O 11.05.2021.

"Tagad dzīstu un esmu mierā." Aktrise Ieva Florence vaļsirdīgi par dažādajām izjūtām, kļūstot par māmiņu

Aktrise Ieva Florence Mirdzas lomā

FOTO: Lucija Rosane

Aktrise Ieva Florence-Vīksne ar vīru Oskaru Florencu-Vīksni 14. februārī kļuva par vecākiem pirmdzimtajam. Tagad jaunā māmiņa vietnē "Instagram" dalījās intīmā stāstā par to, kā apradusi ar savu jauno lomu.

"Domāju, visas sievietes, kuras kļūst par māmiņu jaundzimušajam, pēc dzemdībām saskaras ar emocionāli piepildītu laiku, ar tādiem emociju viļņiem, ko man gribētos salīdzināt ar cunami! Viļņi, kas var sagraut visu iepriekš uzcelto, stabilo emocionālo bāzi.

Pēc dzemdībām ir pagājis mēnesis. Un tagad uz jautājumu "Kā es jūtos?" varu ieelpot un mierīgi atbildēt, ka labi un stabili. Bet pirmajā posmā hormoni trakoja ne pa jokam. Es varēju griezt maizi un raudāt! Tikpat labi - runāt un pusvārdā apraudāties. Un ne jau asaru noliet, bet pa īstam raudāt. Nekautrējos to darīt katru reizi, kad uznāca. Vīrs smējās, un es raudot smējos līdzi... Jo bija daudz. Bailes, neziņa, domu virpuļi, kas savirpuļo visjutīgākās stīgas kopā, atklājot tās kailas un trauslas. Kādu laiku šī sajūta noteica pirmo nedēļu toni. Tam klātesoši virmoja nepārspējama laime un mīlestība.

Bet kā ieraudzīt atkal sevi šajā visā emociju, laimes, pārdzīvojuma virpulī? Es par to aizdomājos. Un gribēju dalīties.

Atceros, ka sākotnēji tas, protams, nav svarīgākais, noteicošais. Esi vēl adrenalīna ietekmē un lielās Laimes šūpulī. Līdz gribi ieskatīties, kas ir tas, kas noticis ar Tevi pašu. Līdzīgi kā mazulis, kas mēdz celties ar kliedzienu, jo atceras kādu pārdzīvojumu vai ir sāpi, tā arī es - cēlos, pārskatot pārdzīvoto.

Pārdzīvojums mammām noteikti ir dažāds. Un es gribu teikt, ka tas ir liels pārdzīvojums neatkarīgi no dzemdībām, smagām vai vieglām. Citām sievietēm pēc dzemdībām viss ir labi - emocionālā bāze un ķermeņa aprises ir savās vietās neilgi pēc tam vai pat uzreiz. Citām pavisam pretēji.

Es arī skatījos uz sevi un domāju: kā "šis viss" var savilkties, manis jaunais veidols izlīdzināties?!

1

Kā man ārste teica: "Deviņus mēnešus Tev vēders ir milzīgs un tad tas ātri vien nebūs uzreiz iepriekšējā izskatā un, varbūt, iepriekšējā arī nekad. Bet nesatraucies, viss būs labi, redzēsi!" Bet jautājumi... Kad? Kāpēc? Varbūt.... Šaudījās man galvā ik dienas.

Fiziski kopt sevi uzsāku jau atgriežoties mājās no dzemdību nama. Un līdzās tam arī kopu domas ar pozitīvu sevis atspulga veidošanu. Un tas bija mans lielākais un svarīgākais uzdevums, ko sev izvirzīju paralēli fiziskajām aktivitātēm.

Pozitīvā sevis motivācija un solis pa solim, nelecot lielās stafetes!

Mans vislabākais ieteikums pēc dzemdības bija jebkurš ieteikums, ko saka manis pašas ķermenis, gars un sajūtas. Kādu palīdzību jālūdz, vai ko labāk iesākt. Jo nav tāda pareizā, nepareizā veida, ērtākā, neērtākā drēbe, ko vilkt... Katrai šis laiks ir ļoti individuāls, un ir sev jāatrod tas, ko vēlamies. Ko saka iekšējā balss. Sākotnēji, to meklējot, kā piedzīvojumā es devos - katru rītu atvēlot mieru sev. Liekas, ar mazuli tas nav iespējams. Ir! Un var atrast veidu kā. Un svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts, lai atrastu. Tas ir jānovērtē! Un arī tas nav viegls darbiņš.

Es radu iekšējo mieru, stabilitāti, un arī sajūtu par sevis esību - to, kas tagad esmu ar visām savām retām un pārdzīvojumiem. Atradu savu atspulgu, ko vēlos redzēt un iekšēju spēku sevis dziedēšanai. Tagad dzīstu un esmu mierā.

1

Mēs varam lasīt padomus un smelties iedvesmu, noteikti! Bet mēs pašas zinām vislabāk - Māmmņas! Mūsu sieviešu instinkts ir neizsmeļams. To nomākt gan var daudzējādi - ir taču tik daudz sarunu ieteikumi, informācijas un pārsātināti viedokļi...

Galvenais ir ticēt sev un savai būtībai - Sievietei - Mātei - Cilvēkam. Un visā informācijas plūsmā just, uzticēties sev, kas labāk der mums pašām," vēstīts Florences ierakstā. 

Aktrisei piekrist komentāros metās daudzas sievietes, daloties arī ar savām izjūtām un stāstiem par pēcdzemdību periodu.