10 gadus pēc postošās zemestrīces un cunami, kas izraisīja kodolkatastrofu Japānas ziemeļos, iedzīvotāji atkal aplūkoja vietas, kuras uzreiz uzjundīja divējādas sajūtas, vēsta laikraksts "The New York Times".

Tomoko Kobajaši ar savu vīru dzīvoja aptuveni 20 kilometru attālumā no Fukušimas atomelektrostacijas (AES), kur notika kodolkatastrofa. Kad pāris evakuējās, nebija laika savākt mantas un ģimenes iemīļoto draugu - dalmāciešu sugas suni. Viņi cerēja, ka varēs mājās atgriezties jau pēc dažām dienām.

Tiesa, tas notika tikai pēc pieciem gadiem. Pat tagad, kad kopš 2011. gada 11. marta ir pagājuši mazliet vairāk nekā 10 gadi, Japānas valdība joprojām nav atvērusi ciemus un pilsētas 20 kilometru rādiusā ap Fukušimas AES. Pat, ja šīs vietas būtu atvērtas, neviens no iedzīvotājiem nevēlas atgriezties.

Daži no tiem, kuri atgriezās, domāja, ka ir vērts riskēt ar savu dzīvību paaugstinātā radiācijas līmeņa dēļ. Kobajaši atgriezās, jo viņas bizness bija jāsāk pilnībā no jauna.

"Mums bija savi iemesli, kas lika atgriezties, tāpat bija arī nauda, kas to atļāva. Kaut kādā ziņā tas bija loģisks lēmums," sacīja 68 gadus vecā Tomoko, kurai pieder viesu nams.

Tiesa, vietā, kurā Kobajaši ģimene atgriezās, iedzīvotāji jūtas daudz drūmāki nekā agrāk.

Gar piekrasti stiepjas jauns mūris, kas paredzēts nākotnes cunami novēršanai. Tuvējās pilsētās, piemēram, Futabā nezāles "spiežas" cauri asfaltam un stiepjas pāri pamesto ēku fasādēm.

Velosipēds, ar kuru tā saimnieks agrāk devās uz darbu, skolu vai veikalu, ir pamest nolemtībā. Daudziem, kuri atgriezušies atpakaļ joprojām notiek pārmaiņu process - atkārtoti atklātās vietas raisa gan prieku, gan naidu.

"Mani vienmēr interesējuši jautājumi - kāpēc cilvēki atgriezās, cik daudzi atgriezās, ko tas vispār nozīmē? Šī vieta vairāk, praktiski, neeksistē," stāstīja Kobajaši.

Katastrofa, kas 2011. gadā satricināja Japānas ziemeļus, laupīja aptuveni 19 000 cilvēku dzīvības un raisīja globāla mēroga diskusijas par kodolenerģijas draudiem.

Japāna joprojām izjūt katastrofas sāpīgās un paliekošās sekas. Valdības priekšlikums palaist jūrā miljons tonnu piesārņotā ūdens ir radījis sašutumu zvejnieku vidū. Jautājumi, kas saistīti ar kodolenerģiju, ir sarežģīti.

Vairāku kilometru rādiusā ap AES novērojami fiziski atgādinājumi par katastrofu, kas vairāk nekā 160 000 cilvēki lika pamest savas dzīvesvietas.

Aptuveni 20 kilometru attālumā no Kobajaši mājām atrodas Katsuaro ciemats, kur radioaktīvā augsne ievietota pagaidu atkritumu vietās. No attāluma kādreiz zaļie koku zari izskatās kā bērnu rotaļlietas uz smilšu krāsas paklāja.

Futabā budistu tempļa drupas joprojām klāj gruveši no zemestrīces. Dažos Fukušimas apkaimes mežos zinātnieki atklājuši pierādījumus par aizkavējušos radiāciju.

Ikreiz, kad Japānas Klusā okeāna piekrasti satricina jaunas vētras, Fukušimas iedzīvotāji atminas pirms 10 gadiem notikušo katastrofu.

"Es domāju, ka pastāv iespēja, ka šeit vairs nekad nevarēs dzīvot tik daudz cilvēku, kā agrāk," sacīja Korijamas iedzīvotājs Hirojoši Jaginuma, kuram pirms diviem gadiem spēcīgs taifūns nopostīja automašīnu darbnīcu.

Katastrofas sekas izjūt arī Namī pilsēta, kurā atrodas radioaktīvie atkritumi. Daudzas ēkas radiācijas dēļ tika nojauktas un mūsdienās ceļu malās atrodas vien tukši un pamesti māju pamati.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by jameswhitlowdelano (@jameswhitlowdelano)

Ģimenes, kuras pameta evakuācijas zonu, ir uzsākušas jaunu dzīvi citās vietās. Tomēr Fukušimas reģionā pašvaldības ar dažādu fondu palīdzību ir izveidojušas skolas, jaunu ceļus, mājokļus un uzlabojuši infrastruktūru, lai iedrošinātu iedzīvotājus atgriezties.

"Viņi vēlas atgriezties vietā, kur pavadījuši visu savu dzīvi. Viņi vēlas šeit nomirt," sacīja 71 gadu vecais Cunano Kato, kurš no jauna atvēris savu frizētavu.

Kato uzskata, ka viens no atgriešanās iemesliem - radiācijas draudi veselību ietekmē ilgtermiņā, bet koronavīruss dzīvību var laupīt pāris nedēļu laikā.

"Šī ir laba vieta, lai distancētos no pārējās pasaules un mazinātu Covid-19 draudus," pauda frizētavas īpašnieks.

"Biju laimīgs atgriezties, taču mani nepameta apziņa, ka kaut kur citur dzīvot droši vien būtu drošāk. Loģiskā domāšana un emocijas ir divas nesavienojamas lietas," sacīja Kato.

Līdzīgi kā Kato, arī Kobajaši vadīja savu biznesu - viesu namu, kad notika deviņu magnitūdu spēcīgā zemestrīce. Viesu nams piederēja Kobajaši ģimenei jau vairākās paaudzes, taču Tomoko to sāka vadīt 2001. gadā.

Cunami radīja lielus postījumus viesu namam, taču Kobajaši ģimenei izdevās to atjaunot un atvērt no jauna. Arī ģimenes suns izdzīvoja katastrofā, taču nomira īsu brīdi pirms viesu nama atvēršanas.

Kobajaši necerēja uz lielu tūristu pieplūdumu, bet vairāk koncentrējās uz cilvēkiem, kuri atgriežas pilsētā un kuriem nav, kur apmesties.

"Šeit nekas nav palicis. Ja atgriezīsies, tad viss būs jāsāk no jauna," sacīja Kobajaši.