Pk, 2.12.2022.
Mīlestības spēks "Knīpās un Knauķos". Bērnība, svētki un satikšanās prieks 50 gadu garumā
Foto: No personīgā arhīva
Mīlestības spēks "Knīpās un Knauķos". Bērnība, svētki un satikšanās prieks 50 gadu garumā
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 1

"Kas ir Knīpas, kas ir Knauķi? Knīpas, Knauķi – tie ir svētki!" - šādus vārdus studijai 30. jubilejā veltīja Normunds Beļskis. Pēc divdesmit gadiem nekas nav mainījies - šie vārdi joprojām katrai knīpai un katram knauķim ir mīļi, jo, patiesībā "Knīpas un Knauķi" ir kā otra ģimene, bet tās kodols - sirdssiltās skolotājas, kuras noteikti vērts godināt tieši Māmiņdienā. Par savu darbību studijā ilgu gadu garumā un vokālās studijas 50. jubilejas gadu portālam "Apollo.lv" stāsta studijas vadītājas Edīte Putniņa, Jonita Štoma un Sanita Sējāne.

Kad un kā kļuvi par "Knīpu un Knauķu" vadītāju?

Edīte: Tas notika 1994. gadā, bet pirms manis studijā darboties sāka Vita Siliņa. Viņa uzzināja, ka "Knīpas un Knauķi" meklē jaunu vadītāju pēc tam, kad maijā viņsaulē bija aizgājusi studijas dibinātāja Irēna Veinberga.

Savukārt par mani - Vitai patika stāstīt, ka viņa mani ir nolūkojusi kādās studentu kāzās. Es pat zinu, kurās tas bija, jo kopā esam bijušas tikai vienās studentu kāzās. Kad jau studijai bija vajadzīga arī otra skolotāja, Vita par mani atcerējās un uzrunāja.

Jonita: Par savu nokļūšanu Knīpu un Knauķu saimē varu pateikties savam labajam enģelītim Maijai Sējānei Īlei, kura ieteica Edītei mani uzrunāt. Tas notika 2008. gada pavasarī, laikā, kad Vita Siliņa pēc grūtas slimības devās aizsaulē… Edīte rada sevī spēku viena noslēgt sezonu, kā arī lūkot sev komandā jaunas ansambļa vadītājas. Šogad rit jau 13. sezona plecu pie pleca ar manām mīļajām, talantīgajām kolēģēm Edīti Putniņu un Sanitu Sējāni.

Sanita: 2008. gads manā dzīvē bija pārmaiņu laiks. Paralēli VAK akadēmiskā kora "Latvija" pamatdarbam, biju iestājusies LKA kultūrmenedžmenta maģistru nodaļā. Lieliski izdevās to apvienot, brīnišķīgs kurss, lieliski pasniedzēji. Edītes zvans vasaras sākumā nāca ļoti negaidīti, tieši sesijas laikā un es ilgi vilcinājos ar atbildi, man šis solis bija ļoti, ļoti jāapdomā.

Mana pirmā saskare ar lielisku bērnu vokālo studiju jau bija notikusi. 2003. - 2005. gadā biju ansambļa "Momo" dziedāšanas skolotāja.

Un es zināju, ko tas nozīmē - darbiņš nebūt nav tik viegls, kā sākumā liekas, tas prasa atbildību un neizsīkstošu enerģijas lādiņu.

Bet augustā tomēr piekritu. Pirmais iepazīšanās gads – sešas, septiņas nodarbības pēc kārtas, 200 bērni, koncertu koncerti, ieraksti, papildu projekti… Šķiet, pirmajā gadā tikai "peldēju" un domāju pie sevis: "Sanita, uz ko tu esi parakstījusies?". 

No kreisās: "Knīpas un Knauķi" vadītājas Sanita Sējāne, Edīte Putniņa, Jonita Štoma pēc “Zelta mikrofons” balvas saņemšanas. 2021.gada 16.marts. Foto autors Ģirts Raģelis.
No kreisās: "Knīpas un Knauķi" vadītājas Sanita Sējāne, Edīte Putniņa, Jonita Štoma pēc “Zelta mikrofons” balvas saņemšanas. 2021.gada 16.marts. Foto autors Ģirts Raģelis. Foto: No personīgā arhīva

Tas, kā mācāt jūs, liek domāt, ka esat to vēlējušās vienmēr. Vai tā ir?

Edīte: Vairāk jau tas viss tā sanāca. Es mācījos Latvijas Konservatorijā kordiriģēšanas nodaļā, kad apprecējos, un tieši brīdis, kad kļuvu par mammu, bija tas, kad mani sāka interesēt pedagoģija. Tad es apjautu, cik svarīgs ir bērnības posms. Līdz tam nē. Manā bērnībā nekas neliecināja, ka es būtu tendēta uz pedagoģiju.

Labi, ka es biju pastrādājusi meiteņu korī "Minjona", jo tieši tur es sapratu, ka es sevi neredzu kā pieaugušo līderi. Diriģentam vai kormeistaram tas ir būtiski, un es sapratu, ka nevaru un negribu būt līderis starp pieaugušajiem.

Jonita: Jau bērnībā vēlējos kļūt par mūzikas skolotāju. Laikam ritot, mans sapnis piepildījās.

Sanita: Dziedāt un darboties kopā ar bērniem vienmēr ir bijis viegli, dabiski, saprotami, kā, no rīta pamostoties, izstaipīties. Neviens to tev nav mācījis, bet tīri intuitīvi tu zini, kā to izdarīt. Tu sāc darīt, un re, izdodas. Šķiet, veidot mazus priekšnesumiņus, gatavot mazus koncertiņus - to darīju jau no sākumskolas laika. Kā tagad atceros - sasaucu kopā kaimiņu bērnus un paziņoju, ka gatavosim koncertu Līgo vakaram. Neviens dīvainā kārtā neiebilda. Un mēs tiešām radījām koncertu ar uznācienu uz skatuves, scenāriju un kopdziesmām beigās. Jau tad man tas šķita tik īpaši, un atmiņā palicis visspilgtāk tieši dziesmu apgūšanas laiks, tas man sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu.

"Knīpas un Knauķi" ir kā milzīga ģimene, no kuras atvadīties ir grūti. Kā ir no otras puses - kā ir katru gadu atvadīties no tiem, kuri jau izauguši?

Edīte: Tas jau laikam ir jebkuram skolotājam. Arī, piemēram, klases audzinātājam, kurš gadu gaitā ir pieķēries esošajai klasei, bet tad nāk nākamā. Tā ir tāda skolotāja darba specifika. Es ar lielu mīlestību noraugos uz katru knīpu un katru knauķi, ko ieraugu vai nu uz ielas, vai kaut vai tai pašā "Facebook".

Šodien pat manīju, ka vienai no knīpām piedzimis dēliņš, un, protams, ka es sūtīju viņai sveicienus un bezgalīgas mīlestības apliecinājumu - viņa ir viena no simtiem knīpu. Protams, visiem nevar vienmēr uzrakstīt, bet domās ir gan. 

Skolotāju darbam tā ir liela dāvana. Jo skolotājam šī mīlestība ir plašāka, bezgalīgāka - Dieva dota vai izkopta - jo vairāk viņš to izjūt kā dāvanu.

Ne visi skolotāji, protams, ir vienādi, bet ir profesijas, kurās tā absolūtā mīlestība, nevienu nešķirojot, ir ļoti būtiska. Pirmie prātā nāk skolotāji un ārsti. 

"Knīpās un Knauķos" aizvadīti ilgi gadi, un notikumu bijis ļoti daudz. Ticu, ka izvēlēties ir grūti, bet kas ir bijis labākais, darot šo darbu?

Edīte: Īstenībā jau tas lielākais prieks ir cerība, ka katrs, kurš "Knīpās un Knauķos" ir padarbojies, tomēr ir aiznesis to mīlestības, labestības un empātijas enerģiju līdzi. Cik es esmu varējusi, tik esmu devusi.

No praktiskā aspekta izvēlēties nav iespējams, jo katra dziesma, katra izrāde ir izlolota un mīļa. Es varētu saukt visas sadarbības, visu, visu. Jebkas ir devis milzīgu gandarījumu.

Ir milzīgs prieks, ka 50 gadu garumā esam varējuši pulcēt domubiedrus, kā arī, ka visu "Knīpu un Knauķu" trīs laikmetos ir bijušas brīnišķīgas skolotājas, kas to varējušas nodrošināt - pirmajā laikmetā Irēna Veinberga un Silvija Ērgle, otrajā laikmetā Vita Siliņa un es, bet trešajā man pievienojās Jonita Štoma un Sanita Sējāne.

Man ir milzīgs prieks, ka esam varējuši to vajadzību viens pret otru noturēt arī tagad, kad klātienes nodarbībās satikties nevaram, kas patiesībā ir bijis viens no lielākajiem grūtumiem - tāds gads kā šis studijas vēsturē nav piedzīvots nekad.

Jonita: Pa šiem gadiem ir tapušas jaunas dziesmas, jaunas programmas, piedzīvoti konkursi, koncertceļojumi un nometnes…, bijušas sadarbības ar brīnišķīgiem komponistiem Andri Sējānu, Jāni Ķirsi, Renāru Kauperu, Ēriku Ešenvaldu, Andri Kontautu, Atvaru Sirmo… Vienmēr ir neviltots prieks, saņemot e-pastā jaunu dziesmu, kas radīta tieši mums – "Knīpām un Knauķiem".

Prātā palicis saviļņojums, kad dziesmu svētkos tika atskaņota latviešu tautas dziesma "Saulīt’ vēlu vakarā" Andra Sējāna apdarē, ko vecmāmiņa man vakaros dziedāja un ko komponists sākotnēji veltīja mums…

Īpaši mīļš man ir Ziemassvētku laiks, varbūt arī tāpēc, ka decembris ir mans dzimšanas dienas mēnesis, kas raisa pārdomas. Ar to saistās manas pirmās atmiņas par sirdsdarbiņu bērnu vokālajā studijā "Knīpas un Knauķi". 2008. gadā, kad tikko biju nokļuvusi "Knīpu un Knauķu" saimē, Ziemassvētku koncertu rīkojām Anglikāņu baznīcā, bet pēdējo Ziemassvētku koncertu klātienē 2019. gadā Torņakalna baznīcā. Tad vēl pat nenojautām, ka jau martā būs jāsāk darboties attālināti… Abu koncertu noslēgumā skanēja mūsu sarģenģelīša Vitas Siliņas dziesma ar Normunda Beļska vārdiem "Eglīt’ zaļā". Šī dziesma tad un tagad raisa prieka un aizkustinājuma asaras.

2020. gada ziemu pavadām "Zoom", bet arī šogad Ziemassvētki "Knīpām un Knauķiem" bija. Kopā ar Liliju un Edgaru Liporiem vilkām bluķi, kurinājām ugunskuru un ziemas saulgriežus svinējām pļaviņā.

Sanita: Tik grūti izdalīt kādu konkrētu notikumu vai projektu – visi ir tik nozīmīgi, īpaši un pieredzes bagāti. Bet, ja tomēr vienu jāizceļ, tad gan jau minēšu savu mīļo vilciņu projektu. Tajā varēju pielietot visas savas gadu gaitā iegūtās zināšanas un prasmes. Un ir neizsakāms prieks un gandarījums, ka "Vilkam tāda dvēselīt" ir kļuvis par ļoti iemīļotu projektu gan pašiem izpildītājiem, gan klausītājiem, skatītājiem Latvijā un ārpus tās.

Un kas ir bijis lielākais izaicinājums šo gadu laikā?

Edīte: Spēku sadalījums starp idejām un reālo laiku diennaktī. 

Un vēl ir tāds smalks mehānisms katrā bērnā atrast un noreaģēt uz to viņa attīstību. Īstajā mirklī paslavēt, iedot impulsu. Tas ir skolotājam tāds liels uzdevums.

Sanita: Mans lielākais izaicinājums ir bijis tieši Covid laiks – noturēt veselo saprātu, pozitīvu skatu uz dzīvi, noticēt, ka tas kādreiz beigsies un mēs atkal varēsim koncertēt, uzstāties, radīt jaunas koncertprogrammas.

Tieši šajā laikā sapratu, cik man šis darbiņš ir nozīmīgs, cik ļoti es skumstu pēc bērnu klātienes nodarbībās.

Kur slēpjas dzinulis darīt?

Edīte: Bērni, mēs jau katrs to labi atceramies vai esam iepazinuši tagad, ir kā mazs sūklītis, vārda vislabākajā nozīmē. Visa informācija, ko bērns saņem, paliek uz visu dzīvi. Tas jau nav tāds nodalīts posms, ko varam nolikt plauktiņā - tā bija bērnība, tagad es esmu pieaudzis. Tā nepavisam nav - viss, ko esam uzņēmuši, visi emocionālie nospiedumi - gan labie, gan ne tik labie - pavada mūs visu dzīvi. Ne velti psiholoģijā ir tā tehnika, kas patiesībā ir jāapzinās katram cilvēkam arī bez psihologa palīdzības - bērnībā varam atrast ļoti daudz atbildes, pētot sevi.

Mana dzīves misija acīmredzami ir tā, ka es ar prieku veltu savu profesionālo dzīves daļu tieši bērnībai, tieši bērniem.

Cik nu katrs spēj paņemt, darbojoties "Knīpās un Knauķos", tik es esmu priecīga. Kāds ir paņēmis kripatiņu, cits vairāk, tas droši vien saistīts ar pavadīto laiku šeit - vienam tas ir gads, citam divi, bet vēl kādam desmit gadi. Tas tomēr ir tāds jauks nospiedums ne tikai emocionālā līmenī, bet arī dzīves pieredzes līmenī.

No kreisās: "Knīpas un Knauķi" skolotājas Silvija Ērgle un Irēna Veinberga ar Knīpām koncertā “Tautasdziesmu pēcpusdiena” Latvijas filharmonijā. 1981. gads. Foto no māsiņu Grietēnu arhīva.
No kreisās: "Knīpas un Knauķi" skolotājas Silvija Ērgle un Irēna Veinberga ar Knīpām koncertā “Tautasdziesmu pēcpusdiena” Latvijas filharmonijā. 1981. gads. Foto no māsiņu Grietēnu arhīva. Foto: No personīgā arhīva

Viena no cilvēciskām kvalitātēm, kas, manuprāt, ir svarīga visos laikos, ir empātijas attīstīšana.

Mīlestība, labestība, ģimeniskums ir vienmēr dzīvojuši "Knīpās un Knauķos" jau kopš dibinātāju laikiem. Pēdējos divus gadus strādājot pie grāmatas, apkopojot kolektīva atmiņas, es ar lielu atklāsmes prieku konstatēju, ka studijas dibinātāja Irēna Veinberga tiešām ir "Knīpās un Knauķos" iedibinājusi ģimenisku sajūtu, un tas ir kaut kāds tāds fenomens.

Lai gan es personīgi viņu nesatiku, viņas kolēģi un ilggadīgu sadarbības kolēģi Silviju Ērgli es satiku, un kaut kādas pamattradīcijas, metodikas principi tika mums nodoti. Es esmu pārliecināta, ka kaut kas tika nodots arī sajūtu līmenī.

Vita strādāt sāka pirmā - no 1994. gada septembra. Viņa kopā ar Silviju paguva dažus mēnešus kopā pastrādāt, kopā izveidoja piemiņas koncertu tā gada maijā aizgājušajai Irēnai Veinbergai. Vita noteikti daudz no tām sajūtām mantoja.

Savukārt, kad es pievienojos tā gada novembrī pēc tam, kad Silvija nolēma pēc kopā 23 nostrādātiem gadiem doties pensijā, mēs turpinājām ar Vitu darboties divatā. Viņa šīs sajūtas un visas rituālās darbībās jau nodeva man. Mēs nostiprinājām to, likām klāt savas idejas, un tā tas pa spirāli tagad būs apgājis. Veinberga bija teikusi, ka dziedāt var iemācīt katru bērnu.

Mēs šo līniju esam centušās turpināt, cik nu fiziski vietiņa grupā atļāva, mēs ļāvām mēģināt katram, un tad tālāk jau redz, kā tas patīk, cik grūti vai viegli nāk. To pēc vienas vai divu reižu noklausīšanās nemaz nevar pateikt. Es arī vecākiem skaidroju, ka konkursu nerīkojam tā iemesla dēļ, ka trīs gadu vecumā reti kurš bērniņš atnāks un nekautrējoties parādīs to savu dabas dotumu.

Iemācoties dziesmu, tu jau paplašini savu redzesloku - vai tā ir komponista dziesma, vai tautasdziesma, bet tu caur to ieej citā pasaulē. Ja tā dziesma ir par lācīti, tu iejūties viņa vietā. Dziesmu mācot, mēs to pārrunājam nodarbībā.

Ne tikai tehniski iemācāmies, bet iejūtamies tā mazā lācēna pasaulē, pārrunājam, kas ir viņa prieki, bēdas, apdraudējumi.

Tāpat arī tautasdziesmas mācoties. Ak vai! (Smejas.) Tas ir tik interesanti, ka bērniem jāstāsta, kas ir, piemēram, arājiņš. Jebkura šāda vārda, kas netiek vairs ikdienā pielietots, mācīšana 21. gadsimta bērniem ir līdzīgi kā mācīt svešvalodas.

Izrādi iestudējot, tā ir vēl lielāka empātija. Ne tikai mazas dziesmiņas iemācīšanās. Līdzīgi kā lasot grāmatu, tu izdzīvo līdzi tā varoņa dzīvi, tāpēc man likās, ka vēl to var bērniem iedot. Tā ir milzīga vērtība, ko iedod mūzika un teātra māksla.

Foto: No personīgā arhīva

Bērniem liekas, ka viss no veikala atnāk gatavs, bet ir svarīgi stāstīt, kā rodas audums vai kaut vai tā pati konfekte, kas tikko apēsta. Tas ir ilgs ceļš! Ir svarīgi attīt atpakaļ šo tapšanas ceļu un stāstīt, mācīt to bērniem. Tam vajag laiku. Ja mēs turpināsim skriet, mēs aizskriesim garām šīm pamatlietām.

Nodarbības sākumā veltām piecas minūtes, kur katram bērnam, kurš grib, ļaujam pastāstīt, kas uz sirds. Katram tomēr tas ceļš līdz nodarbībai bijis citādāks - kāds ar mammu skrējis cauri sastrēgumiem, kāds varbūt ir sastrīdējies, cits atnāk uz nodarbību mierā un harmonijā, bet tās pāris minūtes nodarbības sākumā, lai salīmeņotu enerģijas, ir svarīgas.

Pēc darba dienas, pavadītas ar daudziem knīpām un knauķiem, vakarā atgriežaties mājās pie saviem bērniem. Kā šīs divas pasaules veiksmīgi apvienot?

Edīte: Vai, tā ir liela tēma. Jebkurai mammai jau ir grūti savienot mājas ar karjeru, bet jo īpaši skolotājai, jo tas konfrontē tieši to bērnu. 

Te sanāk atgriezties pie tās beznosacījuma mīlestības.

Ja tevī tā dzīvos, tavi bērni bez tās nepaliks.

Tas ir tāds liels uzdevums - nepārraut to mīlestības saiti. Tā ir pamatvērtība, ko, es no visas sirds ceru un es redzu savos bērnos, ka man ir izdevies saglabāt, par ko esmu ļoti laimīga.

Par laika veltīšanu bērniem. Jā, tur man ļoti bieži ir bijis sev jāpārmet, bet tas labais ir, ka vasaras man ir bijušas brīvas un es vienmēr esmu jutusi, ka tas laiks, ko es ziemā varbūt saviem bērniem nozogu, vasarā ar atdevi devu atpakaļ - diendienā bijām kopā, ļoti daudz laika pavadījām laukos. 

Jonita: Manas meitas Knīpās un Knauķos pieauga. Elizabete pievienojās grupai Bezdelīgas, Laura pēc kāda laiciņa grupai Urdaviņas, bet tad bija 5 gadus ansambļa vokālais pedagogs. Pēc mācībām Doma kora skolā abas devās uz nodarbībām. Ikdienā un koncertos meitenes bija kopā ar mani.

"Knīpas un Knauķi" ir misijas darbiņš, dzīvesveids, ko nav iespējams nodalīt no brīvā laika…

Sanita: "Knīpas un Knauķi" nav tikai darbiņš konkrētos nodarbību laikus, tas ir dzīvesveids, misijas darbs, tas aizņem visu tavu laiku, jo īpaši, ja šajā darbiņā ir iesaistīta visa tava ģimene.

No pirmās dienas mēs kļuvām par "Knīpu un Knauķu" ģimeni, kurā mamma ir skolotāja, tētis raksta dziesmas un visi bērni – Everita, Eremijs, Madara ir dziedātāji. Pateicoties "Knīpām un Knauķiem", visi pieci varējām kopā radīt, iestudēt un muzicēt uz vienām un tām pašām skatuvēm dažādos iestudējumos, tādējādi brīvo laiku, brīvdienas pavadot kopā.

Kāds ir jūsu novēlējums visām mammām?

Edīte: Tu jau nevari cilvēku pasargāt no bēdām vai problēmām. Tā ir ilūzija, ja kāda mamma vai tētis domā, ka pasargās savu bērnu no bēdām.

Mēs nevaram pasargāt nevienu cilvēku no viņa dzīves ceļa.

Vienīgais, ko mēs kā vecāki un skolotāji varam bērniem dot, ir izpratne par to, kā dzīve ir iekārtota. Ja tu būsi labāk sapratis tos likumus un principus, kā strādāt ar sevi, tad tev arī būs labāk un vieglāk, varbūt kādreiz arī palūgt palīdzību, risināt un tikt galā ar problēmām. Bet pats lielākais un stiprākais spēks pasaulē vienmēr ir mīlestības spēks.

"Knīpas un Knauķi" 30 gadu jubilejas koncertā. 2001.gada 12.maijā. No kreisās: komponists Juris Kulakovs, Knīpas un Knauķi vadītāja Vita Siliņa, režisore Dace Micāne-Zālīte un Knīpas un Knauķi vadītāja Edīte Putniņa. Foto no vokālās studijas "Knīpas un Knauķi" arhīva.
"Knīpas un Knauķi" 30 gadu jubilejas koncertā. 2001.gada 12.maijā. No kreisās: komponists Juris Kulakovs, Knīpas un Knauķi vadītāja Vita Siliņa, režisore Dace Micāne-Zālīte un Knīpas un Knauķi vadītāja Edīte Putniņa. Foto no vokālās studijas "Knīpas un Knauķi" arhīva. Foto: No personīgā arhīva

Jonita: Novēlu visām māmiņām veselību, dzīvesprieku, lielu, lielu pacietību, pateicību, lolojot savus brīnišķīgos bērniņus.

Sanita: Mans novēlējums visām mammām – mīliet savus bērnus bezgalīgi: mīļojiet, slavējiet, atbalstiet, lolojiet, uzklausiet. Mēs esam tik laimīgas, jo esam saņēmušas šo brīnišķīgo dāvanu – būt par māmiņu. Lai mīlestības, siltuma un labestības pilna mums visām Māmiņdiena.

Šogad "Knīpas un Knauķi" svin apaļu jubileju. Kas ir vērtīgākās atziņas, pie kurām esi nonākusi šo gadu laikā?

Edīte: Jā, šogad "Knīpas un Knauķi" svin 50. jubileju un pandēmijas dēļ šogad lielais jubilejas koncerts izpaliks, kā vietā ceram uz kādu brīvdabas koncertu, bet patiesībā, mana īstā jubilejas svinēšana sirdī būs grāmata.

Man bija svarīgi uzrakstīt par studijas dibinātāju Irēnu Veinbergu un apkopot atmiņu stāstus, jo, galu galā, Irēnas Veinbergas 23 gadi un man tie ir 27 gadi – tā ir nieka četru gadu atšķirība. Kurš vairs atceras, ka "Knīpas un Knauķus" nodibināja ļoti spēcīga personība? Man bija ļoti svarīgi par viņām uzrakstīt un arī par Vitu, par mūsu brīnišķīgo 14 gadu sadarbību studijā.

Es esmu tas tilts, kas savieno pirmo "Knīpu un Knauķu" laiku ar nākotni.

Skaidrs jau, ka tas ir nišas produkts, bet jebkurā gadījumā ir svarīgi, ka tāda grāmata ir, ka tā glabāsies Nacionālajā bibliotēkā. Grāmatas beigās dažas lapas būs atstātas brīvas, lai ielīmētu savas mīļākās bildes no laika "Knīpās un Knauķos", savukārt citiem interesentiem tur būs vieta vienkārši savām mīļākajām bildēm no mazotnes. Ne velti grāmatas nosaukums ir "Bērnība "Knīpās un Knauķos".

Bet tās atziņas, pie kurām šo gadu laikā esmu nonākusi? Šādā griezumā šo jautājumu man uzdod pirmo reizi.

Vai tu esi mūzikas, matemātikas, sporta vai ķīmijas skolotājs, ir ļoti būtiska šī beznosacījumu mīlestība uz bērnības pasauli. Tā ir ļoti būtiska kvalitāte, un tā dos labumu jebkuram bērniņam.

Vita kādreiz teica, ka strādāt ar bērniem var tikai tas cilvēks, kurš pa īstam mīl bērnus. Visus, ne tikai savus.

No skolotājas viedokļa - ja tu neiemācīsies tvert kopumu, īsti labs dziedātājs no tevis neiznāks. Jebkurā jomā ir jāsaprot, ka tehniku slīpēt, protams, ir svarīgi, bet ir ļoti svarīgi redzēt pasauli plašāk.

No sirds paldies par kopā piedzīvoto visām vadītājām, visiem bērniem un visiem vecākiem - visu laiku "Knīpām un Knauķiem"!

Sanita: Man šobrīd ļoti tuvs ir sekojošs citāts: "Ir tikai viens ceļš, kas ved uz laimi – pārstāt raizēties par to, ko nevari mainīt." Viens loks "Knīpās un Knauķos" ir noslēdzies un 2021. gads ienesīs jaunu periodu, jaunas krāsas. Kas notiks tālāk – es nezinu, bet mēs turpināsim iekarot jaunas virsotnes, turpināsim mīlēt savu sirdsdarbiņu.

Jonita: Bērni ir patiesi, katrs tik atšķirīgs, bet visi gudri, mīļi un radoši.

Mazo dziedātāju mirdzošās acis, neviltotais prieks, siltās plaukstiņas un ciešie apskāvieni ir apstiprinājums tam, ka mūsu starpā valda harmonija un bezgalīga uzticēšanās.

Mirkļi, kad nodarbības sākumā bērni padalās ar saviem jaunumiem, pastāsta to, kas pašam svarīgs, man ir īpaši. Ikdienas skrējienā bērniem ir svarīgi apstāties, parunāties un tad atkal doties savās gaitās.

Esmu pateicīga kolēģēm, ikkatrai knīpiņai un knauķītim, bērnu vecākiem, vecvecākiem, auklītēm, mūziķiem, komponistiem… Visiem, ko esmu šajā dzīves posmā satikusi. Paldies par uzticēšanos, sadarbību un sirsnību.

Paldies Edītei par grāmatas ideju, ieguldīto laiku un darbu tās tapšanā. Mūsu kuplajā Knīpu un Knauķu saimē arvien domāsim labas domas, darīsim labus darbus un paši sev radīsim to īpašo laimes saliņu. Daudz laimes 50. dzimšanas dienā, mīļie "Knīpas un Knauķi"!

 
 
 

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu