Latvijas vīriešu basketbola izlase sestdien ar zaudējumu pret Bulgāriju izdzēsa savas iespējas uz kvalificēšanos 2022. gada Eiropas čempionāta finālturnīram. Nav vērts runāt aplinkus un mēģināt atrast pozitīvo - šī mūsu basketbolam ir traģēdija, citu vārdu nepiemeklēt. Kas notika laukumā un kam jānotiek tālāk?

Sestdien Latvijas basketbola izlase ar rezultātu 65:66 piekāpās Bulgārijas valstsvienībai, kas nozīmē, ka Latvija Eiropas čempionāta finālturnīrā nespēlēs pirmo reizi kopš 1999. gada. Ņemot vērā, ka mūsu basketbola saimes rīcībā ir, iespējams, visu laiku talantīgākā spēlētāju paaudze, šāds iznākums patiesi ir traģēdija.

Šajā rakstā tiks apskatīts tikai mačs pret Bulgāriju, jo ir skaidrs, ka spēle pret Grieķiju bija visu formalitāšu formalitāte. No šā mača paliekošas atziņas neiegūsim, jo nākamajā reizē, kad izlase sanāks kopā, tai, visticamāk, būs jauns galvenais treneris, kā arī cits sastāvs. Viss, par ko ir vērts diskutēt, notika jau sestdien.

Kas sestdien (ne)notika laukumā...

Pēc šādiem zaudējumiem vieglākais variants ir vainot komandas galveno treneri. Arī šī reize nav izņēmums, jo spēles laikā tika pieņemti vairāki apšaubāmi lēmumi.

Pēdējās dienās teju katrs sevis cienīgs Latvijas basketbola fans ir izmantojis terminu "rotācija". Un pamatoti, bet, pirms ķeramies klāt Roberta Štelmahera spēlētāju raustīšanai, ir vērts atskatīties vēl uz dažām niansēm.

Ja runājam par uzbrukumu, biežāk būtu prasījies redzēt izlases līderi Jāni Timmu spēlējam postā. Jā, bija vairākas epizodes, kad šāds risinājums tika izmantots, tomēr, zinot Timmas varējumu, postā būtu gribējies to redzēt biežāk. It sevišķi pēc tam, kad pēc pirmā precīzā uzbrukuma no posta nākamajā reizē bulgāri Timmu šajā pozīcijā devās segt divatā. Zinot, ka Timma ir spējīgs piespēlētājs, viņš, visticamāk, būtu varējis šādu bulgāru stratēģiju izmantot, lai atrastu brīvākus komandas biedrus.

Bet šāds risinājums netika izmantots bieži, un, būsim godīgi, vai tiešām šie Timmas potenciāli izkārtotie metieni no posta būtu lidojuši iekšā? Atskatoties uz statistikas aili, kur redzams, ka tālmetieni realizēti vien ar 21,7% precizitāti, pārliecības īsti nav.

Iepriekšējā sabraukumā viens no stabilākajiem risinājumiem uzbrukumā bija Mārtiņa Meiera iesaistīšana "pick and roll" sadarbībā. Šoreiz arī šī sadarbība laukumā bija redzama ievērojami retāk.

2

Pirms spēles portāla "Apollo" podkāstā "Kas laukumā, tas uz mēles" viesojās latviešu basketbolists Žanis Peiners. Runājot par potenciālo plānu gaidāmajai spēlei, Peiners norādīja, ka Latvijas valstsvienībai jāspēlē ātrs basketbols, lai izcīnītu uzvaru. Epizodiski latvieši sāka pretiniekiem uzspiest ātrāku spēli, kas arī bija sekmīga, tomēr nevar noliegt, ka šāds plāns tika lietots pārāk reti.

Ja runājam par spēles noslēdzošo ceturtdaļu, tad atliek paskatīties tikai uz statistikas aili, lai secinātu, ka Latvijai uzbrukums šajā spēles ceturksnī bija ļoti bēdīgs (vien seši gūtie punkti). Nepatīkamāks ir fakts, ka Bulgārija jau sešarpus minūtes pirms ceturtdaļas beigām bija savākusi komandas piezīmju normu, bet latvieši atlikušajā nogrieznī grozam uzbruka vien septiņas reizes (ja skaitām arī Aigara Šķēles pēdējo metienu). Pārējie uzbrukumi noslēdzās vai nu ar metienu no distances, vai arī kļūdu.

Nevar noliegt, ka bulgāriem ceturtajā ceturtdaļā patiesi "uzkrita" tālmetieni, bet, ņemot vērā, ka Latvija guva vien sešus punktus, neveiksmi tomēr nevarētu norakstīt uz savu laukuma galu.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Rotācija, rotācija un vēlreiz rotācija 

Tieši ar šādiem vārdiem varētu raksturot spēles pirmo ceturtdaļu, kad patiešām bija sarežģīti izsekot spēlētāju maiņām. Bet pati pirmā nevajadzīgā rotācija notika jau pirms spēles sākuma. 

Bulgārijas rindās rezultatīvākais ar 18 punktiem bija Dī Bosts. Kādā pozīcijā viņš spēlē? Saspēles vadītāja. Kurš Latvijas izlasē ir, iespējams, labākais perimetra aizsargs? Artis Ate. Kur viņš atradās šajā spēlē? Ārpus pieteikuma...

Rodas jautājums, kāpēc Latvijas izlases galvenais treneris spēlei izvēlējās piecus uzbrūkoša rakstura aizsargus - Rihardu Lomažu, Dairi Bertānu, Aigaru Šķēli, Kristeru Zoriku un Artūru Žagaru? Varbūt vienu no šiem spēlētājiem varēja aizstāt ar Ati, kurš tad arī būtu "iekodies kājā" pretinieku perimetra līderiem. Kuru no minētajiem spēlētājiem vajadzēja atstāt ārpus pieteikuma?

Redzot, ka viss, kas bija nepieciešams, lai uz soliņa pēc nospēlētām divām minūtēm atgrieztos Žagars, bija divi garām aizmesti soda metieni, loģiskākā atbilde būtu - tieši mūsu jaunais saspēles vadītājs. Ja reiz Štelmahera uzticība viņam bija tik zemā līmenī...

Ja reiz bija (pamatotas) šaubas par jaunā basketbolista spēļu praksi, tad varbūt tomēr nevajadzēja viņu iekļaut sastāvā. Kā nekā šajā kalendārajā gadā Žagars profesionālā basketbola spēlēs bija izdarījis 10 metienus - septiņus no spēles un trīs no soda metiena atzīmes.

2

Paturpinot par rotāciju spēles gaitā - jau pirmās ceturtdaļas beigās laukumā bija izgājuši 11 no 12 spēlētājiem. Neviļus radās jautājums: "Kurš tad vēl nav bijis laukumā?" Un pavisam drīz sekoja atbilde, jo spēlē iesaistījās arī 12. vīrs - Rolands Freimanis, kurš sev atvēlētajās 10 minūtēs izcēlās ar deviņiem punktiem.

Pirmā puslaika beigās jau šķita, ka treneris sastāvu būs nostabilizējis, ieskicējot, ar kuriem vīriem dosies cīņā spēles noslēdzošajā nogrieznī. Tomēr tā nebija taisnība. Vēl ceturtajā ceturtdaļā laukumā bija atrodami Ojārs Siliņš un Mārtiņš Laksa. Visu cieņu spēlētājiem, bet kāpēc noslēdzošajā nogrieznī ir jāspēlē basketbolistiem, kuri iepriekš spēlē iesaistījušies salīdzinoši maz? Tāpat arī maz var pārmest Rolandam Freimanim, kurš mača galotnē aizmeta garām vienu soda metienu. Grūti ir iesaistīties spēlē, kad visu maču esi "salis" uz rezervistu soliņa.

Noslēdzot domu par trenera rotāciju, nedaudz viela pārdomām, apskatot statistikas ailes.

Rihards Lomažs laukumā pavadīja gandrīz 31 minūti, realizējot tikai trīs no 11 metieniem. Kristers Zoriks laukumā pabija 24 ar pusi minūtes, trāpot vienu no trim metieniem.

Savukārt mūsu Eirolīgas vīri Dairis Bertāns un Jānis Timma laukumā pavadīja attiecīgi 16 un 22 minūtes. Turklāt trīs minūtes pirms mača beigām neviena no viņiem nebija laukumā. Pamatojums? Trenera lēmums.

2

Atliek tikai piekrist Raimonda Zepa pēc spēles teiktajam: "Atbrauc mums Dairis Bertāns, Jānis Timma palīgā. Un ceturtajā ceturtdaļā, kad ir izšķirošie momenti, viņi abi sēž uz soliņa. Kāpēc bija šī nervozitāte? Kāpēc nebija, kas uzņemas līdera lomu? Tāpēc, ka šie spēlētāji tik ļoti tika rotēti. Mēs nespēlējām tādu presingu un tik ātru basketbolu, lai spēlētājus mainītu kā hokejā. Arī ceturtajā ceturtdaļā, kad vajadzētu nostabilizēt to piecinieku, mums ir maiņa, maiņa, maiņa..."

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Kas sekos tālāk?

Roberts Štelmahers pēc spēles izteicās, ka apsvēršot iespēju atkāpties no Latvijas izlases galvenā trenera krēsla. Šeit gan nav diži daudz, ko apsvērt. Ja gribam būt pavisam radikāli, iespējams, treneri vajadzēja nomainīt jau pēc pirmā kvalifikācijas cikla sabraukuma, ņemot vērā piedzīvotos zaudējumus un faktu, ka līdz nākamajam sabraukumam bija vēl pusgads.

Latvija piedzīvoja arī zaudējumu Grieķijai un sekoja paredzamais - Štelmahers no izlases stūrmaņa amata atkāpās. Lēmums, protams, sagaidāms un pamatots. Šeit gan rodas cits jautājums...

Ko likt vietā? Ja skatāmies uz kandidātiem no Latvijas basketbola saimes, allaž prātā paliek Mārtiņš Gulbis. Jo, iespējams, viņa asā pieeja spēles vadīšanai tomēr būtu atbilstošāka kungu izlasei. Ir bail iedomāties, ko Gulbis uz soliņa šajā spēlē būtu izdarījis ar, piemēram, Kristeru Zoriku un Rihardu Lomažu. Katrā ziņā viņš, visticamāk, nebūtu atvēlējis viņiem 24 vai pat virs 30 minūtēm spēles laika.

Otrs variants ir beidzot paskatīties ārpus Latvijas basketbola saimniecības un mēģināt piesaistīt ārzemju speciālistu. 

Nesenā intervijā LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss norādīja, ka tiekot izskatīta arī austrālieša ar Latvijas izcelsmi Andreja Lēmaņa kandidatūra uz galvenā trenera amatu. Cipruss arī uzsvēra, ka Latvijas basketbolisti ir pārauguši vietējo treneru līmeni.

Gaidāmajam Eiropas čempionātam nekvalificējās nedz kungu, nedz dāmu valstsvienības. Nākamais Eiropas finālturnīrs ir 2025. gadā, kas mums dod četru gadu logu sakārtot basketbola saimniecību. Šeit noteikti kārtīgi spogulī ir jāpaskatās Latvijas Basketbola savienībai (LBS) ar tās prezidentu Raimondu Vējoni priekšgalā. 

LBS ģenerālsekretāram Kasparam Ciprusam gan šoreiz maz ko pārmest - izšķirošie mači norisinājās Rīgā un izlases rīcībā bija divi no mūsu vadošajiem spēlētājiem. Tomēr nepamet sajūta, ka gadījumā, ja mainīsies LBS vadība, tad arī Cipruss, visticamāk, savu amatu nesaglabās.

Nav vērts runāt aplinkus - spēli pret Bulgāriju zaudēja izlases galvenais treneris Roberts Štelmahers. Bet arī trenera izvēle nebija Ciprusa kompetence, jo Štelmahers amatā tika iecelts 2019. gada augustā. Toreiz izlases ģenerālmenedžera funkciju vēl pildīja Artūrs Štālbergs.

Vāja psiholoģiskā noturība?

Latvijas vīriešu basketbola izlases stāsts nav pats gaišākais un pozitīvākais. Šī nebūt nav pirmā reize, kad izšķirošajos mačos tiek piedzīvoti zaudējumi vai arī uzvaras ar nepietiekamu punktu starpību.

Izaicinošajā video rullītī, ko pirms spēles publiskoja LBS, bija minēti daži no šiem zaudējumiem, piemēram, uzvara ar nepietiekamu punktu skaitu 2019. gada Pasaules kausa noslēdzošajā kvalifikācijas mačā vai arī bēdīgi slavenās "Tagad vai nekad" izlases sniegums mačā pret Vāciju.

Bet tas nav viss. 2013. gada Eiropas čempionātā, lai tiktu izslēgšanas mačos, bija vajadzīga uzvara pār Beļģiju, kas, objektīvi vērtējot, arī toreiz bija zemāka līmeņa valstsvienība par Latviju. Tika piedzīvots zaudējums ar 56:60, un mūsu vietā tālāk tika Ukrainas valstsvienība.

Arī 2016. gadā Latvija izšķirošajā mačā par ceļazīmi uz Riodežaneiro Olimpiādi piedzīvoja zaudējumu pret Puertoriko valstsvienību. Toreiz, līdzīgi kā nesenajā mačā pret Bulgāriju pievīla tālmetienu un "sodiņu" precizitāte (3/26 un 11/18).

Ja patinam atmiņu vēl tālāk atpakaļ, arī 2007. gada Eiropas čempionātā mums bija nepieciešama uzvara pret ne pārāk spēcīgo Portugāles valstsvienību. Arī toreiz tika piedzīvots zaudējums un izstāšanās no finālturnīra.

Pieredze rāda, ka mūsu spēlētājiem šāds papildu spiediens, kā, piemēram, "Tagad vai nekad" sauklis vai arī jau pieminētais izaicinājuma video par labu nenāk, jo izšķirošajos mačos allaž kaut kā ir pietrūcis.

Latvijas basketbola dzīve nav beigusies

Kā jau minēts, nākamais Eiropas čempionāts norisināsies pēc četriem gadiem. Pa vidu gan ir arī kvalifikācijas cikls 2023. gada Pasaules kausa izcīņai. Šeit mēs esam nonākuši vienā "katlā" ar tādām uz basketbola kartes ne pārāk zināmām valstīm kā Islandi, Slovākiju, Baltkrieviju un Rumāniju. Ar šīm un vēl piecām citām valstsvienībām Latvija cīnīsies par iespēju piedalīties kvalifikācijas turnīrā, kurā arī būtu jāizcīna pietiekami daudz uzvaru.

Īsāk sakot, ceļš uz Pasaules kausa izcīņu būs garš un sarežģīts. Protams, var cerēt, ka Latvija spēs izplēsties cauri šim kvalifikācijas ciklam, bet pēdējo divu gadu pieredze liek ieturēt skepsi.

Daļēji var piekrist cilvēkiem, kuri apgalvo, ka Latvijas basketbola "zelta" paaudze ar šo zaudējumu ir izniekota, jo daudziem no izlases līderiem pie nākamās iespējas spēlēt Eiropas čempionātā būs krietni pāri 30. Piemēram, Dairis Bertāns reiz izteicās - ja netiks uz gaidāmo Eiropas čempionātu, pastāv iespēja, ka izlasē viņš vairs nespēlēs. Tāpat arī Jānis Strēlnieks nākamā finālturnīra laikā jau būtu 36 gadus vecs.

Varbūt šobrīd valda pārāk skeptisks noskaņojums, bet arī Timmas nesenais "Instagram" īsais stāsts izskatās pēc nopietna apsvēruma beigt karjeru izlasē.

FOTO: Instagram/@janis.timma

Tāpat arī izlases pamatvērtībām Mārtiņam Meieram un Marekam Mejerim būtu jau attiecīgi 34 un 35 gadi.

Tomēr neaizmirsīsim, ka mums netrūkst arī gados jaunu spēlētāju. Ja runājam par NBA vīriem, tad Porziņģim 2025. gadā būtu 30 gadi, bet Dāvim Bertānam - 32. Tāpat 30 gadu slieksni tik tikko būs sasnieguši Rolands Šmits un Anžejs Pasečņiks. Savukārt Rodionam un Artūram Kurucam būtu attiecīgi 28 un 26 gadi.

Tāpat nevaram aizmirst par jauno maiņu saspēles vadītāja pozīcijā - Kristeram Zorikam tobrīd būtu 27 gadi, bet Artūram Žagaram vien 26.

Protams, šobrīd šķiet, ka Latvijas basketbola dzīve ir apstājusies, bet iepriekš minētie kungi pavisam noteikti spētu izveidot konkurētspējīgas izlases kodolu arī 2025. gadā.

Nevar noliegt, ka šis Latvijas basketbolam ir grūts mirklis un, visticamāk, tas ir lielu pārmaiņu priekšā, bet skats uz nākotni arī pēc šādas traģēdijas uz basketbola parketa nav tik drūms, cik varētu šķist.

2

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!