Svētdien, 6. jūnijā, pasaulē atzīmē Starptautisko mājdzemdību dienu, kam par godu savus ļoti atšķirīgos pieredzes stāstus sarunā ar portālu "Apollo.lv" atklāj divas mammas no Latvijas.

Cik bērnu jums ir? Vai visi pasaulē nākuši mājdzemdībās?

Anda: Man ir trīs bērni. Vecākais dzima Liepājas slimnīcas Dzemdību nodaļā jau pirms 24 gadiem, otrs bērns – Rīgas Dzemdību namā pirms 13 gadiem, bet mazākais dzima plānotās mājdzemdībās Rīgā pirms pieciem gadiem.

Marta: Mums ir četri bērni, no kuriem tikai pēdējais ir dzimis mājdzemdībās.

Kā nolēmāt dzemdēt mājās? 

Anda: Par mājdzemdībām jau aizdomājos, gaidot otro bērnu, bet tālāk par domām netiku. Ne ar pirmo, ne ar otro bērnu arī līgumus ar vecmātēm neslēdzu, jo likās, ka nav vajadzības. Savā ziņā tā varu teikt arī tagad. Uzskatu sevi par "paklausīgu dzemdētāju", kas dara, ko ārsts, vecmāte liek, un bērniņš jau piedzimst jebkurā gadījumā. Man arī nevienās dzemdībās nav bijuši sarežģījumi, varbūt tieši tāpēc joprojām varu teikt, ka mierīgi var iztikt arī bez iepriekš zināmas vecmātes un ārsta.

Marta: Es jau trešo gribēju dzemdēt mājās, bet beigās kaut kā nolēmu, ka tas ir par dārgu. Kad neplānoti pieteicās ceturtais, tad uzreiz bija skaidrs, ka tās būs mājdzemdības.

Aprakstiet procesu - kā atrodi īsto vecmāti, vizītes, kam jāgatavojas? Ko nozīmē mājdzemdības, kas jāņem vērā?

Anda: Gaidot mazāko bērnu, biju krietni pieaugušāka ne tikai gadu ziņā, bet arī psiholoģiski. Kad dzima pirmais bērns, man bija 19 gadi. Neko daudz nezināju par dzemdību procesu, bet uzticējos medicīnas personālam.

Ar jaunāko bērnu man jau bija pieredze – lai arī nenosaukšu to par sliktu, tomēr likās, ka dzemdēt var arī citādi. Tā apmēram 30. grūtniecības nedēļā devos uz "Stārķa ligzdu" vizītē pie vecmātes, kuras profilu izpētīju iestādes mājas lapā.

Konkrēto vecmāti izvēlējos pēc sajūtām. Mūsu pirmā saruna apstiprināja manas sajūtas, kontakts bija atrasts, tā nu noslēdzām līgumu par sadarbību. Līdz dzemdībām vecmāte atnāca mājas vizītē, lai apskatītu tīri praktiskas lietas - arī, kur vecmāte liks savu automašīnu, kad būs atbraukusi uz dzemdībām, kā arī lai izrunātu vēl vajadzīgo.

Atšķirīgais no iepriekšējām grūtniecībām bija tieši gatavošanās dzemdībām. Ja iepriekš likās, ka pietiek tikai ar veselības pārbaudēm, analīzēm, drēbīšu sagādāšanas mazulim, tad, gatavojoties mājdzemdībām, ir jāuzraksta arī iepriekšējo dzemdību stāsti un gaidāmo dzemdību plāns. Tā mani bērni ir tikuši pie stāstiem par savu piedzimšanu. Vecmāte pēc šiem aprakstiem var izsecināt, kas sievietei patīk, kas viņu uztrauc, no kā baidās utt.

Mājdzemdības neder gadījumos, ja ir kādas noteiktas problēmas ar veselību, ja ir gaidāmi sarežģījumi, bet man viss ar veselību bija normas robežās, un tā nu priecīgi gaidīju savu dienu.

Dzemdības sākās divas nedēļas agrāk par nolikto laiku, par ko esmu ļoti priecīga, jo dēliņš piedzima manas vecmāmiņas dzimšanas dienā.

6

Pēc saziņas ar vecmāti un atskaitīšanos, kā jūtos un cik biežas ir kontrakcijas, viņa saprata, ka īstais laiks ir klāt, un devas ceļā pie manis. Vienlaicīgi vīrs brauca no laukiem uz Rīgu. Vecmāte tomēr ieradās pirmā, un, kad atvēru viņai durvis, biju pārsteigta, cik daudz lietu viņa ir atvedusi. Tur bija viss nepieciešamais, ja dzemdības neiet tik gludi, kā vajadzētu, bet, paldies Dievam, iztikām bez tā visa.

Biju laimīga, ka dzemdību sākuma posmā varēju netraucēti būt savā vidē, neviens mani neuztrauca, nebija nekā, ko es negribētu.

6

Es staigāju no istabas uz istabu, tā arī pie viesistabas loga esot, sagaidīju vīru, kurš bija attraucies no laukiem. Vecmāte bija pieejama visu laiku, bet ļoti nemanāma. Viņa pie manis bija klāt, kolīdz lūdzu, un bija atkal nost, kad gribēju būt viena.

Puisītis piedzima mūsu vannā pēc nepilnām četrām stundām. Vīrs un vecākie bērni darīja savas lietas, kamēr mazais dzima, bet uzreiz pēc piedzimšanas vecmāte uzaicināja viņus iepazīties ar jaunāko ģimenes locekli. Mazuli iedeva tētim, lai viņš dotu bērnam "ādu pie ādas kontaktu". Ārā jau bija satumsis, visi bija priecīgi, izdzērām vēl kopā ar vecmāti svētku tēju un apēdām smalkmaizītes. Lielā meita apģērba mazo brālīti. Sajūta bija mierpilna un piepildīta.

Līdz tam vecmāte bērniņu nosvēra, nomērīja, izdarīja visu, kas ir jādara. Gan man, gan mazajam viss bija labi, un vecmāte drīz devās uz mājām. Nākamajā rītā pie mums atbrauca arī bērnu ārste. Viss kā jebkurā dzemdību nodaļā. Pēc dzemdībām vēl divas dienas pie mums brauca vecmāte - skatījās, kā mums klājas, kā bērniņam ar svaru, arī noņēma asinis analīzēm.

Atšķirībā no slimnīcām manā pieredzē nav bijis tā, ka vecmāte ieteiktu, lai bērniņu lieku pie krūts, kamēr viņa ņems no viņa papēdīša asinis. Mājās viss bija tik ļoti mierīgi un cieņpilni gan pret mani, gan mazuli, gan vīru un lielākajiem bērniem.

Marta: Jaunākās meitiņas noliktais piedzimšanas datums bija 29. jūnijs, un tā kā man visi iepriekšējie bērni bija dzimuši noliktajā datumā, tad paļāvos arī, ka meita dzims kā nolikts. Pienāca 29. jūnijs, bet no meitas nekādu ziņu. Nē, nu, ja tā godīgi, tad ziņas bija jau no jūnija sākuma – ik pa laikam uznākošas kontrakcijas. Bet nekādu skaidru dzemdību priekšvēstnešu nebija.

1. jūlijā visa ģimene devāmies pa veikaliem. Pēcpusdienā pārbraucam mājās, bērni kā ierasts aizskrēja pie vīra vecākiem, kas dzīvo blakus vasarnīcā, un es nolēmu, ka vajag vēl pēdējās lietas bēbim izdarīt. 

Vakarā nolikām bērnus gulēt un sajutu tādas aizdomīgas kontrakcijas. Teicu vīram, ka jāiet gulēt, lai nomierinās un rīt tiekam uz branču. Aizgājām gulēt desmitos. 22.40 pamodos no kontrakcijas, nolēmu ievadīt aplikācijā. Kontrakcijas bija ik pēc 10 minūtēm, bet nesāpīgas un pēc katras gandrīz arī aizmigu. Nolēmu iedzert nošpu.

Pēc nošpas kontrakcijas mazinājās un izdevās aizmigt. Pēc tam pāris reižu pamodos un sāku atkal uzņemt kontrakciju laikus, jo vairs neizdevās aizmigt.

Pulksten. 2.13 uzrakstīju vecmātei, ko darīt, bet viņa laikam gulēja, jo neatbildēja. Neērti zvanīt nakts vidū, jo nu it kā nekas traks nenotika – vēders netīrījās un gļotu korķis arī nebija manāms.

6

Pirms trijiem tomēr nemierīgs prāts palika, pamodināju vīru un nolēmu tomēr zvanīt vecmātei. Izstāstīju, ka kontrakcijas ik pēc 6-8 minūtēm, bet nu tādas, ka aizmigt vairs neizdodas. Viņa atbildēja, ka nesteidzīgi brauks un, ja nu notiek kas ātrāk, lai dodu ziņu. Vīrs aizgāja vēl pagulēt.

Viena kontrakcija, otra, aizeju uz tualeti un vualā – klāt arī vēdera tīrīšanās. Nosūtīju vecmātei ziņu, bet tālāk viss notika ļoti strauji. Uz katru kontrakciju atspiedos pret sienu un mēģināju kaut kā atslābināties, bet uznāca žēlums, ka atkal tik sāpīgi, un kāpēc tam visam ir jāsāp un šis vēl ir tikai sākums... Dažas kontrakcijas izcietu cieši sažmiegusies un jau sāku iekšēji raudāt.

Izkāpjot no dušas, jutu, ka galīgi nav labi, arī sasodītais telefons vēl istabā. Kaut kā aizvilkos pakaļ, atnācu atpakaļ un apsēdos un poda, jo domāju, ka turpināsies vēdera tīrīšanās, bet 3.49 ar milzīgi skaļu sprādzienu nogāja ūdeņi un parādījās spiedoša sajūta.

Saucu vīru, lai šis laiž vannā ūdeni. 3.50 aizsūtīju vecmātei ziņu "Mirstu. Nogāja ūdeņi." Jutu, ka neko nevaru kontrolēt, bet man vēl jātiek līdz otrai vannas istabai, savādāk bērns piedzims podā. Teicu vīram, lai atnes vienreizlietojamo paladziņu un sasprindzināju apakšgalu, kaut kā mēģinot bēbi noturēt iekšā. Tieku līdz vannai, tur iekšā kādi 5 cm ūdens. Bāc... Liku vīram ielikt mīksto paliktni, jo par ceļiem jādomā, un iekāpu vannā uz ceļiem ar rokām atspiedusies uz vannas malas.

Jutu, ka bērns nāk ārā. Teicu vīram, lai tur bērnu. Ar pirmo kontrakciju ārā bija puse galvas.

6

Otra kontrakcija nenāca, pēkšņi apmulsu un īsti nezināju, ko darīt. Sāku domāt, cik ilgi bērns var būt ar tādu šādā stāvoklī ārā, tikmēr uznāca nākamā kontrakcija. Kad galva bija ārā, prasīju vīram, vai nabassaite nav ap kaklu. Neesot. Vēl viena kontrakcija un bērns pats ārā vairs nenāk, sapratu, ka jāspiež. Spiedu un jutu, ka vīrs to bērnu tur pretī, teicu, lai laiž vaļīgāk, ka nevaru izspiest.

Dzirdēju, ka viņš saka, pleci ir ārā, turpināju spiest un meita bija klāt. Biju ar seju pret vannas malu, nabassaite starp kājām, bērns vīram rokās, neko neredzu un prasu, vai meitene, un vai elpo.

"Jā, meitene, jā, elpo." Kaut kā mēģināju apgriezties, kas droši vien no malas izskatījās diezgan tizli, jo traucēja nabassaite, bija bail bērnam iespert un vispār viss šķita tādā miglā. Beidzot tiku uz muguras, vīrs uzlika meitu man virsū un aizgāja pēc vecmātes.

Meita piedzima 3.56 un vecmāte ieradās 3.58. Solīja, ka nekad vairs nepirks Jūrmalas caurlaidi, ja vēl brauks uz Jūrmalu pie dzemdētājas, jo jau otro reizi ierodas divas minūtes par vēlu.

Lielie bērni tā arī nogulēja blakus istabās, kamēr mazā māsa dzima. Pamodās un bija pamatīgs pārsteigums.

6

Vai darītu to vēlreiz?

Anda: Man ir žēl no vienas puses, ka mana mājdzemdību pieredze bija tikai ar manu pēdējo bērnu. Es biju vēl gandrīz gadu pēc bērniņa piedzimšanas tādā kā mākonī – katru dienu atcerējos dzimšanu no jauna. Tieši pēdējās dzemdības es uzskatu par savu laimīgāko dienu mūžā līdz šim. Arī lielāko bērnu dzimšana bija laime, protams, bet tas bija citādāk.

Varbūt šīs dzemdības manī atvēra kādu jaunu sievišķības šķautni, varbūt es tā pa īstam apzinājos savu varēšanu.

Slimnīcās lielā mērā manā vietā "dzemdēja" tās vecmātes un ārsti, sakot, kas, kā un kad man jādara. Mājās savukārt es biju savu dzemdību vadītāja, vismaz tādu iespaidu man radīja vecmāte.

6

Bez viņas, protams, es nejustos droši, bet saskaņa mums dzemdībās bija lieliska. Joprojām katru gadu dēla dzimšanas dienā pasakos un sveicu tieši mūsu vecmāti. Viņu uzskatu par savu pavadoni manā sievišķības plaukšanā.

Marta: Jā, jo mājdzemdības bija daudz mierpilnākas un izbaudāmākas nekā dzemdības slimnīcā. Pat tas, ka bērnu noķēra vīrs un vecmāte ieradās tikai uz placentas izspiešanas daļu, šķiet, notika tāpēc, ka pati tā jutos droši.

Lūdzu, salīdziniet savu pieredzi, dzemdējot slimnīcā un mājās!

Anda: Abas pirmās dzemdības nevaru nosaukt par dabīgām, jo kaut kādu to tabletīti, kas stimulē dzemdības, man deva, lai gan mierīgi varēja iztikt.

Slimnīcā ir sajūta, ka vajag ātrāk visu izdarīt, lai dotu vietu nākamajai sievietei. Mājās jutos drošībā gan dzemdību laikā, gan pēc bērniņa piedzimšanas.

6

Neviens mūs netraucēja, mēs gulējām savā gultā, ēdām no mūsu traukiem, kas, protams, nav pats galvenais, bet sajūtu tomēr dod patīkamu un drošu. 

Par mājdzemdībām saku: man dzemdēt patika! Tā arī varbūt ir pati lielākā atšķirība. Un esmu arī droša, ka savam jaunākajam bērniņam ar šo mūsu kopīgo pieredzi esmu devusi lielu labumu. Viņš piedzima tiešām mierpilni.

Marta: Mājdzemdību vecmāti izvēlējos pēc draudzeņu un paziņu atsauksmēm. Nolēmu, ka tā būs mana īstā un viss. Ar ceturto bērnu likās, ka es jau tomēr visu zinu, tāpēc jutos droši.

Kāds ir jūsu ieteikums sievietēm, kuras šaubās - dzemdēt mājās vai slimnīcā?

Anda: Esmu par šo domājusi, tā kā mana meita jau ir tajā vecumā, kad varētu kļūt par mammu. Novēlu viņai šo sajūtu, ko es noķēru, pateicoties savām mājdzemdībām, bet vienlaicīgi arī saprotu, ka ne visas sievietes grib dzemdēt mājās, ne visām ir tā paļaušanās sajūta, ka viss būs labi.

Un galu galā, kā jau pieminēju, sievietes un bērniņa drošība ir pirmajā vietā, tāpēc veselības stāvoklis ne vienmēr atļauj dzemdēt mājās.

6

Kas interesanti, ar prieku un interesi vienmēr izlasu citu sieviešu mājdzemdību stāstus un vienmēr iekšēji nopriecājos: jā, es arī to zinu, man arī tas bija, es arī esmu tā laimīgā!

Marta: Es, personīgi, nekad nedzemdētu pirmo bērnu mājās, jo man bija bail no dzemdībām - tas tomēr ir kaut kas nepieredzēts un nekad nevar paredzēt kā katras ķermenis uzvedīsies.

Tā kā man pirmās trīs dzemdības ritēja diezgan līdzīgi, nebija nekādas komplikācijas, biju droša, ka arī pēdējās ķermenis nekādus brīnumus neizspēlēs.

Bet, ja kāda šaubās, tad ieteiktu to nedarīt, jo bailes noteikti varētu traucēt tajā visā procesā.

6

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!