Šogad apritēs 105 gadi kopš, iespējams, neticamākās cilvēku izglābšanās. Polārpētnieka Sera Ernesta Šekltona ambiciozā Antarktīdas ekspedīcija neveiksmi piedzīvoja jau pašā sākumposmā, kuģim iestrēgstot ledājos. Par spīti ledainajiem apstākļiem, Šekltona komandai izdevās nonākt atpakaļ civilizācijā dzīviem, taču glābšanās operācija prasīja 20 mēnešus un nežēlīgus izdzīvošanas paņēmienus, ziņo portāls "History.com".

Visu gadu kuģis ir iesprostots, ledus stumj un saspiež tā korpusu. Visbeidzot - 1915. gada 27. oktobrī parādās jauns spiediena vilnis, kas paceļ kuģa pakaļgalu, kā arī norauj stūres un ķīļa mehānismu. Aukstais ūdens sāk gāzties iekšā. 

"Viņa dodas [dzelmē], zēni. Ir laiks kāpt ārā," ar asarām acīs nāca paziņojums.

Britu polārpētnieks Sers Ernests Šekltons un viņa apkalpe uz britu ekspedīcijas kuģa "Izturība" bija iesprūduši ledū jau 10 mēnešus, taču viņi bija sagatavojušies tam brīdim, kad būtu jāpamet kuģis. Uz klāja esošie vīri izņēma visas vajadzīgākās mantas un uz ledus izveidoja nometni. 25 dienas vēlāk "Izturības" daļēji redzamais vraks pazuda zem ledus uz visiem laikiem.

FOTO: Hurley, Frank, Underwood & Underwood

Ambiciozais ekspedīcijas mērķis

1914. gada 5. decembrī "Izturība" ("Endurance") devās no Atlantijas okeāna dienvidos esošās Dienviddžordžijas uz Antarktīdu. Uz kuģa bija 27 vīrieši (ieskaitot vienu bezpajumtnieku, kurš kļuva par kuģa pārvaldnieku), 69 suņi, kā arī viens runcis, kuru kļūdainā kārtā dēvēja par Čipijas kundzi.

Ekspedīcijas vadītājam seram Ernestam Šekltonam iepriekš divreiz nebija izdevies sasniegt Dienvidpolu, bet nu viņš bija nolēmis kļūt par pirmo cilvēku vēsturē, kurš šķērsotu Antarktīdu.

Šekltons sākotnēji bija nospraudis mērķi - izveidot bāzes nometni Vendela jūras piekrastē, kas atrodas Antarktīdā. 

Ja šis posms būtu sekmīgs, no turienes ceļā dotos neliela vīru grupa, ieskaitot Šekltonu, lai kļūtu par pirmajiem cilvēkiem pasaulē, kas šķērsotu visu Antarktīdas kontinentu. Cits ievērojams panākums Antarktīdā - Dienvidpola sasniegšana gan Roala Amundsena, gan Roberta Skota vadībā jau bija īstenota pirms dažiem gadiem.

Ja arī kontinenta šķērsošanas posms notiktu kā plānots, tad, tuvojoties galamērķim pie Rosa jūras (uz dienvidiem no Jaunzēlandes), ekspedīcijas komandu sagaidītu jau iepriekš novietoti pārtikas un degvielas krājumi, kurus būtu atnesusi cita atbalsta grupa, kas ceļu mēroja pretējā virzienā no kontinenta otras puses.

Divas dienas pēc izbraukšanas no Dienviddžordžijas kuģis "Izturība" nokļuva starp ledus krāvumiem - biezā ledus barjerā, kas atrodas pirms Antarktīdas kontinenta.

Kuģis vairākas nedēļas centās "bakstīties" un virzīties cauri ledus gabaliem, lai nokļūtu līdz kontinenta zemei. Tomēr 1915. gada 18. janvārī skarbajos laikapstākļos kuģis iesprūda un tika smagi saspiests starp ledus gabaliem, ko radīja zemūdens spēcīgās straumes.

Pēkšņi vairs nebija iespēja virzīties ne uz priekšu, ne doties atpakaļ. "Izturība" nonāca pamatīgā ķibelē, par ko viens no kuģa apkalpes locekļiem - Tomas Orda-Lēss rakstīja: "Sasalusi kā mandele šokolādes tāfelītes vidū". 

Kuģis tajā brīdī atradās tikai vienas dienas brauciena attālumā no sauszemes, taču tagad dreifējošais ledus to ar katru dienu virzīja tālāk prom no tās. Komandai nekas cits neatlika - nācās gaidīt brīdi, kad ledus vairs nebūs tik biezs. 

Viens no kuģa ārstiem vēlāk par Šekltonu rakstīja: "Viņš nemaz nebija dusmīgs un ārēji neizrādīja ne mazākās vilšanās pazīmes. Viņš mums vienkārši un mierīgā tonī pateica, ka mums šeit būs jāpārziemo, izskaidroja situācijas bīstamību un iespējas, nekad nezaudēja optimismu un gatavojās ziemai". 

Tomēr vēlāk ārsts sāka mest šaubu ēnu - kādā ziemas naktī viņš klusi pačukstēja kuģa kapteinim Frenkam Voslijam: "Kuģis nevar šādos apstākļos izturēt... Var paiet daži mēneši, bet varbūt tas būs tikai nedēļas vai dienas jautājums... Ko iegūst ledus, to tas pie sevis patur". 

FOTO: Hurley, Frank, Underwood & Underwood

27. oktobrī Šekltons lika pamest kuģi. Ar šo brīdi ekspedīcijai sākās "izdzīvošanas režīms".

Sākas "īstā" izdzīvošana

Laika posmā starp kuģa pamešanu un vērošanu kā ledus to pilnībā "aprija", apkalpe izglāba tik daudz aprīkojuma, cik vien varēja. Tika upurēts jebkas, kas varēja pievienot svaru vai patērēt vērtīgus resursus, tostarp Bībeles, citas grāmatas, apģērbi, dažādi instrumenti un piemiņas dāvanas. Daži no jaunākajiem suņiem, kas bija pārāk mazi, lai ekipējuma svaru varētu pavilkt, tika nošauti (un vēlāk apēsti...). Līdzīgs liktenis piemeklēja arī kuģa vienīgo kaķi - runci Čipijas kundzi.

Vēlāk, kad sāka aptrūkties pārtikas krājumi, vīri ēda roņus un pingvīnus. Ņemot vērā, ka suņi patērē daudz pārtikas, tika nolemts periodiski nošaut pārējos suņus, kurus pēc tam notiesāja pārtikā. Vīri bija tik izmisuši un izsalkuši, ka daudziem bija vienalga, ko viņi ēd.

Frenks Vailds vēlāk par šo notikumu savā dienasgrāmatā rakstīja: "Es zinu vairākus vīrus, kurus es labprātāk nošautu, lai nebūtu jānošauj tos suņus". 

Sākotnējais plāns bija gājiens pāri ledainajam ceļam virzienā uz Antarktīdas sauszemi. Šis plāns diezgan ātri tika pārtraukts, jo vīri septiņās dienās spēja noiet tikai 12 kilometrus.

"Nebija citas alternatīvas," rakstīja Šekltons. Lēnām un vienmērīgi ledus dreifēja tālāk uz ziemeļiem, līdz 1916. gada 7. aprīlī parādījās cerība - bija redzamas Klarensa un Ziloņu salu kalnu virsotnes.

"Dreifējošais ledus mums ir kļuvis par labu draugu. Taču tas tuvojas sava ceļojuma beigām un jebkurā brīdī varētu būt atbildīgs par savu sašķelšanos," savā dienasgrāmatā rakstīja Šekltons.

9. aprīlī tieši tā arī notika. Zem nometnes esošajā, dreifējošā ledus gabalā izveidojās pamatīga plaisa. Šekltons pavēlēja tālāk doties laivās. Šis kļuva par brīdi, kad vīri beidzot nestāvēja uz ledus, kura varā ilgu laiku atradās visa ekspedīcijas komanda.

Tagad komandai parādījās cits izaicinājums - atklāts okeāns. Stindzinošie vēji pūta sejā, aukstais ūdens šļācās iekšā laivā un okeāna viļņi dauzīja laivu no visām pusēm, kas vīriem lika cīnīties ar vēl citām kaitēm, piemēram, jūras slimību. 

Par spīti visiem izaicinājumiem, kapteiņa Vorslija vadībā komanda pēc sešām dienām atkal pamanīja Klarensa un Ziloņu salas, kas atradās tikai 48 kilometru attālumā. Ekspedīcijas vīri bija pārguruši. Kapteinis Vorslijs tajā brīdī nebija gulējis 80 stundas. Kāds cīnījās ar jūras slimību, bet cits ar dizentēriju. Šekltona otrais komandieris Frenks Vailds rakstīja, ka "vismaz puse komandas kļuva aptrakuši". Tomēr komanda apņēmīgi turpināja airēt un 15. aprīlī sasniedza Ziloņu salas krastu. 

Tā bija pirmā reize 497 dienu laikā, kad viņi bija uzkāpuši uz sauszemes. Tā arī bija nosacīti drošāka vieta glābiņam, jo nestabilais ledus jebkurā brīdī varēja būt liktenīgs. Tomēr viņu pārbaudījums vēl nebija beidzies. Varbūtība, ka kāds no viņiem atgriezīsies dzīvs, bija ļoti neliela. Pēc deviņu dienu ilgas atkopšanās un sagatavošanās darbiem, Šekltons, kapteinis Vorslijs un vēl četri vīri kāpa vienā no glābšanas laivām, lai meklētu palīdzību kādā vaļu medību stacijā, Dienviddžordžijas salā, kas atrodas vairāk nekā 1290 kilometru attālumā. 

FOTO: Hurley, Frank, Underwood & Underwood

16 dienas viņi aukstumā cīnījās ar mežonīgajiem viļņiem, naidīgajiem vējiem, lejot ūdenī ārā no laivas.

"Zem pelēkajām, draudīgajām debesīm esošie viļņi nepārtraukti mētāja laivu. Katrs jūras "uzbrukums" bija ienaidnieks, kas jāvaktē un jāmēģina apiet," rakstīja Šekltons.

4

Kad mērķis bija jau ļoti tuvu, laikapstākļi tikai pasliktinājās. "Vējš vienkārši "norāva" viļņu galotnes. Tie mētā mūsu laivu uz augšu un leju," rakstīja Šekltons.

Glābiņa meklējumi

Nākamajā dienā vējš mazinājās, vīri varēja doties uz krastu. Palīdzība bija jau rokas stiepiena attālumā, tomēr arī tas neizrādījās situācijas atrisinājums. Vētras bija aiznesušas vīru laivu prom no kursa, līdz tā bija noenkurojusies nevis salas daļā, kur ir vaļu medību stacija, bet gan salas otrā pusē, kuru vienu no otras atdala milzīga kalnu grēda. Šekltons, Vorslijs un Toms Kreins ar kājām devās ceļā uz salas otru pusi, kas nebūt nebija viegli. Vīriem nācās kāpt pāri kalniem, slīdēt pa ledājiem, izveidojot ceļu, kuru neviens cilvēks līdz tam nebija gājis. Pēc 36 stundu ilga gājiena viņi sasniedza vaļu medību staciju Stromnesā.

Neviens vietējais, kas dzīvo vaļu medību stacijā, nekad nebūtu iedomājies, ka uz šejieni varētu atnākt trīs svešinieki no nekurienes, jo no kalnu virziena neviens vēl nebija ieradies. Un tomēr trīs vīri bija ieradušies stacijā - viņu mati, bārdas bija savērptas, sejas melnas no krāsns kvēpiem un āda sakrokojusies.

Vietējais salas pētnieks, ieraugot savādā paskata "trijotni", sākumā varēja pateikt tikai: "Kas pie velna jūs esat?", uz ko viens no ērmoti bārdainajiem vīriem atbildēja: "Mani sauc Šekltons." 

Kad pārējie trīs glābšanas laivas biedri salas otrajā pusē tika atrasti, notika sagatavošanās Ziloņu salā 22 palikušo vīru glābšanai. Tomēr arī šī misija nenotika viegli.

Pirmajā mēģinājumā Šekltons devā ar kuģi, kuram izrādījās pārāk maz degvielas, tāpēc viņiem nācās braukt atpakaļ. Urugvajas valdība piedāvāja kuģi, ar kuru vēlāk Šekltona vadībā izdevās tikt 100 jūdžu attālumā no Ziloņu salas, līdz visapkārt parādījās iespaidīgie ledus krāvumi, kuru dēl kuģis nevarēja tiem izbraukt cauri.

Tikmēr Ziloņu salā esošo 22 vīru grupa pacietīgi gaidīja savu vienīgo glābiņu. Grupas līderis Frenks Vailds dienasgrāmatā rakstīja, ka viņš katru dienu lika vīriem būt gatavībā, ka Šekltons varētu atgriezties. Tieši tāpēc vīru mantas bija sakrāmētas, bet viņš pats katru dienu sauca "priekšnieks var šodien atnākt!". Tiesa gan, daudzi grupas biedri vairs necerēja, ka varētu izglābties. "Nav vairs labi maldināt sevi," rakstīja viens no grupas vīriem. 

1916. gada 30. augustā "Izturības" ekspedīcijas sāga Antarktīdā beidzot bija galā. Šekltons ar trešo mēģinājumu, braucot ar Čīles kuģi "Yelcho" sasniedza Ziloņu salas krastus. 22 vīru grupa tajā brīdī gatavoja pusdienas, kurā ēstu kārtējo vārīto roņa mugurkaulu.

Šekltons, ar kuģi piebraucot tuvāk pie krasta, sauca: "Vai viss kārtībā?", uz ko vīri atbildēja apstiprinoši.

FOTO: Hurley, Frank, Underwood & Underwood

Bija pagājušas 128 dienas kopš Šekltons un viņa grupa ar glābšanas laivu devās pēc palīdzības. Bija pagājuši 20 mēneši kopš ekspedīcijas sākuma, taču visi vīri palika dzīvi. 

Šī neticamā izglābšanās stāsta popularitāti tolaik aizēnoja Pirmais pasaules karš, kas tajā laikā notika.

Polārpētnieks Šekltons tā arī nekad nesasniedza Dienvidpolu un nešķērsoja Antarktīdu. Vēlāk viņš uzsāka vēl vienu ekspedīciju uz Antarktīdu, taču tās laikā viņš kļuva šķietami novārdzis gan fiziski, gan morāli. 1922. gada 5. janvārī Ernests Šekltons sirdslēkmes dēļ aizgāja mūžībā. Viņam bija tikai 47 gadi. 

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!