"Mēs bijām divatā. Un visus priekus, bēdas vai neizpratni dalījām divatā, runājot. (..) Mums visu dzīvi bija dialogs, jo mēs abi kopā meklējām. Tieši tāpēc mums bija tā tuvā saikne." Par bērnību, mūziku, kino un saikni ar brāli Gvido – Igors Linga raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni". 

Sveiks, Igor!

Labdien, Rimant!

Redzi, mums jārunā pa gabalu, pasaulē notiek trakas lietas.

Starp citu, par to šodien padomāju. Idejiski tas, kas tagad notiek, ir tiešām briesmīgi - arī tie nabaga cilvēki, kas zaudē darbu, līdzekļus. Man nepatīk, ka mūsu cilvēki cieš, bet no otras puses - man baigi patīk, ka pa pakaļu dabū tās valstis, kas dzīvo labklājībā.

Lai tās tagad iegaumē, ka dzīve nesastāv tikai no naudas pelnīšanas, biznesa un apčakarēšanas. Zviedrija pat nepiedalījās karā, bet tagad viņi pēkšņi redz, ka ir arī kaut kas cits, ne tikai nauda un labklājība. Žēl, ka dabū arī visa Āfrika, vispār mazturīgie cilvēki, bet tas, ka dabū turīgie, man baigi patīk.

Man tev ir sagatavoti jautājumi, bet varbūt tu pats gribi izteikties par kādu tēmu? Varbūt tev kaut kas "laužas ārā"?

Agrāk es arī intervēju cilvēkus, vairāk mūziķus. Man bija interesanti nevis uzdot jautājumus, bet sākt sarunu, sarunāties. Tā runājoties, uztaustīt to tēmu, kas viņam ir interesanta. Nu, piemēram, tu man varētu pajautāt par to, vai tagad vispār ir vajadzīgas kinokameras, jo visi filmē ar telefoniem. Tad es atraisos - jā, jā, es arī domāju par tām kamerām un fotoaparātiem! Tu "trāpi" un cilvēkam paliek interesanti ar tevi sarunāties. Ja tu man pajautātu par slidām, "trāpītu" pilnīgi garām, jo es nemāku slidot. Līdz ar to es uzreiz kļūtu baigi garlaicīgs.

Ok, man bija apmēram puse jautājumu par slidām! Labi, tos es atceļu.

Bet, bet, bet... Es, protams, vienmēr esmu zinājis, kas tu esi. Šoreiz tu man "aizķēries" kā emocionāls cilvēks. Zini, latvieši dažkārt neizrāda emocijas, bet tu tās neslēp. Es runāju par Gvido. Nereti brāļi un māsas nemaz tā nesaprotas. Ja, piemēram,  sākas cīņas par mantu,  viss var aiziet pa gaisu. Bet tu neslēp savu mīlestību pret brāli. Jūs bijāt ļoti tuvi, vai ne? Kas bija jūsu kopīgā stīga vai stīgas? Kas jūs abus saistīja?

Ir viena konkrēta lieta. Mēs būtu pilnīgi citādi, ja būtu dzīvs mūsu tēvs - Jonas. Mūsu fāteris bija traks, viņš bija viens no baikeriem, brauca ar močiem. Viņš nomainīja kādus piecus močus, trīsreiz gāzās zemē, tika atkal salikts kopā, bet vienalga 35 gadu vecumā nositās, atstājot uz dzīves ceļa divus dēlus un sievu. Kad mēs zaudējām fāču, par mums rūpējās māte, Ārija. Viņa rūpējās, lai mēs būtu paēduši, apģērbti, lai mums nekā netrūktu, šancēja, visu laiku šancēja. Mēs, veči, palikām divatā vieni paši un domājot, runājot, analizējot kopā aizpildījām to tēva trūkumu. Mamma negribēja ielaist mūsu dzīvē svešu vīrieti, lai viņš nesāk mūs čakarēt.

Mēs viņai bijām tik svarīgi, ka viņa upurējās. Mums nebija kaut kāds patēvs, kurš mūs čakarē – "ei, tu, mazais pakaļa, fiksi tagad...". Mēs bijām divatā. Un visus priekus, bēdas vai neizpratni dalījām divatā, runājot. Neviens mums nepateica – "džeki, ir tā". Mēs paši – "ei, kā ir? Es domāju, ka šitā. Nē, es domāju, ka tā. Bet varbūt tā ir? Jā!"

Mums visu dzīvi bija dialogs, jo mēs abi kopā meklējām. Tieši tāpēc mums bija tā tuvā saikne.

Tu teici - draugi var būt tuvāki nekā māsa ar bračku. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuriem ar māsu vai brāli nav nekādas saiknes, viņiem nav pat par ko parunāt, jo viens šancē par ārstu, otrs ir mehāniķis. Viņus savstarpēji neinteresē nekas.

Mēs ar Gvido visu laiku gājām kopā. Ja bija kāds jautājums, mēs momentā apspriedāmies, sazvanījāmies, vienalga par kuru tēmu. Katru dienu. Mēs sazvanījāmies divas trīs reizes dienā. Kā es jutos pa īstam? Zini, kā kara laikā - viens nes karogu, pārējie mauc uz priekšu. Ja karognesēju ievaino, tad otrs paņem to karogu un nes tālāk. Tā mēs visu mūžu abi esam dzīvojuši. Kad viens vairs nevar, tad otrs paņem to karogu.

Kad viens pagura, tad otrs...

Paņēma karogu un nesa tālāk.

Tai brīdī, kad kapā laida tēva zārku... Bija drausmīgi daudz cilvēku, visi raudāja, pārdzīvoja - kā var tik jauns cilvēks nosisties ar motociklu? Tas notika tepat Rīgā, Baložu ielā, tas nebija uz šosejas, kaut kur maucot. Tai brīdī, kad to zārku laida iekšā, mēs ar Gvidiņu stāvējām pie pašas bedres. Mamma stāv un raud, tad pagriežas pret mums un saka: "Dēli, apsoliet, ka jūs nekad nebrauksiet ar motociklu". Un kā gudra sieviete vēl piebilda: "Un nepīpēsiet".

Es skatos uz to zārku, tas lēnām slīd zemē, un tā domāju – ko es te tagad varu zvērēt, man ir tikai deviņi gadi! Un es tā nodomāju – ja es zvēru tagad, tad to zvērestu turēšu visu mūžu. Teicu: "Es zvēru". Un bračka arī: "Es zvēru". (Atdarina maza puisīša balsi.)

Es ne reizi mūžā neesmu braucis ar moci vai pīpējis. Vēlāk dzīves laikā es bračkam prasīju - tu atceries to brīdi, kad tēva zārks gāja bedrē? Viņš teica: "Igor, es neko neatceros, man bija seši gadi. Kas man jāatceras?" Viņš to zvērestu neatcerējās.

Es pie sevis ik pa brīdim domāju – bļāviens, es tā arī nodzīvošu un ar moci nebraukšu tikai tāpēc, ka mans fāteris nositās? Kad beigsies tas zvēresta termiņš? Man tēvs nositās, kad viņam bija 35, man tagad ir 40. Vai es tagad drīkstu braukt ar moci? Pirms mammas nāves man ar viņu bija saruna, mamma laikam juta, ka tuvojas viņas ceļš uz projām iešanu. Es mammai prasu – klausies, kad es drīkstu sākt braukt ar moci?

Viņa tā paskatās uz mani un saka – nu kad tu gribi. Es saku - es taču apzvērēju pie tēva kapa, ka nebraukšu. Kad es drīkstu, kad tas zvērests beidzas? Viņa saka - ko tu apzvērēji?

Es saku - kā, es tev personīgi zvērēju. Kad es drīkstu sākt braukt ar moci?

Un tu to zvērestu tik ilgus gadus atcerējies!

Toreiz es sev pateicu – ja zvēru deviņu gadu vecumā, es to zvērestu turēšu visu mūžu. Bet iedomājies - pat mana mamma neatcerējās šo zvērestu. Es biju tik šokēts. Kad viņai šo epizodi izstāstīju, viņa teica – Igoriņ, es neko neatceros.

Bet no otras puses tas man izaudzināja baigo mugurkaulu, tādu krampi – ja es zvēru, tad es zvērestu pildīšu.

Esmu izlasījis pieejamās sarunas ar tevi - par moci esi teicis, ka esi apņēmies tomēr nopirkt motociklu par godu tēvam un brālim - jo viņi ir bijuši veči ar adrenalīnu.

Es principiāli gribu nopirkt moci. Es varu ar viņu nebraukt, nolikšu to istabā pa vidu. Re, ir beidzies viens mana ceļa posms. Man tagad ir 55 gadi, es deviņu gadu vecumā dotu zvērestu esmu turējis nezin cik gadus. Es to principa pēc nopirkšu un nolikšu istabā pa vidu!

Bet nebrauksi.

Es varu braukāt pa istabu, stumšu to pa istabu.

Arī stils.

Protams, ir jautājums - vai es nebraukšu ar to moci un momentā nenositīšos? Tad būs kā kinofilmā - punkts ir pielikts, filma ir beigusies.

Bet nāve nepielec īsti. Es biju ļoti pārsteigts, kad aizgāja mani vecāki, piemēram. It kā loģiski sapratu, zināju, ka tas reiz notiks, bet biju ļoti pārsteigts. Tad bija žēl, ka nav tādas lietas un citas lietas izrunātas. Man ir jautājums - ko tu netiki izrunājis ar savu brāli, ko tu netiki nokārtojis?

Ar brāli mēs bijām izrunājuši pilnīgi visu par jebko. Tā kā man te stāv mūzikas disku čupa, tā mēs ar brāli varējām izrunāt jebkuru tēmu. Mēs runājām pa telefonu. – Tu atceries to? Jā, tas bija tik smieklīgi! Mēs to tēmu varējām izrunāt vēlreiz. Esam izrunājuši visslēptākos jautājumus, pārdomas, arī asaras, bēdas. 

Teiksim, es spēlēju grupā "Jūras mēsli", kas pēc tam kļuva par "Dzelzs ceļu". Mani no tās grupas izmeta ārā, jo es īsti nemācēju spēlēt bungas, mans ritms peldēja. Es biju tāds mākslinieks vairāk, jo mani tiešām vairāk interesēja videoklipi, kino. Es netrenējos bungot un mani izmeta ārā no tās grupas. Biju šokēts, jo es to grupu īstenībā biju dibinājis, mēs ar vienu čali, kurš spēlēja giču. Es izdomāju grupas nosaukumu un to virzienu, kurā mēs spēlējām. Man vienkārši pateica - mums tagad nebūs mēģis. Nākamreiz atkal – mums nebūs mēģis

Es vienreiz eju garām tam kultūras namam un klausos - mēģis notiek un kāds spēlē bungas. Uzmeta vienkārši.

Manam brālim bija tieši tāpat. Viņš kopā ar domubiedriem uztaisīja grupu "Ārprāc", kurā pats bija līderis. Viņi dziedāja manus tekstus. Es teicu - "Ārprāc" izklausās debili, nu, nevis debili, bet bērnišķīgi. Un tai laikā Rietumberlīnes dziedātājai Ninai Hāgenai bija iznācis albums, kurā viena dziesma saucās "Es esmu dzimusi zigzagā".

Tas bija kārtīgs pankroks.

Nu ja, riktīgs pankroks. Un viņa visu laiku piedziedājumā – zig zag, zig zag! Es viņiem saku – nosauciet grupu "Zig Zag". Tas ir starptautisks, ass, konkrēts. Un iedomājies, pēc tam bračku izmeta ārā no "Zig Zag"! Viņš sēž mājās izmisumā, ablomā. Arī es šo sajūtu zinu - kā ir, kad izmet ārā. Un es viņam saku – nosauc grupu mūsu mammas uzvārdā, "Linga"! Un neviens tevi ārā izmest nevarēs. Viss! Tu esi Linga un grupa ir "Linga", pārējie visi ejiet...

Viņš nosauca grupu par "Linga" un viss, vecīt. Tā bija pirmā mūsu saruna par tēmu, kuru viņš pārrunātu ar tēvu, ja tēvs būtu bijis. Šajā gadījumā tēvs biju es. Teicu viņam – neraudi, tie pārējie čaļi... Viņi ir izmantojuši manus tekstus, mūsu stilu, mūsu nosaukumu. Ja tā visa nebūs, viņi vienkārši izčākstēs. Nu vismaz 90% tekstu "Lingā" bija manējie.

Un ja tu jautā, ko mēs esam runājuši, izrunājuši...

Es tev jautāju, ko jūs neesat izrunājuši.

Mēs esam izrunājuši visu, jo katra dziesma bija sarunu rezultāts. Ja bija viens gabals, tad mēs atkal esam domājuši, runājuši. Nebija jau tā, ka man atnesa melodiju un lūdza - tagad uzraksti tekstu. Mēs runājām.

Jums štimmēja gan sadzīviski, gan radoši.

Jā, protams. Galvenais, ka mani neinteresēja būt kādas grupas līderim, mani vairāk interesēja būt producentam. Dot padomus, komandēt - asāk spēlē! 

Bračka stūrē, es ne, bet es saku – tagad brauc pa labi. Nu kā tu brauc?! - Šitas man patīk.

Varbūt var teikt, ka esmu slaists? (Smaida.)

Klausies, cik vecs tu jūties? Vai tu tici, ka cilvēks tā arī var nekad nesākt justies vecs?

Es arī esmu izgājis tam cauri un brīnījies. Es ik pa brīdim ar sevi sarunājos, sevi analizēju, runāties ar sevi ir interesantāk nekā ar citiem. Ar tevi man ir interesanti runāt, jo tu interesanti runā un es tevī daudz klausos.

Atvainojos, ka es tik daudz runāju. (Smejas.)

Esmu uzdevis jautājumu - kas būs, kad man pienāks 18 gadi? Kā tas būs? Jo visi teica: "O, kad man bija tie 18 gadi!" Tad man pienāca tie 18 gadi - sēžam Imantā virtuvē ar mammu. Mana dzimšanas diena ir 23. janvārī un kaut kā vienmēr iekrita tā, ka nav zaļa zāle un nav saules, bet ir pelēkas debesis, sniegs, auksts. Atceros – es tā sēžu virtuvē un domāju, kā būs, kad man būs tie 18 gadi? Un tu jau zini, švīks - gads ir pagājis un tev jau ir 19. Tad es tā nodomāju – kur bija tie mani 18 gadi!?

Astoņpadsmit gadi, tāds dzīves skaistuma, kulta simbols.

Nu jā, par ko visi dzied dziesmās. Bet bija parasta skola, kaut kas pakaļā. Nebija nekā tāda, lai es dziedātu – "mani zelta astoņpadsmit gadi". Pēc tam domāju, ka esmu pazaudējis savus 18 gadus, es pat Everestā neuzkāpu!

Bet gribēji?

Es domāju par to. Es domāju, ka 18 gadi, tas būs baigi kruti. Kad pienāca 20, es par to vairs neprātoju. Bet tad es aizdomājos - kad man bija 34 gadi, es nebiju jutis to sprīdi starp 18 un 34 gadiem. Domāju, ka 34 gadi ir gandrīz Jēzus Kristus vecums. Es iepazinos ar Juri Podnieku, kad viņam bija 34 gadi, un mans fāča nositās 34 gadu vecumā.

Ja tu man jautā, kā es jūtos – es jūtos tā, it kā man būtu 34 gadi. Nekas atkal nav mainījies. Es nezinu, kā tas ir tev, bet ir kādi pat nepazīstami cilvēki, kuri tev pienāk un kaut ko pasaka. Un kādi vārdi, wow!

Tev pienāk klāt kāds guru un tu viņa vārdus atceries uz mūžu. Kad man bija 10 gadi, pie manas mammas atnāca draudzene, tāda tante Erna. Viņa man uzdāvināja dāvanu un teica: "Igoriņ, tev paliek 10 gadi, bet zini, kas ir - ar katru gadu tas laiks skrien ātrāk. Uz dzīves otru pusi viņš skries tik ātri, ka tu to pat nejutīsi".

Es tāds maziņš stāvēju un domāju, ka man gan tas laiks velkas, visu laiku jāiet uz bērnudārzu, skolu. Kad tas vienreiz beigsies? Vai es kādreiz kļūšu pieaudzis? Apnicis iet uz bērnudārzu – ēd putru, ēd putru! Jeb skolā – tu ļoti neglīti uzrakstīji A burtiņu, raksti vēlreiz. Es domāju, kad tā stunda beigsies, kāpēc man 20 reizes jāraksta A burtiņi?

Es satiku tādu vienu ļoti labu čomu. Mēs neesam draugi, bet mēs viens otru ļoti labi jūtam, un kad es viņu satieku, ir fantastiski. Mēs reiz satikāmies uz Tērbatas ielas un viņš saka – nu ko, drīz jau būs 50. Es teicu – pagaidi, bet man jau ir 50.

Nevar būt, man ir 34!

Un vecos laikos bija: "Cienījamā Tautas skatuves māksliniece Elza Radziņa! Viņai ir 50 gadu jubileja!" Un visa zāle aplaudē. 

Es domāju, bļāviens, man jau ir pāri 50! Tas skan tā, it kā es būtu jau miris. Es tam čomam saku, ka galīgi tā nejūtos, man nav tāda sajūta, ka esmu Elza Radziņa. Viņš saka - tu zini, ir cits laikmets. Ja tev tagad ir 50, tas 70. gados bija 34.

Jā, es esmu sācis rakstīt dzeju.

Tu esi sācis rakstīt dzeju?

Nē, nē, es ākstos! Tu man nepievērs uzmanību.

Bet tas būtu pilnīgi loģiski! Tu esi rakstījis dziesmu vārdus, tas pēc specifikas ir kaut kas cits, bet nav tālu no dzejas.

Es esmu tam radis skaidrojumus, to ir trīs. Trīs lietas, kas man zāļu skapītī stāv. Pirmkārt, es uzskatu, ka tā nav dzeja un nav mūzikas teksts. Tā ir teksta imitācija - viens. Otrs - vienkārši ručīt bračku. Un trešais - ja nav garīgā, es uzrakstīt nevaru. Tas nav tā, ka tev iedod melodiju, un tad, švīks - aiziet. Ja man cits cilvēks iedotu melodiju un lūgtu uztaisīt tekstu, es to nevarētu.

Man tev tomēr ir ierosinājums. Kamēr ir pandēmija un daudz pa riņķi dauzīties nevar, uzraksti dzejoļu krājumu. Aiz ko ne? Neviens pa galvu nesitīs un varbūt pat grāmatu izdos.

Starp citu, es tev pateikšu tā – klausoties mūsu puišus un meitenes, kuri dzied hiphopu, viņi ir baigie malači. Viņi jau nevar rakstīt "es eju pa ielu viens un tur zemē ir piens", tev kaut kas dziļi ir jāpasaka. Varbūt viņi nav daudz lasījuši grāmatas, bet viņi ir spiesti konkrētā dziesmā sabāzt tekstu, kas ir grūti. Esmu daudziem hiphoperiem teicis - jūs esat 21. gadsimta Latvijas Čaki vai Veidenbaumi.

Bet tu jau esi panks.

Es esmu panks. Un tā panku lieta mani iekšēji ir baigi glābusi, jo panki uzspļāva visām sabiedrības normām un visiem mietpilsoņiem, un es arī tam visam esmu uzspļāvis.

Man vispār nav svarīgs cilvēku viedoklis, tas mani neinteresē. Ja man saka - tu uztaisīji s****u klipu, es atbildu – super, bet mani neinteresē tavs viedoklis. Ej vienkārši...

Ja mani interesē kāds viedoklis, es vienkārši piezvanīšu, es piezvanīšu Rimantam Ziedonim un pajautāšu – ko tu domā par manu dziesmu? Un tad mani tavs viedoklis interesēs.

Piezvani, kad būs kas labs! Bet tu ierunājies par mūziku. Kādu mūziku tu jaunībā klausījies un kāda mūzika tevi ietekmēja? Vai tava gaume ir mainījusies? Acīmredzot, ir.

Mana pieredze ar mūziku sākās 12 gadu vecumā. Es mācījos piektajā klasē un man bija klasesbiedrs, un viņam kaimiņos bija astoņpadsmitgadīgs džeks, kurš jau bija nopircis kaut kādas lentes, atceries, bija tās lielās lentes. Viņu laikam tā mūzika vairs neinteresēja. Mēs aizgājām pie tā kaimiņa un viņš man iedeva tās lentes.

Viņam bija arī klade, tur bija visādas grupas salīmētas - "Black Sabbath", "Led Zeppelin". Es jau neko no tā nezināju. Tad mana mamma bija spiesta nopirkt magnetofonu. Tad pirmais, ko es noklausījos, bija "Mud". Vienā pusē bija mudrock stils, otrā "Sweet Fannie Adams".

Tas ir pirmais, kas tev tā kā ieskanējās galvā?

Tā bija pirmā atslēga durvīm, kuras es atvēru. Zini, kas man patika tajās grupās? Tā bija enerģētika. Ar laiku es sapratu, ka man nav svarīgs stils, man ir svarīga enerģija.

Gan panki, gan rokeri var būt garlaicīgi, var stāvēt un vienkārši ļurināt, bet enerģiju var dot gan labs blūzs, gan džezs, gan hiphops, gan arī klasika.

Nerunāsim par klasiku – arī simfonija var būt s****a mūzika, bet ir tādas, ka tev trīsas iet pār kauliem.

Man patīk jebkura mūzika, bet man vajag enerģiju, emocijas. Tās emocijas ir visgrūtākās. Tu vari savirknēt jebkuras notis, bet vajag iedot tā, kā mēs ar bračku izveidojām dziesmu "Gan". Viens džeks ierakstīja kaut kur komentāros - kad es braucu ar mašīnu un izdzirdu dziesmu "Gan", es katru reizi apstājos. Viņš noklausās un tad turpina ceļu. Tas ir labākais kompliments, ko esmu saņēmis.

Visgrūtākais ir ielikt emocijas mūzikā. Zini, viens čalis man teica - ir lēna mūzika, kuru laižam vakaros, bet ir arī lēna mūzika, kuru mēs laižam no rīta. Iglesiass – viņu var laist no rīta, tā dziesma ir lēna, bet dod tik lielu enerģiju, tā neliek raudāt. Es domāju, ka tā ir baigi interesantā stīga – vai tu vari to izdarīt vai nevari?

Kā tu vērtē tagadējo mūzikas līmeni, amplitūdu? Kas ir labi, kas varētu būt labāk?

Man liekas, ka jauniešiem tagad ir grūti, jo mūsu laikmetā drīkst visu, tu vari spēlēt visu, ko vien gribi. Un vēl viena lieta - viss jau ir bijis, viss ir spēlēts, neko jaunu viņi nevar radīt, viss ir izdarīts.

Bet varbūt viņi nezina, ka tas jau ir bijis, un ir iedomājušies, ka radījuši kaut ko jaunu.

Arī ārzemēs ir grūti, jo jebkurš ungārs, lietuvietis, latvietis un polis vairs nav no nožēlojamās socvalsts. Anglija un Vācija vairs nav vienīgās krutās valstis. Iedomājies, cilvēkiem vairs nav jālaužas lielajās mūzikas kompānijās kā "Sony Music", mūziķi uztaisa savu darbu un vienkārši palaiž "YouTube". Tajā pašā laikā valda totāla konkurence.

Arī dziedāšana angliski nenozīmē, ka tu tiksi uz priekšu. Man patīk kā dara Lauris Reiniks. Viņš dzied latviski, igauniski un lietuviski. Tad tu esi paņēmis jau trīs Baltijas valstis. Prasīju vienam lietuviešu kolēģim - es gribētu painteresēties par lietuviešu mūziku, kas jums tur Lietuvā "labi skan"? Viņš teica – viens no populārākajiem tagad ir Lauris Reiniks.

Jā, tas ir reālāk.

Tu uztaisi latviski, lietuviski, igauniski, un tev jāiedzied bez akcenta. Tad tu to pašu dziesmu uztaisi somiski, tad zviedriski. Un tad tu uztaisi piecus klipus un īstenībā iznāk viens.

Vai tu esi nedaudz skeptisks pret aizraušanos dziedāt angļu valodā mūsu popmūzikā, rokmūzikā?

Ha, ha, ha!

Ir maz cerību ielauzties tajās lielajās sistēmās.

Klausies, atvaino, jebkuram bērnam, kurš tikko beidzis skolu, gribas dziedāt angliski un gribas parādīt, ka viņš ir tā kā ārzemnieks. Ka viņš ir tāds pats kā brits vai amerikānis.

Nu, bērni, var saprast.

Bet jebkurai grupai, kas Latvijā dzied angliski, jāielāgo - ja tā grib kļūt populāra Latvijā, ir jādzied latviski, jo cilvēki uzreiz saprot.

Skaidrs. Man tev ir jautājums – tu esi darbojies ar ķinīti, esi vairāku godalgotu videoklipu autors, esi rakstījis dziesmu tekstus un producējis ierakstus. Es tagad nesākšu uzskaitīt -  tas saraksts ir visai garš. Bet ar ko tas sākās, ar ko sākās, piemēram, tava interese par režiju? Kad jums ar brāli sākās interese par mūziku?

Par mūziku mums radās interese, kad mēs vēl dzīvojām Āgenskalna tirgus rajonā. Tualete bija ārā, pagalmā. Sausā. Bija trīs tualetes, sadalītas uz sešiem dzīvokļiem. Bet mamma mums maziem bija sarūpējusi savu podiņu. Tajā laikā nebija nekas, tikai melnbaltais televizors, kur stāstīja, kā kolhozi pilda plānus. Un tad bija tāda situācija - es tev izstāstīšu, lai tu saprastu. Kad mēs, bērni, pagalmā dauzījāmies, kāds no vecākiem pa logu nokliedzās - multene! Un mēs visi metāmies pie televizora. Noskatāmies multeni un atkal, šviu, ārā pagalmā. 

Kad tu esi mājās, puika būdams, tev arī nav ko darīt. Tev nav datora, kur spēles spēlēt. Tu esi vēl par mazu, lai lasītu Dostojevski. Bet mammai bija atskaņotājs un Raimonda Paula plates, tam plašu atskaņotājam bija trīs ātrumi, un mēs ar brālīti vienkārši ņēmām un likām to mūziku uz paātrinājuma (atdarina skaņas). Mēs tad abi tēlojām, es vairs neatceros, kurš bija ģitārists, kurš bundzinieks, bet mēs abi tā pavadījām laiku. Tā bija mūzika, iespēja aiziet prom no tās melnās - nevis pelēkās - ikdienas.

Es laikam tagad runāju par kaut kādu 1971. gadu, kad dzīvi vēl bija tie, kas dzēra odekolonus, bija bez kājām. Man tur blakus bija Āgenskalna tirgus - tu jau zini, kāda publika tur bija. Tualete ārā, černuha pilnīga. Tad mūzika bija tas, kas mūs glāba visu laiku. Esmu pateicīgs mūzikai, ka padomju sistēmā neaizgāju bojā. 

Es nobeidzu savu muzikālo ceļu tā, ka uztaisīju gan "Mūzikas video kanālu", gan "Latvijas šlāgerkanālu". Esmu pateicīgs mūzikai, ka esmu dzīvs, ka neesmu noķēris depresiju. Es varu mierīgi teikt, ka vairs neko nedarīšu. Es vairs nerakstīšu dziesmu tekstus, es esmu visu darījis, esmu taisījis videoklipus. Bet es rūpēšos, lai tā mūzika visu laiku skanētu latviešu valodā 24 stundas diennaktī.

Par režiju un video interese radās, kad 80. gadu pirmajā pusē sākās video ēra. Kad tu redzi, ka ir "Rembo", ka nav tikai filmas par traktoristu un slaucēju, bet arī reāli foršas filmas. Parādījās pirmie videoklipi un tas mani ieinteresēja. Protams, pa purnu iedeva "Depeche Mode" klipi. Es tagad neatceros, laikam tas režisors bija Antons Korbīns, bet viņam bija tik melnbalti un graudaini tie klipi. Man tas likās tik fantastiski un gribējās izdarīt to pašu.

Tāpēc es pieķēros tai lietai un pazaudēju grupu "Dzelzs ceļš". Es nemācījos spēlēt bungas, tā vietā sāku domāt, kā uztaisīt filmu.

Kas ar tevi notiks tagad? Ir pandēmijas laiks, bet kaut ko jau briedē, kaut ko jau dari un darīsi. Ko rakstīsi, ko producēsi? Vai ir jāpaiet kaut kādam laikam, kopš bračka ir aizgājis?

Nu, tu jau pareizi pateici. Man ļoti daudzi cilvēki ir jautājuši – kad tu uztaisīsi filmu par Gvido?

It kā vieglāk ir uztaisīt kādu video.

Bet es tagad analizēju – ja es taisītu filmu par bračku, man būtu jāveido filma par veselu laikmetu. No 1969. gada.

Jo es atceros, ka mēs ar mammu gājām gar Māras dīķi, un mamma man prasīja - ko tu vairāk gribētu, brālīti vai māsiņu? Es tā gāju un domāju, es brālīti gribētu. Ar viņu varētu kopā dauzīties. Bet māsiņa arī būtu labi. Tad man vienā brīdī parādīja bēbīti. Par ko es biju dusmīgs, jo mani izmeta ārā no paša gultiņas. Es biju spiests iet gulēt uz lielo gultu.

Ja es uzņemtu filmu par brāli, es parādītu, kā tolaik viss bija, kāda bija jauktā latviešu un krievu vidusskola, kurā mēs sākām mācīties. Es gāju piektajā klasē, Gvido - otrajā. Kā tie krievi uzvedās - kerzas zābakos un ar cigareti pa skolu, bandās tādās. To visu parādīt, arī kā bija ar drošības komiteju. Es varētu parādīt to baigo laikmeta ciklu, ko esmu piedzīvojis. Ne tikai par Gvido, arī par tā laika jaunatni - kā viņi dzīvoja, ko viņi darīja, ko klausījās. Kādiem s****m viņiem bija jāiet cauri. 

Bet, ja pieķeršos šai filmai, es saprotu, ka tie būs trīs sačakarēti gadi. Iedomājies, trīs gadus tev jālaiž cauri savu dzīvi, tu analizē, tu ar aktieriem strādā, tu montē, atkal montē, tad tev skaņa jātaisa... Es to zinu.

Tu jau man pareizi pajautāji - kino projekti un idejas par brāli.

Bet tu tam pieķersies? Esi pieņēmis tādu lēmumu?

Nu man ir tā. Vakarā es domāju - viss, es to daru! Paņēmu kladi un uzrakstīju pirmās piezīmes, ar ko filma sākas. Un ir skaidras filmas beigas. Bet es šodien atkal skatos - ārā ir saulainas debesis un sev jautāju - vai tev to visu vajag, Igor? Un tad mūžīgais jautājums - vai to vispār vajag citiem?

Es varētu būt diriģents, es varētu diriģēt to filmēšanu. Tālāk lai kāds jaunais to filmē, montē, strādā ar aktieriem. Es tikai pateikšu - patīk, nepatīk. Bet es tā padomāju - tas jaunais taču nav dzīvojis Padomju Savienībā, viņš neko nezina. Un pēc tam skatīties - ko viņš tur ir uztaisījis... Ja es taisītu pats, tas būtu pa īstam, reāli. Jo es zinu, kā tā "siena" garšoja.

Man palīdzēja tas, ka es iepazinos ar hipijiem. Esmu braucis pie hipijiem uz Murmansku, kuri lika virsū Nikolaja iekārtai, padomju iekārtai. Viņiem bija riktīgi gari mati, man pašam bija šitik (rāda) gari mati 16 gadu vecumā.

Un tie trīs gadi, kā lai tev pasaka... Varbūt pa tiem trijiem gadiem aizbraukt uz Maurīciju salām vai Jamaiku un saulītē pagulēt. Es nezinu, es domāju.

Papeldies. Papeldies saulītē un ķeries klāt.

Tu zini, es domāju, ka varētu kādam uzticēt uzrakstīt scenāriju...

Bet neviens jau labāk par tevi nezina, kurš tad cits to var izdarīt?

Tu atkal precīzi pateici. Tāpēc es domāju, tiešām - aizbrauc atpūties, sauļojies un uzraksti vienu epizodi. Es jau esmu salicis pa punktiem, pa tēmām - bērnība, jaunība, "Zig Zag", "Linga" un nobeigums. Nu, tiec galā ar vienu epizodi - kad Gvido bija bēbītis, par 69. gadu, kādi odekolona dzērāji tai laikā bija apkārtnē.

Lēnām briest.

Es tev pateikšu, ka lēnām briest, bet - ko jūs gribat no manis? (Žņaudz sev kaklu). Man kādreiz tiešām gribējās uztaisīt filmu par 90. gadiem. Nevarēju līdz galam izdomāt tēmu. Nu, par ko būs filma? Tagad es negribu nekādu filmu taisīt un mani paņēma pie rīkles. Bet caur Gvido es varu tos 90. gadus parādīt. Latvijas 90. gadus.

Labi, paldies tev par sarunu!

Paldies tev, ka painteresējies par mani. Tagad jau visi ir drusku noguruši no tās pandēmijas. Kā var vispār izdzīvot? Bet peace!