JĀ! ⟩ "Mums vajag kompanjonus, kuri saka: "Zini, vecīt, mēs ar visu tiksim galā!"" Atklāta saruna ar mācītāju Juri Cālīti (7)

Sveiks, Juri! Saprotu, ka tu atrodies savā saimē "Zvanniekos". Sveiciens arī skatītājiem un lasītājiem - intervija notiek attālināti, kas ir formāts, kurā darbosimies arī tuvākajā nākotnē.

Juri, man ir ierosinājums Ziemassvētkos pārlieku neproblematizēt - ir nedaudz jānomierinās. Kā Ziemassvētkus svinēsiet "Zvanniekos"? Parasti esi noturējis dievkalpojumu, ir bijis kārtīgs galds, dziedāšana... Kā svētki notiks šoreiz?

Agrāk mums tā rutīna bija ļoti skaidra - mēs braucām uz Rīgu, uz Reformātu draudzi, kur krastmalā notika dievkalpojums anglikāņu baznīcā, tad mēs braucām mājās uz bagātīgu vakariņu galdu, tad gājām gulēt. Nākamajā rītā sanācām, lai saņemtu sarūpētās dāvanas.

Mēs ar tām dāvanām esam iemācījušies būt ļoti atturīgi, nepārspīlējam. Pirmkārt - mēs cenšamies izvēlēties dāvanu, kas katram bērnam vai jaunietim tiešām varētu būt patīkama. Tam pa virsu vēl ir dažādas lietas, ko mums ir iedevuši citi. Pēcāk padziedam kādas dziesmiņas un tad visi iet kaut kur vai nu slēpot, slidot, pastaigāties vai vienkārši sēdēt pie saviem datoriem.

Šoreiz mums tā Rīgas daļa izpaliek, man būs attālināts dievkalpojums. Jaunieši droši vien skatīsies dievkalpojumu tepat ekrānā, tad mēs noturēsim svētku vakariņas, un tad būs kā vienmēr. Mēs esam konstatējuši, ka jauniešiem tas kārtējais svētdienas rituāls, kad viņi sanāk kopā, ir psihei ļoti būtisks.

Es to zinu teorētiski un no saviem jauniešiem, ka nekas nav tik nomierinošs, nekas nav tik palīdzošs, kā atrast to rutīnu, ko mēs vismaz vienreiz nedēļā piekopjam.

Mēs, piemēram, ar bērniem esam regulāri skatījušies kādu televīzijas programmu, mums patika tāds Amerikas seriāls - "Monks". Bet būtībā ir vienalga, vai tās ir regulāras pastaigas vai regulāra slidošana - tas ir kaut kas, kas notiek kopīgi. Un tai ziņā ļoti svarīgi ir dievkalpojumi.

Par "Zvanniekiem" ir daudz rakstīts, bet varbūt tu varētu atgādināt – kā tev radās doma veidot šādu kopienu jeb ģimenes centru? Tu nonāci no lielas metropoles, Toronto, Cēsu novadā laukos. Vai varēji iedomāties, ka dzīvosi Latvijas novadā?

Nē, nē. Es to arī neiedomājos, to iedomājās mana sieva Sandra (Dzenīte-Cālīte). Sākotnēji es pretojos - aprādīju visus iemeslus, kāpēc tas ir absurdi. No sākuma jau tādas vajadzības nebija - izveidot ārpusģimenes aprūpi, un kaut ko tādu darīt lielos apmēros. Sākotnējā vajadzība palīdzēt tikt galā ar ar vienu "bebīti". Man sākotnēji pat tas bija par daudz. Man bija mans darbs - toreiz divas draudzes. Bet viss process gāja ļoti ātri, uzauga tā kā tāda sniega bumba.

Skujenes bāriņtiesas vadītāja Ženija Larka bija ļoti iejūtīga un atjautīga savā profesijā - viņa pamanīja, ka mēs esam ieinteresēti šajā darbībā. Tad mēs savedām kopā vienus vecākus ar viņu bērniem, kuri atradās Rīgā, un domājām, mēs viņus varēsim uzvest uz ceļa, bet tas neizdevās. Tā māte un bērni palika pie mums, bet vīru man bija jāmet no mājas laukā.

Tad bāriņtiesas Ženija mums pieteica vienu 13 gadus vecu meiteni, kas klaiņoja pa Skujeni, ļoti introverta meitene. Beigu beigās mēs iepazināmies ar viņas desmit brāļiem un māsām. Viņi dzīvoja kaut kādā ūķī, mežā, briesmīgos apstākļos, nemaz nevarējām iedomāties, ka Latvijā vispār tādi eksistē, jo mēs bijām pārtikuši pilsētas cilvēki.

Tā jau pavisam īsā laikā mūsu mājā bija divpadsmit cilvēki. Māja vēl nemaz nebija renovēta.

Cilvēki jūs atrod arī paši?

Jā, ir bijuši gadījumi, kad vecāki ir pie nāves robežas, un ne tikai dzeršanas dēļ, ir bijis, ka vecāki nemāk apieties ar bebīti, kuru, piemēram, noliek pie pārkarsētas krāsns - autiņi un gultiņa ir ar urīnu, un bērns guļ tur mitrumā pie pārkurinātas krāsns. Un tā tālāk.

Es jautāju Sandrai - nu kas tad to darīs, kā tu to iedomājies? Viņa teica - bet mums taču ir draudze! Savā ziņā viņai bija taisnība, jo mūsu draudzes locekļi pamīšus nāca mums talkā, - dažiem tie apstākļi likās pārāk primitīvi un nepanesami, bet daži to uzskatīja par izaicinājumu. Tad pie mums atnāca dažas jaunākas sievietes, kuras bija strādājušas sociālo darbu Rīgā. Viņām tas bija apbriebies pilsētā redzētais un viņas mums palīdzēja. Tā tas viss gāja no rokas.

Kāda tā ir vecuma amplitūda - cik mazi ir aprūpējamie bērni?

Mums visjaunākais ir bijis vienu mēnesi vecs. Tie bija jau trīs bērni no vienas ģimenes. Toreiz bāriņtiesa tādā pārmetošā tonī teica Sandrai - bet ir taču vēl viens bērns slimnīcā! Viņš bija tur bija atstāts - bāriņtiesa nevarēja to bērniņu likt ģimenē, jo tajā valdīja posts.

Sandra aizgāja uz slimnīcu un to bērniņu paņēma - mēs viņu, starp citu, adoptējām.

Bet tie pārējie atnāk paši - īpaši tīņi. Tad mēs zvanām viņu vecākiem un sakām - jūsu bērns ir pie mums, vai tas ir "OK"? Viņiem visiem tas, protams, ir "OK". Un tā viņi paliek. Visi bērni šeit ir ar bāriņtiesu rīkojumu vai vecāku atļauju.

Tagad jau ir grūti kaut ko prognozēt, taču jums droši vien ir savas ieceres. Kādi soļi ir padomā "Zvanniekos"?

Mums nav kāds īpašs turpmāks plāns - mēs mācāmies no situācijas, no bērniem, jauniešiem. Kas viņiem ir visvairāk vajadzīgs? Mēs esam atklājuši, ka viņiem visiem, īpaši traumētiem, ir vajadzīgs laiks.

Ja mēs gribam kaut ko izdarīt, tam nepietiek ar vienu vai trīs gadiem. Nevar paredzēt, ka tā ir programma ar skaidri noteiktu galu.

Viņi mūsu mājās ir kā jebkurš jaunietis ģimenē. Un tas varbūt attiecas arī uz tiem, kas skatās vai lasa mūsu sarunu - tā viena lieta, ko dod ģimene un citi nē, ir pacietība un laiks.

Ja mēs uzliekam tai kūkai vēl vienu kārtu virsū un sakām "izpratne" - esam iedevuši to lielo vidi, kurā var notikt kaut kāds skaistums. Nav vērts runāt par tiem, kuri ir varmākas vai nespēj tikt galā ar bērniem, tāpat kā par tiem, kuriem ir finansiālas problēmas.

Mums, pieaugušiem, ir jāspēj radīt bērniem pirmajos gados vidi, kurā viņi ir laimīgi šajā pasaulē.

Mūsu saruna notiek Ziemassvētku laikā. Kas ir Ziemassvētki, kāpēc ir tāds uzsvars uz Kristus bērniņu? Kristiešiem pirmajos 300 gados nekādu Ziemassvētku nebija, sākumā viss uzsvars bija uz Jēzu kā pieaugušu cilvēku. Uz to, ka viņš ir kristīts, ka viņš māca, ka viņš ir krustā sists. Un tad pēkšņi cilvēki saprata - un tas īpaši bija Rietumu redzējums, - ka mēs gribam skatīties uz šo bērniņu.

Tāpēc mums Evanģēlijā ir šie stāsti - mēs gan nezinām, kāds ir to "vēsturiskais koeficents", bet tie ir svarīgi stāsti, jo veido priekšstatu par mums pašiem. Kas ir priekštats par mums pašiem?

Mums garām brauc mamma ar ratiņiem un, ja mēs neesam "kautrīgi latvieši", mēs tos ratiņus apstādinām un paskatāmies uz to bebīti, mīlīgi pačubinamies "ču-ču-ču", un sagaidām viņa smaidu.

Tā ir Ziemassvētku vēsts - tas maigums, ko mēs spējam dot vienam bebītim, ir tas pats maigums, kas mums jāpārmanto, kad mēs nonākam pie grūtākā uzdevuma - mācēt dzīvot ar līdzcilvēkiem.

Un vai to maigumu, ko mēs gribam automātiski dot un šajā sakarā piedzīvot Jēzu - vai mēs varam to pārnest tālāk dzīvē citiem cilvēkiem? Kāpēc mums jābūt tiesājošiem, kaut kādā veidā aizsardzīgiem vai atturīgiem? 

Tas interesantākais ir Svētajos rakstos, visi dievkalpojumi beidzas ar Vecās derības āronisko svētīšanu - "Tas kungs lai paceļ savu svēto vaigu un dod tev mieru". 

Kas ir ar "svēto vaigu" un "pacelšanu"? Tā doma ir vienkārša - Dievs mums uzsmaida. Tas vēlējums ir - es ceru, ka tu pamanīsi, ka Dievs tev uzsmaida. Nevis to, ka viņš mūs tiesā. Kāds mums uzsmaida - tāda ir Ziemassvētku vēsts.

Tu šeit Latvijā "iedibinājies" 90. gadu vidū.

To sākumā.

Tad sāki strādāt Latvijas Universitātē. Kādi ir tavi novērojumi kopš tiem laikiem - kā ir mainījusies Latvija? Šoreiz nejautāšu par negatīvām lietām - kādas pozitīvas pārmaiņas esi pamanījis Latvijā?

Rimant, man šķiet, ka visas pārmaiņas ir bijušas pozitīvas. Protams, mums ir "bedres" un tad atkal veiksmes, taču mēs ar visām grūtībām un aizspriedumiem esam mācējuši ieiet Eiropā, Rīgā pat ir notikuši lieli Eiropas pasākumi.

Mēs visi jau esam pieraduši, ka varam ceļot pa Eiropu, mēs esam lepni par pasi, ar kuru mēs braukāt varam visur pasaulē, lepni par to, ka mūsu veikalos ir preces, ka varam pielāgot savus ideālus senām Eiropas vērtībām.

Manā skatījumā tā ir augšupeja. Bet, protams, es redzu, uz ko tu norādi. Es sāku mācīt Latvijā jau 80. gadu sākumā, un tad mani te vairs nelaida. Tad es biju 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad es vēl strādāju Toronto - tolaik pavadīju pusgadu šeit un pusgadu tur. 

Studentos ir uzkrītošas pārmaiņas, un tikai uz labo pusi. Es atceros, ka tie, kas nāca uz universitāti toreiz, lai kļūtu par mācītājiem, jau visi ir "apsmērējušies", piedod par izteicienu, ar reliģiju, kristietību, luterānismu un tā tālāk.

Viņi ir saņēmuši rokā mazu kripatiņu un cieši tur rokās tā - kā tādu krustiņu.

Kad ieeju klasē viņi mani redz vispirms kā ārzemnieku un tad - kā tādu ļoti liberālu, gandrīz neticīgu cilvēku. Tev tas liksies pavisam dīvaini - man bija klase ar 35 studentiem, kuriem bija jāmāca ievads teoloģijā. Ievēroju, ka daži vīrieši - sievietes nē, viņas ir drosmīgākas... nu drusku pārspīlējot - sēž noliekuši galvas. Man bija sajūta, ka tā ir vētra, tas cunami, kas viņiem iet pāri, tas, kā viņi turas pie tā sava krustiņa, galvas noliekuši, lai tā vētra viņus neaizskalo.

Iztēlojos, ka viņi varēs iziet no manas klases, vēl vienu dienu izturējuši ar pārliecību: "Mana ticība vēl ir droša, es esmu noturējies". Tie, protams, ir sākumi cilvēka identitātes meklējumiem - cilvēks baidās, ka atnāks tas brīvdomātājs Cālītis un izsitīs viņu no eņģēm. Šiem cilvēkiem bija grūti arī debatēt.

Vairs tā nav. Tagad Teoloģijas fakultātē pat esam pieņēmuši lēmumu, ka veidosim mācību programmu kopā ar studentiem. Jo mēs jūtam, ka laiki ir citādi, ne tādi kā pirms desmit gadiem - ja mēs gribam piedāvāt kaut ko būtisku, jābūt tai atskaņai, balsij un uzskatiem, kas nāk no šīsdienas jauniešiem. Kādi ir viņu uzskati par to, kā mēs varam labāk kalpot, kas būtu īstie uzsvari? Tā ir milzīga pārmaiņa.

Mūsu universitāte nespēj savu programmu pielāgot atbilstoši modernajam laikam un tirgus situācijai, elastīgi manīt un pieskaņot - ir vesela rinda birokrātisku lēcienu, kas jāizdara, lai kaut ko mainītu.

Arvien esmu iežogots tādos nevajadzīgos, stingros rāmjos. Bet viss mainās, un arī universitāte būs spiesta manīties. Visas augstskolas, ne tikai Latvijas Universitāte. 

Kāpēc pieņēmi lēmumu atgriezties Latvijā?

Es jau ļoti ilgi biju kalpojis latviešu draudzēs - tagad gari nestāstīšu, kāpēc kļuvu par mācītāju, nevis gāju akadēmisko ceļu, kas man bija paredzēts un uz ko mani vedināja mācībspēki.

Sāku strādāt latviešu draudzē Toronto un tur biju 20 gadus. Kā jau teicu - vēlāk sāku strādāt Latvijā un tad sapratu, ka man ir dotības un izglītība, kas iztrūkst Latvijā un vispār pasaulē.

Nav daudz cilvēku, kas ir atbildīgi par sistemātisko teoloģiju. Tam ir daudzi iemesli, arī tas, ka latvietis nav dabīgs sistemātiķis. Manā vietā bija mācībspēks, ļoti slavens vīrs, Maldonis - viņš mācīja dogmatisko teoloģiju. Viņš rakstīja par problēmām, kas nāca un deva savu teoloģisko risinājumu. Šo pieeju es labi saprotu, tas bija visdabīgākais, taču man bija sistēmiskā teoloģija.

Ir vēl viens darbs, ko tu esi paveicis ar domubiedriem un veselu grupu - koordinējis Bībeles tulkošanu. Tas nebija īsti darīts kopš Glika laikiem - pa vidu ir bijušas kādas transformācijas, bet šis ir tāds fundamentāls darbs, pie kura strādājāt vairāk nekā 10 gadus.

Te man rodas jautājums. Mēdz teikt, ka mēs vairs nesaprotam, kas ir "iekodēts" dainās. Vai mēs saprotam, kas ir "iekodēts" Bībelē? Ir daudz novirzienu, kas nošķēlušies no lielajām konfesijām, ir dažādas teoloģiskas diskusijas - piemēram, nav skaidrs, kāda ir Vatikāna nostāja viendzimuma laulību jautājumā. Diskusijas, kas saistītas ar baznīcas dogmatiku, ja tā var formulēt, ir nonākušas līdz asumiem, kad iznāca Jura Rubeņa grāmata "Viņš un viņa". 

Vai varam būt pārliecināti, ka saprotam Bībeli?

Atbilde ir divdaļīga. Mēs, protams, nesaprotam Bībeli, es nedomāju to tādā morālā vai garīgā veidā. Mēs vienkārši nesaprotam - kā cilvēki.

Kā mēs varam saprast tekstus, kas ir rakstīti dažādos laikos sen, sen, sen atpakaļ? Kā mēs iedomājamies, ka varam saprast to laiku domāšanas veidu?

Man ļoti patīk anglosakšu autors Džordžs Stainers. Viņš vienā no rakstiem ķidāja Šekspīra sonetu. Viņš paņēma soneta pirmās astoņas rindas un vārdu pa vārdam izķidāja, lai parādītu - ko 17. gadsimtā šie vārdi varētu nozīmēt, kāds varētu būt īstais konteksts, kāda varētu būt tā laika vide, valodas sapratne, pasaules priekšstati, politiskie vēji, ekonomiskā situācija, psiholoģiskā attieksme, ģimenes lietas un tā tālāk.

Astoņām rindām viņš veltīja 45 lappuses. Un tad viņš beigās raksta - nu labi, es esmu uzrakstījis 45 lapas, bet jūs varētu uzrakstīt 150 lapas par tā astoņām rindām, un vēl nebūtu izsmelts tas, kas slēpjas aiz šiem 17. gadsimta vārdiem. Tagad pavairosim to uz 2000 gadu pagātni. Tā nav mūsu valoda, kultūrvide un viss pārējais. Mēs vienkārši esam citā pasaulē. 

Ja tas būtu veids, kādā mēs lasām tekstus - pilnīgs "bezceris". Kā daži cilvēki, arī mācītāji mēdz domāt - "O, es paņemšu Bībeles tekstu un lasīšu!" Jā, mēs visi varam salikt vārdus kopā un kaut ko saprast, es negribu pārspīlēt - kaut ko mēs saprotam un dažās lietās ļoti daudz saprotam.

Bet visumā tas kolorīts, tā emocionālā vide, tas iekšējais pārdzīvojums ir tik daudz citādāks tagad, nekā tad, kad evanģēlisti rakstīja, nemaz nerunājot par Veco derību.

Bet mēs jau tā nepieejam šiem rakstiem. Bībele nav Korāns. Korāna gadījumā musulmaņi iznīcināja visus variantus, lai būtu tikai viens teksts - tas ir arābu valodā. Un tad tu lasi tikai to vienu, un tev "nejauc gaisu" ar citiem variantiem. Bībelē mums Jaunajā derībā ir saskaitīti 700 000 variantu, bet tas ir tikai tas, kas saskaitīts.

19. gadsimtā izveidojās zinātne, kas centās šos neskaitāmos variantus savienot kādā vienotā, loģiskā tekstā. Katru gadu viņu darbs tiek papildināts un rediģēts, un, piemēram, teksti, kurus Bībeles tulkojumā izmantojām mēs, nu jau ir novecojuši. Ja mēs tulkotu Bībeli tagad, man būtu uzdevums paņemt tos visjaunākos.

Eksistē arī otrā daļa - kristiešiem Bībele nav kā tāda pavārgrāmata, kurā ir pateikta recepte. Nevar tā - izmēri, cik miltus un cik cukura vajag, un tad izcep savu maizes klaipu. Bībele ir viena daļa no tās vadības, ko Dievs mums dod. Specifiski tas notiek Dieva un Svētā gara vadībā.

Un tāpēc ir, kā tu pieminēji, strīdi. Nevis kā mīnuss vai negācija, bet citādāk nemaz nevar būt. Mēs domājam - ko tad Dievs saka? Nu, mēs lasīsim tekstus! Arhibīskaps Vanags lasa un saka - Jēzum bija tikai vīrieši mācekļi, vadītāji baznīcā bija tikai vīrieši, Jēzus pats bija vīrietis. Un, lai gan sievietes visu citu var labi darīt, tā viena lieta ir, ko viņas nevar darīt - nevar būt Dieva pārstāves virs zemes, mācītājas.

Es paņemu tos pašus tekstus un saku - bet pagaidi, tur ir arī šādi teksti - "Jēzū Kristū nav ne vīrietis, ne sieviete". Ir bīskapi, kas ir sievietes Jaunajā derībā. Un tā tālāk.

Varbūt lai paliek kā ir - laidīsim viņas solos, bet nelaidīsim altārī? "OK', bet varbūt ir tā, kā es domāju - Dievs nav ne vīrietis, ne sieviete. Jēzus netēloja ne vīrieti, ne sievieti, viņš bija cilvēks. (Smejas.)

Tu esi spēlējis vijoli, spēlējis orķestrī un diriģējis korus Bostonā un Vašingtonā. Vai tev vēl iznāk spēlēt vijoli un kādu diriģēt?

Pirmais - es gribētu diriģēt savu sievu, bet viņa nav no kora! (Smejas.) Nopietni runājot - es ar to vairs nenodarbojos. Mans koris šobrīd ir "Zvannieku" koris - dievkalpojumos tēloju diriģentu, kas jauniešiem šķiet visai amizanti.

Mūzika gan ir milzīga manas dzīves sadaļa. Gribu teikt vēl kaut ko pozitīvu - latvieši jau zina intelektuāli, bet nevar apjēgt, kas mūsu muzikalitāte ir par brīnumu pasaulē!

Ar šo mazo iedzīvotāju skaitu mums ir tādi kori! Es pat nerunāšu par profesionālajiem koriem, kas ir "supervīri" un "supersievas", bet pat novadu kori! Esmu gājis, nebūdams Latvijā, uz koru koncertiem, arī uz Toronto kori, un mūsu novadu kori var viņus iedzīt zemē! Kas tas ir par brīnumu? Mums ir šie atsevišķie mākslinieki - diriģenti, dziedātāji, dziedātājas, kas ir vislabākajā līmenī - viņi rāda pasaulei virtuozitāti, kas ir brīnums.

Un mūsu komponisti - gan populārajā, gan "nopietnajā" žanrā! Nu tiešām - kaut kāda mūzikas eksplozija! Bet no kurienes tas mums nāk? Manā jomā arī mūsu tautiņa ir pazīstama. Senie romieši teica - ja jūs gribat satikt īstu burvi vai raganu, tad tā ir tikai viena vieta - un tā bija mūsu teritorija. Tā kā šajā teritorijā ir bijis arī kaut kas ar reliģisko saistīts, ļoti sens. Mūsu dainas, īpaši to jaunākais slānis, ir sintēze ar kristietību un kaut ko senāku.

Ir vēl viens brīnums - ka mēs radām mūsu tautas dvēseles skandējumu ar tik izsmalcinātu un ētisku redzējumu. "Dod, Dieviņi, kalnā kāpti. Ne no kalna lejiņā!"

Un tā tālāk, mēs varētu visu dienu bārstīt šīs gudrības. Tagad mūsu garamantas ir sintēzē ar kristietību, tās ir grūti atšķirt.

Tu esi izteicies, ka ir svarīgi noņemt trauksmi. Redzi, tagad ir tāds trauksmes laiks, kurā cilvēki saslimst, baidās saslimt, cilvēki zaudē darbus, zaudē ienākumus. Nav īsti skaidrs arī, kas notiks - tas ir tas mulsinošākais cilvēkiem. Ko tu ieteiktu, kā nomierināties, kā noņemt šo trauksmi?

Vispirms - kāpēc ir šī trauksme? Es nerunāju tagad par Covid-19 - mums ir labi speciālisti un viņi ir visu paskaidrojuši. Mums ir jāzina, kā aizsargāties un ka ir smagi slimības gadījumi un arī nāve.

Bet kas ir neparasti? Visos medijos jau sen ir aprakstīts, kā cilvēki ir izgājuši cauri dažādiem mēra laikiem ar nāvējošām sekām. Tad cilvēki bija daudz mazāk aizsargāti gan medicīniski, gan ar daudz mazākām zināšanām. Kas tad ir šoreiz tik šausmīgs un tracinošs, kas izraisa šo stresu?

Mediji, kas nāk ar saviem "feisbukiem" un čatiem, un arī rakstošie mediji tagad ir tādā priekšplānā tādēļ, ka viņi dažādu iemeslu pēc - gan tāpēc, lai pelnītu naudu, gan tāpēc, ka viņi ir patiešām nobažījušies - tikai maļ, maļ, maļ.

Nekad nav bijis tāds laiks, kad nelaimes tiktu tik masīvi aprādītas, aprunātas, pārrunātas.

Nu tad tagad mēs esam pirmoreiz piedzīvojuši šo mediju cunami un esam apstulbuši. Un mēs esam trauksmē, jo nesaprotam, ka tiekam malti. Nevis no vīrusa, bet no mediju līdzdalības šajos procesos. Un tas ir kas jauns, tas nav tā bijis. Protams, mēs pieradīsim un nākamajā reizē mēs vairs tā neklausīsimies, vairs nesēdēsim pie ekrāna un neskatīsimies, cik daudzi ir miruši, un tā tālāk.

Pirmais solis ir saprast, ka mums jāsāk pierast pie šī jaunā laika. Jo tas ies uz priekšu, nevis mazumā. Starp citu, pēc 10 gadiem mums visa šī informācija nāks tiešā veidā smadzenēs, nevis no telefoniem vai avīzēm. Tad jau mēs būsim veci zirgi un zināsim, kā tikt ar šo galā. Bet šobrīd mēs esam bērni, mēs nezinām, kā ar to tikt galā. Tas ir pirmais.

Un otrais - kad ir vētra, visiem cilvēkiem jāatrod enkuri. Vai jāpagriež zēģeli pret to vēju. Un tur mums tad jāizmanto tā iztēle un izdoma.

Un īpaši svarīgi, lai gan mums ir grūti tagad pulcēties, ir būt ar labu, tuvu cilvēku vidi. Teiksim, divi vai trīs cilvēki, ar kuriem var sarunāties. Tas mūs nomierina un mēs varam pateikt cits citam, kas mūs tracina, ko esam iedomājušies, kaut ko paskaidrot. Tas ir ļoti svarīgi.

To es, piemēram, attālināti daru savos dievkalpojumos. Es sarunājos ar cilvēkiem, es nemēģinu viņiem kaut ko iestāstīt, tā ir mūsu kopīga, diezgan forša, saruna. Es varu viņiem skatīties acīs un runāt par tām lietām, kas šobrīd ir svarīgas.

Nav jau maģiskas formulas, bet mums ir vajadzīgs kaut kas, kas mūs var stabilizēt. Vienalga, vai tas ir viens labs cilvēks vai viens labs profesionālis kaut kur. Varbūt tas ir mācītājs, bet varbūt vienkārši draugs.

Es pateikšu manu fantāziju, to es vairs nepaveikšu - tā ir braukt pa Amazoni un skatīties tos brīnumus, kas ir pa labi un pa kreisi džungļos, visas čūskas un to, kas tik tur lien ārā. Bet es vienmēr domāju, es paņemšu līdzi tikai latviešus. Toronto iemācījos, ka latviešiem piemīt tāda atjautība un izdoma! Ekstremālos apstākļos viņi ir patiesi oriģināli un radoši. Domāju - es brauktu pa to Amazoni un tur būtu visādi negaidīti pavērsieni, un man būtu šie latviešu domubiedri, attapīgi, asprātīgi, varoši kompanjoni. Arī tagad mēs esam tādā braucienā pa Amazoni, kur no visām malām lien ārā, kā mums saka, nāve. "Paskaties kā tas lūr, paskaties, kāda viņam ir mute, viņš tevi tūliņ apēdīs!" 

Bet mums vajag tos kompanjonus, kuri saka: "Zini, vecīt, mēs ar visu tiksim galā!". Labi draugi vajadzīgi, lai mēs dzīvotu. 

Jautājums par taviem tuvākajiem cilvēkiem. Kāds ir darba dalījums starp tavu kundzi Sandru un tevi "Zvanniekos"?

Redz, tur tā netaisnība - tev nevajadzēja runāt ar mani, tev būtu jārunā ar Sandru! Viņa jau ir tā sirds un dvēsele šeit. Un ne tikai tas.

Šāda pozīcija tiek prasīta no katras mātes, no tēviem tiek prasīts, lai viņi tā pārliecinoši tur grožus. Es jau saprotu, tas nav moderni, ka dalu vīriešu un sieviešu lomas, bet nu tā jau ir, ka vīrietis ar tiem lielajiem jautājumiem kaut kādā veidā prot cīnīties. Bet mamma ir aizsargtēls.

Sandrai - ļaujiet man pateikt tā vaļsirdīgi un godīgi - ir neparastas pedagoģiskas spējas, viņa ir tā, kas prot saprast, nomierināt, neļaunoties, neiesvilt par jauniešu vajadzībām, vēlmēm, izdarībām. Piemēram, es pukojos - ko viņi tur var mētāties pa Cēsīm? Sandra saka: "Viņiem ir jābrauc uz Cēsīm, jo viņi ir jaunieši."

Tad ir jautājums arī par bērniem. Ar ko nodarbojas tavas dēls Pauls un meita Sarma?

Dēls ir galvenais pilots "airBaltic", viņš atbildīgs par pilotiem un par apkalpi. Viņam tur ir arī administratīvi darbi, es gan tik smalki nezinu. Viņa galvenais prieks ir lidot. Viņš pats to arī izdomāja, tas nebija no manis - aizgāja uz Kanādas aviācijas skolu un to pabeidza, pēc tam viņam bija vēl augstāki grādi.

Mana meita saistīta ar ANO - viņai ir atbildība par ANO štābiem dažādās pasaules malās, lai darbs atbilst ANO uzstādījumiem. Viņas darba pienākumos ir tur lidot, lai izkārtotu darbinieku darba apstākļus.

Un tad mums ir adoptēta meitiņa Līzīte, kas ir 13 gadus veca un Cēsīs iet skolā. Arī ar ļoti gaišu galvu.

Tā kā mēs esam ļoti apdāvināti. Mums abiem ar Sandru šīs ir otrās laulības. Abiem otras puses no pirmajām laulībām ir mirušas. Manai sievai ir četri bērni, arī mazbērni, tostarp no maniem bērniem.

Tā nu ir pietiekami daudz tā, kas manā ķermenī ielej dzīvības eliksīru.

Nobeigumā - ko tu gribētu Ziemassvētku laikā un arī Jaunajā gadā novēlēt cilvēkiem?

Es negribētu neko tādu eksaltētu, jo tas šobrīd nebūtu palīdzoši. Mēs jau tā esam traumēti, un ja vēl kāds nāks ar kādu uzstādījumu, tas nevienam neko nedos. 

Ko es gribētu novēlēt? 

Lai mēs skatāmies uz tiem cilvēkiem, kas mums ir vistuvāk, mums blakus, arī mūsu draugiem, ar īpašu maigumu. Lai mēs apzināti sakām - paklau, nekas nav svarīgāks kā ienest drusku lielāku maiguma devu manās mājās, manā ģimenē, manās draudzībās, attiecībās.

Ko nozīmē maigums? Maigums nozīmē skatīties labvēlīgi uz otru. Pat grūtā brīdī, kad mēs dusmojamies, uzdot sev jautājumu - kas ir tas, kas mūsos ir labs? Kad laboju studentu darbus seminārā, tie darbi dažkārt ir tādi, kādi nu studentiem ir, mans pirmais uzdevums ir nevis nākt ar savām zināšanām un nolikt visus pie zemes, bet vispirms saprast - bet ko viņš ir gribējis pateikt ar savu darbu, pieņemot, ka viņš tomēr ir ieguldījis pūles.

Tāpat ir arī ģimenē - nu kas tevi darītu tagad laimīgu? Kādā brīdī Ziemassvētkos mums jauzstāda šādu jautājumu. Kā es viņu varu darīt laimīgāku nevis nelaimīgāku? Sāksim ar to.

Paldies tev. Lai visai tavai "Zvannieku" saimei viss labi notiek! Paldies arī skatītājiem, arī jums lai viss labi notiek!

Paldies, Rimant. Šī ir pirmā reize, kad mēs tā esam parunājušies, esmu ļoti gandarīts un pateicīgs. Priecīgus svētkus arī Tev!

Paldies! Visu labu!

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!