Jā! ⟩ "Jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu atstāj 50 verdzības gadi." Atklāta saruna ar Lidiju Lasmani (17)

Labdien, Lidijas kundze! Paldies, ka uzņēmāt mūs, ielaidāt savās mājās.

Man prieks jūs redzēt.

Jūs esat daudz intervēta, par jūsu dzīves gājumu ir daudz rakstīts. Piemēram, Baibas Šābertes grāmata "Brīvības cena", Andreja Verhoustinska filma "Lidija" - šajos darbos ar jūsu dzīves gājumu var iepazīties detalizētāk. Droši vien mēs salīdzinoši īsā raidījumā nevarēsim izrunāt jūsu biogrāfiju. Drīzāk aprunāsimies par to, kas ar jums notiek šobrīd. Kādas ir jūsu šodienas gaitas. Redz, nereti daudzi uz jums skatās kā uz mitoloģisku personu, kura ir gandrīz Olimpa augstumos, bet jūs esat tepat. Ko jūs darāt šobrīd, kā jūs dzīvojat, kā jūs pavadāt laiku un kas ums ir aktuāls?

Visbiežāk man liekas, ka es vienkārši skanu kā tukša muca un esmu tāds muzeja eksponāts, aizkavējies šai pasaulē. Brīžam ir grūti iedzīvoties. Bet pāri visam jau ir tas prieks, ka Latvija ir brīva un tas brīnums ir noticis. Jo tie 50 gadi, kas no simtgadīgās Latvijas ir pavadīti nebrīvē... Es nezinu, vai mēs tagad padomājam par viņiem - lielākā daļa mana gadagājuma cilvēku jau ir aizgājuši mūžībā.

Es vēl kaut kā esmu aizkavējusies šajā pasaulē. Un atliek tikai priecāties par visu, kas tagad notiek. Braucot cauri Latvijai, redzu visus tos jaunos jumtus mājām, to, ka kādreizējie dadžu lauki tiek apstrādāti - man liekas, ka tā Latvija ir, būs un pastāvēs. Tas lielākais prieks ir mūsu brīvība.

Vai jums ir šobrīd kādas savas omulīgas nodarbes, omulīgi rituāli?

Omulīgi?

Kas jūs harmonizē, dara mierīgu? Kāda ir jūsu dzīves gaita šobrīd?

Mostos ik brīdi ar prieku, ka esmu atkal pamodusies brīvā Latvijā. Jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu atstāj 50 verdzības gadi. Es izjūtu tos, it kā būtu visu šo laiku pavadījusi cietumā. Ja valsts būtu nomirusi, tā vairs nebūtu, es pat nezinu, par ko priecāties. Par to gaismu, ko es no rīta ieraugu? Par to omulību savā siltajā gultā, dzīvoklī un par to, ka es vēl esmu pietiekami vesela?

Es vakar biju "Gorā", kādā brīnišķīgā koncertā. Cik skaista bija izrāde, cik skaists bija dievkalpojums šodien baznīcā. Es no rītiem sasveicinos ar Radītāju, tas vien jau man rada prieku. Jo man ir 95 gadi, un viņš to labi zina. (Pasmaida.) Un viņš man vēl dod prieku dzīvot un veselību. Un prieks ir par mums, ka mēs esam brīvi, ka mēs esam dzīvi. Skumjas ir, kad es ieslēdzu radio. Paklausos - angļu dziesmiņa skan, tad es pagriežu nākamo staciju - atkal tas pats.

Domāju, nu, tā okupācija vairs nav krievu valodā, bet angļu. Ka drusku par daudz tas notiek varbūt.

Koris "Kamēr" bija atbraucis ar koncertu, un viņi koncertēja vecā krievu armijas bunkuriņā bijušajā aizliegtajā zonā - tur ir tās raķešu vietas. Koris dzied vienā vecā raķešu bunkurā, un tur ir laba atskaņa. Mēs, visi apkārtējie iedzīvotāji, esam sabraukuši savu korīti "Kamēr" paklausīties.

Un te neviens nešauj tās bumbas, bet mēs dziedam savus "Pūt vējiņus". 

Tik labi tur skan un tik brīnišķīgi - tas man rada prieku. Es vēl tagad priecājos to pieminot.

Jūs ieminējāties, ka sekojat koncertiem, ejat uz koncertiem, uz teātra izrādēm.

Jā.

Es ievēroju, ka jūs arī braucat tikties ar cilvēkiem pa visu Latviju. Vai Jums ir kādi priekšlasījumi, vai tas tā metodiski notiek vai spontāni?

Varbūt bija jāsāk ar to, ka lielākais ir prieks, ka Latvija pati nāk man pretī, ka viņa mani mīl. Tos 50 gadus pa cietumiem to jau nevarēja just. Tad mani neviens neaicināja nekur.

No manis bija bail. Es atbraucu no Krievijas. Nebija kur dzīvot. Mūs izlika no mājām, tā kā es piederu tai iznīcināmajai grupai, tiem buržujiem, budžiem. Man nebija kur atgriezties.

Mājās es tiku tikai sešdesmitajā gadā. Bet tagad mana tauta draudzējas ar mani.

Tad mūsu mājā bija piebērta aka. Pat ūdeni nevarēja dabūt. Kolhozs tur dzīvoja. Nu labi, to es nepieminēšu. Tagad ir prieks, ja mani kaut kur aicina - es labprāt aizbraucu.

Man bija sagatavots šāds jautājums - cik bieži Jūs tiekaties ar jauniem cilvēkiem un kā jūs saprotaties?

Ir prieks tikties ar tagadējiem cilvēkiem, kas piedzimuši brīvībā. Ar jauniem ļaudīm. Un es viņus saprotu, jo es arī esmu brīvībā dzimusi. Un es zinu, ko tas nozīmē. Es dalos ar viņiem.

To es jūtu no sarunām. Viņiem tas laiks ir gājis garām. Es tajā laikā biju Ulmaņa audzēkne - liekas, ka mēs bijām patriotiskāki. Viņiem tas nav. Viņi visi jau no dzimšanas runā angliski. Un tā ir drusku tā atšķirība starp manu jaunatni un viņu jaunatni. Mēs vairāk cienījām visu latvisko - to es jūtu tagad mazāk.

Bet to pašu mīlestību pret Latviju, savu zemi, to es no viņiem jūtu.

Es izaugu ar to latviskumu. Man šķiet, ka valsts karogs acu priekšā ir bijis gandrīz vai no dzimšanas. Tas tagadējai trīsdesmitgadnieku paaudzei nav tik izteikts. Varbūt pat drusku mazāk. Deviņdesmitajā gadā dzimušajiem.

Tiesa, starp mums ir arī starpība. Toreiz Eiropa bija drusku tālāk, tagad tā mums ir tuvāk. Es vēl redzēju cilvēkus, kā dzīvoja bunkurā un cēla sev māju, jo vecās bija nopostītas pēc kara. Bija atgriezušies pēc kara, un nebija kur dzīvot. Lauzu celmus savām mājiņām, cirtu mežu, būvēju māju blakus. Un dzīvoja vesela ģimene ar bērniem. Dzīvoja zemnīcā pa ziemu, kamēr viņi uzcēla vienu ēku.

Kura ēka bija gatava pirmā, es vairs neatceros. Kaut kā ļoti draudzīgi jaunībā mēs dzīvojām. Gājām viens otram talkā, jo nebija tāda lauksaimniecība kā tagad - ar lieliem laukiem un mašīnām. Bija ļoti daudz tā roku darba 0 tas ir mainījies. Bet lielāks bija patriotisms.

Man ir palicis iespaids, ka ir tas patriotisma vilnis jaunatnē arī šobrīd!

Un turklāt viņi māk savienot to ar to pašu angļu valodu, ar pasaulīgām zināšanām. Un tas tā kā netraucē viņiem būt latviešiem. Kaut gan viena daļa pazūd diemžēl. Viena daļa izklīst pasaulē prom.

Nu toreiz jau arī tas pats bija. Cilvēki izglītojās un Ulmanis skolas cēla. Es vēl to no bērnības atceros. Mājās tika runāts par to. Lielie ļaudis sprieda: tas ir brīnišķīgi, ka viņš ceļ tās skolas. Un tāpat man draugi bija - Ieva bija man liela draudzene, kas arī bija ārzemēs bijusi. Un daudzi... Mums jau arī tas pats bija. Ulmanis pats bija mācījies Anglijā.

Arī Amerikā.

Jā! Arī Amerikā. Tā jau bija, tas viss bija. Tomēr - es esmu no laukiem, un man bija tikai piecpadsmit gadi, kad pirmo gadu mācījos Liepājas ģimnāzijā. Tad pēkšņi tajā laimīgajā zemē pāri robežai nāk, nošauj mūsu robežsargus...

Un vēl Dziesmu svētki notiek Latgalē un radio vēl mūsu mājā. Un vectēvs kaut kādas ziņas radio saklausījies. Viņš vienmēr sēdēja pie tā radio, jo vairs nevarēja strādāt. Iznācis uz sliekšņa, es atceros, sauca: "Krievi, krievi, krievi mums tuvojas, krievi nāk..." Kaut kādas ziņas bija saklausījies.

Nu un pēkšņi nāk pāri robežai "augšā puļķīts, apakšā muļķīts", un mums tas jāpieņem. Jāsāk dziedāt svešas dziesmas. Mūsu ģimnāzijā atnāca jauns skolotājs, kurš ilgus gadus Liepājā strādāja kā mūzikas vadītājs. Mēs visas meitas viņā samīlējāmies un dziedājām viņam nepareizus vārdus.

Kaitinājāties!

Kaitinājām viņu. Un viņš lūdzās, nu, dziediet meitas pareizos vārdus. "Ar kaujas saucieniem uz lūpām". Mēs: "Vistai virsū klupām".

Es skaidri atceros. Nevarēja neko labāku izgudrot. Nu lūk, un tas, izrādījās, nav nekāds joks. Smējāmies par to nabadzību, paši lepni dzīvodami. Iespējams, ka viņi tieši uz robežu dzina cilvēkus - nu tādus nekrievus, aziātus, kuri nekā nesaprata, kur viņiem jāiet, un zēni armijā iesaukti... Tādi apmulsuši viņi sanāca, slikti ģērbti. Mēs smējāmies par viņiem. Jaunībā nesaprata, ka tie cilvēki vienkārši ir... ka viņi vienkārši nezina, ka ar naktskreklu nevar iet uz virsnieku balli.

Es vienmēr domāju, vai tas ir kāds mīts ar tiem naktskrekliem vai tā reāli notika.

Tas tiešām nav joks. Es domāju, ka tagadējā mode to varētu ļoti labi saprast. Tagad jau naktskreklos var staigāt pa ielu arī. Nekāda nelaime nav. Tas ir tā. Tas tiešām tā bija.

Es dzīvoju virsnieku ģimenē. Man - kā no laukiem - kaut kur Liepājā bija jādzīvo, un es ar vienu virsnieka meiteni vienā solā sēdēju, un es arī dzīvoju pie viņiem. Viņas tēvs bija armijas kapteinis, un es redzēju, kāda ir mūsu armija un kāda armija mūs okupēja. Mums ar to draudzenīti, ar kuru mēs kopā dzīvojām, bija apsolīta kadetu balle.

Nu, tās "kundzes" atnāca, tā bija, viņi jau bija skaisti tie naktskrekli. Un ja cilvēks neko tādu nav redzējis, tad tur nav ko faktiski smieties. Tur jau bija grēks smieties.

Jā, man jau arī vienreiz sajuka, man meitiņai bija četri gadi, mēs aizgājām uz Vecrīgu, izstaigājāmies pa kafejnīcām, izrādās, es viņai naktskreklu biju uzvilcis. Tad mammīte aizrādīja, ka tā jau nu nevajadzēja - pa Rīgu ar naktskreklu staigāt.

Jā? Bet viņai patika, viņai bija skaisti.

Kādi Jums šobrīd ir tuvākie cilvēki, kādi cilvēki jums ir apkārtnē?

Nu, manējie jau, protams, savējie. Un apkārtnē man ir apmēram tādi cilvēki kā jūs - tagadējie kultūras cilvēki mani mīl. Tie senākie mani tā kā nemīlēja mani neko daudz. Viņi varbūt nemaz nedomāja par to, vai mani mīlēt vai nemīlēt. Viņi mani nemaz neredzēja.

Jūs domājat to, piemēram, Griguļa paaudzi?

Par Griguļa paaudzi noteikti nē - es jau no viņa vairījos.

No viņa arī rakstnieki vairījās.

Nu, rakstniekus bija vienkārši žēl tajā laikā.

Jā, daudzus salauza, Čaku, piemēram.

Vispār bija žēl cilvēku. Mūs jau lauza visus. Es nešķiroju, man jau nav bailes no tiem čekistiem nemaz.

No varmācības - jā, bet no cilvēkiem nē, jo es ticu Radīšanas stāstam. Un es ticu, ka visus cilvēkus ir radījis Dievs. Mēs patiešām neesam no pērtiķa cēlušies.

Un ja mani ir radījis Dievs, tad arī to manu ienaidnieku - čekistu - ir radījis Dievs. Jo visos mūsos ir sirdsapziņa, un tā jau nav no miesas. Tas ir gars.

Jūs domājat, ka Dievs ir arī čekistus radījis?

Jā. Bet var jau aiziet līdz ļaunumam, jo tas otrs spēks ir tik pat spēcīgs. Briesmīgāks, uzbrucējs, Dievs jau neuzbrūk. Tā gaisma ir tāda mierīga, bet to nevar nodzēst.

Ļaunums kādreiz uzbrūk kā viesulis un cilvēks apmulst. Es esmu to tā sajutusi cilvēkos. Nu kā bija tam manam izmeklētājam, kad mēs strīdējāmies par to grāmatu lasīšanu. (Smaida.) Par tām Anšlava Eglīša "Piecām dienām". Viņam jau nebija, ko teikt, man viņa žēl palika. Un es teicu, ka es vairs neatbildēšu uz jautājumiem.

Viņš man lika piekrist, ka tā grāmata ir pretvalstiski un nepareizi uzrakstīta, ka Latvija nav okupēta, ka tie ir tīri meli.

Un par to, ka 1941. un 1949. gadā cilvēki tika izsūtīti - par to man bija jāsaka "it kā". Mēs par to "it kā" sastrīdējāmies. Un es viņam teicu - kā mēs, divi latviešu cilvēki, viens otru pārliecināsim, ka tas "it kā" bija? Es taču jums vairāk neatbildēšu uz jautājumiem, atlaidiet mani.

Viņš smagi nopūtās un teica - tas ir labāk. Saprotiet, mēs bijām uz ceļiem abi, gan viņš, gan es. Nu ko tad lai cilvēks dara?

Viņam gan bija jāzina, uz kurieni viņš iet, kur viņš ir nonācis.

Man jau arī bija jāzina, es varēju nelasīt to grāmatu. Bet es nevarēju nelasīt.

Nu viens jauns cilvēks, pat manas paaudzes cilvēki nevar saprast, kas tur varētu mulsināt.

Bet tas interesantākais ir tas, ka es tās "Piecas dienas" izlasīju tikai tagad.

Mēs jau sākām runāt par jūsu tuvākajiem cilvēkiem. Kuri tie ir? Sākot ar jūsu dzimtu, ģimeni.

Es priecājos par savu ģimeni. Meitas znots, viņi vispār ir dizaineri. Meita dzīvo laukos, viņa glezno ikonas, un dzīvo diezgan nošķirti. Viņai ir trīs bērni. Man ir pieci mazbērni un septiņi mazmazbērni, un viņi visi dzīvo šeit. Un viņi visi ir tik jauki. Un mazbērni atkal ir mākslinieki, visādi citādi jauki, un viņi visi man dara prieku.

Mazmazbērni jau ir izauguši, mazbērni veci palikuši. Es pati esmu aizkavējusies dzīvē. Un paldies Dievam, tā nav mana vaina, man patīk dzīvot, jo Latvija ir brīva un mums iet labi. Un man tiešām patīk, kas notiek, kaut gan dažas lietas varētu notikt labāk.

Ir tādas tradīcijas, ka jūs visi sanākat kopā, vismaz vienreiz gadā? Paskatās, cik kurš garš izaudzis, iegriež robiņu stenderē...

Jā, mums ir Ziemas svinības, kad mēs svinam dzimšanas dienu manai meitai - tas ir janvārī. Un tad visiem apkārt ir tās ziemas dzimšanas dienas, tad mēs svinam kopā. Tad vasarā ap manu dzimšanas dienu jūlijā visi svinam kopā vasaras dzimšanas dienas. Tas notiek Sārnatē. Tad ir lielās lauku kūkas, ar vienu jau vairs nepietiek.

Tādas, uz kurām ar turziņu uzspiež treknas rozes?

Jā, jā, tā ar dzeltenām olām. Nu tas ir piekrastē, tur ir jauki cilvēki, tur Rupenheite tuvumā dzīvo, tad zviedru radi vēl ierodas. Un tad pēdējā laikā visa Latvija ir sākusi svinēt tās manas dzimšanas dienas.

Un tas jūs ir galīgi nogurdinājis.

Un tas nu ir par traku, tas vienreiz ir jābeidz.

Nu, tas pats Arnis nevar beigt.

Arnis tiešām ir ļoti aizrautīgs cilvēks, es nevaru savaldīt viņu vairāk.

Pateiksim skatītājiem, lasītājiem, ko jūs ar Arni Šablovski tagad veidojat.

Nē, nē, par mani nebūs vairāk, es to vairs nevaru. Es teicu, ka es aizbraukšu uz Igauniju. Tur gan es varu palikt, kamēr mana cietuma biedrene vēl ir dzīva.

Tas ir vēl viens jautājums - ir taču vēl kādi cilvēki, ar kuriem jūs gājāt cauri visām tām represijām? Ir šādi cilvēki, ar kuriem jūs turpināt komunicēt?

Jā, no pēdējā apcietinājuma ir igauniete Lagle Pareka. Ar viņu mēs kopā bijām apcietinājumā Mordovijā. Bija arī lietuviete Jadviga Beļauskiene, bet palicis dzīvs tikai viņas dēls, ar kuru mēs satiekamies, viņš Viļņā dara tādu pašu darbu kā mūsu bibliotēkas vadītājs Vilka kungs.

Lagle Pareka man ir palikusi sirdsdraudzene, mēs viena bez otras ilgi nevaram izturēt. Mēs braucam viena pie otras ciemos, viņa te bija pēdējoreiz tikai pirms divām dienām.

Man ir tāds paplašs jautājums. Jūs esat piedzīvojusi vai visu Latvijas valsts pastāvēšanas laiku. Vai jums ir vērojumi, kā mainījusies latviešu mentalitāte laika gaitā - kas ir pazaudēts, kas ir pozitīvs nācis klāt? Jūs, piemēram kādā intervijā devāt mājienu, ka ir iestājies mantas kults. Ka vispirms, nezinu, vajag ledusskapi, mašīnu māju, matu fēnu, un nebūtu slikti, ka būtu riktīga nauda kontā, un tad varētu par tiem bērniem domāt. Jūs arī esat teikusi, precīzi citējot: "Sabiedrībā jūtama nenormāla alkatība".

Jā, tā ir.

Vai jūs redzat mentālas izmaiņas. Kas ir noticis ar latviešiem? Kas ir uz labu un kas uz sliktu?

Kā varētu mainīties tā alkatība - viņi pie tās pieradīs un viņiem tā apniks. Jo nepazūd arī tieksme pēc gara, tā arī pieaug, to arī nevar sadzīt papēžos. Tā arī vienmēr būs, un tā tieksme pēc mantas vienkārši apniks. Jo cilvēki arī tagad sāk bēgt no pilsētas, meklē laukus, meklē mieru. Un tā dzišanās uz pilsētu, mums vajadzētu tādu politiku, ka visa Latvija nevelkas ap Rīgu. Piemēra, Kultūras ministrija varētu mierīgi dzīvot brīnišķīgajās Cēsīs.

Tādas idejas ir bijušas, pārcelt kādu ministriju uz Daugavpili, kādu uz Rēzekni.

Nu, ja mēs mēs nebūvējam "Goram" līdzīgu iestādi Rīgā, tad tiešām jāpārceļas uz Latgali. Es to prieku nesen piedzīvoju - būt "Gorā". Igaunijā ir drusku savādāk- viņi ir izkaisījuši savas ražotnes un savus cilvēkus pa visu valsti.

Un tomēr, par latviešu mentalitāti - vai viņi ir kļuvuši vājāki, vai viss varbūt ir kārtībā, vai ir lietas, ko pilnveidot?

Tā mentalitāte jau tik ātri nemainās. Tā ir kā mode, tā alkatība - pāries. Mēs ļoti ilgi esam bijuši tādā nabadzībā un no tā jau rodas tā alkatība.

Jūs 14 gadus esat dzīvojusi represijās un apcietinājumā. Sarunās parasti jūsu balsī nav niknuma, nav dzēlīguma, kaut gan pēc tā visa varētu būt. Bet redziet, turpinās jau, notiek tāda grūstīšanās - cilvēki baksta sev krūtīs, - "es, es esmu tas īstais letiņš, nevis tu". Jūs esat gājusi nopietnām lietām cauri, bet nekad neesat sev bakstījusi ar pirkstu krūtīs - es, es esmu tā īstā latviete, tā īstā disidente. No kurienes jums nāk tā "Jā" elpa, tā kā miers? Tā ir ģenētika? Kurš tas stiprais bija jūsu dzimtā?

Manā dzimtā visi ir stipri. (Smejas.) Viņi visi ilgi dzīvo. Bet garīgā ziņā - esmu iemācīta ticēt Dievam un no bērnības pieņemt to, ko viņš cilvēkiem māca. Un savās cietuma "odisejās" esmu bijusi kopā ar daudziem cilvēkiem, kas mani ir iespaidojuši. Īpaši savā pirmajā apcietinājumā, kad es iegāju cietumā kā pavisam naiva meitene.

Tās divas okupācijas, tie divi ļaunumi, kas saskrējās manā acu priekšā 15 gadu veumā, tas kaut kā nostiprināja to bērnības saprašanu, kas nāca no Dieva, nāca no svētdienas skolas, no manas ticīgās ģimenes.

Es esmu īsts tāds labas, ticīgas ģimenes bērns.

Atceroties to laiku līdz 15 gadiem - tā bija Saule debesīs, māja meža ielokā, visi mani mīl, mana mīļā mamma, mīļais tētis, brālītis, māsiņa. Esmu kāvusies ar gaili un ganījusi vistas jau no sešiem gadiem tur. Un visi dzīvnieciņi ir mīļi vārdos nosaukti, un tu neko vairāk nezini kā to Sauli un debesis.

Svētdienās bija jābrauc uz baznīcu, iejūdza divus skaistus zirgus, visi mājinieki sasēda ratos un brauca uz baznīcu. Kādreiz, kad zirgi bija piekusuši, tēvs teica - nu, kas grib, tie var iet kājām, lai zirgi atpūšas, viņiem pirmdien atkal jāstrādā. Mēs skrējām ar kājām, es ar plikām - kurpītes rokā.

Pie baznīcas nomazgāju kājas, uzvilku savas baltās zeķītes, lielījos ar tām un onkuļa dāvinātām laķenītēm, tās jau nedrīkstēja bojāt.

Tās atmiņas. Tās jaukās. Skola. Pāvilosta. Zvejniecība bija, aizbrauca ar zirgu, atveda butes pilnus ratus no Pāvilostas. Laimes sajūta.

Un pēkšņi sākās ārprāts.

Jā, un pēkšņi sākās ārprāts. Es biju pirmo gadu ģimnāzijā Baigā gada laikā.

Jums bija tikai 21 gads, kad jūs 1946. gadā apcietināja. Tad Jūsu ģimene saskārās ar tām režīma manierēm. Jums tika par to, ka jūs medicīniski palīdzējāt nacionālajiem partizāniem - tolaik mācījāties medicīnu. Man jautājums - ja tas trakums nebūtu sācies, Jūs būtu aizgājusi pa "medicīnas līniju"?

Jā.

Vai jums kā jaunai meitenei bija skaidri jau mērķi, ko jūs darītu, ja būtu iespējams? Kādus ceļus jūs gribējāt iet?

Es domāju, ka es būtu dakterīte, bet to īsti nevar zināt. Es varbūt arī kādu filozofiju būtu pastudējusi.

Jūs ieminējāties par Zviedrijas radiem. Jūs esat dzimusi Ulmales pagastā, nu, turpat ir Jūrkalne, Užava un citi miesti, no kuriem cilvēki bēga pāri uz Gotlandi. Cik saprotu, Jūsu radi aizbrauca. Kāpēc jūs neizbraucāt? Jūs taču arī bijāt piekrastes cilvēki.

Mēs gaidījām pēdējo laivu, kura neatnāca. Man tēvs bija tajā pēdējā vācu laikā pagasta vecākais neilgu laiciņu. Un tur jūrmalā bija viens lietuviešu balatljons, kuram bija jāapsargā jūra.

Tēvs aizveda speķi vāciešiem un citiem neēdušiem, un tad tie lietuvieši nemaz neskatījās, kas tur brauc pāri.

Bet daļu no tiem lietuviešiem tomēr vācieši nošāva Pāvilostā par pienākumu nepildīšanu.

Jā, tā nu bija. Mans brālis aizbrauca ar vienu Pāvilostas zvejnieku. Viņi devās it kā zvejot, un divi vācieši bija pavadībā līdz - tādi bija noteikumi. Un viņi visi četri aizbrauca pāri. Bet viens no tiem vāciešiem, ticēdams savam Hitleram, atgriezās atpakaļ, un tāpēc mēs uzzinājām uzreiz, ka brālis ir ticis pāri. Un tie divi tur palika.

Ja jūs atskatāties uz dzīvē pieredzēto, vai varat pastāstīt par dažiem skaistākajiem brīžiem, ko esat piedzīvojusi, ko esat izjutusi?

Jā, nu mūsu brīvība. Mūs brīvība. Nu daudzi, - daudzi jau to tagad ir aizmirsuši, padzīvojusi ārzemēs, skrējuši pakaļ lielām bagātībām un nezina, ko nozīmē brīvība. Un tā jau ir tā Dieva dāvana, to jau mēs paši nenopelnījām. Ne jau ar tām barikādēm vien. Tikai tas prieks bija, ka viņš tās barikādes atļāva. Tie jau nebija nekādi lielie ierakumi pret tādu pārspēku. Un nekas jau nav mūžīgs, tādas varas sabrūk vienkārši.

Jātur, kamēr Latvijai klājas tik labi, cik tai klājas.

Jūs tomēr pozitīvi vērtējat šo laiku?

Jā, protams.

Es jautāju par jūsu skaistākajiem brīžiem un sajūtām. Ko jūs novēlētu mūsu skatītājiem un lasītājiem, kur meklēt tos brīžus un tās sajūtas?

Man viņus dod Dievs. Mani viņš vienkārši apber ar labumiem. Viņš man dod to visu. Es domāju, viņš man liek mīlēt manu Latviju, un es jūtu, ka cilvēki atsaucas tai. Arī mani mīl. Ja Rimants mani nemīlētu, viņš nenāktu pie manis te runāties. (Smaida.) Es vienkārši to sajūtu un esmu priecīga par to.

Un es saku Dievam paldies, ka viņš mani ir ielicis visskaistākajā zemē, visjaukākajā tautā. Zemē un tautā, kuru es mīlu.

Sajūtu arī mīlestību no savas zemes un tautas. Tā ir neiedomājama sajūta, ka visa tauta svin manu dzimšanas dienu un mīl mani. Tas jau nāk no Dieva, tas vairs nav no cilvēka.

Paldies par sarunu, paldies par pozitīvu lādiņu!

Jūs mani aizvadījāt līdz tādai lietai, es par to nebūtu šodien domājusi. (Smejas.)

Lai jums visas lietas labi notiek!

Lai jums arī!

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!