Covid-19 frontes pirmās līnijas dienasgrāmatas: Mēs esam šī postījuma aculiecinieki (11)

Ilustratīvs attēls. Foto: Andy Dean Photography/Shutterstock.com
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Otrais Covid-19 vilnis jau ir radījis lielu spiedienu vairākās Lielbritānijas slimnīcās, kā rezultātā no tā cieš daudzi ārsti un fizioterapeiti. Bredfordas Karaliskās slimnīcas ārsts Džons Raits apkopojis vairākus medmāsu stāstus. Sievietes atklāti pastāstīja, ko piedzīvojušas, vēsta raidorganizācija BBC.

Britu ārsti, medmāsas, fizioterapeiti un citi veselības aprūpes darbinieki ir ieslīguši nogurdinošās rutīnā - darbs, miegs un tā tas atkārtojas ikdienu.

"Slimnīcas ir pārpildītas ar pacientiem, kuri ir inficējušies ar Covid-19. Inficētās personas slimnīcā uzturas aptuveni divas nedēļas, bet smagos gadījumos - mēnesi ilga cīņa ar vīrusu beidzas ar nāvi," norādīja Raits.

Pēdējā oktobra nedēļā Jorkšīras grāfistē katrs 37. iedzīvotājs inficējās ar Covid-19, kā rezultātā inficējušies kopumā ir 3% no kopējā iedzīvotāju skaita.

"Otrais vilnis ir krietni jaudīgāks, nekā bijām paredzējuši. Mēs gatavojāmies daudz mazākam inficēto gadījumu skaitam," stāstīja Raits.

Moira Vitinga - personāla medmāsa

"Darba kļūst arvien vairāk. Sajūta ir tāda, ka slimnīcas kapacitāte jau ir sasniegta, bet situācija kļūst vēl sliktāka," stāsta Vitinga.

Moira novērojusi, ka Covid-19 dēļ ļoti daudz darbi tiek iekavēti un daudzi mediķi sūdzas par veselības problēmām.

Medmāsa stāstīja: "Visbiežāk sāp mugura. Sākotnēji noskaņojums bija pavisam citādāks - mums tas ir jādara! Tagad - vai mums tas atkal ir jādara?"

Ārste atklāja, ka neviens mediķis nezināja, kādu ietekmi atstās Covid-19 pandēmija. "Mēs ārstējām cilvēkus, kuri bija jāiepazīst dažu dienu laikā.

Mēs esam redzējuši, kā vīruss izposta ģimenes. Mēs esam pirmie šo traģisko notikumu liecinieki."

Pašai medmāsai ir divi skolas vecuma bērni - Hanai ir astoņi gadi, bet jaunākais bērns tikko sācis mācīties skolā.

"Sākumā bija laiks veltīt laiku ģimenei, taču tagad pārdzīvoju par to, ka tam vienkārši nepietiek laika," stāstīja Moira.

Viņa apbrīno tās medmāsas, kuras savu karjeru sākušas Covid-19 pandēmijas laikā. "Es apbrīnoju arī savus kolēģus - vienam visu laiku ir jāzvana cilvēkiem, vienam jāuzmana smagā stāvoklī esošs pacients. Tā ir nesavtība!"

"Vienā dienā Hana sāka nēsāt manu šalli. Viņa man teica, ka gadījumā, ja es nomiršu, viņai būs, ko atcerēties," sacīja Moira.

Kārena Davbere - galvenā medmāsa Bredfordas Karaliskajā slimnīcā

Sieviete stāsta, ka pandēmijas sākumā viņa pārcēlās uz dzīvi tuvāk slimnīcai, jo tas šķitis drošāk ģimenei. Kārenas partneris slimo ar multiplo sklerozi, bet meita ir ar īpašām vajadzībām.

"Bijām spiesti ātri atvērt speciālu palātu tieši Covid-19 inficētajām personām. Manā komandā ir teju 2000 medmāsu, kas katru dienu aprūpē visus pacientus," stāstīja galvenā medmāsa.

"Man ir daudz kolēģu, kuri piespiedu kārtā ir pārcēlušies uz dzīvi citur, lai pasargātu savu ģimeni. Viņi vairs nesatiek savus tuviniekus, jo ir veltījuši visu savu laiku darbam slimnīcā," stāstīja Kārena.

Medmāsa norāda, ka slimnīcu darbs ir kā "Sudoku mīkla". "Līdz ko mēs atveram jaunas palātas, tā mums ir jāsūta uz turieni medmāsas. Un tas ir sarežģīti, jo vienlaikus citiem cilvēkiem ir nepieciešama cita veida medicīniskā palīdzība.

Ir daudzi pacienti, kas gaida operācijas, bet mēs nevaram palīdzēt, jo visu laiku ir jāpārstrukturē personāls."

Viņa stāsta, ka dzīvojam nedrošā laikā un mediķu vidū arvien vairāk izplatās bailes. "Problēma ir tā, ka darbs ir neatslābinošs ne mirkli - visu laiku ir jābūt saspringtam."

Emma Bārnsa - medmāsa

"Katrā maiņā ir cīņa par gultasvietu skaitu. Man visu laiku ir jāuzmana pacienti un jādomā, lai visiem apstākļi būtu atbilstoši," stāsta Emma.

Medmāsa ir samierinājusies ar sūro darbu. "Tu dari visu iespējamo, lai uzvarētu cīņu ar nezināmo, bet tu redzi - situācija neuzlabojas.

Ir liels stress, daudzi mediķi nespēj to izturēt."

Pandēmijas sākumā bija iespējams saņemt psihologa palīdzību, taču šī opcija beidzās augustā. Divas nedēļas vēlāk Covid-19 situācija atkal pasliktinājās, slimnīcas darbinieki nespēja valdīt emocijas un pakalpojumi tika atjaunoti.

"Saņēmu neskaitāmas ziņas no kolēģiem, kuri pēc garas darbadienas man rakstīja, ka viņi, braucot mājās raud," stāstīja Emma.

Arī Emmas vīrs izjūt spriedzi - viņš ir ķirurga palīgs. "Arī viņš tagad piespiedu kārtā ir spiests strādāt ar Covid-19 pacientiem."

Emma atklāja kādu biedējošu tendenci - slimnīcās arvien vairāk nonāk gados jauni Covid-19 pacienti. "Pavasarī slimnīcās nonāca pensionāri, bet rudenī - cilvēki vecumā ap 40 gadiem. Daudziem saslimšana notiek smagā formā, bet mirstības rādītāji ir zemi."

Kellija Bela - asociēta aprūpes profesionāle

Maijā Kellijai parādījās neizturamas galvassāpes. "Sākotnēji domāju, ka tas ir stresa un noguruma rezultātā. Drošības nolūkos uztaisīju divus Covid-19 testus - negatīvi. Tikai jūnijā, kad nonācu traumpunktā, man atklāja inficēšanos ar Covid-19."

Kellijai bija muskuļu spazmas, nogurums un grūtības elpot. Vienīgās vietas, kuras sieviete bija apmeklējusi - darbs un veikals. 

"Nevienā mirklī nešaubījos, ka inficējos darbā, jo visapkārt bija mediķi, kuri cīnījās ar Covid-19. Mums visu dienu bija jāstrādā aizsargtērpos un ļoti bieži gadījās, ka to daudzums strauji sarūk," stāstīja Kellija.

Jūnijā un jūlijā mediķei izdevās mazliet atpūsties un augustā viņas veselības stāvoklis pamazām sāka uzlaboties. Tiesa, daudzu ikdienišķu lietu darīšana viņai joprojām sagādāja problēmas. Septembrī Kellijas veselības stāvoklis turpināja uzlaboties.

"Pirms saslimu vēlējos sākt strādāt ar pacientiem, kuru veselības stāvoklis bija stabils. Domāju, ka ik reizi pie sienas pielīmēšu sirds uzlīmi, kad kāds no pacientiem dodas mājās. Ideja bija lieliska un tā strauji iemantoja lielu popularitāti," stāstīja Kellija.

Šobrīd Kellija joprojām nedrīkst atsākt strādāt. "Man ir 33 gadi un es esmu jauna. Vēlos cilvēkiem palīdzēt, bet saslimšana ar Covid-19 ir kā laimes spēle."

Komentāri (11)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu