Covid-19 ⟩ Kad "jaunais normālais" vairs nav izturams. Eksperts iesaka, kā tikt galā ar pandēmijas radīto stresu (1)

Drīz apritēs gads, kopš Covid-19 pandēmija izmainījusi ikviena cilvēka dzīvi. Pasaulē inficēto skaits pārsniedzis 72 miljonus, vairāk nekā 1,6 miljoni cilvēki miruši. Latvijā Covid-19 gadījumu skaits sasniedzis 27 495, savukārt miruši 382.

Tāpat pandēmija mainījusi dzīvi tiem, kuri nav inficējušies - daudziem ir pazīstams kāds, kuru slimība skārusi, daļa cilvēku strādā attālināti, daudzi ir palikuši bez darba. Tāpat visiem jāievēro ierobežojumi, kas ikdienu ietekmē visdažādākajos veidos, sākot ar to, kā plānojam veikalu apmeklējumus, un beidzot ar to, ka šis laiks jāpavada, nesatiekot tuviniekus un draugus.

Līdz ar epidemioloģisko situāciju un ar to saistīto neziņu un bažām nāk arī stress. Netiekot mazināts, tas var radīt sekas gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā.

Kā vienu no redzamākajām stresa pazīmēm pandēmijas laikā, eksperts nosauc dusmas.

"Dusmas ir demotivētas un bez argumentācijas.

To rašanos var skaidrot ar to, ka apkārt ir daudz nezināmā, ir mainīti ikdienas "spēles noteikumi" un jāpakļaujas dažādiem ierobežojumiem," skaidroja speciālists.

Visbiežāk dusmas un to izpausmes var novērot sociālajos tīklos, interneta vidē un pat protestos.

Šulcs norādīja, ka pandēmijas laikā ir paaugstinājusies vardarbība ģimenē, alkohola lietošana, ēšanas traucējumi, un citas emocionālas sfēras problēmas. Taču ne vienmēr šīs grūtības ir tiešas pandēmijas sekas - krīzes laikā var saasināties kādas jau iepriekš bijušas problēmas. Tiesa, dažreiz parādās arī kas tāds, kas iepriekš bijis paslēpts. 

Kā vienu no izteiktām stresa pazīmēm pandēmijas apstākļos Šulcs min viedokļu radikalizāciju.

Tiek aizmirsts, ka var un vajag būt dažādiem viedokļiem un tie ir jāpieņem, pat ja tie nesakrīt ar mūsu pausto.

Viedokļu radikalizācija grauj demokrātisku sabiedrību un ir liels apdraudējums sabiedrības integrācijai, norādīja speciālists un aicināja paskatīties uz situāciju no dažādiem rakursiem un nepiekārt "birkas" citiem. 

Turklāt sekas jūt ne tikai apkārtējie, bet tās var nopietni kaitēt mūsu pašu veselībai. Ilglaicīgs un nenovadīts stress var radīt psihiskās un fiziskās veselības traucējumus, skaidroja psihologs.

"Sākotnēji, indivīds sastopas ar psihosomatiskajām saslimšanām. Katram tās var izpausties citādāk - problēmas ar gremošanas sistēmu, muskuļu sasprindzinājums, galvas sāpes, fobijas kā arī citas saslimšanas formas," stāstīja Šulcs

Lai nerastos garīgās vai fiziskās veselības problēmas, ir laikus jāizmanto mehānismi, lai cīnītos ar stresu. 

Lai to paveiktu, Šulcs iesaka izmantot sekojošās metodes:

Tomēr var būt situācijas, kurās cilvēkam pašam vairs nav spēka cīnīties ar stresu un tā radītajām sekām. Šādas situācijas ir jāspēj atpazīt un tām jāmeklē risinājumus, norādīja speciālists. 

Kā "sarkanos karogus" situācijām, kad jāvēršas pie speciālistiem, Šulcs minēja nespēju ilglaicīgi vai atkārtoti pašam tikt galā ar stresu, grūtības noslēgt emocionālus procesus, piemēarm, attiecību pārtraukšana, tuvinieka zaudējums, depresīvas uzvedības pazīmes, kas var liecināt par depresiju. 

Vai pandēmijas radītais stress iet roku rokā ar agresiju?

Austrālijas Mērdoka Universitātes asociētais profesors un akadēmiskās kriminoloģijas katedras vadītājs Gajs Hals publicēja zinātnisku rakstu par to, kāpēc jaunais koronavīruss Covid-19 sanikno cilvēkus.

Viņš izvirza vairākas hipotēzes, kāpēc tas tā varētu būt. Profesors uzskata, ka pasaulē valdošo situāciju vislabāk izskaidro frustrācijas-agresijas hipotēze.

Frustrācijas-agresijas hipotēzei ir prognozējamas uzvedības modelis:

1. Mērķa nesasniegšana vai ierobežota piekļuve mērķim rada vilšanos.
2. Vilšanās sanikno.
3. Dusmas izraisa agresiju.
4. Agresija var izraisīt rīcību, kas ir atkarīga no katra cilvēka individuāli.

Profesors norāda, ka daudziem cilvēkiem pašizolācija vai karantīna šķiet kā sods, tāpēc var sagaidīt, ka cilvēki piedzīvotajos apstākļos ir kļuvuši nedaudz agresīvāki, jo daudziem šī pieredze bijusi patiešām nepatīkama.

Austrāliešu profesors savā publikācijā uzsver, ka agresija var būt vērsta visdažādākajos virzienos, bet visbiežāk tā izpaužas uz indivīdam ērtiem mērķiem, ko visbiežāk var atrast ģimenē. 

Taču jāņem vērā, ka agresija teju vienmēr rodas ārēja stimula iespaidā, kam šoreiz atbilstošu augsni sagādāja Covid-19 izraisītie apstākļi.

Publikācijā tiek izvirzīta vēl viena perspektīva. "Ja mēs jūtamies apdraudēti, mēs, visticamāk, dzīvojam paaugstinātas spriedzes apstākļos, kas nozīmē, ka mēs reaģēsim uz katru niecīgāko apdraudējumu ar pamatīgu adrenalīna uzplaiksnījumu un neatbilstoši sakāpinātu pretreakciju," raksta profesors Hals.

Lai arī ne visi apdraudējumi liek mūsu asinīm riņķot straujāk, cilvēka dabā ir pieņemts reaģēt agresīvi uz šādiem iespējamajiem draudiem:

- fiziski pāridarījumi sev vai tuviniekiem (sāpes, slimība vai draudi saslimt),

- materiālais kaitējums (darba zaudēšana, dīkstāve),

- psiholoģiskais kaitējums (cieņas trūkums, bažas par vienlīdzību),

- apdraudējums no valdības (cilvēktiesību pārkāpumi, ko nodarījusi valsts vai pašvaldības).

Lieta tāda, ka cilvēkiem ir jāsaprot, ka šīs agresijas pamatā var būt galvenokārt neapmierinātība. Tāpēc, ja mēs turpināsim ignorēt to, kas mūs neapmierina, mēs nespēsim tikt galā ar dusmām un no tām izrietošās agresijas.