Iepazīšanās internetā jau labu laiku ir kļuvusi par pilnīgi ierastu praksi un neviens vien stāsts ir ar laimīgām beigām. Kaut gan noraidošā attieksme pret dažādām šāda tipa vietnēm un aplikācijām šķietami sarukusi, daļā sabiedrības tāda jūtama joprojām. 

Reālajā pasaulē visbiežāk attiecības izveidojas pakāpeniski. Cilvēki iepazīstas, varbūt izveidojas draudzība, no kuras izplaukst romantiskas jūtas, taču šādas vietnes iepazīšanās procesu apgriezušas kājām gaisā. 

Iepazīšanās vietņu mērķis ir atrast savu otro pusīti, taču dzirksteles nerašanās gadījumā varētu veidot vienkārši draudzību. Tiesa, jauniešu vidū šāda prakse novērojama retāk. 

Laura (vārds mainīts) atzīst, ka labprāt "Tinder" neatrastos vairs nekad, tomēr mūsdienu pasaulē tā esot viena no retajām iespējām.

"Es domāju, ka jaunākai paaudzei tas viss ir citādāk - vieglāk, jautrāk un loģiskāk. Pieaugušajiem, manuprāt, tur atrasties ir nedaudz citādāk.

"Es taču esmu tik kruts, tik labi izskatos, viss man ir, kā es tur iešu teikt, ka nevaru atrast sev partneri," varētu domāt lielākā daļa, bet no otras puses - kā gan vēl?

Uz ielas iet vienkārši klāt, īpaši ņemot vērā dažādus aspektus par drošību? Liktos gan jau, ka kaut kāds maniaks vai kaut ko pārdot grib. Šajās vietnēs vismaz uzreiz ir skaidrs, ka tu esi brīvs un meklē attiecības," viņa stāsta.

Laura teic, ka daļa "Tinder" sastapto vīriešu "ir tā cietuši un vīlušies sievietēs, ka viņi nemaz vairāk par īsu vēstuli negrib.

Viņiem vajag tikai apziņu, ka kāds vispār ir gatavs ar viņiem sarunāties un satikties, bet ne pašu tikšanos". 

Mīla pandēmijas laikā

"Man ļoti nepatīk iepazīšanās pandēmijas apstākļos, jo vienīgais, pēc kā vērtējam šajās iepazīšanās vietnēs, ir izskats," sarunā ar portālu "Apollo.lv" stāsta Gerda (vārds mainīts). 

"Vēl nesen mēs varējām iepazīties kaut vai bārā vai izstādē, kas jau ir kaut kāda vienojoša interese, bet tagad tikai skatāmies telefona ekrānā. Manuprāt, tas ir daudz grūtāk un ilgāk. Tu neredzi cilvēka ķermeņa valodu, nejūti enerģiju, neko. Tagad es cenšos vienkārši vizualizēt to cilvēku no "Tinder" savā draugu kompānijā vai kādā sev iecienātā vietā. Ja nevaru, nekas tur nebūs," teic Gerda. 

Monta (vārds mainīts) stāsta, ka, sākoties Covid-19 2020. gada martā, visi viņas sapņi, plāni, viss, ko var iedomāties, sabruka. "Es savu draugu Marku (vārds mainīts) neesmu redzējusi vairāk kā gadu - pēdējo reizi mēs tikāmies 2020. gada 12. februārī, kad pavadīju viņu uz lidmašīnu.

Es nezinu, kad un kur mēs satiksimies nākamreiz. Mums bija pilnīgi citi plāni. Projekta ietvaros viņš aizbrauca uz Vāciju, arī man bija jāpievienojas viņam, bet Covid-19 dēļ mēs joprojām esam šķirti.

Pēc iepazīšanās "Tinder", satikāmies Reikjavīkā, man vajadzēja veikalu, tāpēc tur arī notika mūsu pirmā tikšanās.

Stāvēju, skatījos, ieraudzīju un vienkārši kā ar bomi pa pieri! Un tā arī viss sākās," atklāta ir Monta.  

​Pēdējo trīs gadu laikā Monta izmēģinājusi vairākus šādus iepazīšanās portālus. "Man bija ļoti interesanti izpētīt un saprast, vai vispār ir iespējams kādu atrast.

Tagad saprotu, ka jā, bet viens, ko varu pateikt - ne latviešu, ne igauņu, ne lietuviešu vīrieši. Visi, ar ko iepazinos, bija cittautieši.

Arī jau pieminētais Marks ir no Meksikas. 

Viņai iepazīšanās vietnē izdevies arī satikt draugu, ar kuru nevieno romantiskas attiecības. "Man ir tuvs draugs Gvido, kuru iepazinu "Tinder".

Neskatoties uz to, ka mums abiem ir attiecības, viens ar otru visu laiku runājam, esam pilnīgi atklāti un tagad, abiem nonākot līdzīgās situācijās ar attiecībām, kuras Covid-19 dēļ šķir liels attālums, vienojāmies būt viens otram par stingro plecu, uz kura virtuāli paraudāt. Mēs sapratām, ka varam būt draugi uz mūžu. Un, manuprāt, ir svarīgi, ka to pateica tieši vīrietis, jo man ir radies iespaids, ka tādiem vārdiem no vīrieša mutes ir lielāka nozīme nekā sievietes," teic Monta. 

Sieviete stāsta, ka vietnē "Badoo" iepazinusies ar kādu islandiešu dzejnieku. "Es pati dzeju rakstu jau 26 gadus, mēs satikāmies, viens otram lasījām savus darbus un es varu teikt, ka viņš bija pirmais, kuram es atklāti parādīju savus dzejoļus, pēc kā viņš mani ļoti iedrošināja domāt par pašai savu grāmatu.

Ne tikai romantiskas pieredzes var smelties šādās vietnēs. Var satikt arī draugus, iedvesmas avotus vai iedrošinātājus," uzskata Monta. 

Pārmaiņu treneris un seksologs Arturs Šulcs uzskata, ka pret cilvēku vēlmi komunicēt nevar cīnīties nekas - ne pandēmijas, ne valstsvīru centieni ko ierobežot.

"Šīs lietas, attiecību veidošana, ir bijušas, notikušas un pārdzīvojušas pat visdrūmākos un vissmagākos laikus, kādi vēsturē piedzīvoti. Mēris, totalitāru diktatūru laiki, kari, katastrofu laiki - cilvēki vienmēr ir gribējuši iepazīties, un to arī ir darījuši.

Arī Covid-19 nav šo procesu apdzēsis, gluži pretēji - lielais stress, kas rodas dažādu krīžu rezultātā, cilvēkiem liek meklēt vienam otru un veidot attiecības, iespējams, pat ātrāk nekā tas tiktu darīts mierīgos apstākļos.

"Kas attiecas uz ierobežojumiem - viena daļa cilvēku tos ievēro, bet citai daļai cilvēku ir vajadzība pēc komunikācijas - saskarsmes, draudzības. Viņi mēģina veidot attiecības, iepazīties," skaidro seksologs.

Arī Laura min, ka, lai arī neizjūt īpašas izmaiņas pašos aplikācijas lietošanas paradumos, dzīvē Covid-19 iepazīšanos ietekmējis gan.

"Ja runājam par kaut kādu planētas attīrīšanos, manuprāt, tāda notika arī attiecību frontē. Tie, kas bija uz šķiršanās robežas, izšķīrās, savukārt tie, kas meklēja kaut ko jaunu, satikās.

Man pašai pirmā Covid-19 viļņa laikā bija pieredze, kad iepazinos ar čali un principā no otrās tikšanās reizes dzīvojām kopā. Labi, varbūt no trešās. Bet ļoti strauji. Pēc pāris mēnešiem viņš mani bildināja. Kopdzīve, plāni kopā - viss ar milzīgu jaudu un ātrumu. Un šādus stāstus es dzirdēju vairākus.

Kad vasarā vīruss bija pierimis, manuprāt, atkal viss kaut kādā kosmiskā stāvoklī nomainījās. Notika regress, arī mūsu attiecībās.

Ap Jāņiem mani bildināja, bet līdz vasaras beigām jau ar viņu vairs nesarunājos. Mēs izšķīrāmies, sākās otrais Covid-19 vilnis un mēģinājumi to kaut kā salabot, bet viss pajuka," pieredzē dalās Laura.

Šulcs skaidro, ka ekstremālās situācijās tas esot normāli.

"Ja mēs paraugāmies uz attiecību vēsturi, kur ir krīzes situācijas, kur notiek karadarbības, piemēram, Dienvidslāvijas karš. Cilvēki ir izslāpuši viens pēc otra. Tur šis process notiek nesalīdzināmi ātrāk. Ārēja spiediena, stresa apstākļos cilvēki ķer mirkli.

Galvenais vēstījums ir, ka dzīvot ir bīstami, ka nāve ir tuvu. Kāds tas ir signāls cilvēkiem? Ka jādzīvo ir pēc iespējas priecīgāk, jo, ja mums jānomirst pēc kāda īsāka laika, tad vismaz būsim paspējuši priecāties par dzīvi, un viņi to arī dara.

Cilvēkus var saprast. Nāves tuvums saasina dzīvotgribu."

Šodien notiekošo seksologs salīdzina ar studenta gadiem, kad strādājis slimnīcā.

"Tagad var uztaisīt lielu, smagu operāciju un cilvēku pēc pāris stundām palaiž mājās, un saka, ka tagad būs jāveseļojas pie ģimenes ārsta, rehabilitēsies, un vieta slimnīcā ir vajadzīga jau nākamajam cilvēkam, kurš jāoperē.

Manā laikā bija pilnīgi citādāk – ja cilvēkam sāka sāpēt galva un viņš ir slimnīcā, tad vispirms paskatīsimies, kas tur ir – šodien uztaisām urīna analīzes, rīt asinsanalīzes, nākamajā nedēļā vēl rentgenu. Nu, paskatāmies, kā viņš jūtas, un pēc trim nedēļām viņš ir atpūties – viss, laižam mājās.

Slimnīcas lielā mērā bija tādas kā sanatorijas tipa iestādes pilsētā. Bet bija, protams, arī slimnieki, kuri nomira, un viņu nāves nebija noslēpums no pārējiem pacientiem tai nodaļā, kuri bija salīdzinoši jauni un veidoja tur attiecības.

Tā ir dzīvotgriba citos cilvēkos, kas ir palikuši. Mēs nevaram to nosodīt vai ierobežot, tas nav iespējams, tas ir dzīvotgribas instinkts, emocionāla vēlme," viņš skaidro.

Laurasprāt, Covid-19 ir mainījis pašus cilvēkus, tāpēc mainījās arī iepazīšanās paradumi.

"Liekas, ka ar visu to straujo sākumu, cilvēki bija atvērtāki, patiesāki, bet līdz ko pasaulē viss iegāja kaut cik vecajās sliedēs, tas pats notika arī emociju un jūtu pasaulē - viss novienkāršojās.

Un tagad, līdz ar otro Covid-19 vilni, šķiet, notiek tas pats - straujas šķiršanās un straujas iepazīšanās," stāsta Laura.

Paradumu maiņa

Par iepazīšanos pandēmijas laikā nepriecājas Gerda (vārds mainīts), minot, ka nav iespēju tā īsti nemaz satikties.

"Kur tad vispār var iziet? Tikai pastaigāt, bet iepriekš varēja aiziet uz kafejnīcu vai, piemēram, braukt peldēties.

Šobrīd visi randiņu piedāvājumi ir vienādi. Ar tikšanos tomēr var arī parādīt savas intereses, bet tagad piedāvā tikai kaut kur aizbraukt ar mašīnu vai padzert parkā kafiju,"

viņa stāsta.

Tiesa, Šulcs uzskata, ka izbrauciens pie dabas ir viena no labākajām idejām pirmajam randiņam un stāsta, ka viņš novērojis - tā domā arī citi.

"Es nebiju iepriekš redzējis tik daudz cilvēku ārpus telpas, ārpus pilsētas – mežos, pie jūras un citur. Es pats ļoti daudz dodos pie dabas, un tur ir pilns ar cilvēkiem.

Pagājušogad cilvēki cēla teltis, uguni kurināja, pastaigājās. Jūras mala bija piepildīta ar cilvēkiem. Komunikācija nekad nav pārtrūkusi. Valsts institūcijas cenšas ierobežot cilvēku komunikāciju, bet to jau īsti nemaz nevar izdarīt. Pat totalitāros laikos to īsti nevarēja izdarīt," teic pārmaiņu treneris. 

Runājot par palikšanu vienam pie otra pa nakti, seksologs cer, ka likumsargi tomēr netērētu savu laiku, lai pieķertu divus mīlniekus vienā mājsaimniecībā, tomēr, ja tā, viņš to sauc par ceļu uz vienu mājsaimniecību.

Laura stāsta, ka brīdī, kad tikko piereģistrējusies "Tinder", domājusi, ka kārtīgi izpētīs visus svešiniekus pirms tikšanās dzīvē. "Bet tagad šķiet - nu, ja vispār kaut kāds klikšķis jebkādā līmenī ir, satiecies un viss ir skaidrs.

Netērē laiku kaut kādu ilūziju barošanai. Var jau, protams, iepazīt sarakstoties, bet tas nekad neatsvērs to, kas notiek, satiekoties klātienē," uzskata sieviete.