, izdarīja dažus sitienus parterī, un es pārtraucu cīņu.

Bet tad pie manis pienāca organizators un pateica man, ka nokauts neskaitās. Vajag turpināt cīņu, jo polis bija vietējā zvaigzne un uz cīņu bija ieradušies daudz skatītāju. Nu, okei, turpinām, un cīņu mūsējais zaudēja...

Tad vēl viens gadījums Pasaules amatieru čempionātā MMA. Finālā savā starpā tikās Rumānijas un Azerbaidžānas cīkstoņi. Uzvarēja rumānis, jo pretiniekam virs uzacs bija ļoti liela brūce. Es pārtraucu cīņu un pasaucu ārstu, kurš teica, ka cīņu nevar turpināt. Ir jāatceras, ka dakterim pieder gala lēmums, ja viņš saka, ka nedrīkst, tad nedrīkst. Pienāca supervaizeris un pateica: "Nu nekas, turpinām." Es atbildēju: "Tu noliegsi ārsta viedokli?" "Jā," viņš teica. Neko, biju spiests turpināt cīņu.

Vēl cits gadījums. Bijām Čečenijā. Tur bija arī Kadirovs ar visiem saviem apsargiem. Vietējais cīkstonis cīnījās ar amerikāni. Čečenu cīkstonis vienreiz iesita pretiniekam pa pakausi, otru reizi. Abos gadījumos es brīdināju. Trešajā reizē es parādīju dzelteno kartīti. Pēc cīņas preses konferencē supervaizers pateica, ka nevajadzēja rādīt dzelteno kartīti. Bet pēc noteikumiem es visu darīju pareizi

Bet tā jau nav tava kļūda. Šeit tev lika "kļūdīties". Nepatīkami, protams, bet kas ir kļūda, ko tu varētu pārmest pats sev?

Vairākas reizes ir bijis tā, ka cīņu varētu turpināt, bet, rūpējoties par cīkstoņa veselību, es dueli pārtraucu.

Kas ir sliktāk - pārtraukt pārāk agri vai vēlu?

Par ātru ir labāk, jo tiek pasargāta cīkstoņa veselība. Vēlāk jau atkal ir par labu skatītājiem - ir iespēja redzēt vairāk sitienu, vairāk asiņu.

Bet vai lieki sitieni ir tas pats skatāmākais...

Skatītāji grib asinis. Reiz bija amatieru čempionāts, kurā piedalījās sešus gadus vecas meitenes. Pastāvīgi tika izdarīti sitieni pa galvu. Sešus gadus vecām meitenēm!

Un treneri no abiem stūriem bļauj: "Aiziet, aiziet!" Nu, tur nav smagi sitieni, bet tas fakts, ka abi treneri šādi kliedz, ir nesmuki.

Pretīgi! Trenerim taču būtu jābūt pirmajam, kurš rūpējas par sava audzēkņa veselību.

Jā, kad es biju sekundants un treneris, ja redzēju, ka mans sportists nevar cīņu turpināt, es izmetu dvieli. Veselība ir pirmajā vietā.

20 gadu laikā esi redzējis visu. Internetā šad tad parādās pa kādam video, kur cīkstoņi pēc cīņas, būdami neapmierināti ar rezultātu, metas virsū tiesnesim. Tev ir tā gadījies?

Man tā nav gadījies, jo tagad es esmu tievs, bet kādreiz svēru vairāk nekā 100 kilogramus. Bet maniem kolēģiem gan ir gadījies. 

Manā praksē ir bijis tā, ka, tiesājot amatieru cīņu, ja tiek lietots rokas laušanas sāpju paņēmiens un šī roka jau ir taisna, cīņa obligāti jāaptur, pirms ir lūzums. Es cīņu apturēju, bet tas cīkstonis, kurš zaudēja, sēž ringa vidū un nevienu pie sevis nelaiž - apvainojies, jo nepareizs lēmums. Pagāja kādas 10 minūtes, līdz viņu aizvāca prom.

Tagad pāriesim pie sāna tiesnešiem. Pēdējā laikā tādi apšaubāmi lēmumi cīņu sportā bijuši. Piemēram, tajā pašā Maira Brieža cīņā viens tiesnesis iedeva 114-114, kamēr pārējiem bija krasi atšķirīgs viedoklis. Kāpēc, tavuprāt, tas tā ir?

Piemēram, MMA tiesneši sēž trīs dažādās pusēs. Un šeit jau ir leņķa jautājums. Ja divi no tiesnešiem redz, ka tiek izpildīts spēriens pa ķermeni, no kura pretinieks izvairās, savukārt trešais tiesnesis, kurš sēž tieši aiz cīkstoņa, pa kuru izdara sitienu, neredz, vai sportists ķermeni ielieca sitiena rezultātā vai izvairoties no tā. Šis tiesnesis var tikai minēt. Tad arī atšķiras šie vērtējumi.

Es vēl esmu lasījis tādu teoriju, kurai arī gribētu piekrist, ka daudz ietekmē skatītāju neesamība klātienē. Tiesneši dzird komentētājus, dzird abus stūrus un kaut vai zemapziņā, bet ietekmējas no dzirdētā. Kā tu domā?

Tā varētu būt. Pats svarīgākais tomēr ir leņķis. Es allaž semināros mācu: "Atzīmējiet tikai to, ko redzat, nevis domājat." Jo ir daudzi treneri, kuri bļauj: "O, kas par sitienu! Malacis, malacis!" Bet sitiens patiesībā bija blokā. Un, jā, piekrītu, ka tagad tas viss ir labāk dzirdams, jo nav skatītāju.

Paturpinot par sānu tiesnešiem. Kā tev šķiet, vai nevajadzētu atstāt divus sānu tiesnešus un tiesības vērtēt iedot arī oktagona tiesnesim, piemēram, tev?

Jā, oktagona tiesnesim ir pati labākā pozīcija, bet viņam pirmām kārtām ir jāatbild par cīkstoņu veselību. Ja viņš koncentrēsies uz punktu skaitīšanu, tad sanāks dubults darbs un cīkstoņu drošība būs apdraudēta.

Tad rezumējot par cīņu sporta tiesāšanu, cik ilgi vēl domā ar to nodarboties?

Nezinu. Ļoti daudz nodarbojos ar turnīru organizēšanu. Esmu uztaisījis tiesnešu komandu, un viņiem vajag praksi. Es varu darboties kā supervaizeris, bet mans galvenais pienākums būs parūpēties par to, lai Latvijā ir daudz tiesnešu, jo turnīru ir daudz, bet tiesnešu maz. Gribētos, lai tiesneši vairāk nāk uz semināriem un izglītojas.

Tad to arī novēlu - vairāk jaunu un kvalificētu tiesnešu!

Paldies.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!