Covid-19 pandēmiju uz savas ādas izjūt ikkatrs no mums - daudzi cilvēki nezina, kā nopelnīt iztikai, nevar apraudzīt savus mīļos vai ir zaudējuši kādu tuvinieku vīrusa izraisīto komplikāciju dēļ. Nav melots, apgalvojot, ka medicīnas darbinieki ir tie, kuru ikdienu pandēmija ir izmainījusi visvairāk. Portāls "Apollo" sarunās ar mediķiem no visas Latvijas uzzināja, kā lielā slodze pandēmijas ēnā ietekmē viņu personīgo dzīvi.

Visi kā viens apgalvo, ka slodze ir palikusi ievērojami lielāka. Darba apstākļi un speciālie tērpi atstāj pēdas uz medicīnas darbinieku fizisko un garīgo veselību, bet viņi acīmredzami ir cīnītāji un visiem dziņa palīdzēt cilvēkiem "rit asinīs": "Es dievinu medicīnu," apgalvo Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) mediķe no Zemgales, "Man ir liels gods būt par ārstu," pauž feldšeris no Vidzemes vidienes, "Laiki ir grūti, bet apziņa, ka tu vari kādam palīdzēt, ir fantastiska," stāsta medmāsa no Kurzemes.

"Slodze - aptuveni 200 stundas mēnesī. Diemžēl vairāk nevaru, jo studēju..."

Elīna* strādā NMPD kādā no Zemgales mazpilsētām. Jautāta, kā mainījusies noslodze, viņa bilst, ka "tā ir kļuvusi lielāka, aptuveni 200 stundas mēnesī. Diemžēl vairāk nevaru, jo paralēli vēl studēju". 23 gadus vecā mediķe stāsta, ja viņai nebūtu jāmācās, tad darba būtu vēl vairāk, jo daļa Elīnas kolēģu slimo un viņi ir jāaizvieto.

"Es teiktu, ka man tikpat kā nav brīvdienu, jo, kad man ir brīvs, es guļu,"

18

smejoties stāsta feldšeris Kārlis* no Vidzemes puses. Vīrietis norāda, ka garās darba stundas nebūtu tik grūtas, ja lielākā daļa no tām nebūtu jāpavada speciālajā kombinezonā, jo tie nudien esot tieši tik neērti, kā izskatās no malas.

Elīnai NMPD spectērps ikdienā nav jānēsā visu laiku, tikai tad, kad dodas izsaukumos pie apstiprinātiem Covid-19 gadījumiem. Jaunā mediķe norāda, ka toties ir mainījusies kārtība ikdienas aizsarglīdzekļu lietošanā: "Ja pavasarī pietika tikai ar sejas masku, un varēja izvēlēties - lietot vai nelietot brilles un vizieri, tad šobrīd tas viss ir obligāti un bez jebkādām atkāpēm, jo nevaram būt 100% droši par pacientiem, kuriem nav simptomu, jo viņi tāpat var būt vīrusa pārnēsātāji."

Par spectērpiem visiem aptaujātajiem mediķiem ir ko teikt. Sarunās un sarakstēs atkārtojas tādi apzīmējumi, kā "grūti, ļoti karsti, neērti...".

"Sajūtas spectērpā nav patīkamas. Ir ļoti karsti, ķermenis svīst. Sviedru dēļ reizēm gribas pakasīties, bet tas nav iespējams. Kustības arī ir nedaudz ierobežotas," stāsta Elīna.

"Brilles un vizieris aizsvīst, ja gadās nepareizi to uzlikt. No ilgstošas respiratora lietošanas degunam āda nonāk nost, reizēm paliek zilumi. Uz sejas metas pumpas, jo seja neelpo."

18

Medmāsa Ilze* no Kurzemes puses atklāj, ka spectērps ir viņas ikdiena. Uzvilkšana un novilkšana esot ļoti sarežģīta un laikietilpīga. Viņa apstiprina, ka no sākuma bijis ļoti grūti pierast pie aizsargtērpa, taču "ar laiku pie visa pierod, tikai nepaliek vieglāk".

Arī Elīna ir atklāta un izstāsta, ka "sajūtas nav tās patīkamākās, toties ir apziņa, ka esi pasargāts". Kārlis līdzīgi vērtē situāciju ar neērto kombinezonu, jo šobrīd galvenais ir, ka "tas pilda savu mērķi".

"Man ļoti patīk mans darbs, bet man patīk būt arī mājās"

"Es vienmēr, beidzot darbu, novēlu kolēģiem mierīgu dežūru, jo zinu, ar ko var nākties saskarties," stāsta Elīna. Viņai lielāko stresu rada Covid-19 analīžu rezultātu gaidīšana - "vienmēr jātur īkšķi un jācer, ka neviens kolēģis nebūs slims". Mediķe pauž, ka brīvā laika paradumi viņai ir mainījušies kā jau visiem iedzīvotājiem, taču viņa cenšas rast jaunus hobijus.

"Šobrīd lielāko mana brīvā laika daļu paņem studijas, kuras tikai nesen pārgāja 100% attālinātā režīmā, un kopumā ir ļoti grūti šajā trakajā laikā strādāt un studēt, piedevām medicīnā," atklāta ir Elīna.

18

Ilze ir divu bērnu mamma - mazākajam ir četri gadi un vecākajam septiņi. "Pandēmijas radītā slodze atņem man laiku, ko es varētu pavadīt kopā ar bērniem, bet man ļoti palīdz vīrs," stāsta medmāsa. "Vīrs strādā no mājām un mēģina arī pieskatīt bērnus. Man žēl, ka es nevaru viņam palīdzēt, jo pēc darba bieži vien viss, ko man gribas, ir iet gulēt..."

Kārlis norāda, ka "viņam ļoti lielu stresu rada nemitīgā uzmanība". "Internetā mūs peļ un lamā vai arī slavē un sauc par varoņiem. Divas galējības, tā kā sociālos tīklus es cenšos vairs nepatērēt tik bieži kā varbūt iepriekš," stāsta feldšeris.

"Internetā ir tik daudz nepatiesību... Ja tu to piedzīvo katru dienu un zini taisnību, tas tikai lieki sadusmo."

18

Mediķiem tāpat kā lielai daļai pārējās sabiedrības ir bail inficēties ar Covid-19, taču katram ir savs iemesls, kāpēc. Ilze ir satraukta par vīra veselību. "Viņam ir jau pie 60 gadiem... Katru dienu viņa vienaudži zaudē cīņu kovidam. Protams, ka man ir bail to zarazu ienēsāt mājās," stāsta sieviete.

"Jā, man ir bail," bilst Elīna, "bet ne jau sevis dēļ - savu tuvo dēļ.

18

Mani mīļie nekur neiet. Pat uz veikalu ne. Es visu vajadzīgo viņiem piegādāju un viņi baidās par mani, tāpat kā es baidos par viņiem. Šobrīd es esmu viņiem vienīgais bīstamais avots. It īpaši pēc dienām, kad ir bijuši apstiprinātie Covid-19 izsaukumi, ir lielākās bailes."

"Medicīna ir mans aicinājums"

Jautāts, kur viņi rod spēku doties uz darbu, apzinoties, ka Covid-19 situācija paliek tikai sliktāka, Kārlis norāda, ka "tāda ir mediķa sūtība. Kurš cits to darīs, ja ne mēs?". Ilze ir līdzīgās domās, viņa norāda, ka jau no bērnības ir mīlējusi palīdzēt citiem, sākot no lellēm, beidzot ar marlē ietītu mājas mīluli Muri.

"Es nezinu, tas laikam ir aicinājums... Būt līdzās cilvēkiem un palīdzēt viņiem. Man daudzi ir jautājuši, kā es to varu? Un es tik bieži esmu dzirdējusi savas draudzenes sakām: "Ai, es nekad nevarētu strādāt slimnīcā." Jā, laikam gan - daudziem cilvēkiem vienkārši tas ir iekšā vai iedzimts," domīga ir Ilze.

"Es absolūti dievinu medicīnu. Tas ir mans aicinājums! Un nav nozīmes, vai pacientam ir Covid-19 vai kāda cita saslimšana, jo jāpalīdz ir visiem nešķirojot," saka Elīna.

18

NMPD darbiniece skaidro, ka, ejot mācīties par mediķi, viņa nav pat pieļāvusi domu, ka drīkstēs izvēlēties, kam palīdzēt un kam nē: "Arī šobrīd nedomāju un palīdzu visiem. Visi cilvēki ir cilvēki un ir pelnījuši palīdzību un labu attieksmi.

Domāju, ka bez īstas mīlestības pret medicīnu un darbu būtu ļoti grūti izturēt šo situāciju, tāpēc vēlu izturību gan sev, gan saviem kolēģiem."

18

FOTO: blocberry/Shutterstock

"Medicīnas darbinieki nav bezizmēra"

Pārslodze darbā var radīt izdegšanas sindromu, kas var radīt virkni seku uz cilvēka veselību. Kā izpaužas izdegšanas sindroms un kā no tā izvairīties, portālam "Apollo.lv" stāsta ārsts-psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas katedras vadītājs profesors Elmārs Rancāns.

Profesors norāda, ka viens no būtiskākajiem izdegšanas sindroma pamatprincipiem ir tas, ka "cilvēks vai nu aizmirst par savām vajadzībām, vai arī viņš neapzinās savas vajadzības".

18

Ko tas nozīmē? Rancāns stāsta, ka katram cilvēkam ir savs vajadzību saraksts: citam tā ir atpūta vai kustība, grāmatu lasīšana vai kāds cits hobijs. 

"Šis saraksts ir individuāls katram cilvēkam, un parasti šī saraksta ietvaros cilvēks atpūšas, uzlādējas un pārstartējas. Ja ir kādi ārējie apstākļi, kas neļauj viņam realizēt šīs vajadzības, tad sākas pakāpeniska izdegšana. Tas ir līdzīgi kā ar mobilā telefona akumulatora bateriju, ja jūs viņu regulāri neuzlādēsiet, tad vienā brīdī tas pārstās veikt savas funkcijas," pauž psihiatrs, piebilstot, 

"kad sākas iekšējais gan emocionālās, gan fiziskās enerģijas izsīkums, tad arī var sākties izdegšanas simptomi".

18

"Ja cilvēks apzinās un piepilda savas individuālās vajadzības, tad izdegt nevar. Protams, te ir tāda šaura robeža - ko darīt, ja tev gribas un vajag atpūsties, bet darba pienākumi spiež?" Rancāns norāda, ka daudz no svara ir arī darba devēja sapratnei. Jāņem vērā, ka, ja darbinieks sāk izdegt vai izdeg - viņa darba produktivitāte mazinās.

"To var salīdzināt, piemēram, ar to, ka tu vari zaru liekt līdz brīdim, kad tas salūzīs... Salīmēt un izārstēt to prasa krietni ilgāku laiku, tāpēc stratēģiski vajadzētu būt gudrākiem un nepārslogot, lai nebūtu tā, ka cilvēks pārslodzes dēļ izkrīt vispār no aprites. 

Šajos krīzes apstākļos būtu jābūt iejūtīgai un tolerantai vadīšanai," norāda profesors.

18

Izdegšana nav atkarīga tikai no paša cilvēka, bet arī no darba apstākļiem un vadības. Tas, ko indivīds pats var darīt, ir - apzināties un sakārtot savas prioritātes un krīzes situācijā tā jau ierobežotos resursus, aicina profesors. "Ir cilvēki-perfekcionisti, kuriem vajag, lai māja būtu tīra, dārzs izravēts, bērni apčubināti, un viņš mēģinās to no sevis izspiest arī krīzes apstākļos. Tas nebūtu prātīgi. Viena no svarīgākajām prioritātēm ir cilvēks pats un spēja parūpēties pašam par sevi."

Profesors norāda, ka "izdegšanas sindromam ir virkne iespējamu seku - gan emocionālas, gan fiziskas". 

"Emocionālā ziņā cilvēks kļūst nervozs, aizkaitināts, viegli kairināms, viņam zūd dzīvesprieks un enerģija. Tās varētu būt biežākās izpausmes."

18

Tāpat viņš atklāj, ka "izdegšana var notikt jebkurā dzīves sfērā, kas cilvēkam ir būtiska un nozīmīga". Tas var būt darbs, mājas lietas, pienākumi, rūpes par tuviniekiem - sākot ar bērniem, beidzot ar gados veciem vai slimiem radiniekiem, par ko ir jārūpējas, uzskaita profesors.

Rancāns uzsver, ka ļoti svarīgi ir nošķirt izdegšanu no depresijas: "Būtiski ir apzināties, ka depresija ir klīnisks stāvoklis, kam ir noteikts simptomu komplekss un medicīniska diagnoze. Katram cilvēkam iekšēji ir nosliece uz depresiju lielākā vai mazākā pakāpē. Latvijā katru gadu ar depresiju slimo aptuveni 7 līdz 8 % iedzīvotāju."

Speciālists norāda, ka depresija pie cilvēkiem var pielavīties dažādi - dažiem tā var izpausties uz līdzenas vietas, bet lielākajam vairumam tā var rasties ārējā stresa apstākļos.

"Līdzcilvēki var palīdzēt atvieglojot ikdienu"

Rancāns norāda, ka Latvijā medicīnā strādā ļoti daudz sieviešu, tāpēc, kā piemēru, min situāciju, "ja mājinieki ir pieradināti, ka mamma vienmēr uztaisa brokastis un saklāj galdu, pabaro un pēc tam novāc visu, un tā tas ir bijis gadu garumā. Ja tas pēkšņi tā vairs nav, protams, ka pārējie nesapratīs, kāpēc tā". Profesors aicina, ka tādā gadījumā ir "jāizcīna iekšējā cīņa - jāspēj par to parunāties un izstāstīt".

Jautāts, kādi mehānismi var palīdzēt pret izdegšanu, psihiatrs norāda, ka galvenais tādās situācijās ir runāt - izstāstīt, pamatot, paskaidrot. "Tas ir vienalga, cik tu slikti jūties, neviens nevar nolasīt tavas domas," atzīst Rancāns, piebilstot, ka "domu lasīšana" ir bieža psiholoģiska kļūda.

"Cilvēki var būt 20 gadus nodzīvojuši kopā, taču viņi nespēj nolasīt viens otra domas. Var minēt un nojaust, bet tādās krīzes situācijās vislabākais ir jautāt, runāt, rūpēties un padomāt par sevi, un sakārtot prioritātes."

18

Speciālists aicina līdzcilvēkus atslogot medicīnas darbinieku ikdienu: "Dodot iespēju uzelpot, atpūsties, ja vajadzīgs, tad pabūt vienam un, protams, svarīga ir sapratne."

"Konkrētajā situācijā ir svarīga arī sistēmas attieksme, jo medicīnas darbinieki nav bezizmēra," pauž Rancāns, uzsverot, ka arī pašiem mediķiem ir jāsaprot, ka viņi nevar uzlikt sev lielāku slogu, nekā tas ir patiesībā.

Ja tev vai kādam ko pazīsti nepieciešama palīdzība, bezmaksas to iespējams saņemt: 

  • konsultējoties ar ģimenes ārstu; 
  • Krīžu un konsultāciju centrā "Skalbes": 67222922, 27722292; 
  • Pusaudžu resursu centrā: 29164747.
  • Papildu informāciju var atrast mājaslapās esparveselību.lv un nenoversies.lv.

FOTO: blocberry/Shutterstock

*Vārdi intervētajiem mediķiem mainīti.