"Kopš 23. marta esmu bezdarbniece." Covid-19 krīzē bez darba palikušie dalās savos stāstos (28)

Darbu meklē jau kopš marta

Vita martā sāka jaunu darbu birojā Rīgā. Iepriekš viņa bija strādājusi un dzīvojusi citā Latvijas pilsētā.

Pirmajās divās nedēļās noritēja apmācības, pēc kurām Vitu pieņēma uz pārbaudes laiku. Ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, pirmā darba nedēļa aizritēja attālināti.

"Nākamajā nedēļā, atnākot uz darbu, mums abiem paziņoja, ka diemžēl radušās situācijas dēļ viņi nevar paturēt jaunos darbiniekus. Tā kā no 23. marta esmu bezdarbniece," atklāja Vita.

Neskatoties uz to, ka sieviete bija strādājusi arī iepriekš, zaudējot jauno darbu, viņa palika pilnībā bez līdzekļiem - lai saņemtu pabalstu, pietrūka daži nostrādāti mēneši.

Meklē jebkādu darbu, bet bez rezultātiem

Vita iepriekš strādājusi dažādās jomās, tādēļ arī darbu nemeklē kādā konkrētā. Taču pagaidām tas ir bijis bez panākumiem.

"Pagaidām nav nekādu pozitīvu rezultātu. Esmu gājusi arī uz pārrunām pat vietās, kur liekas - pieņems jebkuru, bet diemžēl šobrīd arī tā nav," pastāstīja sieviete.

"Es saprotu, ka šajā situācijā nebūs tik vienkārši atrast tādu darbu, kurā es vēlētos pavadīt ilgstošu laika periodu un augt.

Gribot negribot ir jāpiesakās uz vietām, kur es varu varbūt tikt un kaut ko nopelnīt, lai ir vismaz kaut kādi ienākumi.

Jo šobrīd, paldies dievam, varu dzīvot pie vecākiem, bet to situāciju, protams, gribētos mainīt," stāstīja Vita.

No tiem, kuri dalījās savā pieredzē, Vita nebija vienīgā, kura pašlaik personīgās ambīcijas nolikusi malā un meklē vietu, kur vismaz kaut ko nopelnīt.

Septembrī darbu pazaudēja Anna, kura strādāja viesnīcā un portālam "Apollo" norādīja, ka šogad vairs nebrīnās ne par ko. "Sākās gads ar šķiršanos, tad vasarā mašīna nodega, un,

kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, man nedēļu pirms viesnīcas slēgšanas paziņoja, ka darba vairs nebūs," atklāja sieviete.

Sākotnēji viņa domājusi, ka darbu atrast būs viegli, bet diemžēl tā nebija. Anna norādīja, ka visu darbu stāžu aizvadījusi viesnīcās, tādēļ citas pieredzes viņai nav. 

"Darbus meklēju no sākuma par datu ievades operatoru, vai, tā kā man ir autovadītāja apliecība, skatījos arī izplatītājus," atklāja Anna.

"Bet atbildes nebija ne no viena darba devēja, kurp aizsūtīju savu CV."

Pēc tam sieviete sākusi meklēt darbus par "da jebko - fasētāji, marķētāji, operatori". Atbildi saņēmusi no viena darba devēja, kur bija jau pieņemti citi kandidāti, un Annu atstāja rezervē.

"Līdz šim nav zvanīts, laikam tiem kandidātiem viss labi aizgāja," viņa sacīja.

Ar līdzīgiem panākumiem darba meklējumos veicies arī Andrejam (vārds mainīts), kurš līdz oktobrim strādāja lidostā Nīderlandē un pēc darba zaudēšanas atgriezies Latvijā. Par bezdarbnieku vīrietis kļuva, jo Covid-19 pandēmijas dēļ lidostā samazināja darbinieku skaitu. Kopš tā laika viņš nesekmīgi meklē darbu.

"Esmu ievietojis CV visos iespējamos portālos. Sekoju katru dienu līdz cv.lv, workingday, un citiem jaunumiem, skatos darbu sadaļu sociālajā vietnē "Facebook" un citur," atklāja vīrietis.

Arī viņš norādīja, ka meklē gandrīz jebkādu darbu, kurā varētu "uz rokas" nopelnīt 700-900 eiro, jo par īres dzīvokli vien jāmaksā 350-450 eiro mēnesī, un, kurā strādājot, nebūtu nesamērīgi ilgs laiks jāpavada ceļā.

No darba aizgāja, lai palīdzētu vīram

Zandas (vārds mainīts) stāsts atšķiras ar to, ka viņa no darba aizgāja labprātīgi. Tam pamats bija tāds, ka sievietes vīrs, kurš ir radošā persona, Covid-19 dēļ zaudēja iespēju strādā savā nozarē. 

"Tas lēmums bija tāds, ka es palīdzēšu viņam nesabrukt un atbalstīšu," viņa pastāstīja.

Zandas vīrs lielāko daļu sava darba mūža bija strādājis kā mūziķis, tādēļ citās jomās viņam īsti pieredzes nav, kas traucējis atrast darbu.

"Kā cilvēki sociālajos tīklos teica - mūziķi, ņemiet lāpstas, strādājiet. Bet viņš zem nevienas vakances nevar "pasist" apakšā savu CV," stāstīja sieviete, norādot, ka viņas vīrs nav vienīgā radošā persona, kas nonākusi līdzīgā situācijā.

Zandas ģimenē aug arī dēls, kurš studē, un meita, kura studē tehnikumā. Ņemot vērā ģimenes nepieciešamības, vīrs pavasarī devās strādāt uz ārzemēm. Latvijā valdošās neskaidrības dēļ arī Zanda nolēma doties prom.

"Mēs bijām tā ģimene, kas turējās un teica - nē, ne pa kam nebrauksim projām un cīnīsimies un būs labi.

Bet tad es sapratu to, ka, ja ir tik bēdīgi, tiešām šī ir tā reize, kad jābrauc prom," stāstīja sieviete.

Tomēr plānus palikt Norvēģijā izjauca tas, ka Zandas meitai nevarēja atrast skolu, un sieviete nolēma, ka meitu vienu pašu Latvijā atstāt negrib. Tā kā vasarā situācija bija labāka, bija iespējams arī spēlēt koncertus, atgriezties nolēma arī Zandas vīrs. Taču, kad ieplānotos pasākums sāka atcelt, viņš Latviju atkal nolēma atstāt.

Zanda ilgstoši strādājusi tūrisma un vadības jomā, taču darbu zaudēja, kad uzņēmums atlaida lielu daļu darbinieku. Pēc tam viņa strādāja skaistumkopšanas jomā, vēlāk - mācību centrā, kas izrādījās viņas pēdējais darbs līdz šim.

Pašlaik viņa aktīvi meklē darbu, taču pagaidām bez panākumiem. Zanda caur bezdarbniekiem aktīvi centusies rast iespēju iziet angļu valodas kursus, jo apzinās, ka šīs valodas nezināšana ierobežo iespējas. Taču šādu iespēju viņai nepiedāvā, jo kādreiz viņa tos jau esot izgājusi.

Iekrājumi nav bezgalīgi

Tā kā Zandas vīrs bija maksājis nodokļus, viņam pavasarī pienācies arī dīkstāves pabalsts, "taču visa pamatā ir tāda problēma, ka, ja ir zināms kaut kāds termiņš, laiks, var ar nelieliem uzkrājumiem, kas mums bija, kādu laiku dzīvot, bet mēs nezinām, cik ilgi".

Pašlaik uz valsts atbalstu ģimene necer, jo dīkstāves pabalstu tagad aprēķina, vadoties pēc ienākumiem pēdējos trīs mēnešos pirms otrā Covid-19 uzliesmojuma, kas, kaut gan bija labāki par pavasari, tik un tā aizvadīti pandēmijas ēnā. Arī pati Zanda saņem mazāku bezdarbnieku pabalstu, nekā varētu gaidīt, jo tā aprēķinā iekļauti arī trīs mēneši, kuros viņa saņēmusi dīkstāves pabalstu, kas bija mazāks nekā viņas alga.

Arī Andrejs pašreizējā situācijā iztiek no iekrājumiem, ko izveidojies, dzīvojot ārpus Latvijas, "bet tie arī nav mūžīgi", norādīja vīrietis. Citu finansiālu atbalstu viņš nesaņem un uzskata, ka bezdarbniekos stāties nav jēgas, jo "pēc ārvalstīs nostrādātiem četriem gadiem nav iespējams no viņiem saņemt nekādu palīdzību". 

Tikmēr Annai tieši bezdarbnieku pabalsts pašlaik ir galvenais ienākumu avots, taču viņa norāda: "Neteikšu, ka jūtos laimīga."

"Cenšos apslāpēt stresu, jo tas ir ļoti liels. Ja būtu viena, varētu braukt pie vecākiem, bet, nu jau esmu ar meitiņu," skaidroja sieviete.

Pandēmijas laikā atrod arī iespēju izaugt

Pavisam citāds ir Gunitas Olipovas stāsts, kura pandēmijas laikā bija gatava mesties izaicinājumos. Vasarā sieviete aizgāja no darba piena kvalitātes kontroles laboratorijā, lai iesaistītos dažādās apmācībās un izveidotu pati savu biznesu. 

Gunita ir pēdējā kursa studente Biznesa Vadības koledžā un ar savu ideju iestājusies virtuālajā "Siltumnīcā". Trīs dienu hakatonā viņa šo ideju "nofinišēja" un nākamajā dienā saņēmusi piedāvājumu apmeklēt pasākumu "Skatupunkti".

Sieviete nolēmusi - ja neriskēšu, tad nevinnēšu. Viņa pieņēmusi lēmumu aiziet no darba, lai visu laiku un enerģiju veltītu savai biznesa idejai - led lampas un interjera dekori ar īstiem iestrādātiem Latvijas dabas augiem.

Palīdzēt realizēt ideju Gunitai palīdzējis arī tas, ka viņa nebija vienīgā pelnītāja ģimenē. "Ja es būtu viena, tad nezinu, kā," atzina sieviete.

Taču viņai palīdz visa ģimene un arī draudzene.

"Tas ir ģimenes bizness. Mājās esam atvēlējuši vienu istabu, garāžā tiek slīpēts un pulēts, vīrs savām rokām ir galdus uztaisījis," stāstīja Gunita.

Tiesa, pašreizējie apstākļi apgrūtinājuši arī sievietes situāciju. Ja vasarā viņa varēja ar tirdzniecību nodarboties Kalnciema tirdziņā, tagad tas notiek attālināti.

Pašlaik, tuvojoties svētkiem, cilvēki meklējot jaunas un unikālas dāvanas un ir gatavi atbalstīt vietējos uzņēmējus, taču "Facebook" ir ļoti piesātināts ar tādiem produktiem, patērētājam ir grūti un var apjukt, ko izvēlēties", pauda Gunita.

Vai iespējams saglabāt optimismu?

Kaut gan Gunitas stāsts iedvesmo, ka arī pandēmijas laikā iespējams paveikt jaunus izaicinājumus, daudziem šajā laikā saglabāt optimismu ir grūtāk.

"Šobrīd esmu atmetusi ar roku meklējumiem, un turpināšu ar janvāri, jo šajā mēnesī darbu atrast šķiet nereāli," pauda Anna.

Taču citi meklējumus turpina, piemēram, Zandai dienu pēc sarunas ar "Apollo" bija paredzēta darba intervija. Tāpat viņai piedāvāts darbs uzņēmumā, no kura viņa pēc ilgstoša darba stāža tika atlaista, taču tajā nevar nodrošināt pilnīgi attālinātu darbu.

"Man ir jāiet dzīvot uz Rīgu. Bet, saprotot to, ka man ir mājas, ģimene, mājdzīvnieki, dzīvoklis, kredīts, savukārt, aizejot uz Rīgu, man arī ir jāīrē, tad es saprotu, ka tas atalgojums - nekas dižs nesanāk," skaidroja Zanda. Savukārt pilsētā, kurā viņa pašlaik dzīvo, piemērotu vakanču, kur strādāt ilgstoši, neesot.

"Tad ir jautājums - cik ilgi? Cik ilgi manam vīram jābūt projām?"

viņa sacīja, norādot, ka nepieciešams arī apmaksāt studijas un dzīvošanu dēlam, lai viņš varētu turpināt mācīties. "Tas ir tas, uz ko, protams, neviens nevar atbildēt."

Pagaidām optimismu saglabāt izdevies ir Vitai: "Paldies dievam, es esmu diezgan pozitīvi noskaņota. Nevaru teikt, ka šī situācija mani ļoti nomāc. Es, protams, pārdzīvoju, gribētos to mainīt, bet nav tā, ka tas mani ļoti, ļoti ietekmē."

Viņa nepadodas un turpina konsultācijas Nodarbinātības valsts aģentūrā, meklē darbu arī ar viņu palīdzību. 

"Es domāju, ka tas ir laika jautājums, kaut kad tam ir jānotiek," stāstīja Vita. Tomēr viņa neizslēdz iespēju, ka, ja situācija neuzlabosies, nāksies Latviju atstāt.

"Sliktākajā gadījumā, ja būs tāda iespēja, varbūt būs jābrauc meklēt darbu ārzemēs," sacīja Vita.

Arī Andrejs norādīja, ka ir gatavs pamest Latviju, ja šeit nespēs atrast darbu.

"Viss ir pavisam vienkārši, ja Latvijā darbu atrast neizdosies līdz jaunajam gadam, tad nāksies doties prom," viņš sacīja. "Lai gan ir vēlme palikt Latvijā, taču vergot par trīs eiro stundā pirms nodokļiem nav manas dzīves mērķis."