To, ka Sandra ir vardarbības upure, viņa saprata tikai 14 gadu vecumā. Meitene jau no astoņu gadu vecuma cietusi no emocionālās vardarbības - kliegšana un likšana stūrī ātri vien kļuvusi par fiziskiem soda mēriem no tēva puses. Sabiedrisko mediju labdarības maratona "Dod Pieci!" ietvaros Sandra atklāj savu skaudro bērnības un pusaudžu vecuma stāstu.
Sandra stāsta, ka, viņai pieaugot, pieauga arī vardarbības apjoms. Pusaudžu gados viņai parādījās savs viedoklis un uzskati, kas vecākiem nav bijuši pa prātam.
Sandrai vissmagāk gājis, kad viņai bijis ap 17 gadiem, kad parādījušās pirmās attiecības un viņa vēlējās bieži ciemoties pie drauga, taču tas tika liegts.
Kā vienu no sāpīgākajiem momentiem Sandra min laiku, kad bija nolēmusi kļūt par veģetārieti: "Es neēdu gaļu, un par to tiku ļoti stipri sista, man bija zilas kājas un rokas."
Skolotāja ievērojusi Sandras zilumus un prašņājusi, kas noticis. Meitene izstāstījusi situāciju mājās, taču skolotājas reakcija esot bijusi vienaldzīga un pat nosodoša.
Vienā no reizēm, kad ģimenē notika liels strīds, Sandra saņēmās lūgt palīdzību mammas brālim, taču to nesaņēma. Kad tēvs par to uzzināja, kļuva tikai sliktāk – viņš vainoja Sandru par izdarīto, jo stāstīt citiem par to, kas notiek mājās neesot pieņemami.
"Nav jādomā, ka vardarbība ir tikai tajās ģimenēs, kurās bērns ir nesaģērbts, saplēstām drēbēm, netīriem matiem vai tad, ja uz sejas vai rokām ir redzami zilumi," skaidro Sandra, uzverot, ka vardarbība ne vienmēr ir redzama ārēji.