"Sekas attīstītajai pasaulei - neiedomājamas." Brīnummateriāls, bez kā mēs nespējam iztikt, sāk strauji izsīkt (2)

Dabīgais kaučuks ir unikāli elastīgs un ūdensizturīgs materiāls. Tas tiek izmantots transportlīdzekļu riepās, apavu zolēs, dzinējos, ledusskapju blīvēs, lai izolētu vadus un citas elektroniskas detaļas. To lieto prezervatīvos un apģērbā, sporta bumbās un medicīniskajā aprīkojumā. Īpaši pēdējā gada laikā tam ir bijusi galvenā loma individuālajos aizsarglīdzekļos un tērpos, ko valkā ārsti un medmāsas visā pasaulē.

Gumijai ir tik liela nozīme, ka tā ir iekļauta ES kritisko izejvielu sarakstā. Diemžēl ir novēroti signāli, ka dabiskais kaučuks pasaulē varētu beigties, tāpēc zinātnieki jau laicīgi sākuši meklēt risinājumus, kamēr nav par vēlu.

Kā tik svarīga prece vispār ir nonākusi šādās briesmās?

Dabisko kaučuku visā pasaulē - apmēram 20 miljonus tonnu gadā - gandrīz pilnībā ražo neskaitāmi mazsaimnieki, kas tropiskajos mežos apstrādā nelielus zemes gabalus.

Miljoniem šo strādnieku aprūpē gumijkokus Taizemē, Indonēzijā, Ķīnā un Rietumāfrikā, uzmanīgi noņemot koku mizu, lai iegūtu pienaini baltu sulu, kas tiek veidota loksnēs un žāvēta saulē. Šie lauksaimnieki nodrošina 85% no pasaules dabiskā kaučuka eksporta.

Bet šī trauslā piegāde ir apdraudēta. Lietus mežu dzimtenē, gumijkoks Brazīlijas heveja vairs netiek audzēts, jo tur ir izplatījusies Dienvidamerikas lapu sērga. Katastrofāls patogēns, kas 30. gados nogalināja Brazīlijas gumijas rūpniecību. Stingra karantīnas kontrole pagaidām noturēja sērgu Dienvidamerikas robežās, taču tiek uzskatīts, ka vīrusa nonākšana Āzijā ir gandrīz neizbēgama.

Tikmēr lauksaimnieki citur pasaulē joprojām saskaras ar vietējiem patogēniem, piemēram, balto sakņu slimību un citiem lapu vīrusiem, kas ir pārmetušies no kaimiņu eļļas palmu plantācijām.

Klimata pārmaiņas arī rada zaudējumus - Taizemes gumijas ražošanu pēdējos gados skāris sausums un plūdi, kā dēļ auglīgajos reģionos vēl vairāk izplatījās slimību izraisošie mikrobi.

Augošajam pieprasījumam pēc gumijas un nepietiekamajam piedāvājumam vajadzētu būt labām ziņām lauksaimniekiem, jo ​​tas gumiju padarītu rentablāku audzēšanai. Diemžēl tas tā nav.

"Cenai nav nekāda sakara ar ražošanas izmaksām."

Gumijas cenu nosaka tāla Šanhajas birža, kur brokeri spekulē par šī materiāla vērtību līdzās zeltam, alumīnijam un degvielai. "Cenu noteikšanai nav nekāda sakara ar ražošanas izmaksām," norāda gumijas iepircēja "Halcyon Agri" līdzdibinātājs Roberts Mejers. Šīs vienošanās dēļ gumijas cena par tonnu mēnesī var atšķirties trīs reizes, un pēdējos gados tās vērtība ir bijusi ļoti zema. 

Zemās cenas spiež lauksaimniekus pārspīlēt ar ražošanu, lai iegūtu vairāk gumijas, novājinot augus un padarot tos uzņēmīgākus pret slimībām. Šī situācija vēl vairāk apdraud gumijas piegādi.

"Mazie uzņēmēji uzskata, ka ienākumi ir vienādi ar cenu un apjomu," skaidro Mejers. Zemās cenas ir arī atturējušas stādīt jaunus kokus, lai paglābtu esošos kokus no komerciālā mūža beigām, un daudzi lauksaimnieki stādījumus ir pilnībā pametuši.

Eleonora Vorena-Tomasa ir zinātniskā līdzstrādniece Bangoras universitātē, viņa pēta gumijkoku plantāciju dinamiku.

"Eļļas palmas un dabīgais kaučuks pelna vienādu naudu par zemes vienību, bet gumijas iegūšanas darbaspēks ir ievērojami lielāks," norāda pētniece.

"Tā kā gumijas cena krītas, lauksaimnieki pāriet no gumijas ražošanas uz kokmateriālu pārdošanu, lai gūtu ātrāku un lielāku peļņu, un tā vietā audzē eļļas palmas."

Šie faktori kopā nozīmē to, ka pasaule tagad atrodas stadijā, kad dabiskā kaučuka piedāvājums neatpaliek no pieprasījuma. 2019. gada beigās izskanēja brīdinājumi, ka globālais piedāvājums 2020. gadā samazināsies par vienu miljonu tonnu, kas ir aptuveni 7% no saražotās produkcijas. Tad sākās pandēmija.

Pieprasījums nekavējoties samazinājās, valstīm vienai pēc otras nonākot ārkārtas stāvoklī. Bet gumijas ražotāji drīz vien "atsitās". "Pieprasījums apsteidza pat vislielākās prognozes," saka Mejers.

Kad beidzās karantīna, Ķīnas pilsoņi iegādājās milzīgu skaitu jaunu automašīnu, jo baidījās par epidemioloģisko drošību sabiedriskajā transportā. Līdzīgi scenāriji ir sagaidāmi visā pasaulē. "Kopš tā laika pieprasījums ir samazinājies," saka Mejers. "Tagad piegāžu galamērķos ir akūts gumijas trūkums, un riepu ražotāju krājumi ir ļoti zemi."

Daļa no problēmas ir tā, ka migrējošie darbinieki, kas ir atbildīgi par gumijas savākšanu, joprojām nevar šķērsot robežas, tāpēc koki netiek izmantoti. Un rūpnīcas, kas gumiju pārstrādā par izmantojamiem izstrādājumiem, pagājušā gada pavasarī uz vairākiem mēnešiem apstājās. Bet lielāka problēma ir tā, ka deficīts ir dziļu strukturālu problēmu rezultāts, kuras nav viegli novērst.

Acīmredzama atbilde varētu būt plašāka gumijkoku stādīšana. Un tad, kad gumijas trūkums sāk palielināties un cenas pieaugs, lauksaimnieki tiks stimulēti atbrīvot tropiskos lietus mežus, lai iestādītu vairāk gumijkoku. Lai gan palmu eļļas plantācijām ir pievērsta daudz lielāka uzmanība, gumijkoku plantācijas var būt tikpat kaitējošas bioloģiskās daudzveidības mazināšanai, uzskata Vorena-Tomasa.

Cenu kāpums, ko izraisīja pieaugošais pieprasījums Ķīnā 2011. gadā, noveda pie masveida mežu izciršanas Dienvidaustrumāzijā. Tikai Kambodžā vien gumijkoku plantācijas bija atbildīgas par ceturtdaļu no visiem mežu izciršanas gadījumiem. Paies ilgs laiks, līdz šie koki būs gatavi ražošanai - augšanas process prasa septiņus gadus.

Kādas ir alternatīvas?

Kaut arī sintētisko kaučuku var ražot no naftas ķīmijas produktiem, dabīgajam kaučukam ir unikālas īpašības, kurām šie sintētiskie izstrādājumi nevar līdzināties: dabiskā lateksa cimdi ir izturīgāki pret plīsumiem nekā nitrila, savukārt lidmašīnu riepās tiek izmantots dabīgais kaučuks tā augstās elastības un izturības pret karstumu dēļ, kas nolaišanās laikā var veidoties berzes rezultātā.

Mēs varētu mēģināt izspiest vairāk gumijas no esošajām plantācijām. "Indonēzijā ir plašas iespējas palielināt ražu," saka Katrīna Korniša, profesore Ohaio štata universitātē ASV. "Viņi audzē tādus pašus kokus kā Taizeme un Malaizija, bet raža ir daudz mazāka, tāpēc kultūraugu pārvaldība varētu būt labāka. Tūlītējus draudus varētu mazināt esošie koki." Viena no iespējām ir izmantot etefonu - ķīmisku vielu, kas stimulē koku ražot vairāk lateksa sulas. Bet pārāk daudz šīs ķīmijas var iznīcināt kokus, un daži lauksaimnieki to nevēlas izmantot.

Vēl viena iespēja esot pilnībā atteikties no Brazīlijas hevejas audzēšanas. "Ražošanas pieaugums jāaizpilda ar alternatīvām, nevis ar heveju," norāda Korniša. Ohaio štata universitāte ir daļa no dabiskā kaučuka alternatīvu izcilības programmas (PENRA), kuras mērķis ir novērst draudošo krīzi. Tur pētnieki pēta augus, kas varētu aizstāt gumijas koku.

Viens no izmeklējamajiem augiem ir Taraxacum kok-saghyz - neliels nezāļu augs, ko kultivēja krievi, kad Otrā pasaules kara laikā tika apdraudēta Āzijas gumijas piegāde. "Nesauciet to par krievu pieneni," brīdina Korniša. "Auga dzimtene ir Kazahstāna, viņus tas diezgan kaitina."

Kazahstānas pienene vienā akrā ražo apmēram desmit daļas vairāk gumijas nekā gumijkoki, un to iegūst, sasmalcinot un nospiežot tās saknes. Raža ir gatava trīs mēnešos, un tām ir liels daudzums sēklu, padarot to viegli pārstādāmu, lai iegūtu ražu.

Pagājušajā gadā Vācijas pētniecības institūts "Fraunhofer ISC" atklāja riepu ar nosaukumu "Biskya". Riepa tika izgatavota no pieneņu gumijas, uzņēmums apgalvo, ka tai ir augstāka izturība pret nodilumu nekā parastajai gumijai.

Korniša un viņas kolēģi izstrādā šķirnes un audzēšanas paņēmienus, tostarp hidroponiku un vertikālās saimniecības, lai palīdzētu pieneņu gumijai kļūt par komerciālu realitāti. Saskaņā ar viņu aprēķiniem ar pienu pildītās pieneņu saknes var novākt piecas reizes gadā.

Pētnieku interesi piesaista arī gvajula - krūms, kas aug tuksnešos, kas robežojas ar ASV un Meksiku. Otrā pasaules kara laikā ASV īslaicīgi izmantoja gvajulu gumijas ražošanā. Kaut arī tas ir ķīmiski līdzīgs dabiskajam kaučukam, tajā nav olbaltumvielu, kas var izraisīt alerģiju pret lateksu.

Pagaidām tikai divi uzņēmumi ražo gumiju no gvajulas komerciāli, tostarp "Yulex", kas piedāvā apģērbu firmas "Patagonia" hidrotērpu. Riepu ražotājs "Bridgestone" uztur 114 hektāru eksperimentālu zemes gabalu ar gvajulām Arizonā. "Bridgestone" savas pirmās no gvajulas radītās riepas izgatavoja 2015. gadā. Tam palīdzēja Itālijas naftas gigants "Eni", kas uztur gvajulas testa plantāciju Sicīlijā.

Steidzamība palielināt šos provizoriskos centienus tikai saasināsies. Pieprasījums pēc dabiskā kaučuka turpinās pieaugt, jo īpaši tad, kad jaunattīstības valstis kļūst turīgākas. "Automašīnas ir lielākā gumijas tirgus daļa, un, ja katra Āfrikas ģimene nonāktu pie divām automašīnām, tas ir ļoti daudz gumijas," norāda Korniša.

Ir vērojamas pārmaiņu pazīmes: daudzi lielie gumijas pircēji, tostarp "Bridgestone", "Continental" un "Goodyear", ir parakstījušies uz Globālo ilgtspējīgas dabiskās gumijas platformu, kas aizliedz iegādāties gumiju, kas audzēta nesen atmežotajā zemē. Mejers tagad rīko kampaņu, lai ieviestu fiksētu minimālo gumijas cenu. Tādas pašas godīgas tirdzniecības prakses kā kafijai un kakao, tas garantētu mazo saimnieku iztikas līdzekļus jaunattīstības valstīs un palīdzētu nodrošināt stabilāku gumijas piegādi.

"Es to nedaru, lai kļūtu stāvus bagāts, es uz to raugos ilgtermiņā," saka Mejers. "Es meklēju ilgtspējīgu piegādi, kas nav pretrunā ar cilvēka sirdsapziņu."

Vorena-Tomasa piebilst: "Mums jāatbalsta mazie lauksaimnieki, lai viņi darītu visu iespējamo, padarītu viņus izturīgus pret cenu satricinājumiem - uzlabotu produktivitātes sistēmas un ļautu viņiem iegūt sekundāras kultūras. Galu galā turpmāka šo meža kultūru izciršana ir sliktas ziņas klimatam, slikta ziņas par bioloģisko daudzveidību, sliktas ziņas cilvēkiem un par tām patiešām ir rūpīgi jādomā. "

Korniša uzskata, ka, ja vismaz 10% no visā pasaulē izmantotās gumijas nāk no alternatīviem avotiem, tieši šādas ārkārtas situācijas gadījumā tās varētu ātri palielināt. Tikai Arizonā ir vairāk nekā trīs miljoni hektāru tuksneša zemes, kas piemērota gvajulas audzēšanai. Korniša saka, ka gumijas krīze ir iespēja nākamajai paaudzei piesaistīt ieguldījumus šajās alternatīvās.

"Mums ir pietiekami daudz pienenes sēklu, lai iesētu 40 hektārus vertikālas saimniecības un 3000 hektārus gvajulu, bet mums ir vajadzīgi līdzekļi, lai to izdarītu," norāda Korniša.

"Mums ir vajadzīgi daži no šiem miljardieriem, lai iesaistītos. Esmu apņēmības pilna to panākt pirms nāves. Mums jāpanāk, lai tas darbotos. Sekas attīstītajai pasaulei, ja raža neizdosies, nav iedomājamas."