Jā! ⟩ "Zāle nav zaļāka "otrajā pusē"." Atklāta saruna ar ASV latviešu rakstnieci Ritu Laimu Bērziņu (2)

Sveika, Laima!

Labrīt!

Labvakar! Mums te vakars ir, tumšs aiz loga. Man te visas lampas ir sadegtas, lai gaiši ir. Cik tagad pulkstenis ir pie tevis?

Pulkstenis rāda desmit no rīta.

Es tevi tagad svētdienas rītā piecēlu. Prieks tevi redzēt kaut vai pa gabalu. Mēs jau tagad Latvijā pa gabalu runājamies. Ne vairs uz Ņujorku īsti aizbraukt, ne uz Ludzu. Kā tu, kā jūs tagad Amerikā komunicējat, dzīvojat?

Mums tas pats ir - ļoti piesardzīgi, attālināti, caur maskām, caur telefonu, jā, tā ir tā realitāte patreiz.

Tev ir jāiet uz darbu vai tu vari attālināti strādāt?

Es kādu laiciņu strādāju no mājām, bet tagad es strādāju savā birojā katru dienu. Izejot no biroja, ir jāuzliek maskas. Pagaidām neviens no maniem kolēģiem un tuviniekiem nav saslimis, un lai nu tas tā turpinātos. (Pieklauvē pie galda.)

Man iesākumā nedaudz jāpastāsta par tevi. Man ir jāpasaka skatītājiem, ka tu esi viena no pirmajām bezdelīgām, kas Latvijā parādījās no Amerikas, vispār Rietumu pasaules, tu te ieprecējies, turklāt tie pat nebija Atmodas gadi, bet drūmais, pelēkais Brežņeva laiks, kad daudziem likās, ka Latvija nekad nebūs brīva. Tu ieradies Latvijā jau 1982. gadā un nodzīvoji šeit 17 gadus. Nu, tas ir viens liels «Jā» gājiens. Mūsu raidījums, starp citu, saucas «Jā!».

Tu par savu dzīvi esi uzrakstījusi memuārus, tai skaitā par dzīvi Padomju Latvijā. Te tā ir - «Rita Laima. Skylarks & Rebels.» Cīruļi un dumpinieki. Bet ne visiem tā ir pieejama, tāpēc es tevi gribu nedaudz paklaušināt.

Tas ir fundamentāls darbs, cik tu ilgi rakstīji šo grāmatu?

Es rakstīju to piecus gadus, man tas bija jāapvieno ar bērnu audzināšanu.

Kā tas nākas, ka tu sadūšojies pārcelties no vienas planētas uz citu? Amerika un padomju impērija akurāt bija dažādas planētas.

Tā tas bija. Es domāju, tas bija audzināšanas rezultāts. Tā bija indokrinācija, kurai es biju pakļauta bērnībā un jaunībā. Mani vecāki bija latviešu bēgļu bērni, kuri Latviju pameta nelabprāt, tas bija viņu vecāku lēmums - glābties no sarkanās armijas. Un viņi nevarēja uzreiz iejusties Amerikā. Latvieši veidoja savu paralēlo sabiedrību.

Es tiku audzināta kā latviete, mani vecāki negribēja veicināt asimilēšanos.

Kā tīnis es sāku klausīties mūziku no Latvijas, jo mana tēva brālis sūtīja skaņuplates no Latvijas, Paula Dambja mūziku, Latvijas koru mūziku. Tas atstāja uz mani ļoti spēcīgu ietekmi. Un tīņa gados es diezgan daudz lasīju latviešu literatūru, klasiku. Tas veids, kā es tiku audzināta, manī ļoti nostiprināja vēlmi redzēt Latviju.

Tad galvenais vaininieks bija tavs tēvs Imants, kurš satikās ar manu mammu un citiem Ņujorkas literātiem. Un viņiem radās ideja, ka es varbūt varētu stažēties Latvijas Mākslas akadēmijā.

Vai tu atceries to pirmo dienu, kad ieradies Latvijā? Vai tev bail nebija? Vai tu atceries to pirmo dienu, kad izkāpi šeit no lidmašīnas, ieradies Latvijā?

Jā, nu pati pirmā diena bija... Es neizkāpu no lidmašīnas, es iebraucu no rīta ar vilcienu, mani sagaidīja radi, kurus es nekad nebiju redzējusi vaigā. Tā bija fantastiska sajūta. Redzēt vietu, par kuru bija tik daudz stāstīts, par kuru mēs tik daudz mācījāmies un likām eksāmenus...

Svētdienas skolās?

Sestdienas skola, mums bija sestdienas skola.

Bet kaut kāds priekštats jau tev par Latviju bija. Tu nedomāji, ka leduslāči skraida pa Rīgas ielām. Kā tā vīzija, kas tev bija pat Latviju, saskanēja ar šeit ieraudzīto?

Man liekas, ka patiešām pastāv tāds jēdziens kā kolektīvā zemapziņa, kas ir iedzimts. Stāsti, es biju redzējusi fotogrāfijas. Man ir vēl divi tādi albumi, kas veltīti padomju Latvijai, par Latviju, par Rīgu, albumi kafijas galdiņa lielumā. Un es tos biju diezgan daudz šķirstījusi. Protams, maniem vecvecākiem bija saglabājušās fotogrāfijas par Latviju.

Arī lasot tik daudz latviešu literatūru, kurā tiek attēloti Latvijas lauki vai daba, tas jau viss veido kādu Latvijas priekšstatu. Un ieraudzīt Brīvības pieminekli pirmoreiz, tas ir kaut kas vienam ārzemēs dzimušam latvietim. Un viss it kā sanāca kopā, mani priekšstati atdzīvojās. Es redzēju Latviju, kāda tā patiešām ir. Vai bija milzīgs pārsteigums? Nē. Bet liels prieks.

Vai bija arī kāds šoks? Tev grāmatā ir nodaļa ar fifīgu nosaukumu «Vot, vot, comrad Ilmarovna».

Jā, varbūt visiem ārzemēs vai trimdā dzimušiem latviešiem vissāpīgākais brīdis, nonākot padomju okupētajā Latvijā, bija tas, cik krieviska likās Rīga. Un, protams, līdz neatkarībai padomju armijas klātbūtne bija ļoti redzama.

Tu parādīji manu grāmatu, šī ir fotogrāfija no 1994. gada (rāda grāmatu), uz aizmugurējā vāka esmu es, stāvu pie Padomju jeb Aspazijas bulvāra. Un brauca garām padomju armijas tanki. Tā sajūta bija nepatīkama, jo šajos karavīros mēs saskatījām okupantus. Un arī tā ļoti uzkrītošā krievu pasaules klātbūtne, visur uzraksti krievu valodā. Es zinu, ka tā bija arī pirms Latvijas republikas.

Bet, protams, mani vecvecāki piedzīvoja neatkarīgu Latviju, un līdz Otrā pasaules kara laikam tā bija kļuvusi ļoti latviska, varbūt pat pārāk latviska. (Smejas.) Tā kā man tas bija vislielākais šoks, ka nedzirdēja latviešu valodu. Vispār jau latvieši ir klusāki pēc dabas un neuzkrītošāki.

Jā, es atceros, man bija tas gods būt vienam no pirmajiem, kas tev parāda Latviju. Ko gan tur varēja parādīt? Tālāk par 50 km no Rīgas braukt nevarēja. Bet mēs gājām pa Rīgu, un tu kā jau mākslinieciska dvēsele ļoti ekstravaganti ģērbies, un tev bija tādas sarkanas turku stila bikses. (Smaida.) Un visi tad atskatījās. No šī man jautājums – vai tev tomēr nebija grūtības adaptēties? Dažādos līmeņos, psiholoģiski, sadzīviski. Es nezinu - rindas veikalos, rindas pie restorāniem, pelēki ģērbušies cilvēki, aizdomīgi, atturīgi, drusku nobijušies.

Protams, ka bija jāpiemērojas, es pēc dabas esmu samērā atvērts cilvēks. Un es tajā laikā biju ļoti jauna, un man liekas, ka jaunībā ir vieglāk piemēroties apstākļiem. Es kaut kā sapratu, ka tāds ir dzīvesveids, ka citi latvieši ir spiesti okupētajā Latvijā tā dzīvot. Un es piemērojos, bet nebija viegli. Pēc pieciem gadiem man uznāca diezgan pamatīga depresija. Neesmu pēc dabas depresīva, bet 1987. gadā sapratu, ka manī ir noticis kaut kāds lūzums.

Šie pārbaudījumi dzīvot lielā saspiestībā. Kaut gan mēs dzīvojām atsevišķi no vīra tēva, tomēr dzīvojām saspiestībā, kurā man nebija sava stūrīša. Lielā trūcība, kādā dzīvoja cilvēki, atstāja uz mani diezgan lielu ietekmi, bet zemapziņā. Tad man tas viss lauzās arā kā depresija. Man, protams, ar Amerikas pasi bija iespēja aizbraukt uz kādu laiku.

Es neesmu pārsteigta, ka alkoholisms bija liela problēma Latvijā, mēs gan neesam vienīgie ziemeļnieki, kuriem ir šī bēdīgā statistika. Dzeršana, narkomānija, tā daudzi cilvēki mēģināja izlauzties no saviem drūmajiem apstākļiem, mēģināja «aizbēgt». Bet jā, atbilde uz tavu jautājumu ir, ka es piemērojos, tas nebija šausmīgi grūti, bet ar laiku šī piemērošanās atstāja ietekmi uz mani.

Tad man tev ir jājautā, kādi tev no Latvijā nodzīvotajiem gadiem ir palikuši apziņā tie skaistākie momenti? Ko tas tev labu ir devis, šie 17 gadi Latvijā?

Paldies par šo jautājumu. Es gribētu uzsvērt, ka, neskatoties uz tā laika pieredzi, piemēram, piedzīvot Latvijas neatkarības atjaunošanu ir viens no mana mūža kalngaliem. Šie gadi man deva arī iespēju ielūkoties mūsu vēsturiskajā mantojumā, mākslā, arhitektūrā, literatūrā un mūzikā.

Es daudz staigāju un ar lielu interesi vēroju. Šie gadi man bija tādi kā novērošanas gadi. Tā bija dāvana man, būt Latvijā.

Cilvēks var iet skolās un mācīties šīs lietas, bet piedzīvot Atmodas laiku un neatkarības atgūšanu, tas ir kaut kas cits.

Tu esi beigusi Ņujorkā dizaina koledžu.

Es mācījos, bet nepabeidzu.

Tad tu ieminējies, ka esi bijusi saistīta te arī ar Mākslas akadēmiju.

Ha, tas atkal ir cits stāsts. Man ļoti gribējās studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, bet tas man tika liegts. Mani ļoti spieda uz to, lai es "uzdodu" ASV pilsonību. Man atkārtoti tika teikts – ja es gribu studēt, man jākļūst par padomju pilsoni, bet es baidījos to darīt. Es neatteicos no ASV pilsonības. Es apmeklēju sagatavošanas kursus.

Tie bija tie smagie gadi. Vai tu ar mākslu nodarbojies tagad?

Es tagad pēc darba katru vakaru zīmēju un gleznoju, lai atslēgtos no visa kā.

Mēs tajā laikā bijām vidusskolnieki, un es atceros, ka tu man atsūtīji Brūsa Springstīna kaseti. Es nemaz nezināju, kas tas tāds ir. Vai "Cocteau Twins", "Fleetwood Mac»". Tas man bišķi vairāk pavēra logu uz pasaulīgu mūziku. Rīgā tajā laikā Rietumu mūzika nebija tik viegli pieejama. Ja kādi saņēma kādu plati no Rietumiem, tad tā skrēja pa skolu riņķī un visi pārrakstīja magnetofona lentēs. Vai tu klausies mūziku, vai tev tā ir tuva joprojām?

O, jā! Es mūziku klausos katru dienu, mans partneris Kārlis – mums abiem ir svarīga mūzika. Un mēs klausāmies visvisādu mūziku. Ja tikai tā ir laba mūzika. Populārā mūzika man īpaši nepatīk, bet mūzikas pasaule man patiešām ir ļoti svarīga.

Tas ir arī kaut kas, ar ko Latvija var ļoti lepoties. Ar saviem komponistiem, solistiem.

Tu seko tam?

Jā. Cik nu es varu. Arī šeit samērā bieži parādās ziņas par mūsu komponistu vai koru sasniegumiem, ļoti bieži dzird pieminam Andri Nelsonu, Pēteri Vasku, nelaiķi Marisu Jansonu, dažādus latviešu solistus. Tas ir brīnišķīgi, ka latvieši ir nonākuši uz pasaules visslavenākajām skatuvēm.

Tavā grāmatā ir par tavu dzimtu, bet ne visiem grāmata ir pieejama. Tu varētu pastāstīt par savām saknēm. Es zinu, ka tavs tēvs ir mākslinieks Ilmārs Rumpēters, māte – dzejniece Baiba Bičole, bet kādas ir tavas tālākās saknes? Un kas ir tavi bērni?

Skaidrs – uz abām pusēm. (Smaida.) Mans tēvs ir vidzemnieks, man ir saknes Limbažu pusē, un vēl uz ziemeļiem, kur dzīvoja mani vecvecvecāki. Mums ir dzimtas mājas Vidrižu pagastā, kur dzīvo mana tēva brālis, un viņam pie sienas stāv vairāki mūsu senču portreti. Tātad mana tēva puse ir Vidzeme. Un manas mammiņas vecāki – mans vectēvs Jānis Bičolis ir no Sēlijas, un vecmammiņa ir dzimusi Mežmuižā, tātad Leišmalē.

Viņi abi satikās, studējot Latvijas Universitātē filoloģiju. Mans vectēvs Augusts Rumpēters bija Augstākās tiesas senators, kurš arī parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu. Man Latvijas Kara muzejā bija liels prieks redzēt īpašu vitrīnu, kas ir veltīta viņam. Es lepojos, ka manos senčos ir divi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri.

Tad par maniem pēcnācējiem.

Viens ir redzēts hokejista kreklā kādā Amerikas jauniešu hokeja klubā.

Jā. (Smejas.) Mani bērni ir no divām laulībām. No manas pirmās laulības ar fotogrāfu Andri Krieviņu, kurš tagad ir kļuvis par zemnieku, ir dēli Krišjānis un Jurģis. Krišjānis dzīvo Latvijā un viņam ir divi bērni. Jurģis dzīvo Vācijā ar draudzeni. Tad mani jaunākie bērni Tālivaldis un Marija dzīvo šeit Amerikā, tas ir no manas laulības ar Tālivaldi Bērziņu, kurš arī nāk no interesantas ģimenes, viņa mātes krusttēvs bija gleznotājs Kārlis Miesnieks, viņa vectēvs bija rakstnieks un jurists Jonas Miesnieks.

Jā. Pēc taviem vērojumiem – kas tagad pareizi vai nepareizi notiek Latvijā? Zinu, ka esi sociāli aktīva.

Es kaut cik sekoju. Es nevēlos kritizēt, jo es tur nedzīvoju. Es varu izteikties par savām bažām attiecībā uz Latviju. Nesen noskatījāmies ļoti interesantu leišu filmu, tā ir par laiku pirms Baltijas valstu okupācijas. Un tā galvenā tēma ir telpas tukšums. Un kā tas sasaucas ar Latviju? Es teiktu, ka Latvijā ir liela problēma ar depopulāciju. Es aizvakar paskatījos oficiālo statistiku, un tā rāda, ka Latvijas iedzīvotāju skaits ir apmēra 1 800 000. Kas, protams, ir šokējošs kritiens, ja atceros, kad braucu prom no Latvijas 90. gadu beigās, iedzīvotāju skaits bija apmēram 2 400 000. Un tai leišu filmā tā doma ir, ka šāds tukšums ir bīstams drošībai.

Nav jau jābrauc tālu ārā no Rīgas, lai redzētu, ka Latvija tukša paliek.

Es reizēm skatos feisbukā, ir tāda lapa - senās Latvijas fotogrāfijas. Cilvēki acīmredzot ir izvilkuši ārā savu vecvecāku fotogrāfijas. Un uzkrītoši ir tas, ka Latvijā reiz ir bijis ārkārtīgi daudz cilvēku. Tajās bildēs redz ģimenes saietus ar lielām cilvēku grupām. Tas mani uztrauc. Lai būtu kaut kāda pēctecība, ir jābūt cilvēkiem, kas kopj un veido... Protams, es pati jūtos – es nevarētu teikt, ka vainīga, jo tie apstākļi tagad patiešām ir tādi, ka es netieku uz Latviju. Bet es jūtos gandrīz vai bezpalīdzīga, jo es nezinu, kā šos apstākļus, procesus Latvijā mainīt.

Un, protams, mūžīgais Krievijas drauds. Negribētos jau uztraukties, bet skatoties, kas notiek Amerikā, ir skaidrs, ka lielās valstis spēlē šahu ar savu ietekmi. Un, ja ir vāja Amerika, kā uz to reaģēs Krievija un Ķīna. Tie ir tie lielie jautājumi, kas nodarbina manu prātu.

Atgriežoties pie depopulācijas. Viens, ka mirstība ir manāmi lielāka nekā dzimstība. Otrs, emigrācija – vieni brauc meklēt labākus apstākļus, bet liela daļa ir tādi, kas ir spiesti braukt prom, kaut gan nekāda kara nav. Te man ir jautājums. – Daudz kur pasaulē tās vecās klaida diasporas tā kā sāka pamirt jau. Nu, uz ASV tik viegli nevar tikt, tā nav Eiropas Savienība, bet vai jūs tur arī jūtat, ka ir latviešu pieplūdums?

Ir kaut kāds pieplūdums. Es zinu, ka Ņūdžersijas pamatskolā, kuru es arī beidzu, lielākā daļa skolotāju ir no Latvijas. Kas, protams, te ir liels ieguvums, jo šīm skolotājām ir laba latviešu valoda. Bet, protams, latvieši vairāk nonāca Rietumeiropā, kur nav vajadzīgas vīzas.

Bet tas ir tas lielais jautājums – kāpēc, cik ilgi? Vai tas ir tāpēc, ka algas nav sasniegušas Rietumu līmeni? Kāpēc nav tās algas? Es īsti nesaprotu, kāpēc medmāsām joprojām nav pietiekamas algas?

Jā, tu ieminējis par lielvarām, mēs te ziņās sekojam, ka Amerikā arī traki iet, cilvēki ielaužas Kapitolijā. Jums, maigi izsakoties, bija diezgan ekstravagants prezidents, es neatceros, ka Amerika kādreiz būtu bijusi tik nemierīga. Vai tu jūti šo spriedzi tur sabiedrībā? Vai tā šūpošanās beigsies?

Jā, es uztraucos. Ir liela spriedze. Bērnībā un jaunībā man likās, ka mūsu Amerikas demokrātija būs mūžīga. Tas laikam bija ļoti naivi, tā domāt, jo nekas nav mūžīgs. Es šajās problēmās vainoju izglītības trūkumu, izglītības sistēmu ASV, ārkārtīgi lielo noslāņošanos, respektīvi ir pieaudzis trūcīgu cilvēku skaits. Lai gan starp trampistiem ir arī ļoti turīgi cilvēki. Ir pieaugusi netolerance. Jaunībā man likās, ka ASV tiecas uz toleranci un māca citiem būt tolerantiem pret citādi domājošiem.

Tas mans lielākais šoks bija redzēt, cik mūsu valsts prezidents Tramps ir netolerants pret citādi domājošiem, īpaši pret saviem kritiķiem. Un viņa autokrātiskais stils bija vislielākais šoks. Piemēram, Amerikas latvieši, kuru priekšteči aizbēga no autoritāras, totalitāras iekārtas, atrod šo cilvēku par pievilcīgu. Tas ir skaidri redzams, ka viņš labprāt būtu diktators uz mūžu. Tas, kas notika mūsu valsts galvaspilsētā Vašingtonā 6. janvārī, bija vienkārši kaut kas murgains.

Jājautā, kas tad ir šo cilvēku ideoloģija? Var kaut kā saprast bolševikus, tad bija trūcība, zemniekiem vajadzēja zemi un "nost ar tiem, kas mūs apspiež". Bet par ko cīnās šie cilvēki, man nav skaidrs. Tas, kas notika 6. janvārī, nāca no klajiem meliem, un es gribētu pasvītrot šo vārdu "dezinformācija". Tā ir mūsdienu pasaules nelaime.

Un es zinu, ka Latvijā tā arī ir liela problēma. Mūsu lielajam Austrumu kaimiņam ir laba pieredze ar dezinformāciju. Jā, esmu satraukta par Amerikas nākotni. Baidenu ievēlēja, bet šīs problēmas nepazudīs. Jo kā tu patreiz aizliegsi labējo ekstrēmistu ziņu avotiem darboties, jo šeit valda vārda brīvība? Par to cilvēki ir uztraukušies – līdz kuram brīdim vārda brīvība var pastāvēt un kurā brīdī tā jāaptur? Tu jau zini, ka slēdza Trampa "Twitter" kontu, jo tas sāka apdraudēt ASV demokrātiju. Tas var, piemēram, ietekmēt arī Latvijas nākotni. Jo man, piemēram, Latvijas dalība NATO ir ārkārtīgi svarīga. Bet kā tu redzi, daudz kas var saiet grīstē. Un tad, Dievs mūs pasarg.

Ko tu gribētu novēlēt cilvēkiem Latvijā?

Es vēlos visiem Latvijā novēlēt labu veselību, izturību, spēju saskatīt to, kas ir skaists un vērtīgs Latvijā. Zāle nav zaļakā "otrajā pusē". Gādāt par saviem bērniem un mazbērniem, lai tiem būtu labi un jauki mūsu skaistajā tēvzemē.

Tas varētu būt arī mūsu sarunas virsraksts. – Zāle nav zaļāka "otrajā pusē".

Klausies, kad beigsies visas tās Covid-19 jezgas, brauciet atpakaļ. Brauciet atpakaļ.

Jā, labi, paldies tev.

Paldies, Rimant. Uz redzīti.