"Valodu lietos tik ilgi, kamēr tā būs vajadzīga." Par mūsu spējām runāt un latviešu valodas nākotni (10)

Ir tāds priekšstats, ka valoda un domāšana ir cieši saistītas. Cik pamatots tas ir?

Jā, noteikti ir saistīta ar valodisko funkciju kā tādu. Par to pētījumi ir nu jau vairākus gadsimtus, un ar to nodarbojas ne tikai valodnieki, bet arī filozofi, psihologi. Arī medicīnā tas ir pētīts dažādos virzienos, piemēram, neirolingvistikā.

Ir arī dažādas teorijas, kas vispār nosaka, kā mēs domājam, jo valoda zināmā mērā ierobežo domāšanas procesu. Jūs varat, piemēram, pavērot pats savu domāšanas procesu.

Kad sāku studēt psiholoģiju, runājot ar kursabiedriem, klausoties lekcijas, es atskārtu, ka tie domāšanas veidi ir ļoti atšķirīgi - es lielākoties domāju dialogos vai monologos, bet ir arī cilvēki, kam, piemēram, veidojas vizuāli stāstiņi. Ir cilvēki, kas piedzimst kurlmēmi un nav dzirdējuši savā dzīvē vārdu. Kā ir šādiem cilvēkiem, vai izveidojas kaut kāda sava domāšanas valoda?

Ja mēs paskatāmies uz valodas definīciju - tā ir simbolu, zīmju kopums, kuru mēs izmantojam. Protams, ja cilvēks nekad nav to dzirdējis vai to neizmanto, viņam tādā tīrā formā tas arī neparādīsies.

Vai kurlmēmiem cilvēkiem ir tieši tāda valodas sistēma, noteikti varēs pateikt tie, kuri padziļināti šīs lietas pēta, bet kaut kāds domāšanas kods viņiem ir. Ne par velti nereti cilvēki, kuri ir kurli, ir arī mēmi. Respektīvi, viņi nevar pilnvērtīgi producēt valodu, jo, ja tu to neesi dzirdējis, tu nevari to arī producēt.

Jau kopš 19. gadsimta ir idejas, ka smadzenēs ir valodas centri, noteiktas smadzeņu daļas, kas atbild par šo valodas spēju kā tādu. Un, ja šīs valodiskās spējas nav, tad tā nerealizējas, vismaz ne tādā veidā, kā mēs to varam saprast.

Es domāju, ka cilvēki, kuri vai nu fizioloģisku, vai citādu iemeslu dēļ neizmanto valodu, noteikti pasauli uztver citādāk, bet tā arī ir sistēma, kurā ir jēdzienu izpratne. Varbūt tā nav tāda kā mums. Tā var būt tauste, vizuāls noformējums, kāds tajā apziņā rodas, bet noteikti tā sistēma veidojas. Tā varbūt nav verbāla, bet kaut kādai izpratnei ir jāveidojas.

Es arī esmu ar studentiem runājusi un mēģinājusi saprast, kā tad viņi uztver pasauli - vārdos, tēlos. Lielākā daļa tomēr, pat ja viņiem sākumā šķiet, ka uztver kaut kādās vizuālās ainās, tad, kad paanalizē tālāk, tomēr tā verbālā sistēma ir prioritārā. 

Gribot negribot, ja mēs gribam apkārtējo pasauli uztvert, mēs bez vārda nevaram iztikt.

Ja mēs kaut ko aiztiekam, mums tik un tā vajag savā apziņā atzīmēt, kas tas ir, ko es taustu. Un tā vai citādi mēs nonākam pie tā, ka domāšana ir cieši saistīta ar valodu. Pat ja liekas "es taču visu redzu krāsās, smaržās un garšās", bez vārda nevar iztikt.

Tajā pašā laikā mēs zinām, ka tā verbālā daļa ir tikai neliela daļa no domāšanas, jo, gribot negribot, mēs domājam visu laiku. Tas man šķiet tas interesantais, ka tikai nelielu daļu no tā visa, kas mūsu domās notiek, varam iznest "ārā" - valodā.

20. gadsimta sākumā Ferdināns de Sosīrs (šveiciešu valodnieks, piedāvāja valodas  (iekšējās sistēmas) un runas (akustiski artikulārās substances) nošķīrumu - red.) bija tas, kurš piedāvāja versiju par valodu no diviem skatu punktiem. Viens ir ārējā realizācija, tas ir tas, ko mēs producējam - tā ir runa. Bet tas, kas ir mūsos iekšā - tā ir valoda. Ikdienā, kad mēs runājam, mēs izmantojam tikai nelielu daļu no tā, kas ir mūsu domāšanā. Līdz ar to valoda kā sistēma ir ļoti liela, plaša un daudzveidīga. Tajā, manuprāt, ir ne tikai valodas līdzekļi, bet arī pieredze, neverbālās iespējas, kas mums saistās ar apkārtējo pasauli, tas viss ir iekšā domāšanā.

Un tad mēs mēģinām kaut kā pa mazai daļiņai, ja mums izdodas, šajā sistēmā atrast verbālu ekvivalentu - mēs to varam pateikt. Ja mums neizdodas, tad ir "nu, kā lai es to pasaku?", "man pietrūkst vārdu, lai to pateiktu", "es zinu, es par to varu padomāt, bet kā lai es to pasaku?".

Tas nozīmē, ka man vienkārši trūkst verbālajā sistēmā, bet domāšanas sistēmā noteikti ir daudz vairāk.

Tad man rodas jautājums vai mūsu "domāšanas valoda" ir tā pati, kurā mēs runājam. Mēs verbalizējam un piefiksējam domas noteiktā valodā - vai tā būtu latviešu, krievu vai angļu -, bet vai procesā, kurā tas viss rodas, arī ir viena konkrēta valoda?

Jā, tas jau ir tas, ko jūs teicāt - tas ir atkarīgs no cilvēka lingvistiskās daudzveidības, cik tad to valodu ir vispār. Valodas apguves teorijās dominē uzskats, ka cilvēkam ir L1 valoda - valoda, kuru viņš apgūst kā pirmo -, un tad tālāk ir L2, LN tas skaits ir bezgalīgs, cik nu mūža laikā cilvēks iemācās.

Šī L1 valoda ir īpatnēja, jo tā kļūst par domāšanas valodu. Respektīvi, tad, kad bērns sāk iepazīt apkārtējo pasauli, un sāk verbalizēt to, tad viņš arī sāk pārņemt tās valodas īpatnības savā domāšanā. Piemēram, ja latviešu valoda ir L1 valoda, un latviešu valodā ir trīs laiku sistēma - pagātne, tagadne, nākotne - viņš iemācās domāt šādā laiku sistēmā.

Un, lai cik viņš pēc tam valodas mācītos un lai kāda laiku sistēma būtu tajās valodās, viņš vienmēr tās salīdzinās ar šīm trim iespējām, kas nepazudīs.

Tātad, tās pirmās valodas dimensijas, kas ir mūsu kultūras, tradīciju, identitātes dimensijas, domāšanā nogulsnējas dziļāk, un pēc tam pārējais uzslāņojas virsū. Atkarībā no pieredzes, cik tad daudz ir to valodas slāņu, veidojas domāšanas process. Piemēram, dzimtes. Latviešu valodā ir sieviešu dzimte un vīriešu dzimte, līdz ar to cilvēks, kam pirmā valoda ir latviešu visu pasauli dalīs divās dzimtēs – vīrišķais un sievišķais. Krievu valodā ir trīs dzimtes, līdz ar to ir jautājums, vai es, runājot krievu valodā, domāju, ka ir trīs dzimtes, vai ka ir divas dzimtes, kas ir sadalītas trīs daļās?

Turpat blakus ir somugru valodas, kur nav dzimtes, līdz ar to, vai es pārslēgšos? Nē, man paliks tomēr tā dzimšu izpratne, tā kā domāšanā tās iespējas ir ļoti plašas, un tas ir atkarīgs no tā, cik daudzveidīga un plaša ir cilvēka pieredze.

Es domāju, ka tur nāk klāt ne tikai valodas, bet arī nevalodiskā pieredze, tas arī veido mūsu domāšanu, un mūsu izpratni par domāšanu. Es pieņemu, ka cilvēkam, kurš ir padziļināti mācījies mūziku vai gleznošanu, izpratne par, piemēram, mēbelēm varētu būt atšķirīga no kāda, kurš to nav mācījies. Tā domāšana atkarībā no mūsu pieredzes kļūst daudzdimensionālāka.

Kas man šķiet interesanti pirmo valodu sakarā – Noams Čomskis (amerikāņu lingvists - red.) saka, ka bērns gramatiskās sistēmas ir apguvis jau divu-trīs gadu vecumā neatkarīgi no tā, kādā valodā runā viņam apkārt. Vai cilvēkiem tiešām ir tik universālas spējas apgūt valodu neatkarīgi no tā, vai viņam apkārt runātu angļu, latviešu vai kādas neatklātas Amazones cilts valodā?

Noama Čomska teorijas 20. gadsimtā kļuva tiešām ļoti, ļoti populāras, un arī mūsdienās tām ir gan gana daudz atbalstītāji, gan savi kritiķi. Es tagad negribu ne atbalstīt, ne noliegt, bet no savas pieredzes - kā mazi bērni apgūst valodu? Tās pirmās konstrukcijas, ko viņi veido apmēram divu gadu vecumā, ko var jau saukt par valodu - tā dūdināšana, lallināšana pirmajā gadā nav valoda -, ir tāds mēģinājums iepazīt savu artikulāro aparātu. Ap divu gadu vecumu mēs jau varam runāt par pirmo sintaksi, un valoda jau sākas ar sintaksi, nevis ar skaņu. Tas saskan ar Čomska teorijām.

Un, ja mēs pavērojam praksē, tad tā pirmā komunikācija, kas ir bērniņam - viņš jau veido teikumus. Nu, tie varbūt ir ļoti primitīvi, bet tur jau ir "te-te, ma-ma", "brum-brum, ņam-ņam" vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tie jau ir teikumi, un tur jau ir konstrukcijas, lai gan neviens viņam nav mācījis - tev vajag teikuma priekšmetu un izteicēju.

Lai pilnībā apstiprinātu šīs teorijas, te ir jādarbojas kopā valodniekiem ar neirolingvistikas pārstāvjiem, to var pētīt arī bioloģiski, tikai jautājums, vai mūsu tehniskās iespējas ļauj izanalizēt, kas notiek mūsu smadzenēs. Patlaban es tādus pētījumus vēl neesmu lasījusi, bet nepārtraukti tie uzlabojas, tādēļ, atbildēt, vai Čomskim ir vai nav taisnība, droši vien var nākotnes zinātne. Čomskim gan ir ļoti daudz labas idejas, kuras sabiedrībā un praksē vajadzētu pārbaudīt ar nu jau moderniem paņēmieniem un ar tīriem faktiem.

Mūsdienās ikdienā var novērot, ka daudzi pirmsskolas vecuma bērni skatās multenes citās, piemēram, angļu valodā. Un tad kā nu kuram – viens veiksmīgi starp tām valodām pārslēdzas, bet citam viss ir mazliet putrā sagājis. Man personīgi tas arī liek domāt, ka mums spējas apgūt valodu ir universālas, jo šie bērni paši izdomā, kam ir vai nav jābūt.

Nu jā, par to putru bieži satraucas gan vecāki, gan skolotāji, ja bērns paralēli lieto divas valodas. Var būt, ka tās L1 valodas ir divas, piemēram, mamma runā vienā valodā, tētis runā citā, un bērns jau no sākuma mācās šīs abas valodas. Bet zinātnieki tomēr atzīst, kas arī varbūt ir turpinot Čomska idejas, ka tas nav slikti, ka ir divas gramatiskās pasaules.

Un, pat ja sākumā nespēj nošķirt šīs divas gramatiskās uzbūves, tas ir tomēr divreiz vairāk nekā tiem, kuriem ir tikai viena gramatiskā uzbūve.

Par multiplikācijas filmām, un par to, cik bieži bērns dzird to svešo valodu, man arī ir tādi interesanti novērojumi un studentu stāsti. Ir, piemēram, studenti, kuri ir iemācījušies vēl vienu valodu tikai skatoties multiplikācijas filmas. Man liekas - vai tad tiešām multiplikācijas filma var iemācīt valodu? Bet izrādās, ka tiešām tas var iedot labus pamatus.

Jā, tas arī parādās. Viņi skatās to saturu citā valodā, bet neiet jau katru reizi prasīt vecākiem, ko tas viss nozīmēja. Paši apgūst.

Nu jā, tad iedomājieties, cik sarežģīts process notiek domāšanā, jo viņš nezina, kas ir teikuma priekšmets, kas ir izteicējs, viņš varbūt nezina, kas ir teikums, bet viņš spēj izanalizēt to teikumu, ka tā ir, piemēram, sasveicināšanās.

Viņš pats izsecina, bez tulkošanas. Tad padomājiet, kādi tad ir tie procesi, kas notiek šī mazā cilvēciņa galvā.

Tas tā kā arī ir par labu Čomska teorijām. Es nevaru teikt, ka es piekrītu visam, ko viņš saka, bet mēs varam uz to praksē skatīties un diskutēt.

Skatoties plašāk, arī citi dzīvnieki atrod veidus kā komunicēt savā starpā. Bet neviens to nedara tā, kā mēs. Vai šo dzīvnieku saziņu arī var dēvēt par valodu, vai arī tas vairāk ir terminoloģijas jautājums?

Jā, šis ir viens no tiem jautājumiem, ko es parasti studentiem uzdodu tad, kad mēs sākam runāt par valodniecības jautājumiem - vai tā ir lieta, kas piemīt tikai cilvēkiem, vai arī citām dzīvām būtnēm. Un parasti atbilde ir, ka valoda piemīt arī citām dzīvām būtnēm. Protams, tradicionāli piemin gan bites, gan delfīnus, gan papagaiļus, gan primātu sugas, tie ir tie tipiskie gadījumi, bet te laikam būtu jārunā nedaudz no tā terminoloģiskā viedokļa, kas ir valoda.

Ja mēs valodu definējam vienkārši kā saziņas veidu, tad droši vien arī tas, kā savstarpēji sazinās dzīvnieki, ir valoda. No valodnieciskā viedokļa, kā jau es teicu, valoda ir zīmju sistēma. Un no kā sastāv zīme? Valodiska zīme sastāv no šīs te skaņas, no tā materiālā, un tad vēl ir arī jēdzieniskais.

Tā galvenā atšķirība, kas nošķir cilvēkus no citām dzīvām būtnēm, ir tas, ka cilvēks spēj sasaistīt jēgu ar akustisko tēlu. Savukārt dzīvnieki - neviena suga - to nespēj tādā kvalitātē. Tāpēc tas, ko mēs varam novērot dzīvnieku pasaulē, un starp citu arī florā, piemēram, kā augi nodod viens otram informāciju, īsti nevar saukt par valodu, jo kā valodu mēs saprotam zīmju sistēmu. Dzīvnieku pasaulē nenotiek šī te saikne starp jēdzienisko un artikulāro. Visdrīzāk ir tā, ka, ja viņi dzird kaut kādu artikulāru skaņu, viņiem tas saistās ar kaut kādiem refleksiem, nevis ar jēdzienu piemeklēšanu.

Mēs atkal nonākam pie domāšanas, jo domāšana ir tā, kas atļauj cilvēkam veidot saikni starp jēdzienu un vārdu. Dzīvnieku smadzenes nespēj apstrādāt to informāciju tādā apjomā kā cilvēki.

Parasti tad, kad mēs izrunājam šo jautājumu ar studentiem, nonāk pie secinājuma, ka, jā, valoda piemīt tikai cilvēkiem, savukārt citiem dzīvniekiem tie ir saziņas veidi, bet tas ir terminoloģijas jautājums.

Lasot dažādu literatūru, ja pareizi esmu sapratis, ir tāda teorija, ka tieši valoda, kas ļāva  kopīgi plānot, ir arī galvenais, kas mums ļāvis kā sugai izplesties tik plaši un strauji, kā mēs to izdarījām. Cik pamatota ir šāda teorija?

Es pat teiktu, ka tā nav tikai teorija, bet arī plaši izplatīts uzskats, ka homo sapiens līdz šim ir vienīgā suga, kas runā. Un tieši tāpēc šī suga ir izplatījusies pa visu zemeslodi, un tieši tāpēc visas pārējās homo sugas ir izzudušas, lai gan, ja mēs paskatāmies vēsturiski, homo sapiens ir paralēli citām sugām pastāvējusi.

Bet tieši šī te valodas spēja ir tā, kas atļāva mūsu sugai attīstīties un pielāgoties apstākļiem, ko piedāvā zemeslode.

Es domāju, ka valodas spēja noteikti ir cieši saistīta ar sugas izdzīvošanas iespējām.

Ja mēs runājam par valodisko spēju kā tādu, tad parasti no teoriju puses valodiskā spēja ir atkarīga no bioloģiskajām iespējām. Lai es varētu parunāt, man vajag pietiekoši lielu smadzeņu kapacitāti, ir vajadzīgs artikulārais aparāts, un ir arī bioloģiski nosacījumi, kāpēc nevar runāt zivis vai tās pašas bites. Vienkārši viņām artikulārais aparāts un smadzeņu kapacitāte nav tāda, lai šīs sarežģītās funkcijas izmantotu. Otrs, tikpat nozīmīgs faktors ir šis ārējais - pastāvēšana barā.

Valoda ir sociāla parādība, un valoda ir vajadzīga tajā brīdī, kad ir vēl kāds.

Šis sociālais fenomens arī ir obligāts priekšnoteikums, kāpēc valoda vispār radās. Un valoda savukārt ir brīnišķīgs līdzeklis, lai nodrošinātu sociuma attīstību. Tā kā šeit arī viss ir ļoti saistīts - cilvēks varēja attīstīties tāpēc, ka bija valoda, un valoda varēja attīstīties tikai tāpēc, ka bija cilvēki un cilvēku sabiedrība. Gan sociālie, gan bioloģiskie apstākļi bija ļoti, ļoti labi, lai valoda attīstītos līdz tam, ko mēs šobrīd novērojam ap sevi.

Nedaudz atgriežoties pie citiem dzīvniekiem, ir bijuši daudzi mēģinājumi iemācīt runāt primātiem. Cik saprotu, zinātnieki diezgan ātri saprata, ka dzīvniekiem lielākās grūtības sagādāja tieši artikulācija. Taču zīmju valodu, piemēram, gorillām var iemācīt. Ko tas varētu liecināt par augstāk attīstīto zīdītāju spēju uz valodu?

Manuprāt, diezgan labi par primātu, zīdītāju valodas spējām ļoti labi raksta Ļevs Vigotskis (krievu psihologs - red.) grāmatā "Domāšana un runa". Tajā ir diezgan labi, atsaucoties uz dažādiem pētījumiem, salīdzināts, kā tad veidojas primātiem valodiskā spēja, balstoties uz mēģinājumiem mācīt valodu dažādām sugām.

Tas secinājums ir tāds, ka primāti tomēr paliek tajā pirmsverbālajā domāšanas pakāpē, proti, tas orgāns - smadzenes - nav tik funkcionāli attīstīts, lai spētu pildīt šo funkciju - saistīt jēdzienu ar skaņu. Līdz ar to apkārtējo realitāti primāti uztver atsevišķi un skaņas uztver atsevišķi, viņi nesaista tās kopā, un ir vajadzīga ļoti liela piepūle, drīzāk vajag iedarboties uz intinktiem, lai viņam to saikni izveidotu.

Ja izdodas primātam izveidot saikni, kad viņam pasaka "bumba", un viņš saprot, ka tas ir apaļš priekšmets, tur nepietiek ar to skaņu. Tur ir vajadzīgs vēl kāds žests vai kāda norāde, un tikai tad izveidojas šī te saikne, un tā ir ļoti nekonkrēta.

Ja mēs runājam par artikulāro aparātu, tur arī ir daudz un dažādi pētījumi, kas skaidro šīs atšķirības. Īsi skaidrojot, mēle, balsene un mutes un deguna dobumi, tās ir tās galvenās atšķirības. Līdz ar to, pērtiķis pat gribēdams nevar artikulēt tā, kā cilvēks. Tāpat kā es nevaru dejot kā balerīna, jo es neesmu tā trenējusies, pērtiķis nevar tā artikulēt, jo artikulārais aparāts nav tā attīstījies.

Pārejot no zinātniskā uz praktisko, gribu uzdot tādu vienkāršu jautājumu – vai latviešu valodai ir izmiršanas risks?

Mēs uz to varam skatīties no dažādiem viedokļiem, piemēram, no skaitliskā viedokļa - cik ir latviešu valodā runātāju un kāds ir latviešu valodas tiesiskais statuss.

Latviešu valoda ir valsts valoda, un mums ir noteikts cilvēku skaits, kas to lieto. Ja mēs skatāmies no šī viedokļa, tad latviešu valoda nav apdraudēto valodu sarakstā. Mūsu pozīcija ir diezgan laba. Ja mēs skatāmies no praktiskā viedokļa, cik ilgs laiks ir paredzēts latviešu valodai, tad tas visdrīzāk ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu vajadzībām, jo valodu lietos tik ilgi, kamēr tā būs vajadzīga.

Ja mēs šo valodu izmantosim ikdienā un mums tā būs vajadzīga, tā nemirs pat tad, ja nebūs šī tiesiskā statusa. Viss ir atkarīgs no tā, vai mums to vajadzēs.

Atbildot uz jautājumu - vai mums to vajadzēs? - tas nav lokāls jautājums šeit, Latvijā, tas ir jāskatās visas pasaules kontekstā. Viens ir ekonomiskie jautājumi, varbūt zinātne, medicīna, kas kļūst internacionāla, bet no otras puses ir šie identitātes jautājumi, kultūras jautājumi, no kuriem cilvēks nevar tā vienkārši atteikties.

Pateikt "līdz šai dienai es biju latvietis, tagad es vairs nebūšu!" nevar, jo tas ir dziļāk mūsos iekšā, un mēs nevaram to vienkārši izslēgt. Mēs to varam noliegt, bet mēs nevaram no tā atbrīvoties. Kaut vai tas, ko es teicu par trīs laiku sistēmu. Es jau varu noliegt, ka domāju trīs laiku sistēmā, jo, piemēram, kādā indiāņu valodā ir divi laiki, un es tagad gribu būt indiānis. Nu, nevar jau tā pārslēgties, es nevaru no tā atteikties tik vienkārši.

Arī tā uztvere, ko mēs esam dzirdējuši vai nu frazeoloģismos, vai tautas dziesmās, no tā nevar vienā dienā atteikties. Es nevaru pateikt "no šīs dienas "liepa" vairs nebūs sieviešu dzimtē, un "ozols" nebūs vīriešu dzimtē". Tas ir dziļāk mūsu domāšanā iekšā.

Ko mums darīt, lai sabiedrībai vajadzētu? Tie ir tie ikdienišķie jautājumi. Vai tas ir "lokdauns", vai tā ir "mājsēde", un tā mēs varam turpināt. To vārdu jau ir ļoti daudz un tie ir ļoti dažādi. Es šorīt klausījos datorkursus, un tad kursa vadītājs teica "ja jūs mainīsiet aizslietni, tas būs background". Bet viņš tomēr saka "aizslietnis". Ja mēs paši neatteiksimies no latviešu valodas, tad viņa būs.

Jūsu sacītais arī saistās ar to, ko gribēju pajautāt par valodu izmaiņām. Parādās dažādi jaunvārdi, internacionālismi un daudz kas cits, ko mēs pieņemam. Kā nodalīt "labās" un "sliktās" izmaiņas valodām?

Nu, to arī ir ļoti grūti sadalīt divās kastītēs, kas ir labās un kas ir tās sliktās izmaiņas. Jo tas, kas man vai jums, vai vēl kādai trešajai personai šodien liekas sliktas izmaiņas, tas jau nav objektīvs rādītājs, tas ir subjektīvs skatījums.

Valodā jau vispār nav nekā laba vai slikta. Viss, kas ir valodā, ir kaut kādā brīdim kādam vajadzīgs.

Tāpēc cīņa, piemēram, pret lamuvārdiem vai cīņa pret aizguvumiem, tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām. Ja kādam tas ir vajadzīgs, tad tam valodā ir jābūt. Galu galā, valoda ir domāta sabiedrībai, nevis sabiedrībai jāpaklanās un jākalpo valodai.

Bet te ir runa par to, ka ir dažādas dzīves situācijas, kad mēs izvēlamies tos vai citus līdzekļus, kā arī par nacionālo identitāti, jo, kas notiek laika gaitā ar valodu, ja tā strauji mainās? Visstraujāk mainās, protams, vārdu krājums. Ja valodā parādās arvien vairāk un vairāk svešvārdu, tad var izzust šie mantotie vārdi.

Nākamais līmenis, kurā vērojamas izmaiņas ir gramatika. Parādās arvien vairāk svešas konstrukcijas, kas nav raksturīgas nacionālajai valodai, tiek tulkots pēc citu valodu parauga. Galu galā tas, ko mēs valodā lietojam, nav nekas no tā sākotnējā, ir tāds kiš-miš, tāds rosols izveidojies.

Valodniecībā to sauc, tie gan ir tādi kontaktvalodu gadījumi, kad notiek pidžinizācija (vienkāršotas, ierobežotas valodas izveidošanās divu vai vairāku valodu lietotāju saskarsmē, kam raksturīgs vienas valodas primitivizēts variants ar citas valodas leksikas un gramatikas piejaukumu - red.), notiek interference, notiek krustošanās. Tās valodas sakrustojas, tad, nu - kas tas ir? Vai tā ir tā viena valoda, vai tā ir tā otra, vai vēl kāda valoda? Tas, ko parasti mēģina saglābt valodnieki, ir šī sākotnējā konstrukcija.

Jā, labi, ir kāds vārds, un tas vārds ir vajadzīgs - paņemam. Bīstami tas, manuprāt, valodai ir tad, ja tas iespiežas gramatikā, ja tas sāk iespiesties arī fonētikā, visos valodas līmeņos, un tas notiek nekontrolēti. Tad jau tā ir problēma.

Un tomēr, ja mēs paskatāmies un salīdzinām, piemēram, pēdējo simts gadu laikā normatīvos ieteikumus, kā saglabāt latviešu valodu, tad tie, kas ir bijuši sabiedrībai ērti, respektīvi, ja tas likums sabiedrībai der, un tā latviskā vārda konstrukcija ir ērta un laba, tad sabiedrība ātri to pieņem, un tas nelatviskais kā parādījās, tā arī pazūd.Bet, ja tas, ko piedāvā vietā, nav ērts un sabiedrībai kaut kādu iemeslu dēļ - vai fonētisku, vai gramatisku, vai semantisku - nav ērti lietot, tad tik un tā lietos to svešo.

Šeit ir ļoti svarīgi, lai sadarbotos dažādas institūcijas un arī sabiedrība, jo sabiedrība bieži pati pasaka priekšā, kas viņiem ir derīgs.

Tāpēc, ja es paskatos vecos ieteikumus, kaut vai ko Endzelīns ir ieteicis lietot, ir lietas, ko 20. vai 21. gadsimta sabiedrība nepieņem. Piemēram, ir gadījums par vārdiem "rakstiski" un "mutiski". Jānis Endzelīns norāda, ka tie ir nevēlami, jo tie ir pēc vācu valodas, ka labāk būtu "rakstveidā" un "mutvārdos", bet arī šodien, ja mēs procentuāli paskatīsimies biežāk cilvēki saka "rakstiski" nevis "rakstveidā", jo tas ir īsāk, ērtāk, un kāpēc ne? Es neredzu iemeslu, kāpēc nevarētu lietot vārdu"“rakstiski".

Šiem ieteikumiem ir jābūt ne tikai ar tādu noliegumu "nedrīkst", uzreiz ir arī jādomā, ko piedāvāt vietā. Mēs jau varam teikt, ka vārdi "forši", "davaj", "malacis", ir aizgūti, tie ir slikti, to mums nevajag, bet kā tad lai es to latviski pasaku? Kā lai sasveicinās familiāri vārda "Čau!" vietā?

Sveiks! (Smejas)

Nu, pamēģiniet saziņā ar saviem draugiem izmantot vārda "Čau!" vietā "Sveiks!", paskatieties, kā sabiedrība reaģēs uz šādu te maiņu. Droši vien padomās, ka kaut kas nav kārtībā. (Smejas.) Bet, ja izdodas atrast līdzvērtīgu elementu, tad tas svešais pazūd kā nebijis, un mēs varam par to aizmirst. Domājot par labajām un sliktajām lietām, kas valodā notiek, mums ir jāsaprot, cik daudz mēs paši esam gatavi ieguldīt savu laiku, savu izdomu, lai izdomātu kaut ko, kas tomēr ir ērts un vajadzīgs 21. gadsimtā.

Uz manu pēdējo jautājumu - kā valodu saglabāt - jūs jau faktiski atbildējāt. Tas atkarīgs no sabiedrības, kas izvēlas, kas tai ir ērti.

Tas, kas mūsdienās notiek sabiedrībā, vismaz mani priecē, jo sabiedrība ir aktīva saistībā ar valodas jautājumiem. Protams, sabiedrība bieži kritizē. Protams, mēs varam teikt "Kā tajā internetā lieto valodu! Šausmas, šausmas!" 

Bet, manuprāt, šīs sabiedrības aktivitātes ir ļoti labas valodas attīstībai, jo valoda neattīstās tikai akadēmiskajā vai pubicistikas vidē, valodai ir jāattīstās arī ikdienas saziņā.

Valodai ir jāattīstās ne tikai tajā poētiskajā virzienā, bet arī familiārajā, emocionālajā virzienā, un, manuprāt, sabiedrība šobrīd tajā ļoti lielu ieguldījumu dod.

Un visi tie jaunvārdi, vienalga, ja tie ir kaut kādi smieklīgi darinājumi, svarīgākais ir, ka sabiedrība ir ieinteresēta un par to domā. Vienalga, vai tās ir pozitīvas vai negatīvas emocijas, bet ir svarīgi, ka par to domā. Tas ir ļoti, ļoti vērtīgi, un tas tikai veicina valodas attīstību.

Manuprāt, nevajag baidīties no tā, ka latviešu valoda pašreiz mirst, latviešu valoda tieši ļoti strauji attīstās.

Tikai jautājums, kādā virzienā turpmāk notiks tā attīstība, tas ir atkarīgs arī no mūsu šīsdienas aktivitātēm.

Kas man šķiet interesanti jūsu pieminētā lokdauna sakarā – tas nav latviešu valodas vārds, bet mums arī īsti nav ekvivalenta, kā to vienā vārdā pateikt. Karantīna tā nav, ierobežojumi tomēr ir plašāk. Tad mums piedāvā "mājsēdi", kas arī līdz šim nav bijis vārds. Ar ko tad tas ir labāks – ar to vien, ka darināts no diviem jau esošiem latviešu valodas vārdiem?

Nu, redzi, tas ir uzdevums mums visiem kopā, jo vieglākais ceļš ir pateikt: "Ahā, mums nav latviešu valodā vārdu, vieglāk ir pateikt angliski, visiem ir skaidrs." Tas ir vieglākais ceļš, bet tas vērtīgākais ceļš - nu, tad tagad visi kopā domājam, meklējam to latviešu vārdu! Un tas nav tikai terminologu uzdevums, tas ir visas sabiedrības uzdevums, un kaut kādā brīdī ir iespējams, tieši sabiedrība ir tā, kas izveido šo labāko vārdu, nevis terminologi. Terminologi to pēc tam var apstiprināt sarakstā, ka tas tagad būs termins, bet, piemēram, tādas akcijas kā "gada vārds un gada nevārds" jau ir tā sabiedrības iniciatīva.

Viens ir sēdēt un pateikt - es to nevaru pateikt latviski.

Bet izdomā vienu piemēru tu, vienu piemēru izdomāšu es, vēl kāds izdomās, mums jau būs pieci piemēri! Un tad kopā kritizēsim, kāpēc mans ir slikts, tavs ir slikts vai vēl kāds ir slikts.

Arī studenti dažreiz saka, ka terminoloģiju nevar latviski izdomāt, nav latviski tāda termina, jāraksta angliski. Bet pamēģini, pieliec iekavās to angļu vārdu, taču pamēģini pats radīt! Tā mēs arī nonāksim pie saviem vārdiem, citādi jau neizdosies. Tagad jau arī nevajag gaidīt, kad valdība vai kāds terminologs izdomās kādu precīzāku vārdu.

Lūdzu, šodien, rīt parīt, visu laiku mēs varam izdomāt jaunus vārdus!

Ka tik negadās tā, kā savulaik bija ar peidžeri - kamēr domāja to latvisko vārdu, tikmēr tas vairs nav aktuāli. (Smejas.) Gadās arī tā. Var arī nogaidīt, varbūt nevajadzēs vairs.

Paldies! Par šiem jautājumiem varētu stundām runāt.