"Kad nodedzināju mammas dzīvokli, sākās kaut kādi pavērsieni." Riharda stāsts par cīņu ar alkohola atkarību

"Jau biju ārstējies neskaitāmas reizes, pat neskaitīšu, cik no tām bijis atkačalkās," stāstījā vīrietis. Kādreizējā Straupes slimnīcā vinš ārstējies trīs reizes, vienu reizi arī Rīgā, savukārt "pēc viena no delīrijiem Rīgā mēnesi pavadīja Tvaika ielā". 

Taču pirms 20 gadiem Riharda dzīve izmainījusies. Rihards stāstīja:

"Kad nodedzināju mammas dzīvokli, sākās kaut kādi pavērsieni."

Taču bijuši nepieciešami gandrīz 20 gadi, lai atnāktu "klikšķis", ka vairs nevar turpināt, kā līdz šim.

Tolaik, ārstējoties Straupē, uz vīrieti lielu iespaidu atstājis slimnīcas vadītājs, ārsts Edmunds Rudzītis. Pēdējo reizi tur nokļūstot, vīrietis nokļuvis "tā saucamajā lordu palātā, kur ievieto pacientus ar smagu intoksikāciju". Pacientus tajā divas trīs dienas novēro un tikai pēc tam laiž ārā. 

"Kad Rudzītis pēc šīm dienām ienāca pie manis, viņš teica: "Tā, Rihard, še tev drēbes, še tev desmit lati - ja gribi [dzert], veikals vaļā uz stūra - piļī prom. Bet, ja gribi, paliec te. 

Un es pieņēmu lēmumu palikt, kaut gan pirmais, ko man gribējās, ir prom uz veikalu," stāstīja vīrietis.

Straupē viņš nodzīvoja divas nedēļas un sāka "tādu kā atkāpšanās ceļu". Pēc tam vēl bijuši pāris kritieni, taču atkāpšanās ceļš bija sācies.

Ko darīt, lai nedzertu?

Rihards stāstīja, ka viņam bieži jautājot - ko darīt, lai nedzertu? "Teiksim tā, alkoholismu izārstēt nevar, tas ir uz mūžu, un ar to ir jāsadzīvo. Es esmu alkoholiķis un nedzeru tikai šodien. Es nezinu, ko darīšu rīt, sacīja vīrietis.

Viņš turpināja:

"Neviens nekad to zaļo pūķi nav uzvarējis. Vari cirst tās galvas, cik gribi, uzvarēt nav iespējams. Vienīgais [variants] ir nedzert un saprast, ka esi alkoholiķis."

Šai saprašanai ir vairākas fāzes, norādīja Rihards. Vispirms vajag zināt, ka esi alkoholiķis. "Un tad ir otrā - apzināties, ka tu esi alkoholiķis, ka tu neesi nekas. Ka tas ir finišs," viņš sacīja. "Un tad vai nu tu gribi kaut ko mainīt, vai negribi."

Rihards atzina, ka mainīties ir ļoti grūti. "Kad cilvēks beidz dzert, viņš aiziet pie narkologa, viņš attīra organismu, viņam iedod kaut kādus antidepresantus, bet tad viņš atgriežas dzīvē. Bet kas viņu dzīvē sagaida? Nekas," pauda vīrietis.

Tādēļ atkarīgie atgriežas savā komforta zonā, kur ir ērtāk un vieglāk. "Jo alkoholiķiem ir sava izveidota telpa, pa kuru viņi dzīvo, tajā telpā ir viņam nozīmīgas lietas un ārpus tās telpas viņš jūt apdraudējumu," pieredzē dalījās Rihards. Savukārt iedzerot, alkoholiķi nonāk savā iedomu pasaulē, un "dzīve atkal kļūst skaista un jauka".

Kā stāstīja Rihards, nedzert nedēļu vai mēnesi ir viegli. "Visgrūtākais ir nedzert ilgstoši," viņš sacīja.

"Tas ir grūti, jo mums ir citādāka domāšana. Alkohols atstāj iespaidu uz veselību, domāšanas formu, agresivitāti.

Mēs sliktāk jūtamies ārējā sabiedrībā, kur jūs jūtaties kā zivis ūdenī," sacīja vīrietis, atzīstot, ka sabiedrībā jūt apdraudējumu. Kāpēc tā - viņš nezina.

Savukārt lai no šīs izfantazētās telpas izkāptu, nepieciešams paplašināt telpu reālajā dzīvē. Kā stāstīja Rihards, nedzērājs nevar iedomāties to baudas sajūtu, ko alkoholiķim sniedz iedzeršana. Viņš pats to var salīdzināt, jo 20 gadus ir dzīvojis vienā veidā un 20 otrā.

"Visas pasaules sajūtas nobāl tā priekšā, ko var iedot alkohols," viņš pauda. 

"Fantāzija, tu dzīvo, tu esi dzīvs cilvēks ar visu ielijušo sulu.

Tu esi kruts. Tas nekas, ka ar apčurātām biksēm sēdi parkā uz soliņa ar alus pudeli," stāstīja Rihards.

Un šī ir tā sajūta, kas jāaizvieto. Viņš to aizvietojis ar "mazajām" sajūtām - kalnos kāpšana, maratona skriešana, ceļošana un citas "dullības".

"Ja es to nedarīšu, es būšu tajā bedrē atpakaļ. Ar visu savu saprātu ir [jākontrolē], jo tās emocijas sajūtas ņem virsroku pār visām loģiskajām konstrukcijām," sacīja Rihards.

Viennozīmīgi jāmeklē palīdzība

Lai spētu no šīs bedres izkļūt, nepieciešams apzināties, ka esi alkoholiķis un jāmeklē palīdzību. Rihardam bija nepieciešami 18 gadi, lai to saprastu. Taču, viņaprāt, to var izdarīt tikai atkarīgais pats. 

"Apzinies, ka esi alkoholiķis, beidz dzert un kārto savu dzīvi! Tava dzīve būs daudzreiz sliktāka, daudzreiz grūtāka, bet tu ar reālām un skaidrām acīm aplūkosi šo pasauli, kas ir ārpus tavas fantāzijas," sacīja vīrietis. 

Viņš pauda, ka viennozīmīgi jāmeklē palīdzība. Pirmais solis alkoholiķim ir pie narkologa, kurš palīdzēs attīrīt organismu, bet nākamais - pie kāda, kas palīdzēs "kaut ko sakārtot". "Pašam jāizvēlas, vai tas ir mācītājs, psihologs vai anonīmie alkoholiķi. Jebkurā gadījumā, viens pats galā netiks. Man bija narkologi un Straupe, pārējo esmu sakārtojis ar savu intensīvo darbošanos, stāstīja vīrietis.

Savukārt tuviniekiem, pēc Riharda domām, no alkoholiķa "jāatsakās, atstājot atvērtas durvis".

"Ja alkoholiķis nolemj pārtraukt dzert, lai ir, kur atgriezties," vīrietis piebilda. Viņaprāt, nekādas glābšanas nepalīdzēs. Rihards pauda, ka alkoholiķi ir lieli manipulatori un centienus glābt tikai izmantos. 

"Tikai tad, kad sadega dzīvoklis, es atmodos barokamerā, atnāca mamma, pateica, ka neesmu viņas dēls, aizcirta durvis un aizgāja, man kaut kas noklikšķēja," viņš stāstīja.

Izlaists no slimnīcas, vīrietis no puķu pārdevējām izlūdzies naudu un turpinājis dzert. Arī priekšnieks piezvanījis un pateicis, ka sadarbība jāpārtrauc. Taču tas, ka visi novērsušies, bijis pirmais solis.

"Kad neesi nevienam vajadzīgs un nevienu neinteresē, sāc domāt, ka varbūt kaut kas īsti labi nav," stāstīja Rihards. Pēc kārtējā "korķa" viņš devies uz Straupi un kopš tā laika faktiski vairs nedzer. 

"Labāk nomirt, nekā atgriezties tādā dzīvē."

Rihards stāstīja, ka viņa pieredze bijusi "baigais zaņķis", taču viņš no tās nenovēršas, jo šī pieredze izveidojusi vīrieti par to, kāds viņš tagad ir. Reiz viņš sapņojis, ka atkal dzēris. Pamodies Rihards sacījis sievai, ka labāk nomirt, nevis atgriezties tādā dzīvē.

"Tagad, kad ir pagājuši divdesmit gadi un es atceros alkoholiķa dzīvi, skaidri redzu, ka tur vairs negribu atgriezties. Tad labāk uzreiz nomirt!" viņš sacīja.

"Es apzinos, ka runāju pretrunīgi, jo vienlaikus dzeršana sagādā augstāko baudu. Taču, jo ilgāk ir nedzeršanas periods, jo vairāk sāc apzināties, ka to dzīvi vairs negribi."

Vīrietis izjūt atbalstu no ģimenes un darba kolektīva. Atsākot strādāt, viņš atklāti pateicis, ka ir alkoholiķis un viņam "nevajag piedāvāt tos simts gramus". Viņaprāt, nav labais tonis citiem uzbāzties, piedāvājot iedzert. Tomēr pašam alkoholiķim ir jāapzinās, ka nedrīkst dzert, sacīja Rihards.

Kāds viņa paziņa atsācis dzert, un vīrietis vaicājis, kāpēc tā. "Aizbrauca uz darba saliedēšanās pasākumu un galvenais priekšnieks pienāca klāt ar aliņu. "Kā es varēju neiedzert to malku?" viņš man teica."

Arī Riharda sieva zina, ka viņš ir alkoholiķis, un abiem ir noruna, ko darīt, ja "paslīd kāja".

"Es zinu, ka tas var notikt. Mums ir izstrādāts savs process, pa soļiem," viņš sacīja. 

Kampaņas "Viss ir Norm.a" mērķis ir mazināt ar psihisko veselību saistītos aizspriedumus, stāstīt par biežāk sastopamajiem psihiskās veselības sarežģījumiem un to, kā ar tiem sadzīvot, kā arī mudināt meklēt palīdzību to risināšanā.

Kampaņa aicina pieskatīt savu un līdzcilvēku psihisko veselību un gada garumā ik mēnesi atklāj viena cilvēka pieredzes stāstu, kurš ikdienā sadzīvo ar kādu no psihiskajām saslimšanām vai tās simptomiem.

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!