Latvija var lepoties ar daudz ko - pie mums dzīvo ne tikai talantīgākie dziedātāji un mākslinieki, bet arī daba Latvijā ir elpu aizraujoša. Jo īpaši mūsu zaļais zelts - mežs. Portāls "Apollo.lv" apkopoja aptaujas "Ko tu domā par Latvijas zaļo zeltu?" respondentu emocijas, viedokļus, pieredzes stāstus un domas par mežiem Latvijā.

Meži Latvijā ir vienreizēji un skaisti

Aptaujas respondents iesūtīja savu stāstu par to, kā bērnībā un mūsdienās ir saistīts ar Latvijas zaļo zeltu – mežu. Portāla lasītājs atminās dažādas ogu un sēņu vietas, kā arī brīžus, kad atradās mežos. Taču pēc vairākiem gadiem saskāries ar sēņošanas un ogošanas vietu izpostīšanu. Respondents par pieredzi ar Latvijas mežiem raksta:

"Es atceros Latvijas mežus jau no piecu gadu vecuma. Precīzi nepateikšu, cik man bija gadu, bet skaidri atceros, kā trīsritenis "Spārīte" man tīri labi derēja. Tas bija laiks, kad ciemojos pie sava vectēva, Rūjienas pusē.

Bija septembra mēnesis, samērā vēss un atsvaidzinošs laiks. Lietains, kā šodien atceros. Tad bija tā reize, kad mēs ar vectēvu un vecomāti devāmies uz mežu sēņot. Mums vēl bija tā mazā mašīnīte Žigulis "kapeika" -  tā to devēja tajā laikā. Un tad arī es redzēju to neskarto mežu.

To enerģiju un noslēpumainību, kas valdīja tajā. Par cik man tajā laikā stāstīja daudz pasakas, man uzreiz atausa atmiņā pasaku varoņi - rūķi un raganas, vilki un citi. Tā pirmā sliekšņa pārvarēšana no pilsētas uz mežu - likās, ka kāds aizvilktu aizkarus un kaut kur starp zariem traucas saules stari.

Atceros mellenājus, gaileņu un baraviku vietas. Vietas, kur bija brūklenes. Tos brīžus, kad staigāju pa sūnām, ķērpjiem.

Patiesi, meži Latvijā ir vienreizēji un skaisti. Pilni dzīvības un daudz visa kā interesanta.

3

Tomēr, laikam mainoties, viss šodien vairs neizskatās tik rožaini, kā tas bija bērnībā. Cilvēki, kas uz vietas dzīvo, to ainavu no zemes tik ļoti nepamana, cik ļoti to var redzēt no putna lidojuma, kad parādījās piekļuve pirmajam internetam un varēja aplūkot satelīta uzņēmumus.

Vairāk nekā pirms desmit gadiem sākās mežu zāģēšanas "bums". Vēl toreiz vectēvs man teica, ka ir izzāģētas un izpostītas mūsu sēņu un ogu vietas. Viņu vairs nav un nekad nebūs. Ir jābūt muļķim, kas nesaprot, ka meža fauna atjaunojas tikai pēc 50 gadiem.

Tas nozīmē, ka varbūt mani bērni mana vecumā varēs redzēt to mežu, ko es redzēju savā bērnībā. Latvija šodien ir izrobota, meži ir izzāğēti un par to liecina meža zvēri, kas dodas uz pilsētām un pārsteidz iedzīvotājus.

Vēl es atceros, ka skolas laikā ģeogrāfijas stundās Latvija bija attēlota kā viena no zaļākajām Baltijas valstīm. Šodien pat Igaunijā mežu ir vairāk. Nerunājot par kaimiņu valstīm Krieviju, Lietuvu vai Baltkrieviju. Ja lejupielādē aplikāciju "Google Earth", tur var redzēt satelīta fotogrāfijas pa dekādēm un to, kā 50 gadu laikā Latvijā ir pacentusies iznīcināt vienīgo, kas tai bija - savu mežu.

Šodien ir palikuši tikai pleķīši - mežs, kurš pieder saimniecībām vai valsts mežiem. Nav vairs tā meža, kas bija. Jūs paši to varat pārbaudīt, kad lidosiet pāri Latvijai ar lidmašīnu. Vienīgā neskartā vieta būs Līgatnes dabas parks.

Viss pārējais jau būs tikai klajums un lauki. Mežs, kas bija agrāk, ir palicis tikai atmiņās. Un, lai saprastu, kāds tas bija agrāk, bērnus var vienīgi vest uz Līgatni un teikt, ka reiz šādi izskatījās visā Latvijā, bet tagad vairs tā nav un, kas zina, kad vēl būs."

Enerģija, kas rada strāvojumu

Kāds aptaujas respondents, daloties ar savu pieredzes stāstu un emocijām, atklāja, ka izjūt īpašu enerģiju un strāvojumu, ieejot mežā. Respondents gan pauž bažas, ka mežiem vairs nevar tuvoties, jo tie tiek pārdoti. Par savu pieredzi ar mežiem Latvijā respondents raksta:

"Es ļoti priecājos par mūsu dzimtenes skaistajiem mežiem, kuros tiešām iegūstu enerģiju, tos apmīļojot. Ieejot mežā, skatos uz skaistajiem kokiem un sarunājos ar tiem. Jūtu, ka ir koki, kuri aicina, lai apņemu tos un samīļoju. Apņemot savu koku, jūtu tā enerģiju, kas man rada savu strāvojumu.

Koka strāvojums man nāk no augšas un iet uz leju, pat jūtu, ka mati paceļas stāvus, un tā iziet visam ķermenim cauri, radot tādu siltumu. Pēc tam paliek tik viegli un labi, it kā pa gaisu esi lidojis.

Ļoti žēl, ka mežs tiek atdots privātīpašniekiem vai pārdots ārzemniekiem. Pie tiem mežiem vari vairs netuvoties. Nesaprotu, vai tiešām mūsu mežus nevarētu pārņemt Latvijas Valsts mežu saimnieki?

Neredzu nekādas problēmas. Redzu tikai to, ka šeit "spēlē nauda", nevis Latvijas īpašuma sargāšana. Pašlaik Latvija kā tāda nevienam neinteresē, tāpēc viss tiek izpārdots, nevis nosargāts.

Aizbildināmies, ka nav kas apkopj, nav strādnieki, kas koptu mežu, nav naudas visam tam. Latvijas pilis arī iet bojā. Tās neatdos par velti, lai kāds tās apkopotu un restaurētu.

Vēlos pateikties Latvijas Valsts mežiem, ka mums vēl ir tādi meži, kuros mēs varam brīvi justies, sēņot, ogot un pat atpūsties.

3

Mīļie latvieši, nepiesārņojiet mežu, izturaties pret to, kā savu mīļāko dārgumu."

Ir nepieļaujama Latvijas dabas postīšana

Kāds cits aptaujas dalībnieks norāda uz mežu izciršanu kailcirtēs, kas pēc respondenta uzskatiem ir nepareizi, jo meži kļūst par peļņas objektu. Respondents pauž bažas:

"Latvijas meži tiek ļoti intensīvi apsaimniekoti. Tas nozīmē, ka arvien mazāk paliek veco mežu. Ļoti lielas platības tiek nocirstas kailcirtēs. Tas ir nepareizi. Meži ir kļuvuši par biznesa un peļņas objektu. Tas arī nav pareizi.

Bez tam mežu apsaimniekotājiem ir "milzīga apetīte" un interese šo biznesu palielināt uz mežaudžu ciršanas vecuma samazināšanās rēķina.

Tas nozīmē, ka tiks cirsti jaunāki meži, piemēram, priedes cirtīs kailcirtēs 80-90 gadu vecumā vai egles 60-70 gadu vecumā. Ir nepieļaujama Latvijas dabas postīšana vai pareizāk būtu teikt – izlaupīšana."

Latvijas zaļais zelts ir mūsu nacionālā bagātība

Kāds aptaujas respondents raksta, ka mežs, ar kuru asociējas bērnība un jaunība, vairs nav, taču palikušas vien atmiņas un emocijas. Respondents norāda, ka Latvijas zaļais zelts ir nacionālā bagātība un no tā ir jāgūst visai tautai.

"Mana bērnības un jaunības meža vairs nav. Nocirsts viss. Drīz jau būs 30 gadi pagājuši. Manu spēka koku vairs nav. Bet manās atmiņās tie vējā šūpo zarus, manās ausīs šalc tā meža dziesma.

Lai izjustu īsta meža burvību, jādodas tālākā pastaigā vai izbraucienā.

Tikai īsts mežs un zaļā, neskartā daba man dod spēku un mierinājumu. Jaunaudzēs un krūmājos, tīrumos un kultivētās pļavās neko tādu nevar piedzīvot.

3

Latvijas zaļais zelts ir mūsu nacionālā bagātība, tāpēc labums un prieks no tā ir jāgūst visai tautai, nevis tikai saujiņai tā saukto meža īsteno saimnieku un izmantotāju.

Tas ir jāuztver ļoti nopietni – saudzēsim Latvijas mežus un zemi. Tas ir vienīgais, kas mūs glābs no bojāejas."

Klusums visapkārt

Aptaujas dalībnieks pauž savas emocijas par mežu, kurā mīt dažādi dzīvnieki.

"Mežs man ir blakus, pie tam ar daudz dzīvniekiem un putniem. Tomēr visinteresantākais ir tas, kad atnāk lūsis, par to ziņo sīļi un viss apklust – par neviens putniņš nečivina.

Vēl arī tas, ka kraukļi, pārlidojot pāri sētai, bieži mīl sasveicināties."

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.