Lienei (vārds mainīts) ir 24 gadi un vien pāris mēnešus veca meitiņa. Pirms neilga laika viņa vēl atradās krīzes centrā, kur bija aizbēgusi no sava bērna tēva. Tikai gads un divi mēneši, bet pazemošana, izņirgšana, raustīšana un uzsista acs bija sievietes ikdiena. Pēc vairākiem bēgšanas mēģinājumiem viņai izdevās aiziet prom no šīm attiecībām uz visiem laikiem. Vardarbības apburtais loks ir pārraujams. Sieviete savu pieredzi un izlaušanās stāstu uzticēja portālam "Apollo.lv".

Liene ar savu partneri iepazinusies darbavietā. Viņa stāsta, ka ilgi darba vietā "neesot noturējusies" - vien pāris dienas -, tāpēc sieviete un vīrietis bija iepazinušies tikai "sveiki - sveiki" līmenī. "Pagāja nedēļa vai divas, un es laikam viņam uzrakstīju, neatceros ko tieši, bet mēs sākām sarakstīties, un viņš mani uzaicināja uz kafiju. Tā mēs arī iepazināmies tuvāk un sagājām kopā."

"Ja neskaita to, ka es vairākas reizes gāju prom no viņa, tad mēs bijām kopā gadu un divus mēnešus," attiecības nebija ilgas, taču tās atstāja rētas, kas vēl ilgi nesadzīs.

Viss šķitis ļoti labi, bet jau pēc mēneša abu kopdzīvē no partnera puses sākusies komandēšana, pazemošana, ņirgāšanās un raustīšana, grūstīšana, kad Liene nebija paklausījusi mīļotajam cilvēkam:

"Bet nu... Es visu laiku ticēju viņam un domāju, ka viņam ir taisnība. Principā, ko viņš teica, to es arī darīju.

Tā mēs arī turpinājām attiecības, es raudāju daudz un stipri. Bija gan emocionālā, gan fiziskā vardarbība. Vairāk jau morāli man tika darīts pāri, bet, ja netika man klāt emocionāli, tad fiziski. Viņam bija tāds domu gājiens - ja es nesapratu vārdiski, ko viņš man saka, varbūt fiziskā ceļā es sapratīšu."

Liene sava bērna tēvu raksturo tā: "Mana ģimene un draugi bija slikti, cilvēki valstī bija slikti, viss viņam bija slikti, bet viņš, lūk, bija pats labākais. [..] Man ir žēl tā cilvēka. Man ir žēl, ka viņš ir tik riebīgs."

Liene no sava dzīvesbiedra gājusi prom "sešas vai septiņas reizes". "Vienmēr bija pazemošana, sišana, protams, arī lūdzās piedošanu, bet es tāpat aizgāju... Un katru reizi viņš atnāca pie manis, tā teikt, "saborēja galvu", un Lienīte - muļķīte - uzķērās un skrēja atpakaļ," sieviete atceras.

"Protams, man pret viņu bija ļoti lielas simpātijas, vēl aizvien ir, bet es nevaru būt ar viņu kopā. To, ko viņš man ir izdarījis, cik riebīgs viņš pret mani bija..." pārdomās dalās Liene.

Pirms bērna laišanas pasaulē Liene no sava partnera bija izšķīrusies. "Es negribu tādu dzīvi. Es negribu, lai manam bērnam tas ir jāpiedzīvo." Sieviete bijusi jau dzemdību namā, kad bērna tēvs viņai piezvanījis un pārmetis - kā tas tā būs, ka bērns augs bez tēva? Un Liene piekritusi vēl pēdējo reizi dot viņam iespēju. "Es atceros, ka es slimnīcā vēl domāju - viss, ja šoreiz būs slikti, es iešu prom. Šoreiz tik tiešām."

Jaunie vecāki pirmās divas nedēļas dzīvojuši mierīgi un saticīgi, kas izrādījās - klusums pirms vētras. "Un tad atkal sekoja viss tas pats - dzeršana, roku pacelšana, sāka bērnu raut no rokām ārā,

un tajā brīdī es sapratu, ka man ir jābēg."

Lienes ģimene bija lietas kursā par notiekošo meitas dzīvē. "Mani tuvinieki bija ļoti pret to, ka es ar viņu esmu kopā, jo viņi bija redzējuši, kā es ar zilām acīm atbraucu pie ciemos. Ne vienu reizi vien. Ģimene man allaž jautāja: "Liene, ko tu dari? Kāpēc tu esi ar viņu kopā?"

Es vienkārši nezināju ko darīt - viņš man sacīja vienu, ģimene kaut ko pavisam citu. Es biju tam visam pa vidu, jo man nebija ne darba, ne mājvietas, man nebija ne mazākās idejas - kā dzīvot tālāk?

Tā es paliku ar viņu kopā, domājot, ka viņš mainīsies. Es visu laiku peldēju ilūzijās, ka viņš mainīsies, bet tagad man ir skaidrs, ka cilvēki nemainās. Es to sapratu tikai tad, kad pavisam aizgāju projām," tieša ir Liene.

Partneris vardarbīgi izturējies pret Lieni kā skaidrā prātā, tā alkohola reibumā. Sieviete stāsta, ka viņš pat sabiedriskā vietā varējis paraut viņu aiz somiņas vai matiem. Savu uzvedību vīrietis Lienei centies paskaidrot vien tad, kad viņa jau bija aizdevusies uz krīzes centru.

Viņš tāds pret sievieti bijis bērnības traumas dēļ. "To viņš man pateica pavisam nesen, tad, kad es jau atrados krīzes centrā. Tad viņš bija atbraucis un it kā atzinās. Es tikai nesaprotu, kāpēc pēdējā mirklī viņš man to visu stāstīja," noteic Liene.

Jautāta, kā sieviete nonāca krīzes centrā, viņa stāsta, ka no sākuma aizbēgusi pie savas māsas, bet, tā kā māsai ir divi bērniņi un viņi dzīvo divistabu dzīvoklī, "mani, protams, pieņēma, bet sešiem cilvēkiem tur bija daudz par šauru".

Tad arī bērna tēvs atbrauca ciemos apraudzīt meitu. Liene arī ļāvusi satikt, visi trīs izgājuši ārā, tad arī viņas virzienā tika raidīti draudi - atņemšot viņai meitu. "Un tad es sāku domāt - ko lai dara? Sāku skatīties un meklēt palīdzību internetā, sāku domāt, kā visu saglābt. Sazvanīju sociālo dienestu un viņi mani novirzīja uz krīzes centru."

Liene tur pavadījusi divus mēnešus un trīs dienas. "Man bija iekšējas bailes, bet es izjutu to, ka man ir savi cilvēki šeit [krīzes centrā], ka man ir sava aizmugure.

Protams, bija grūti pierast, jo es nekad nebiju domājusi, ka ar mani kādreiz tā dzīvē notiks!

Pamazām, pamazām... Sāku papīrus kārtot. Un tā arī ar laiku palika nedaudz vieglāk. Un tagad es esmu ļoti, ļoti laimīga, ka es to izdarīju - es aizgāju."

Jautāta, vai bijušais vēl aizvien cenšas kontaktēties ar sievieti, Liene bilst, ka jā, pēc krīzes centra vīrietis viņai ir vienu reizi piezvanījis, lai pateiktu - "es gribu satikt savu bērnu, man ir vienalga, ko tu par to domā."

"Tā kā viņš man ir arī fiziski nodarījis pāri, man ir bail no viņa, tāpēc es negribu tikties. Tagad viņš man kādu laiku nav devis nekādu ziņu, bet es jau jūtu, ka paies kāds laiks, un viņš man atkal zvanīs un teiks to pašu," savās bažās dalās Liene. Viņa labprāt nekad dzīvē viņu vairs nesatiktu, bet tam nav nekāda juridiska pamata:

"Es esmu interesējusies, vai pastāv tāda iespēja, ka es varu nokārtot to, lai es viņu vairs nekad dzīvē neredzētu, bet sakarā ar to, ka viņš ir manas meitiņas tēvs - tas nav tik vienkārši. Tiek uzsvērts, ka bērnam viņš būtu jāsatiek, un vienalga, ka man no viņa ir bail... Es nezinu, es ļoti, ļoti negribētu ar viņu tikties."

Neskatoties uz to, ka vīrietis vairākkārt ir apgalvojis, ka "nē, draudzenīt, tā nav tava meita, bet gan mana!", viņš pilnībā neesot piedalījies bērna audzināšanā vai materiāli atbalstījis savu atvasi. "Vienu reizi viņš tikai pēc mana uzaicinājuma nopirka pamperus un mitrās salvetes, tagad neko. Tagad es dzīvoju no valsts alimentiem."

"Katru reizi, kad es izeju no mājām, es vienmēr atskatos pār plecu, jo nepamet sajūta, ka viņš tepat kaut kur varētu būt.

Visu laiku nepamet doma, ka viņš kaut kur blakus vien ir... Tad es sāku prātot, kā es rīkošos, ja viņu satikšu," atklāta ir Liene. Jautāta, vai sieviete apmeklē psihoterapeitu, lai mazinātu traumatiskās pieredzes sekas, viņa norāda, ja rastos tāda iespēja, tad viņa noteikti to izmantotu.

Neskatoties uz visu salīdzinoši nesen piedzīvoto, Liene atkārto, ka tagad jūtas ļoti labi - viņa ir atradusi sev dzīvokli, regulāri satiek ģimeni un audzina savu meitiņu.

"Protams, tagad piezogas domas - kā es viņam varēju visu laiku piedot? Tad es to nesapratu, un tagad man nav skaidrs, kā es vispār līdz kaut kam tādam nonācu," domīga ir Liene.

Atskatoties uz savas dzīves smago pieredzi, Liene nezaudē optimismu un saka, ka viņa ir priecīga - viņai tagad ir meitiņa. Tāpat - šī pieredze sievietei ļoti daudz ko esot iemācījusi. "Ja es tagad iepazītos ar puisi, es jau pamanītu, kas nav labi, un ātri varētu izvērtēt, vai viņš man būs labs. Tad es biju naiva, domāju: "Jā, jā, būs jau labi.""

Lienes ieteikums citām sievietēm, kas, iespējams, atpazīst sevi Lienes stāstā, ir: "Es uzskatu tā, ja sieviete jau pēc pirmās kādas epizodes saprot, ka kaut kas nav labi attiecībās, piemēram, vienu reizi ir rokas palaistas, uzreiz ir jāsāk domāt, vai turpināt šīs attiecības? Jo pēc pirmās reizes sekos otrā, trešā, ceturtā...

Tad labāk ir dzīvot vienai un atbildēt pašai par sevi un realizēt savus sapņus. Ar tādu partneri kā man bija, tālu netiksi..."

Kā pārtraukt vardarbību pret sevi?

Krīzes centrā "Skalbes" portālam "Apollo.lv" norādīja, lai izkļūtu no vardarbības apburtā loka, cilvēkam būs nepieciešams atbalsts un citu cilvēku palīdzība, jo vienam to izdarīt var būt sarežģīti. Gan vienkārša bēgšana, gan laulības šķiršana, gan vēršanās tiesībsargājošajās iestādēs prasa milzīgu enerģiju no cietušā puses.

Atceries šīs vienkāršās lietas, kas var palīdzēt izdarīt izšķirošos soļus:

  • vardarbība ir spēka un kontroles spēle – tā nav mīlestība;
  • uzticies saviem instinktiem – ja jūti, ka attiecības nav veselīgas, apsver, kā no tām tikt ārā;
  • ņem vērā, ka vardarbīgas attiecības nevar izdoties;
  • apzinies, ka nevari izglābt dzīvesbiedru, ziedojot tam savu dzīvi, veselību, laimi un dzīvību;
  • nežēlo savu dzīvesbiedru un nemelo sev – vardarbībai nav attaisnojuma;
  • meklē palīdzību sev, nevis savam partnerim;
  • tici sev, fokusējies uz savām vajadzībām;
  • dažādo iespējas saņemt palīdzību – pastāsti par to cilvēkiem, kuriem uzticies;
  • meklē profesionālu palīdzību atbalsta saņemšanai, vērsies tiesībsargājošajās iestādēs;
  • veic vienu soli vienā reizē.

Kā sabiedrība var palīdzēt izbēgt no vardarbības apburtā loka?

"Teiksim tā, mēs vardarbību no sabiedrības pavisam nevaram izskaust, tas ir numur viens, kas ir jāpieņem, bet mēs to viennozīmīgi varam mazināt. Ir dažādas apstākļu sakritības dzīvē, kas var veicināt agresijas veidošanos, un, ja ar to cilvēks nemāk tikt galā, tā var pāraugt vardarbībā," portālam "Apollo.lv" norādīja ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.

"Es gribētu likt uzsvaru uz ģimenēm. Vecāki, sakārtojot savu ikdienas dzīvi, pēc būtības jau izdara pakalpojumu saviem bērniem - viņiem nav jāredz vecāki, kuri ir dusmīgi, nokaitināti vai agresīvi, kas tiešā veidā var ietekmēt arī bērnus. Viņiem tas nav jāredz," stāsta eksperts.

Miksons uzsver, ka "mums nav jāvelk cilvēks ārā no vietas, kur ir granātas, ja viņš tur grib palikt, bet mēs varam piedāvāt variantus". "Galvenais - nevajag uzspiest savu viedokli, jo kāds cilvēks to var uztvert kā pārmetumu vai aizvainojumu, taču mēs varam norādīt uz to, un ļoti iespējams šis mūsu norādījums kalpos par sava veida grūdienu vai atbalsta punktu. Un ar to arī pietiek - raisīt pārdomas," norāda psihoterapeits.

"Runājot pavisam sabiedrības līmenī... Piemēram, tajos pašos bērnudārzos – mācām bērniem, kā sevi aizstāvēt. Nevis izskaust, nevis ignorēt, ka tas notiek, bet saskarties ar to.

Bērniem pieaugot būs jāsaskaras ar agresiju, tāpēc preventīvi bērnudārzos un skolās viņiem būtu jāiemācās, kā ar to tikt galā. Protams, mēs varam to ignorēt, pieņemsim, ka mēs radām super-iekļaujošu dārziņu. Ko viņš vai viņa darīs, kad viņiem būs 20 gadi?

Viņi būs pieraduši dzīvot sterilā vidē, kur nav nekādu pāridarījumu. Forši, ka tā, superīga bērnība, bet ko tu darīsi, kad tev nāksies ar to saskarties? Tas nenozīmē, ka mums ir jāveicina agresija, bet ja tāda notiek, tad iemācāmies tikt ar to galā, kaut vai mazos, veselīgos manevros – kā tev par sevi pastāvēt, ja tev atņem lāpstiņu? Ja tevi Pēterītis pagrūž?" tiešs ir Miksons. "Tātad tu pat tik vieglā formā nezini ko iesākt, tāpēc tā agresija iekšienē vecumdienās augs vēl lielāka, jo pieaugot var gadīties saskarties ar milzīgiem pāridarījumiem. Tas nebūs no sērijas, ka "Pēterītis bērnudārzā tevi pagrūda"."

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr.: 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr.: 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis"

Ezera iela 21, Rīga

Tālr.: 67012515, 67398383

E-pasts: gimenes@krize.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr.: 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Talsu iela 39, Ventspils

Tālr.: 63661515, 22012434

E-pasts: pasparne_kc@inbox.lv

Nodibinājums "Centrs Valdardze"

Raiņa iela 9f, Valmiera

Tālr.: 64220686

E-pasts: valdardze@inbox.lv

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.