"Nesen atradu vēstuli savai sievai, toreiz draudzenei, par to, ka es netieku pie viņas šajā nedēļā, jo mani skolotājs ir ieslēdzis klasē, Valentīns Vinokurovs, visu cieņu viņam! Man tad bija jāgatavojas konkursam, mēs braucām uz ārzemēm. Un es tur rakstu, ka "labprāt šajā saulainajā dienā pavadītu laiku ar tevi kopā"", radījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" stāsta Intars Busulis.

Sveiks, Intar!

Sveiks, Rimant!

Paldies, ka uzņēmi mūs savā sētā. Es ceru, ka tu mums parādīsi kaut ko no savas saimniecības. Kur ir tavas aitas, kur ir tavas bites, gotiņas?

Mēs esam tie modernie laucinieki, kuri lopiņus netur. (Smejas.) Kuri var strādāt internetā. Man te ir neliela studija, kur varu veikt audioierakstus, mūsu lopiņi ir suņi un kaķi.

Zini, tie lopiņi ir atkal modē. Mēs intervējām vienu pazīstamu aktrisi, un viņa Rīgā, Mežaparkā audzē vistas.

Vistiņas – tāda ideja mums bija. Bet mēs tīrījām vecajā mājas galā tādu vistas stallīti un tad sapratām, ka arī ar vistām ir darbiņš. Te tāda pamesta vietiņa bija un mēs visu te tīrījām. Un izrādījās, ka ar tiem vistu sūdiem ir tā, es tev, Rimants, pateikšu - lai vai cik ilgi viņi tur stāv...

Tie nezaudē kvalitāti...

Apakšā tur viss notiek... Reāls komposts, dzīvi, smaržīgi, smirdīgi sūdi. Bet nu laukos jau viss smaržo.

Izklausās patīkami, ko tu stāsti. Bet par to saimniecību vēlāk. Droši vien nav jāstāsta, ka tu esi dziedātājs. Tu piedzimi Talsos, vai ne?

Jā. Talsu dzemdību namā.

Tai brīdī, kad tu piedzimi, jau tad tu sāki dziedāt? Ko tu darīji tai momentā – kaut ko runāji, palūdzi kafiju, dziedāji? Ko tu tai mirklī vēlējies no dzīves?

Tas jau manai mātei jāprasa, bet es noteikti kliedzu skaļā balsī, bet varbūt arī dziedāju uzreiz. Jā, nu to es nezinu. Bet man vairāk ir tāda sajūta, ka es lūkoju pēc kāda mūzikas instrumenta.

Tā ir mana aizraušanās joprojām. Es, protams, tā reti paņemu trombonu uzspēlēt, tagad būtu īstais laiks atgriezties pie tā. Bet te mums ir darbi uz visām pusēm, solis pa kreisi vai solis pa labi, un atkal darbs ir visai dienai. Nu, tas pandēmijas laiks arī ļauj visus tos darbus apdarīt.

Ja tas pasākums neieilgs.

Es ceru, ka atgriezīsies normāls dzīves ritms.

Tad vēl. Kad tu biji bēbis, tu bļāvi naktīs, vecākiem neļaujot gulēt? Zinātnieki līdz galam nav izpētījuši, bet parasti no tādiem bļaujošiem bēbjiem iznākot labi dziedātāji.

Tā jau runā – lai kliedz, lai kliedz, būs laba balss! Es arī saviem bērniem ļāvu. Nu, mums tagad Jankam ir trīs gadi, tad es arī ļauju viņam izbļaustīties, lai tik bļauj un bļauj. Mana mīļotā mazāk varēja izturēt to bļaušanu.

Mums arī mamma un tētis ļāva izbļaustīties. Arī dzīvojām laukos, arī visu laiku bija kaut kas jādara un nebija laika ar tādām problēmām nodarboties.

Bet tas ir pierādījies arī manos bērnos, jo vairāk tu ļauj bļaut, jo ātrāk tas izbeidzas.

1

Es neteiktu, ka man bērnībā būtu bijis sapnis kļūt par dziedātāju. Varbūt bija skolas laikā, bet es, iespējams, tam nenoticēju. Es nekad nebiju domājis, ka dziedāšu uz tik lielām skatuvēm. Pieķēros pie trombona spēles. Es to, manuprāt, darīju labā līmenī. Ja es to paspēlētu tagad divus trīs mēnešus, atkal atgūtu formu. Ka pievērsīšos dziedātāja karjerai, to es tā īsti nezināju. Es nedomāju, ka tas būtu vispār iespējams.

Tu gāji Ventspils mūzikas skolā, vai ne?

Jā, toreiz Ventspils mūzikas koledžā.

Kuri bija tie pirmie cilvēki, kas nofiksēja tavas muzikālās dotības?

Man paveicās vai nepaveicās, ka mans tēvs bija draugos ar Talsu mūzikas skolas Pūšamo un sitamo instrumentu nodaļas vadītāju Jāni Osīti. Es aizgāju uz mūzikas skolu, un man tur kaut kas bija jādara... Re, suns aizskrēja ar čību, mēs viņu Grieķijā nopirkām.

Suni vai čības?

Suni.

Bija tā – īsais stāsts. Mēs mācījāmies Pastendes pamatskolā, māsa mācījās pirmajā klasē, es vēl gāju bērnudārzā. Mums ir viena gada starpība. Un māsai bija jāiet uz mūzikas skolu Talsos. Mamma tad strādāja gaļas kombinātā, viņa mūs veda uz to mūzikas skolu un tad brauca atpakaļ uz darbu, tētis strādāja tikmēr kūdras purvā. Mani ņēma ārā no bērnudārza, un man bija jāsēž, jāasistē māsai klasē blakus. Viņa mācījās flautu. Un spēlē to ļoti labā līmenī joprojām.

Es neatceros, vai es tur skolotājiem arī uzdevu kādus jautājumus, visdrīzāk - jā. Tā tas automātiski pārgāja uz manu pirmo klasi mūzikas skolā un tā tas viss arī sākās. Mūzikas skola pūtējiem ir piecus gadus, bet es nomācījos deviņus, no 1. līdz 9. klasei. Jānis Osītis mani kārtīgi dresēja, es spēlēju slavenajos "Talsu sprīdīšos".

Tu jau arī biji Ventspils bigbendā.

Jā, bet tā sagatavošana jau bija tajos "Talsu sprīdīšos", bērnu diksilends. Divas bērnu blices bija tajā laikā – "Dzeguzīte", kas dziedāja popmūziku, un "Talsu sprīdīši". Tur es nodziedāju savu pirmo dziesmu "So do I". Es gan īsti nesapratu, ko tur angliski dziedu, bet Osītim sieva bija angļu valodas skolotāja, tad viņa man to izrunu iemācīja. Tā es nodziedāju to pirmo dziesmiņu un – viss - to aizmirsu. Pārgāju mācīties uz Ventspili, tur biju Ventspils bigbendā. Tad jau aizgāja. Pūtēju orķestris, skolotāja prakse Piltenes mūzikas skolā, braucu uz turieni visu laiku ar autobusu. Vispār forši gāja, bez telefoniem, bez planšetēm.

Cita varianta nebija? Ka tu varētu būt, piemēram, jurists?

Nē. Es jau Pastendē pamatskolā gāju ar trombonu. Tā kā visi, jau sapratu, ka es tālāk iešu mācīties pa mūzikas līniju. Sāku jau arī labi pelnīt, spēlēju zaļumballēs, tās tad bija baigi aktuālas, visur braukājām, Laidze, Vandzene, nu, pa Talsu apkārtni.

Tad, protams, bērēs klientus apkalpojām.

Bet nu bērēs džeziņš nebija?

Bērēm mācījāmies romantiku, līganās notis, tā saucamos "kartupeļus".

Kartupeļus?

Tas ir žargons, lielās apaļās notis ar tukšo vidu.

Bet tas uzturēja formu, tev jau lūpas sāk lēnām pierast. Tad es jau gatavojos tam lielajam iznācienam mūzikas koledžā.

Nesen atradu vēstuli savai sievai, toreiz draudzenei, par to, ka es netieku pie viņas šajā nedēļā, jo mani skolotājs ir ieslēdzis klasē, Valentīns Vinokurovs, visu cieņu viņam!

1

Man bija jāgatavojas konkursam, mēs braucām uz ārzemēm. Un es tur rakstu, ka "labprāt šajā saulainajā dienā pavadītu laiku ar tevi kopā". Es tiešām biju ieslēgts klasē, man bija maizītes iedotas un padzerties. Un es arī labprāt spēlēju to trombonu.

No pašiem pirmsākumiem un arī tagad, kādas bijušas un ir tavas muzikālās autoritātes, muzikālie žanri, virzieni?

Viennozīmīgi visos laikos ir bijusi Raimonda Paula mūzika. Vecākiem bija viņa plates. Vispār liela kolekcija – kādas 300 plates. Man ir divi plašu atskaņotāji. Pirms kādām dienām dabūju Paula džeza plati ar parakstu. Protams, es mīlēju diksilendus, toreiz bija tikai "Melodijas" plates un viņu mākslinieki. Bija "Ļeņingradas diksilends", super ansamblis, tad es liku plates un atskaņoju klasesbiedriem pa telefonu. Es nezinu, ko viņi domāja par mani. Tas diksilends man "ielējās" baigi veiksmīgi. Tas Jāņa Osīša nopelns.

Tad Fausto Papetti, romantiskais saksofonists, a la Klaidermans, kaut kas tāds. Tad es skatījos uz plates vāka, tur bija ļoti skaista meitene virsū. Tad vēlāk es atradu to plati tīklā, un es nemaz nebiju ievērojis, ka tai meitenei nav krūšturis. (Smaida.) Esmu to plati pasūtījis, tā tagad nāk man. Sieva nemaz nezina par to.

No tagadējiem? Man dažāda mūzika patīk. Neesmu vienas mūzikas piekritējs, man patīk i tagadējā, i vecā popmūzika, disko, pankroks, 70. un 80. gadi. Ja ir tusiņš, tad man ļoti patīk 90. gadi.

Ja es lieku disenes, visi ir baigā starā. Tādā kārtībā, kā es salieku to diskotēku, tā neviens nevar nospēlēt. Tagad mēs te pa šķūni ģimenes lokā ņemamies.

1

Šajā lielajā šķūnī jau varētu džeza festivālu uzrīkot.

Būs, kad varēs. Ir plānā. Nu, ar savējiem, savējiem.

Es visu klausos. Man patīk i Prince, i "Whitesnake", nu viss. I vecie, i jaunie, man pat krievu popsis patīk. Man patīk kristīgā mūzika, ļoti, ļoti. Zinu tur grupas, kas taisa ļoti plaši skanošu mūziku.

Būtībā tu sāki kā džeza dziedātājs, džezs laikam prasa niansētāku improvizāciju, vai tas ir palīdzējis tev, teiksim, popmūziku dziedāt?

Es nemāku teikt, vai mēs ar "Abonomenta orķestri" izpildām popmūziku. Varbūt aktuālo mūziku, kura ir izpelnījusies kādu vietu popmūzikā. Mēs spēlējam, kā mēs to saucam – eksperimentālo popmūziku. Nupat bijām "Muzikālajā bankā" pirmajā vietā. Tas eksperiments tapa tepat šķūnī. Pat nevarējām noticēt, ka tāds gabals var uzkāpt tik augstu tajos topiņos.

Tā dziedāšana džezā.

Kā džeza dziedātājs es jau neesmu baigais teorētiķis. Es vienkārši klausos.

1

Man Vilnis Kundrāts, populārais saksofonists, un viņam ir labs talants arī ierakstu studijās pie ierakstiem, viņš man iemācīja tādus trikus, kā forši improvizēt.

Mūzikā galvenais ir ausis, ritma izjūta, man jau liekas, ka tas man nepieklibo. Un es vienkārši nezinu, kas būs uz priekšu, es nevaru, teiksim, aizvest līdz nākamajam akordam. Man labāk ir – ja es dzirdu akordu, es dziedu pēc tā. Baigi vienkārši, bet daudzi domā, ka esmu, nezinu, Tallinā džeza nodaļā studējis. (Smaida.) Bet Kundrāts tiešām man daudz iemācīja.

Iet melodija "Pūt vējiņi" (dungo klasisko melodiju), bet vari iet arī citādi ar to melodiju (improvizē) – un tur arī ir "Pūt, vējiņi", melodija nav pazaudēta. Un tādā veidā es kaut kā sāku darboties... Laila, nedrīkst ! (Ņemas ar suni.) Mēs taču mācījāmies! Mēs mācījāmies.

Bet par to džeziņu. Sākums bija tiešām labs. Man Kundrāts piezvanīja – Intar, būs haltūra, būs jāspēlē.

Es tad biju jau gadu prom no mūzikas, es jau biju zaudējis darbu orķestrī kā trombonists. Tad es domāju, nu ko tagad es darīšu? Bez maz vai narkotikas jātirgo, zini kā - dēls piedzimis nupat pirms gada.

1

Mana meitene strādāja restorānā, tur jau, protams, pārtikas pietiek. Tā mēs arī novilkām to gadu. Un tad man piezvana – būs haltūra. Es saku – kāda haltūra, es tagad kā džeza trombonists nevarētu piedalīties. Viņš saka – nē, kā dziedātājs.

- Kāds dziedātājs...

- Tu taču dziedi.

- Kur tad?

- Nu kā – "Cafe", tu tur dziedi, tad pamēģini džezu arī nodziedāt.

Tad vēl, bija "Spalvas pa gaisu", tāds klubiņš. Tur man bija pirmā haltūra, 12 gabali, 40 minūtēm pietiks. Nebija ne "YouTube", nekā, nebiju vispār dzirdējis, bet iemācījos, tie bija slaveni gabali. Nebija arī laika meklēt, jo visu laiku bija sīkais mājās un tā.

Tad es dabūju "sintiņu", klimperēju to un tās dziesmiņas mācījos. Tāpēc tās parādījās tādās interesantās versijās uz skatuves, jo es pirms tam nebiju neko tādu klausījies, es pirms tam džezu kā diksilendu biju tikai klausījies, kas bija tāds vienkāršots variants. Un man par to samaksāja 50 latus.

Piecdesmit latus, Rimant! Tas bija daudz tam laikam.

1

Mēs nesen bijām aizbraukuši filmēt tavu draugu Kārli Lāci. Man šajā sakarā jautājums – jums ir ilgstoša un pamatīga sadarbība. Kā jūs saskrējāties un kas jums saskan? Jums ir vairāki albumi un projekti kopā bijuši.

Ja mēs runājam par tādu galīgu, galīgu vēsturi, mēs pirmoreiz satikāmies "Baltajā Kazā". Nu kopmītnēs. Ne viņš zināja kaut ko par Intaru, ne es par Kārli, mēs tur iepazināmies un nekādus nākotnes plānus nekalām. Vienkārši tur kopmītnēs tusējām, līdām pa logiem iekšā un tā.

Ar Lāci bija tā. Man Gints Pabērzs piezvanīja, es tieku uzaicināts grupā "Time After Time". Es viņu albumā esmu iespēlējis "We Gona Sing...". (Dzied.) Tur mazais Kārlis Zemītis dziedāja, bet es spēlēju trombonu. (Improvizē.) Un tad Lācis teica – galīgi garām, mums to Intaru nevajag. Un tad mēs pašķīrāmies, un tad tikāmies tikai "Kabarē". Es biju "Kabarē" kādus piecus vai sešus gadus.

Un tad mēs pamazām spēlējām kādās sešās grupās, līdz nostiprinājās tas "Abonementa orķestris". Tā stabili kopā spēlēt mēs sākām tikai no kāda 2009. gada. Ar Kārli mūsu pirmais albums iznāca 2009. gadā. Bet mums bija jau viss kas bijis, arī krievu albumi. "Nākamā pietura" ir tas pēdējais pirms trim gadiem, tas bija pirmais ieraksts, kad dabūjām Mūzikas gada balvu par labāko albumu. Tas man bija liels pārsteigums, nu, neticami. Esam daudz tikušies, braukuši ar Kārli uz visurieni, uz Krieviju, uz ārzemēm kopā.

Baigi reti grilējam kopā. (Smejas.) Bet viņš ar mani ir vairāk laiku pavadījis nekā ar ģimeni kaut kādā dzīves posmā.

Mūsu dziedātāji, baltieši, vispār austrumeiropieši, dziedi vai nedziedi angliski, viņiem tā īsti tajos Amerikas, angļu mēles lielajos ūdeņos nav īsti izdevies tikt. Bet es tā saprotu, ka arī Krievijas tirgū grūti tikt. Tev tas ir izdevies. Ar ko tavs "uzvaras gājiens" Krievijā sākās?

Es sāku tajā virzienā kaut ko darīt, kad aizgāju uz "Jauno Vilni" 2005. gadā. Pilnīgi nejaušības pēc mani maestro uzaicināja uz sarunu Latvijas radio. Tad pēc tā "viļņa" es kaut ko padarīju, bet tas viss nebija tik vajadzīgs vai aktuāls, kaut kā tas apstājās. Tad tikai pēc kādiem sešiem gadiem es satiku kādu cilvēku, tas atkal bija saistīts ar Raimondu Paulu.

Mēs ar Latvijas radio bigbendu mēģinājām Raimonda Paula dziesmas. Un maestro bija pie klavierēm, un tad pie viņa atbrauca viens džeks, producents no Krievijas, kurš bija atvedis līdzi savu mākslinieku. Viņš gribēja lūgt maestro uzrakstīt viņa māksliniekam dziesmu. Producents un mākslinieks sēdēja mūsu mēģinājumā, gaidīja, kamēr maestro būs gatavs ar viņiem runāt. Kad mēģinājums beidzās, es gāju uz mājām, džeks piecēlās un teica man – ejam parunāt.

Vidjim, pogovorim.

Jā, vidjim pogovorim.

Es tā saku – davai.

Nu tad tā, vīza ir? – viņš prasa.

Vīza ir.

Tad nākamnedēļ tiekamies Sanktpēterburgā. Tu esi gatavs braukt?

Jā.

Viņš saka – mani interesē tikai nauda.

Es tā – nu labi, ok, es aizbraukšu.

Bet tā nauda, tas viņam bija tikai tāds aizsegs. (Smejas.) Tas mūris, kuram viņš nelaida cauri svešos. Bet izrādījās, ka viņš ir ļoti jauks cilvēks. Mēs ar viņu joprojām draudzējamies. Un pateicoties viņam un viņa komandai - es tur viens pats pilnīgi neko nevarētu izdarīt – mēs arī tvērām klāt auditoriju. Tas bija forši, parādījās arvien lielākas zāles, arvien vairāk cilvēku.

Tas dod baigo kaifu koncertējot, tu tiešām dabū adrenalīnu, tu ej pie tiem cilvēkiem visdažādākajās pilsētās, un tad tu nezini, ko no viņiem sagaidīt. Tas uzrauj asini, tādā labā nozīmē.

1

Viņi Krievijā gribēja strādāt ar vietējiem mūziķiem, bet mēs pieradījām, ka mūsu mūziķi ir simtreiz krutāki. Es izvēlējos vārdu krutāki, jo mēs taču runājam par Krieviju.

Bet nu žēl, ka bija tā Ukrainas krīze, un mēs vairs nevarējām pavandīties pa Krievijas iekšieni, kas joprojām man nav tā īsti izdevies. Es gribētu aizbraukt uz kādu Čeļabinsku vai Murmansku, paskatīties, kā tur cilvēki dzīvo. Gribētu ar viņiem pakomunicēt. Tik daudz esmu kaut kur internetā i dzirdējis i redzējis par šīm pilsētām.

Bet tagad strīdas visi. Visi strīdas. Un mēs tam visam esam pa vidu. Bet mums viss vēl ir priekšā.

1

Vai tev ir kādi vērojumi par Krievijas popmūzikas industrijas niansēm, savdabībām?

Iespējams, ļoti maz ir tādu dziesmu, kuras iesēžas cilvēku zemapziņā. Daudz ir tādas garāmejošas, varbūt baigi foršās, tai brīdī tevi uzlādē, bet nu tādas izskan un pazūd. Tad rodas jaunas, un tā visu laiku notiek kustība, bet maz ir dziesmu, teiksim, ar padziļinātu efektu, kurām tu tiešām vari līdzpārdzīvot.

Baigā komercija, komercuha – tā man, nu, tā. Bet tajā pašā laikā, es nezinu, parādās tur Ļeontjevs, Pugačova, nodzied tās vecās, labās dziesmas, un uzreiz var just līmeni.

Tie vēl ir rīkles saglabājuši.

Dziedātāju labu tur ir daudz, tiešām daudz, ir ko izvēlēties. Tāpec esmu šokā, ka esmu piedalījies vairākos tā saucamajos "sborņikos", piemēram "Krokusā". Es tur esmu vienīgais tāds autsaiders, kurš ir no Eiropas.

Tā uz tevi tomēr drusku skatās, vai ne?

Nē, nu viņi mani ir pieņēmuši, bet es zinu, ka tur gan tautai, gan kolēģiem nekad nebūšu savējais, jo neesmu no Krievijas. To saprotu, ka esmu tur ciemiņš, un man tāds statuss arī saglabāsies. Bet tas man netraucē.

Labi, tas ir bijis. Tagad ir apklusums koncertdzīvē, visās jomās tāds kā neliels sastingums. Vai tev te lauku mierā tagad kaut kas top, tiek briedēts? Kaut kas notiks, kad beigsies visi šie pandēmijas ierobežojumi?

Mēs pirmkārt gribam nospēlēt tos koncertus, kuri ir atlikti. Bet izskatās, ka mums tos būs jāatliek vēl uz nākamo gadu. Bet, protams, jaunas dziesmas top, simtprocentīgi mums "deBusul MUSIC" būs izdots albums, mēs gatavojam visādus video, mēs arī domājam krieviski palaist visas tās pašas dziesmiņas.

Nu, skatīsimies, tagad ir visa tā ņemšanās, i tā profesija... Es zinu, ka cilvēki gaida, bet nav līdz galam sajūta, ka tas būtu vajadzīgs, ka būtu pieprasījums.

Pieprasījums ir, bet nav atļaujas.

Līdz galam arī tagad nav tās iedvesmas, teiksim tā. Cik var ņemties, jā...

Skaidrs, nobremzējies tomēr neesi.

Nē, vispār nē. Nē, nē, es jūtos labi, forši, balss skan, viss notiek, bērni mani ir iemīlējuši no jauna.

Tev ir četri bērni?

Jā.

Diezgan cienījami mūsu demogrāfiskajā kontekstā.

Man jau viens ir kārtīgs vīrietis, kuram aug bārda, beidz 12. klasi, ir jau autovadītāja apliecība, gan jau drīz pametīs to mūsu ligzdiņu.

Tu varētu pastāstīt par saviem bērniem, kur viņi ir katrs dzīves posmā.

Visi ir nonākuši tādā Ģibuļu pagasta posmā. Jo viss, kas viņiem bija Rīgā, tagad ir šeit Talsu pusē.

Pārcelties te pavisam mēs bijām domājuši jau sen, bet visu laiku domājām, kā nu būs te ar to infrastruktūru, kā būs ar Rīgu, visām tām intervijām, kā mēs pārkārtosim dzīvi? Bet tad pēkšņi atnāca tā pandēmija, un tad man arī atkrita atvaļinājuma plānošana.

Es biju domājis ņemt kādu gadu atvaļinājumu - tad es domāju, kā to kolēģiem teikšu, ka gribu prom mazliet no visa. Bet visas kārtis tā salikās, ka 8. martā, kad es pārbraucu no Maskavas, kur mums arī bija pēdējā spēlēšana, mēs nedomājot pārvācāmies uz šejieni.

Mēs pieņēmām gala lēmumu, tā tam laikam arī bija jānotiek. Mēs pieteicāmies šeit skolā. Tagad Rīgā dzīvoklis stāv tukšs un pusmiris. Bet puisis ir izaudzis un droši vien ies uz Rīgu, un viņam būs, kur dzīvot.

Par tiem bērniem – dēlam ir 19 gadi, mīl sportu, mīl ceļot, mīl meitenes, mīl dzīvi. Man patīk, ka viņš ir tāds smaidīgs un laimīgs. Un kas man ir ļoti svarīgi, ka viņš grib būt noderīgs sabiedrībai, ka viņš iet ar paceltu galvu un ir pārliecināts par sevi. Viņš tāds noslēpumains profesijas izvēlē, bet viņš tur šaudās - vai nu sports vai jurisprudence.

Vecākai meitai patīk viss, kas saistīts ar mūziku, viņa spēlē klavieres, saksofonu, patīk būt kopā ar draugiem un arī puiši patīk. Iet astotajā klasē, vēl nesatraucos, kā to mēdz darīt visi meiteņu tēvi, tur esmu drošs.

Nu, mazais pirmklasnieks kā jau pirmklasnieks, patīk viss modernais, un arī pandēmijas laiks ir ieviesis kaut kādas socializēšanās paražas caur internetiem un visām tām planšetēm. Tas diemžēl tā ir, jo vecāki arī nelaiž bērnus tā ārā kaut kur spēlēties. Lai nesaķer slimību. Mēs jau te laukos varam izskrieties. Visa nākotne tāda būs, viss ies caur tām ierīcēm - jo bērns ātrāk to zinās, jo viņam vieglāk būs nākotnē.

Jaunākais ir kārtīgs zemnieks, viņam patīk strādāt, viņam ir trīs gadi, viņam patīk stumt, rakt, plēst, strādāt, strādāt, strādāt. Instrumenti, naglas, vīles, viss viņam vajadzīgs. Kārtīgs kolhoznieks. Ja ir mums saimnieks, tad tas ir viņš, Jānis Busulis.

Varbūt būs lielsaimnieks Jānis Busulis.

Un varēs svinēt Jāņus savā saimniecībā.

Katram bērnam ir sava fiška.

1

Un jaunākā meita super zīmē. Un visi ir dziedoši, ar labām balsīm.

Kādreiz uzdziedat visi kopā?

Visi kopā nedziedam, bet atsevišķi mēs esam viens otru dzirdējuši. Kad visi izaugs lieli, varēs pie galda kopā kādu dziesmu nodziedāt.

Paldies par sarunu, paldies, ka atsaucies.

Paldies, Rimant, ka ieradāties. Ka nebijāt lepni, no Rīgas atbraucāt.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!