ASV iedzīvotājs Džo Laigons tiek uzskatīts par vecāko un cietumā visilgāk bijušo cilvēku, kuram mūža ieslodzījums tika piespriests kā nepilngadīgajam. 2021. gada februārī Džo tika atbrīvots no mūža ieslodzījuma. Pēc teju pavadītiem 70 gadiem cietumā Laigons sarunā ar britu raidorganizāciju BBC dalījās savās pārdomās par piedzīvoto laiku ieslodzījumā.

"Es nekad neesmu bijis viens, bet es esmu vientuļnieks. Es dodu priekšroku būt vienam, cik vien tas ir iespējams. Visu šo laiku cietuma kamerā esmu bijis viens - sākot ar cietumsoda sākumu un beidzot ar atbrīvošanu," stāstīja Džo.

"Tas palīdz tādiem cilvēkiem, kāds esmu es - tādiem, kuri vēlas pabūt vieni. Līdzko es iegāju cietuma kamerā, es nedzirdēju un neredzēju itin neko.

Man kompānija bija vien tad, kad mums atļāva ieslēgt radio vai televizoru," sacīja Laigons.

4

Varbūt pat ir atbilstoši teikt, ka cietuma dzīve Džo bija piemērota - tā ļāva viņam turēt muti ciet, lai nesanāktu iekulties nepatikšanās. Visas zināšanas 68 gadu garumā viņš ir iemācījies aiz cietuma restēm.

Kad pienāca laiks dienas beigās atgriezties savā kamerā, viņu tas nesatrauca. Patiesībā, būšana vienam bija pārdomāts lēmums.

"Cietumā man nebija draugu, arī ārpus tā neviena nebija. Ar cilvēkiem, ar kuriem man bija kaut kāda darīšana, es vienkārši izturējos kā draugs.

4

Mēs bijām vēsi un izturējāmies labi viens pret otru," atminējās Džo.

Viņš norādīja: "Es vārdu "draugs" nelietoju vispār, jo tādam cilvēkam kā man tas nozīmē ļoti daudz. Un daudzi cilvēki saka, ja tu esi draugs, tad vari pieļaut lielu kļūdu."

Džo uzauga Alabamas štata lielākajā pilsētā Birmingemā kopā ar savas mātes vecākiem. Viņam nebija daudz draugu un no bērnības viņš atceras tikai laikus, ko pavadīja kopā ar ģimeni. Piemēram, to, kā viņš baznīcā klausījās sava vectēva lūgšanas.

Laigonam bija 13 gadi, kad viņš no Birmingemas pārcēlās uz Filadelfiju kopā ar saviem vecākiem - māte bija medmāsa, tēvs bija mehāniķis - un jaunāko brāli, un māsu.

Skola bijusi elle, jo Džo neprata nedz rakstīt, nedz lasīt, kā arī nenodarbojās ar sportu. Kas attiecas uz draugiem, Džo dzīvē tie nespēlēja lielu lomu. "Es daudz negāju laukā ar draugiem. Man bija viens vai divi paziņas un ar to pietika, jo man nepatika pulcēties," atminējās Džo.

Kas notika liktenīgajā vakarā?

Džo nepazina cilvēkus, ar kuriem kopā viņš iekūlās nepatikšanās 1953. gadā. Dažus viņš bija saticis agrāk, un tie, staigājot par rajonu, tikās ar citiem cilvēkiem, kuri lietoja alkoholu.

"Mēs sākām prasīt cilvēkiem naudu, lai varētu nopirkt vēl vīnu. Viena lieta noveda pie citas," stāstīja Džo.

4

Nakts beidzās ar vairāku cilvēku saduršanu, kurā iesaistīts bija arī Džo. Incidenta rezultātā divi cilvēki gāja bojā, bet seši tika ievainoti.

Viņš bija pirmais, kuru policija aizturēja. Policijas iecirknī viņš likumsargiem sacīja, ka aiz cieņas viņš nevar nodot savus paziņas, ar kuriem viņš tajā vakarā bija kopā.

"Es pat nezināju viņu vārdus. Es pazinu viņus tikai pēc iesaukām," sacīja Džo.

4

Džo tika aizvests uz cietumu, kas atradās tālu no viņa mājām. Tur viņš tika turēts piecas dienas. Viņš ilgi dusmojies par to, ka vecākiem netika ļauts viņu apciemot.

Tajā nedēļā 15 gadus vecajam Džo tika izvirzītas apsūdzības par slepkavības pastrādāšanu. Laigons to noliedza, taču vēlāk atzina, ka kādu cilvēku sadūra, taču viņš izdzīvoja.

"Policija sāka mums izsniegt paziņojumus, kuri bija jāparaksta. Tajos es tiku dēvēts par slepkavu, lai gan nevienu nenogalināju," stāstīja Džo.

4

Pensilvānija ir viens no sešiem ASV štatiem, kuros nav iespējams pārsūdzēt mūža ieslodzījumu. Džo tika apsūdzēts par divu cilvēku apzinātu nogalināšanu.

Pusaudzis nebija tiesas sēdē, kad tika paziņots lēmums par mūža ieslodzījuma piespriešanu. "Es pat neiedomājos nevienam pavaicāt, cik ilgi man būs "jāsēž" cietumā. Man nebija ne jausmas, ka aiz restēm pavadīšu visu atlikušo dzīvi."

"Es biju bērns, kurš nemācēja nedz lasīt, nedz rakstīt. Es pat savu vārdu nemācēju uzrakstīt. Zināju, ka mani sauc Džo, jo tā visi mani dēvēja," sacīja Laigons.

4

Cietuma dzīve

Ieejot cietumā, Džo juties apmulsis, nevis nobijies. Vienīgā lieta, par kuru viņš spēja domāt - ģimene.

Laigons nekad nevaicāja, cik ilgi vēl viņam "jāsēž" aiz cietuma restēm. 68 gadu laikā viņš dzīvoja sešos cietumos, kuros katru reizi pielāgojās cietuma dzīvei.

"Katru rītu mūs modināja pulksten 6 uz saskaitīšanos, pulksten 7 bija brokastis, bet pulksten 8 sākās darbs," atminējās Džo.

Laigons dažreiz strādāja virtuvē vai veļas mazgātavā, bet lielākoties viņš bija apkopējs. Pēc pusdienām viņš atskaitījās par paveikto. Vakarā atkal sekoja ieslodzīto skaitīšana, kam sekoja vakariņas.

"Es nelietoju narkotikas, alkoholu. Es nedarīju nevienu no trakajām lietām. Es necentos aizbēgt un neradīju nevienam problēmas," stāstīja Džo.

4

"Tas, ko cietumā iemācījos - dari savas lietas, vienmēr centies darīt to, kas ir pareizi un vienmēr centies izvairīties no problēmām, cik vien tas iespējams," atklāja bijušais ieslodzītais.

Pagrieziena punkts

Pēc cietumā pavadītiem 53 gadiem Džo vēlējās satikt viņa advokāts. 2005. gadā advokāts Bredlijs Bridžs sāka pētīt likumus un nonāca pie secinājuma, ka nepilngadīgajiem nedrīkst piespriest mūža ieslodzījumu. Tajā laikā Pensilvānijā bija 525 šādi ieslodzītie. Filadelfijā - 325 un Džo bija viens no viņiem.

"Viņam nebija bail no sprieduma. Viņš par to neko nezināja līdz brīdim, kad satikāmies.

Ir interesanti, ka Džo nevienā brīdī nezuda cerība, ka viņš tiks atbrīvots," stāstīja Bridžs.

4

Džo šī satikšanās bija kā "acu atvēršana". Viņš pirmo reizi ieraudzīja visas apsūdzības un likumus, kas saistīti ar viņa lietu. 

"Es sapratu, ka no apcietinājuma brīža pret mani izturējās nepareizi. Es beidzot sapratu, ka man šeit nemaz nav jāatrodas," atminējās Džo.

4

2016. gadā ASV Augstākā tiesa lēma, ka visiem nepilngadīgajiem, kuriem ir piespriests mūža ieslodzījums, apsūdzības ir jāpārskata. Nākamajā gadā Džo lieta tika izskatīta atkārtoti un viņam tika piespriests 35 gadu cietumsods, kas nozīmēja, ka viņš lēmumu varēja apsūdzēt, apelējot ar jau cietumā pavadīto laiku.

Advokāts mudināja Džo to izdarīt, taču Laigons nevēlējās iesniegt apelāciju. Viņš uzskatīja, ka viņa lieta bijusi antikonstitucionāla, tad, kāpēc, lai viņš piekristu uz atbrīvošanu, ja viņa brīvība tiktu uzraudzīta.

2017. gadā Bridžs apstrīdēja spriedumu un lieta tika nodota federālajā tiesā, kas 2020. gada novembrī lēma Džo par labu. Kad advokāts 2021. gada 11. februārī ieradās Montgomerijas apgabalā, lai satiktu Džo, Laigons bija ļoti mierīgs. 

"Es būtu gaidījis citādāku reakciju, bet Džo bija pieticīgs," stāstīja Bridžs. Džo darīja to pašu, ko visus šos gadus - savas domas un sajūtas turēja sevī. 

"Jutos tā, it kā atkal būtu piedzimis no jauna, jo viss apkārtējais man bija pilnīgi jauns," atminējās Džo.

4

Viņš apzinājās, ka ir zaudējis daudz laika, kuru varēja pavadīt kopā ar ģimeni, jo daudzi no viņa ģimenes jau ir miruši.

Tomēr pēc iznākšanas no cietuma Džo ir arī nākotnes plāni. "Es darīšu lietu, kuru esmu darījis visu savu mūžu. Dodiet man darbu kā sētniekam."