Baltijas jūras dzelme ir bagātākā vieta pasaulē ar koka kuģu vrakiem, jo tā ir gana auksta un tumša, ūdens nav pārāk sāļš, nav postošu vētru, kas izraisītu dziļas ūdens kustības, kā arī tajā nav spēcīgu straumju, Latvijas Radio 1 raidījumā "Zināmais nezināmajā" sacīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālists, arheologs Jānis Meinerts.
"Šie koka kuģu vraki labāk saglabājas aukstumā un ūdenī, kur nemīt dažādi parazītiski tārpi, kas koka kuģu vrakus iznīcina siltākos ūdeņos," pastāstīja arheologs.
Izpētes darbi, nirstot Baltijas jūras dzelmē, notiek visai maz, jo no ūdens izcelto vraku uzturēšana ir dārga un sarežģīta.
Visvairāk Baltijas jūrā atrodami 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta kuģu vraki.
Kā norāda arheologs, tur iemesli ir vairāki – viens ir tas, ka šie kuģu vraki ir no metāla, attiecīgi tie ir daudzos gadījumos labāk atpazīstami, arī labāk saglabājušies.
"Otrkārt, mums ir vēsturiskā fona informācija, mēs vienkārši zinām, ka tur šie kuģi ir nogrimuši, un tāpēc mēs tos spējam atrast. Trešais iemesls noteikti ir tas, ka šie kuģu vraki no 20. gadsimta atrodas tajās vietās, pa kurām kuģošana notiek arī mūsdienās. Šīs kuģu līnijas, ostu akvatorijas – tās ir zonas, kuras regulāri pārbauda valsts hidrogrāfiskie dienesti, veic to kartēšanu, tāpēc mēs zinām par šiem vrakiem," pastāstīja Meinerts, piebilstot, ka maz ticams, ka Baltijas jūrā saglabājušies kuģu vraki no, piemēram, vikingu laikmeta.
Bez kuģu vrakiem Baltijas jūras dzelme glabā arī citus zemūdens kultūrvēsturiskos mantojumus, piemēram, akmens laikmeta apmetnes, ostas, tiltus, aizsprostus, senās jūru kauju vietas, arī tā saucamos kuģu slazdus jeb kapsētas.
