Pieci nāvējošākie lāču uzbrukumi pasaules vēsturē. Ko (ne)darīt, ja sastopies ar lāci? (6)

1. Traģiskā ASV "grizlilāču nakts"

1967. gadā ASV, Montānas štata Ledāju nacionālajā parkā notika divas traģēdijas vienā naktī, kurās grizlilāču uzbrukumu dēļ dzīvību zaudēja divas jaunietes.

Abas jaunietes bija 19 gadus vecas un strādāja nacionālajā parkā. 12. augusta naktī abas sievietes kopā ar savām draugu kompānijām devās nakts pārgājienā, lai paliktu pa nakti parkā. Abas atsevišķās kompānijas nezināja, ka viņu nakšņošanas vietu tuvumā jau vairākas nedēļas manīti vairāki grizlilāči, kuri bija jau pieraduši apēst visu pārpalikušo ēdienu, ko iepriekšējie tūristi tur bija atstājuši vai pat speciāli nolikuši, lai varētu uzņemt fotogrāfijas. 

1960. gados ASV nacionālajos parkos vēl nebija izdomāti vairāki drošības pasākumi, kas pasargātu vai brīdinātu atpūtniekus par lāču klātbūtni. Viens no tādiem drošības pasākumiem, kas trūka, bija atkritumu tvertnes, kurās lāči nevar tikt iekšā vai tās uzlauzt. Abas upures - Džūlija Helgesona un Mišela Kūnsa gulēja ārā zem klajām debesīm, nemaz nenojaušot, ka viņu nakšņošanas vietām tuvojas izsalkuši un agresīvi grizlilāči.

Džūliju un viņas draugu īsi pirms rītausmas pamodināja milzīgs lācis, kas ošņāja viņu guļammaisus. Viņi mēģināja izlikties par mirušiem, taču lācis iekodās Džūlijā un ar abām ķepām vilka Džūliju prom, kamēr viņa kliedza pēc palīdzības. Viņu atrada pēc pāris stundām ar smagiem ievainojumiem, taču viņa nomira, pirms glābšanas helikopters paspēja viņu aizvest uz slimnīcu. 

Otrai tās pašas nakts kompānijai - Mišelai un viņas draugiem bija vairāki "brīdinājumi" no lāča puses, taču beigās viņi piedzīvoja līdzīgu iznākumu. Atpūtnieku apmetnei pietuvojās grizlilācis, taču kompānija nodomāja, ka lācis ir mierīgs un neko ļaunu negrib, tāpēc viņi pārcēlās uz netālo pludmali, lai turpinātu vakara nodarbes. Lācis atgriezās plkst. 4.30 no rīta. Lielākā daļa draugu paspēja uzkāpt kokos, taču Mišela piedzīvoja nežēlīgu uzbrukumu - lācis viņai nokoda roku. Viņa nomira pirms mediķu ierašanās. 

Šie abi šausminošie notikumi vienas nakts laikā kļuva par pamatu, lai veiktu plašas izmaiņas ASV nacionālo parku drošības pasākumos. Rakstnieks Džeks Olsens par šiem notikumiem 1969. gadā sarakstīja grāmatu "Grizlilāču nakts". 

2. Nāvējošākais dzīvnieku uzbrukums Japānas vēsturē

Japānā, Hokaido salā dzīvo milzīgu brūno lāču suga - Usūrijas lāči, kuri var izaugt lielāki par grizlilāčiem. Šie lāči ir arī ļoti agresīvi. Tiek ziņots, ka kopš 1962. gada Hokaido salā reģistrēti 86 lāču uzbrukumi cilvēkiem, ieskaitot 33 nāvējošus gadījumus.

Tomēr par "visnāvējošāko dzīvnieku uzbrukumu Japānas vēsturē" uzskata 1915. gada decembra traģēdiju uz salas esošajā Sankebecu ciematā. Viens no lāčiem bija agrāk pamodies no ziemas miega un devās "medībās" uz tuvējo ciematu. Rezultātā lācis nogalināja septiņus cilvēkus, no kuriem lielākā daļa bija sievietes un bērni. 

Izsalkušais un apjukušais lācis, kurš svēra aptuveni 340 kilogramus un bija nepilnus trīs metrus garš, savus upurus nogalināja, ielaužoties viņu mājās. Pat tad, kad ciemats izveidoja bruņotu apsardzes vienību, tas nespēja apturēt lāča regulāros uzbrukumus. Lācis vairākkārt tika sašauts, taču turpināja atgriezties un meklēt upurus, tostarp upuru sarakstā nonāca arī grūtniece un zīdainis.

Visbeidzot, lai nogalinātu lāci, tika pieaicināti profesionāli mednieki, kuriem tas arī izdevās. Vairāki ciemata iedzīvotāji nespēja pārdzīvot notikušo, tāpēc pārcēlās uz citurieni. Vēlāk šajā vietā tika izveidota piemiņas vieta šai vēsturiskajai traģēdijai.

3. "Lāču drauga" skarbais liktenis

Timotijs Tredvels sāka sevi dēvēt par "draugu" grizlilāčiem Katmai nacionālajā parkā Aļaskā, ASV, kur viņš dokumentēja savas attiecības ar šiem potenciāli ļoti bīstamajiem dzīvniekiem.

Tredvels 13 gadus pavasara un vasaras sezonās atradās parkā, kurā filmēja, kā viņš spēlējas un pavada laiku kopā ar diviem savvaļas grizlilāčiem, kurus viņš nosauca par Krekeri un Misteru Šokolādi. Bez jebkādām savvaļas dzīvnieku apmācībām vai īpašas pieredzes un zināšanām Tredvels sevi dēvēja par grizlilāču "aizstāvi" un tika arī žurnālu un TV uzmanības lokā.

Traģiskā kārtā viņa "slavas stunda" bija 2005. gada dokumentālā filmā "Grizlicilvēks", kas iemūžināja Tredvela aizraušanos ar grizlilāčiem, taču galu galā nonāca līdz ļoti bēdīgam pavērsienam. 2003. gada 5. oktobrī Tredvels un viņa draudzene Eimija izsalkuša lāča uzbrukumā tika līdz nāvei saplosīti savā teltī.

Video: Filmas "Grizlicilvēks" ("Grizzly man", 2005.g) treileris

Šajā uzbrukuma brīdī bija ieslēgta Tredvela videokamera, kas ierakstīja audioierakstus, jo kameras objektīvam bija uzlikts vāciņš. 

2005. gada dokumentālās filmas režisors Verners Hercogs ir viens no retajiem cilvēkiem, kurš dzirdējis šo audioierakstu. Kad viņš to noklausījās, viņš ieteica šo ierakstu iznīcināt.

4. Polārlāču uzbrukums britu jauniešiem

2011. gadā Lielbritānijā jaunieši devās mēnesi ilgā arktiskā piedzīvojumā uz Norvēģiju, kur viņi cerēja ieraudzīt polārlāčus to dabiskajā vidē. Tomēr kompānijai satikšanās ar polārlāci sanāca negaidīti tuvu, kas rezultātā prasīja kāda 17 gadus veca zēna dzīvību.

Jaunais Horacio Čapls bija viens no 80 studentiem, kurš piedalījās kādas Lielbritānijas Skolu pētnieku biedrības ekspedīcijā uz Svalbāru, Norvēģijā. Jaunieši bija priecīgi redzēt unikālo dabu, satikt jaunus draugus un izpētīt klimata pārmaiņu ietekmi uz arktisko vidi.

Par polārlāču draudiem Svalbārā bija zināms, taču jauniešu vecākus ekspedīcijas organizatori mierināja ar to, ka visiem projektā iesaistītajiem dalībniekiem būs signālraķetes, lai atbaidītu lāčus. Tāpat nakšņošanas vietas apkārtnē būs troses ar vadiem, kuros iekarināti zvaniņi, kā arī tās spēs iedarbināt nelielas mīnas. Vecākiem arī tika uzsvērts, ka grupas vadītāji nēsās līdzi šaujamieročus.

Kad ekspedīcijas dalībnieki izkāpa uz ledus, viņi saprata, ka dalībniekiem nav pietiekami daudz signālraķešu, lai staigātu apkārt, turklāt daži no uzstādītajiem vadiem nedarbojās. Horacio grupas vadītājam līdzi bija veca šautene, ar ko neviens īsti nebija iepriekš apmācīts rīkoties.

Izsalcis polārlācis, nevienam nemanot, ieradās Horacio nakšņošanas vietā, kamēr jaunieši gulēja. Lācis ielauzās Horacio teltī un iekoda vienam no viņa biedriem galvā. Pēc tam lācis sagrāba Horacio un vilka viņu ārā no telts, kur tas jaunieti nogalināja. Polārlācis smagi ievainoja vēl četrus ekspedīcijas dalībniekus, tostarp grupas līderus, kuri ilgi mocījās ar šauteņu izmantošanu, līdz viņiem izdevās nogalināt balto dzīvnieku. 

5. Lācis pārsteidz ģimeni populārā Kanādas atpūtas vietā

Liardas upes karsto avotu parks Britu Kolumbijā, Kanādā, ir iecienīta vieta, kurā vietējie iedzīvotāji un tūristi pulcējas, lai meža vidū iegremdētos karstajos dabas baseinos. 1997. gada 14. augustā Patija Makonela un viņas divi bērni devās garā pārbraucienā no Teksasas uz Aļasku, tāpēc nolēma, ka tieši šajos "meža spa" varētu piestāt un atvilkt elpu pirms garā ceļa turpinājuma.

Patija un viņas 13 gadu vecais dēls Kellijs gāja pa laipu, lai izpētītu mazāk pārpildītus baseinus. Tajā brīdī Patija izdzirdēja dīvainas skaņas no krūmiem un pagriežoties pamanīja, ka sastapusies ar Amerikas melno lāci. Viņa tik tikko paspēja iekliegties un pabrīdināt Kelliju, kad lācis viņai jau bija uzbrucis un sāka viņu plosīt. 

Neskatoties uz Kellija mazo augumu, puisēns mēģināja ar koka zariem iesist lācim, lai izglābtu savu māti, taču lācis ar ķepu pamatīgi saskrāpēja jaunieti, pēc tam saķēra un pacēla viņu gaisā, aizsviežot viņu projām.

Garāmgājējs vārdā Rejs Kičens izdzirdēja kliedzienus un devās uz notikuma vietu, kur viņš arī centās aizbaidīt lāci prom, bet tas turpināja plosīties pie abiem asiņainajiem upuriem. Lācis bruka virsū Rejam, abi novēlās pa kalna nogāzi. Divcīņa beidzās ar to, ka lācis Reju nāvējoši ievainoja kaklā.

Pēc tam vēl viens aculiecinieks tika smagi ievainots, taču tad ieradās divi vietējie iedzīvotāji ar medību šautenēm, un viņiem izdevās nogalināt agresīvo dzīvnieku. Patija nomira no ievainojumiem, taču viņas drosmīgais zēns izdzīvoja. Gan Kellijs, gan Rejs (pēc nāves) no Kanādas valdības saņēma medaļas par drosmi. 

DAP: Latvijā savvaļā atgriežas lāči

Iedzīvotājiem biežāk dodoties atpūsties dabā, aizvadītajā gadā tika saņemti arvien vairāk ziņojumu par savvaļā manītiem brūnajiem lāčiem (Ursus arctos), un šī ir viena no liecībām, ka pēdējo gadu laikā ķepaiņu skaits Latvijā palielinājies.

Ziņojumi par pamanītiem lāčiem saņemti no Līgatnes, Aizkraukles, Limbažu puses, Madonas novada, kā arī daudziem citiem novadiem. Pēdējais zināmākais gadījums noticis maija sākumā Liepājas pusē.

Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta vadītāja Gita Strode skaidro, ka lielāks ziņojumu skaits par sastaptajiem lāčiem saistīts gan ar to, ka cilvēki biežāk dodas pie dabas un atpūšas prom no labiekārtotām takām, gan arī ar to, ka aizvien plašāk tiek izmantoti dažādi tehniskie līdzekļi, piemēram, novērošanas kameras pie dzīvnieku barotavām.

"Pēdējo 10 gadu laikā Latvijā pamazām savvaļā atgriežas lāči un to skaits ir palielinājies. Šobrīd Latvijā savvaļā sastopamo lāču skaits lēšams 20 līdz 30 dzīvnieku apmērā, un speciālisti vērtē, ka pamazām atjaunojas sava lāču populācija,

taču pagaidām joprojām nav oficiāla apstiprinājuma, ka lāči Latvijas teritorijā vairotos," pauž G. Strode. Citi eksperti lēš, ka Latvijā šobrīd dzīvo pat ap 70 lāčiem.

Nebrīvē Latvijā lāči tiek turēti tikai atsevišķās vietās – Rīgas Zooloģiskajā dārzā un tā filiālē "Cīruļos", Ķekavas novada "Mežavairogos" un Līgatnes dabas takās, kur sastopami trīs lāči – Mikus, Puika un Ilzīte.

Latvijā nav fiksēti gadījumi, kad savvaļas lāči uzbrūk iedzīvotājiem, tomēr pēdējos gados ir bijušas situācijas, kad savvaļas lāči no cilvēkiem nebaidās. Piemēram, pērn Igaunijas pierobežā novēroti divi droši lācēni, kas bija palaisti savvaļā no audzētavas, bet Latvijas-Krievijas pierobežā sastapti droši lāči, kas apciemoja tālbraucējus šoferus un diedelēja ēdienu.

Visos šajos gadījumos lāču bezbailība bija saistīta ar cilvēku rīcību - daļēji pieradinātu dzīvnieku palaišanu savvaļā vai lāču regulāru piebarošanu.

Lauku apvidos, kur parādījušies lāči, noteikti jādomā par to, kur un kā tiek novietoti atkritumi – urnām jābūt slēgtām, lai tās nepievilinātu savvaļas dzīvniekus. Vienlaikus jāuzmanās dravniekiem – lāču radītie postījumi bišu dravām var palielināties, ja laikus netiek veikti preventīvi pasākumi. 2019. gadā gadā Dabas aizsardzības pārvalde saņēma 27 pieteikumus un izmaksāja 20 985 eiro kompensācijās par lāču nodarītajiem zaudējumiem biškopībā.

Sastopot lāci savvaļā, zvēra uzmanību prognozēt ir grūti, taču visticamāk reakcija būs bailes un mēģinājumi izvairīties no cilvēka. Ja tomēr gadās satikt lielo dzīvnieku, jāievēro daži padomi.

Lielākoties lācis vispirms cenšas pretinieku izzināt un nobiedēt. Ja cilvēks izturas nosvērti un mierīgi, dzīvnieks parasti atkāpjas. Lācim nedrīkst skatīties acīs, jo šādu rīcību tas uztver kā izaicinājumu, kas provocē uzbrukumu.

Satiekot dzīvnieku, kas gatavojas uzbrukt, jācenšas mierīgi atkāpties, nepagriežot dzīvniekam muguru. Noteikti nedrīkst pagriezties ar muguru pret zvēru un skriet projām, jo tas var izsaukt plēsēja instinktu dzīties pakaļ medījumam.

"Dodoties dabā, ir jāatceras, ka mēs neesam vienīgie, kas tur atrodas, – dabu mēs dalām ar dzīvniekiem, par kuru klātbūtni parasti uzzinām vien pēc to atstātajām pēdām: ķepu nospiedumiem, ekskrementiem vai kādas citas pazīmes, pašu dzīvnieku neredzot.

Jebkurš savvaļas iemītnieks, arī plēsīgie dzīvnieki ir dabas vērtība, kas jāciena un jāsargā," uzsver G. Strode.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!