S, 13.08.2022.
Unikāli atradumi un neatrisinātas "mīklas". Kāpēc Baltijas jūrā ir tik daudz koka kuģu vraku?
Ilustratīvs attēls. Foto: Sven Hansche/Shutterstock.com
Unikāli atradumi un neatrisinātas "mīklas". Kāpēc Baltijas jūrā ir tik daudz koka kuģu vraku?
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 3

Baltijas jūras dzelme ir ar koka kuģu vrakiem bagātākā vieta pasaulē. Uz dzelmē esošajiem kuģiem nereti tiek atrasti unikāli priekšmeti. Tie vēsta par konkrētu vēstures periodu un kuģiniekiem, kā arī katram no tiem ir īpašs stāsts. Par unikāliem atradumiem Baltijas jūrā, koka kuģu vrakiem, zemūdens arheoloģiju un pētniecību portālam "Apollo.lv" pastāstīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālists un arheologs Jānis Meinerts.

Baltijas jūra - ar koka kuģu vrakiem bagātākā vieta pasaulē

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālists, arheologs Jānis Meinerts norāda, ka ir vairāki svarīgi aspekti, kāpēc Baltijas jūra ir ar koka kuģu vrakiem bagātākā pasaulē.

Pirmkārt, Baltijas jūras krastos cilvēki ir dzīvojuši jau kopš akmens laikmeta. Ir zināms, ka jau kopš bronzas laikmeta šie cilvēki ceļo ne tikai ar mazām laivām krasta zonā, bet brauca arī pāri jūrai, tādēļ ir bijis ļoti ilgs laiks, kad koka kuģu vraki ir varējuši uzkrāties.

"Otrkārt, ir labi saglabāšanās apstākļi. Baltijas jūras ūdens ir īpaši piemērots tam, lai koka kuģu vraki varētu saglabāties. Jūra ir auksta, tumša, ūdens nav pārāk sāļš, un Baltijas jūrā nedzīvo kokgrauzēji, kā, piemēram, kuģu tārpi, kas principā iznīcina visas koka detaļas siltākos ūdeņos, kas atrodas virs smilšu līmeņa. Ja zem smiltīm būtu kaut kas iegrimis, tas varētu saglābties, bet virs smiltīm tas pāris gadu laikā izzūd," saka arheologs.

Foto: Koka kuģu vraki Baltijas jūrā

Arheologs norāda, ka Baltijas jūrā šādu tārpu nav. "Kuģu vraki saglabājas tādi, kādi tie ir. Lai gan Baltijas jūra nav pārāk dziļa, šeit nav pārāk stipras vētras, kādas, piemēram, ir Dānijas piekrastes jūrā.

Šajās stiprajās vētrās ir tik liela ūdens kustība, ka koka kuģu vraki tiek samalti. Baltijas jūrā šāda situācija nav novērojama, ir gan bīstamas lokālas parādības, piemēram, sēkļi, kuri pārvietojas," stāsta Meinerts.

Ir vietas, kas ir bagātākas ar koku kuģu vrakiem, ir vietas, kas ir nabadzīgākas. Kā norādīja arheologs, no vienas puses, tas ir atkarīgs no vietas, kur ir bijusi intensīvāka kuģniecība. No otras puses, tas ir atkarīgs no tā, kuras vietas ir labāk apzinātas. Tās ir vietas, kur koka kuģu vraki jau ir atrasti. Arheologs stāsta, ka

Zviedrijas ūdeņi ir gan labāk apzināti, gan ir bijusi ļoti aktīva kuģniecība tajā laikā, kad visvairāk notika kuģu katastrofas.

Par koka kuģu vraku klasifikāciju Meinerts saka: "Koka kuģu vraki ir ļoti dažādi. Jautājums ir par to, vai mazas laivas arī var pieskaitīt pie šīs kategorijas. Zemūdens arheoloģijā tomēr ir pieņemts uzskatīs, ka laiva ir pilntiesīgs vraks. Attiecīgi dažādās statistikās par koka kuģu vrakiem tiek ņemtas vērā arī laivu vraki.

Un koka kuģu vraku izmēri ir dažādi, sākot ar viena cilvēka laiviņām, kas ir izcirstas no bluķa vai akmens laikmetā izveidotas drīzāk no smalkākām koka konstrukcijām, kas ir apvilktas ar ādu, līdz pat ļoti lieliem un iespaidīgiem kara kuģiem un transporta kuģiem no 19. gadsimta, kas ir lieli un iespaidīgi kuģi."

Arheologs norāda, ka koka kuģu vraki ir tas unikālais, ar ko Baltijas jūra atšķiras no citām jūrām. Arī tā iemesla dēļ, ka cilvēki šeit ir dzīvojuši ļoti ilgi un ir bijuši specifiski apstākļi.

"Skandināvijas pusē zemes reljefs ir cēlies uz augšu, savukārt Baltijas jūras dienvidu krastā tas ir grimis uz leju. Attiecīgi teritorijas, kas agrāk Baltijas jūras dienvidu krastā bija sauszeme, mūsdienās ir zem ūdens.

Un tur ir saglabājušās akmens laikmeta apmetnes, apbedījuma vietas, unikāla vide, kurā saglabājušies priekšmeti, kas uz sauszemes nesaglabātos tādā kvalitātē.

Jūras dzelmē ir labi apstākļi, lai saglabātos dažādi koka objekti un organiskas lietas," stāsta Meinerts.

Vaicājot par to, kādi vēl interesanti objekti atrodami Baltijas jūras dzelmē, arheologs sacīja, ka ir dažādi citi objekti, kas nav tik populāri, bet, kas, iespējams, savā veidā ir iespaidīgāki.

Par citiem atradumiem Meinerts saka: "Tās ir ostu vietas, tiltu vietas starp mazām saliņām. Īpaši Skandināvijas valstīs, visvairāk Dānijā ir kuģu aizsprosti, iedzītas pāļu rindas, pāļu lauki, dažādas kuģošanas barjeras. Tur ir ieguldīts milzīgs darbs, lai tās izveidotu, un tās ir ļoti interesantas liecības."

Precīzs koka kuģu vraku skaits Baltijas jūrā nav droši zināms, bet, kā norādīja speciālists, tie noteikti ir vairāki desmiti tūkstoši gan koka, gan metāla kuģu vraki. 2006. gadā tika veikts apkopojošs pētījums par visām Baltijas jūras reģiona valstīm, kas robežojas ar Baltijas jūru, un to, kas to ūdeņos ir apzināts. Pētījumā fiksētais skaitlis bija aptuveni 16 000 reģistrēti dažādi zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma objekti.

"Kopš tā laika šis skaitlis ir audzis un šobrīd varētu arī būt ap 20 000, bet ir jāņem vērā, ka tos dažādi uzskaita - dažās valstīs pie šiem objektiem ir pieskaitīts arī akmens laikmeta apmetnes, dažas valstis šajā statistikā iekļauj arī vraku vietas, kas ir zināmas no vēstures avotiem, piemēram,

mēs zinām, ka ir nogrimis kāds kuģis, mēs to neesam atraduši, bet tas ir ierakstīts šajā statistikā un citos gadījumos tas nav darīts. Tas kopējas cipars tādēļ ir plūstošs.

Tur arī nav izdalīti tikai koka kuģu vraki, bet, loģiski spriežot, aptuveni puse vai vairāk varētu būt koka kuģu vraki," vēsta arheologs.

Visvairāk koka kuģu vraki atrasti no posma, ko dēvē par "buru kuģu zelta laikmetu" - aptuveni no 16. līdz 19. gadsimtam. Par šo laika periodu Meinerts stāsta: "Kuģu bija ļoti daudz, kuģu satiksme bija ļoti intensīva, attiecīgi arī daudzi no tiem nokļūst kādās nelaimēs un nogrimst.

Tie bija arī tie kuģi, kas ir vizuāli visai iespaidīgi un kuri līdz mūsdienām nereti saglabājušies gandrīz pilnā apjomā.

Vecākie koka kuģu (laivu) vraki ir no akmens laikmeta. Tos gan parasti neatrod atklātā jūrā. Tos atrod piekrastes zonā vai vietās, kurās senāk ir bijis ūdens vai līcis un vēlāk tas ir aizsērējis."

Eksperts norāda, ka, raugoties no mūsdienu skatu punkta, tā parasti ir lauksaimniecībai atgūta teritorija un laivas atliekas tiek atrasta sauszemē, taču reiz tās nogrima dzelmē.

Tas, ka iespējams atrast tik senu laivu atliekas, ir pateicoties labajiem saglabāšanās apstākļiem, ko zinātniski dēvē par anaerobo vidi. Īpaši mālainā slānī, kurā vraki iegrimst. Dzelmē nav skābekļa un tur dzīvo ļoti maz mikroorganismi, kas var kaitēt koka detaļām, tādēļ vraki labi saglabājas.

Viduslaiku burukuģis, kas, iespējams, bija saistīts Dānijas karali Valdemāru Aterdāgu

Baltijas jūrā starp Gotlandi un Ēlandi 2011. gada jūlijā tika atrasts kuģa vraks, ar kuru, iespējams, 14. gadsimtā kuģojis Dānijas karalis Valdemāra Aterdāgs. Tika ziņots, ka tas varētu būs pasaulē senākais saglabājies kuģa vraks, kas ticis izmantots laikā no 12. līdz 14. gadsimtam.

Pēc sonāra attēlu izpētes kuģu vraku eksperts Ēriks Bjurstrēms bija gandrīz pilnībā pārliecināts, ka atrasts kāds neliels, 28 metrus garš un septiņus metrus plats viduslaiku burukuģis.

Kā teica Meinerts, tas noteikti nav vecākais koka kuģa vraks, tāpat nav apstiprināts, ka tas bijis karaļa kuģis.

"Šis kuģis katrā ziņā ir interesants. Ja tā tiešām ir koge, ko gan pilnīgi droši no sonāra attēla nevar pateikt, un vraks ir tiešām tik labi saglabājies, tad tas ir unikāls un interesants vraks."

Speciālists norāda, ka koges - Hanzas laika kuģi, ar kuriem pārvadāja preces Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā – nereti ir atrastas viduslaiku ostu akvatorijās, kas laika gaitā uzpildītas ar zemi.

"Arī Vecrīgā savulaik ir atrasta viena koge, tieši pirms Otrā pasaules kara ceļot tagadējo lielveikalu Galerija “Centrs”. Parasti tās veicot kādus lielākus būvdarbus atrod zonās, kas reiz bija ostu akvatorijas un tagad ir uzpildītas ar zemi. Stāvoša, labā stāvoklī un pilnā komplektācijā atrasta koge dziļos ūdeņos ir kaut kas ļoti interesants un unikāls," piemin arheologs.

Meinerts arī min, ka ir viens līdzīga datējuma koka kuģu vraks Stokholmas arhipelāgā, kas arī visticamāk ir koge, kas saglabājusies diezgan labā komplektācijā. "Tam ir stāvošs masts un krava, bet atšķirībā no iepriekš minētā kuģa, tas ir daudz seklākos ūdeņos, pieejamāks un daļēji iegrimis smiltīs. Attiecīgi mēs nezinām, cik liela daļa no tā apakšējās daļas ir saglabājusies".

Divi seni, bet labi saglabājušies koka kuģu vraki

2019. gadā britu un zviedru zinātnieki Baltijas jūras dzelmē atrada teju ideāli saglabājušos Renesanses laikmeta kuģa vraku, kas dzelmē neskarts nogulējis apmēram 500 gadu. Kuģa izcelsme nav zināma, un zinātnieki to dēvēja vienkārši par "nezināmo kuģi".

Arī 2020. gadā Somijas nirēji, pētot Baltijas jūras dzīles, atrada teju 400 gadu senu, izcili saglabājušos kuģa vraku. Kuģa vraks atradās 85 metru lielā dziļumā Somijas līča ūdeņos.

Tirdzniecības kuģa vrakam bija redzami tikai daži bojājumi, tāpēc tas izskatījās kā burtiski "iesaldēts" savā 17. gadsimta izskatā. Nirēju komanda sacīja, ka ūdens sastāvs šajā Baltijas jūras daļā ir galvenais iemesls, kāpēc kuģis ir tik labi saglabājies.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālists, arheologs Jānis Meinerts saka, ka par abiem vrakiem papildus pētījumi nav veikti. "2020. gadā atrastais vraks ir datējams ap 17. gadsimta pirmo pusi.

Tas savulaik tika atrasts un ir monitorēts sakarā ar "Nord Stream 2" cauruļvada izbūvi, kas notika salīdzinoši netālu no šī vraka. Tur ir bijušas vairākas ekspedīcijas ar zemūdens robotiem, lai fiksētu, vai kaut kas ir izmainījies šī vraka stāvoklī sakarā ar netālajiem būvdarbiem.

Bet labā ziņa ir tā, ka nekas nav izmainījies, vraks ir ļoti labā stāvoklī," norāda speciālists.

Meinerts pauž, ka abi vraki ir saistīti ar 16. vai 17. gadsimtu, kad Baltijas jūrā bija ļoti aktīva tirdzniecība un kuģniecība. "Baltijas jūrā kuģoja angļi, nīderlandieši, zviedri, vācieši, poļi un vēl daudzi citi, tādēļ no šī laika ir saglabājušies daudz izcili vraki, īpaši Zviedrijas un Somijas ūdeņos tādi ir zināmi gana daudz," vēsta eksperts.

Koka kuģa vraks, kurā atrada 600 pudeles konjaka

2019. gada novembrī Zviedrijas nirēju komanda Baltijas jūrā Pirmā pasaules kara laikā nogrimuša kuģa vrakā atradusi simtiem pudeļu ar alkoholiskiem dzērieniem. Nirēji 2019. gada 22. oktobrī krastā nogādāja 600 pudeles konjaka un 300 pudeles augu uzlējuma "Benedictine".

Dzērieni tika atrasti 1917. gadā vācu zemūdenes nogremdēta zviedru tvaikoņa "Kyros" vrakā. Ekspedīcijas vadītājs Pēters Lindbergs sacījis, ka Baltijas jūra ir piemērota šāda veida dzērienu saglabāšanai, jo tā ir tumša un ļoti auksta.

"Kyros" no Zviedrijas uz Petrogradu (tagad Sanktpēterburga) ceļā devas 1917. gada 19. maijā. Tā kā Krievija joprojām atradās kara stāvoklī ar Vācijas impēriju, 50 kastes ar franču konjaku un 15 kastes ar liķieri no Francijas tika sūtītas ar neitrālas valsts Zviedrijas kuģi.

Foto: Zviedru nirēji ar atrastajiem alkoholiskajiem dzērieniem

Foto: AFP/SCANPIX

Kravas saņēmējs bija imperators Nikolajs II. Kuģi pārtvēra vācu zemūdene "UC-58". Alkohola krava tika uzskatīta par kontrabandu, tādēļ saskaņā ar kara laika likumiem "Kyros" apkalpei tika ļauts pārkāpt citā kuģī, bet tvaikonis ar dārgajiem dzērieniem tika nogremdēts.

Arheologs Jānis Meinerts par šo gadījumu stāsta, ka tas ir labs piemērs interesantam atklājumam, bet tas ir arī ļoti skumjš stāsts par kuģa vraka izlaupīšanu.

"Šis vraks atrodas Somijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas ūdeņos, un Somijas pastāvošā likumdošana vrakiem, kas ir šajos ūdeņos, neparedz gandrīz nekādu likumisku aizsardzību.

Attiecīgi ūdeņos var salīdzinoši brīvi darboties dažādi pelēkajā zonā esošas grupas un pētnieki. Vraka atrašanas un kravas izcelšanas stāstā ir iesaistīta viena ļoti labi ekipēta, profesionāla un ļoti zinoša zviedru nirēju grupa,

kas darbojās uz īrēta, liela izpētes kuģa, kurš bija iesaistīts "Nord Stram 2" cauruļvada likšanas operācijā," saka Meinerts.

Arheologs uzsvēra, ka jau no paša sākuma bija skaidrs, ka grupa darbojas, nebrīdinot Somijas varas iestādes, jo darbojās aiz teritoriālo ūdeņu robežas, attiecīgi Somijas varas iestādes tur neko nevarēja darīt. Meinerts arī norāda, ka nirēju galvenais mērķis bija iegūt peļņu, lai atpelnītu šo operāciju. Šī krava tika izcelta un pudeles tika pārdotas par lielu naudu dažādiem privātiem kolekcionāriem.

"2010. gadā bija ļoti līdzīga situācija pie Ālandu salām. Tā saucamais Šampanieša jeb Foglo vraks, no kura tika izcelta šampanieša un alu pudeļu krava. Tas gadījums bija skandalozāks, jo tur tieši iesaistījās Ālandu salu pašpārvaldes amatpersonas, kas rezultējās ar lielu skandālu ne tikai Ālandu salās un Somijā, bet arī starptautiski," piemin Meinerts.

Foto: Foglo vraka šampanieša degustācija 2011. gada 17. novembrī

Speciālists arī uzsvēra, ka lielākā daļa no atrastajiem koka kuģu vrakiem reiz bijuši kravas kuģi.

Nacistiskās Vācijas kuģa vraks un Krievijas cara "Dzintara istabas" mīkla

2020. gadā tika vēstīts, ka Polijas ūdenslīdēji Baltijas jūrā atraduši nacistiskās Vācijas kuģa vraku "Karlsruhe", kas varētu atrisināt Krievijas cara "Dzintara istabas" mīklu. Ar dzintaru un zeltu krāšņi rotātā istaba līdz Otrajam pasaules karam atradusies Krievijas cara pilī netālu no Sanktpēterburgas, taču tad to nolaupīja nacisti.

"Dzintara istaba" tika konstruēta Prūsijā. 1716.gadā to kā dāvanu pasniedza Krievijas caram Pēterim I. Pēc vairāk nekā diviem gadu simteņiem nacisti to izjauca un aizveda uz Kēnigsbergu, un kopš tā laika bagātību atrašanās vieta nav zināma.

Foto: 2020. gadā atrastais nacistiskās Vācijas kuģa vraks

Istabas bagātības pēdējoreiz redzētas Kēnigsbergā, tagadējā Kaļiņingradā. 1945. gadā Kēnigsbergas ostas ar smagu kravu pameta tvaikonis "Karlsruhe", un pie Polijas krastiem to nogremdēja Padomju Savienības aviācija. Kompānijas "Baltictech" ūdenslīdēji apgalvoja, ka esot atraduši "Karlsruhe" vraku.

Uz kuģa vraka tika atrasti arī divi militārie transporta līdzekļi, porcelāns un daudzas lādes, kuru saturs joprojām nav zināms.

"Vācu tvaikonis tika atrasts tikai pagājušā gada beigās un pilnīgi droši identificēts tika šī gada sākumā. Kuģis tiešām ir saistīts ar nacistisko Vāciju. 1945. gadā tas ar lielu skaitu civiliedzīvotājiem, bēgļiem un militāru kravu uz klāja devās no Kēnigsbergas ostas uz Ziemeļvāciju.

Pa ceļam kuģim uzbruka un to nogremdēja Padomju Savienības jūras aviācijas. Protams, tā bija liela katastrofa, liels mirušo skaits," arheologs Jānis Meinerts stāsta par "Dzintara istabas" mīklu.

Speciālists norāda - fakts, ka tur atrasta "Dzintara istaba", nav zināms un apstiprināts. ""Dzintara istaba" ir meklēta daudz dažādās vietās, un joprojām tā nav atrasta. Ir arī daudzi citi kuģi, kas šajā laikā devās prom no Austrumprūsijas un tika nogremdēti, protams, teorētiski arī tajos varētu būt "Dzintara istaba"". 

Tiek plānota niršanas ekspedīcija uz šī kuģa, lai to detalizētāk apskatītu, un tad, iespējams, taps skaidrs, kas atrodas lādēs un kāda veida krava tur ir.

Vraki vēsta ne tikai par kuģu būvi, bet arī par pašiem kuģiniekiem

Arheologs stāstīja, ka joprojām ir daudz un dažādas neatrisinātas "mīklas" par koka kuģu vrakiem.

"Jo tālāk raugāmies pagātnē, jo mazāk ir rakstīto avotu, kas kaut ko par vēsturi pastāsta. Pirms laikmeta, kad plaši ieviesās rakstība, tās ir tikai arheoloģiskās liecības, kas kaut ko par šo laiku var pastāstīt. Baltijas jūras reģionā joprojām pat līdz 16. vai 17. gadsimtam, kad jau ir pieejami viduslaiku rakstītie avoti, atrastās arheoloģiskās liecības ir ar informāciju bagātākas. Attiecīgi, jo vraks ir senāks, jo vairāk var pavēstīt," eksperts norāda.

Vraki vēsta ne tikai par kuģu būvi, bet arī par seno sabiedrību kontaktiem, tirdzniecību, tradīciju nodošanu, kā arī par pašiem kuģiniekiem un to sadzīvi. Vrakos ir redzami konkrēti sadzīves apstākļi dažādu laikmetu kuģos, kuros kuģinieki gulēja, nodrošināja sev elementāras higiēnas lietas un kā gatavoja ēst.

"No zemūdens arheoloģijas perspektīvas svarīgākais ir nevis izcelt kādus ļoti skaistus objektus vai mucu ar monētām, bet iegūt informāciju, kas kaut ko vēsta par tā laika cilvēkiem," saka Meinerts.

Arheologs par interesantāko vraka stāstu Baltijas jūrā uzskata Zviedrijas karakuģa "Vāsa" vēsturi. "Kuģa stāsts ir ļoti interesants, jo ir pieejama plaša fona informācija no rakstītajiem avotiem un ir daudz zināms par nogrimšanas brīdi. Taču tā reizē ir liela traģēdija, jo vairāki desmiti cilvēku gāja bojā un daudzus gadsimtus tā bija šo cilvēku kapavieta. Tāpat pats par sevi ļoti interesants ir stāsts par vraka atkal atrašanu, izcelšanu, konservēšanu un eksponēšanu. Tas ir vizuāli iespaidīgs objekts, kas ļauj izprast daudzus jautājumus".

Unikāls un sarežģīts pētniecības process. Kuģu rekonservācija - ļoti dārga un laikietilpīga

Vaicājot par to, kā notiek koka kuģu vraku pētniecība un atklāšana, arheologs stāsta, ka procesu var iedalīt trīs posmos.

"Pirmais ir tas, ko var izdarīt ar sausām kājām un nekāpjot uz kuģa. Tā ir dažādu rakstīto avotu pētniecība. Tie ir arhīvu avoti, vecas jūras kartes, mutiska informācija no zvejniekiem, kam ir zināmi šie vraki. Otrais posms ir tas, kas veicams no kuģa klāja, bet nelienot ūdenī. Mūsdienās tās ir dažādas tālizpētes metodes. Tie ir daudzstaru eholoti, ar kuriem tiek iegūti jūras dzelmes attēli," saka Meinerts.

Otrajā posmā izmanto arī sānskates sonāru, ar kuru daudz precīzāk var redzēt kuģa vraka aprises un detaļas, un arī zemgultnes profilētāju, ar kuru var ieskatīties smilšainās vai mālainās gultnēs un ieraudzīt vrakus, kas pilnībā tajās iegrimuši. Eksperts norāda, ka tiek izmantoti arī magnetometri un citas metodes.

"Tad, kad ir lokalizēts kuģa vraks, ir trešais posms, kad, ja ūdens dziļums ir sasniedzams, nirēji dodas pie vraka. Ir dažādi dziļumi, nirēji un profesionālās klases, cik dziļi nirēji drīkst strādāt.

Attiecīgi, jo dziļāk atrodas vraks, jo nepieciešams profesionālāks un dārgāk apmaksāts nirējs, kuru nav tik daudz. Pārsvarā nirēji darbojas līdz 30-40 metriem.

Ja ir jānirst dziļāk, tad ir nepieciešams augstas klases nirējs," vēsta speciālists.

Kā norādīja Meinerts, mūsdienās bieži izmanto arī zemūdens dronu, kas nofilmē kuģa vraku. "Bet stāvošā vrakā, kuram saglabājušās konstrukcijas, drons netiks laists iekšā, jo tas var sapīties un pazust. Tāpēc turp ir jādodas nirējam. Un izpētīt vraka iekšpusi ir ārkārtīgi bīstams uzdevums".

Veicot vraka pētniecību notiek dažādi mērījumi, fotografēšana, videomateriālu uzņemšana, dažu vraku gadījumā arī paraugu paņemšana. Atsevišķos gadījumos ir pieļaujams paņemt dažus priekšmetus, kas varētu noderēt, lai noteiktu datējumu. Tad sākas darbs laboratorijā, salīdzinot priekšmetu ar vēsturiskiem analogiem un rakstītajiem avotiem, lai varētu identificēt vraku.

"Parasti, lai identificētu un droši datētu koka kuģu vrakus, ir svarīgi ne tikai tos vizuāli apskatīt, bet arī paņemt kādu nelielu koka fragmentu, lai izceltu to krastā un dendrohronoloģijas laboratorijā veiktu ļoti precīzu datēšanu, kur tiek veikta izpēte pēc koka auģsanas gredzeniem. Ir iepriekš sagatavotas tabulas, pēc kurām var ļoti precīzi pateikt, kurā gadā šis koks ir nocirsts un pateikt arī reģionu, no kurienes kokmateriāli kuģim ir iegūti. Tas ir veids, kā droši datēt koka kuģus," saka eksperts.

Meinerts gan norāda, ka koka kuģu vrakus izceļ diezgan reti, jo saglabāt īpaši lielu kuģa vraku ir ļoti dārgi, laikietilpīgi un tas ir darbs, kas būs jāturpina mūžīgi no tā brīža, kad tas tiek izcelts.

"Tādēļ ir jābūt skaidram plānam un finansējuma avotiem, kā tas tiks izdarīts. Citādi tas tiks izcelts un pēc gadiem sāks sadalīties un sabrukt. Tas nav tik vienkārši". 

Speciālists arī norāda, ka, ja ir jāceļ ārā koka kuģu vraku, tad cilvēkiem, valstīm un sabiedrībām, kas to uzturēs, ir jāapņemas, ka tas tiks saglabāts, uzturēts un eksponēts.

"Katrā piejūras pilsētiņā pa kuģa vrakam nebūs.

Izcelti koka kuģu vraki ir ekskluzīvi, tāpēc tie nebūs daudz un tie būs tikai daži atsevišķās vietās.

Varbūt, ka tas nemaz nav slikti, jo tas piešķir tiem īpašu vērtību. Un mūsdienās mēs virzāmies uz to, lai nevis celtu ārā un rādītu tos cilvēkiem, bet gan veicinātu atbildīgu un koordinētu zemūdens tūrismu, un otra lieta, kas ir svarīgākā, ņemot vērā, ka lielākā daļa cilvēku paši par nirējiem nekļūs, mēģināt neredzamo zemūdens mantojumu padarīt redzamu plašākai sabiedrībai," stāstīja Meinerts, norādot, ka šādos gadījumos palīdz 3D modeļi.

"Plašas izpētes tiek veiktas tikai tad, kad ir, vai nu ārkārtīgi svarīgs zinātnisks jautājums, ko mēs vēlamies izpētīt, vai arī šim vrakam draudētu iznīcība, piemēram, ja kāds cauruļvads būtu jāliek tieši tur, kur atrodas kāds vraks.

Ir dažādi citi risinājumi, kā saglabāt vraka daļas. Viens no tādiem ir veidot zemūdens krātuves.

Tiek izvēlēts kāds dabiski labi aizsargāts līcis, kurā nav stipras vētras un straumju kustības, tad koka kuģa vraks tiek izjaukts, uz katra fragmenta tiek uzlikts marķējums, lai skaidri zinātu, no kurienes tas ir," pauž eksperts. 

Glabātuve ir sadalīta lielākos sektoros un tur šīs vraka detaļas tiek ieraktas smiltīs, lai tās neapdraudētu dažādi organismi un tās labāk saglabātos. Un tā detaļas tur tiek atstātas "guļot", ar domu, ja kāds vēlēsies tās pētīt vai eksponēt un salikt vraku kopā, tad tas būs iespējams. Meinerts norādīja, ka tas ir diezgan perspektīvs veids, ko izmanto, piemēram, Vācijā.

Tāpat notiek arī speciāli pētījumi, lai atrastu konkrētu kuģa vraku. Parasti gan tiek pārbaudīta kāda konkrēta teritorija, kurā tiek atrasti dažādi vraki. Bet ir arī tādi pētījumi, kuru ietvaros meklē specifisku, slavenu vai ļoti interesantu kuģu vraku, kas varbūt, piemēram, no 20. gadsimta militārajiem konfliktiem.

Kā izcilāko un populārāko piemēru speciālists minēja kara kuģis "Mary Rose", kas atrasts Lielbritānijas piekrastē. Kuģis nogrima 16. gadsimtā, vraku no jauna atrada 19. gadsimtā, tad tā atrašanās vieta atkal tika aizmirsta, un 20. gadsimta 60. gados radās ļoti liela interese par šo kuģi un tika rīkotas speciālas ekspedīcijas, lai atkal atrastu kuģa vraku, kas pēc pāris gadus ilgiem meklējumiem arī izdevās.

"Nākamajās desmitgadēs notika ilgstoši un sarežģīti zemūdens izrakumi, lai atraktu šo vraku, kas bija dziļi iegrimis mālainā gruntī. Šim kuģim bija ļoti sarežģīta izcelšanas operācija ar speciāli no tērauda konstrukcijām veidotu mehānismu, kurā vraks tiek iecelts un transportēts līdz krastam, un tad sākas ilgs attīrīšanas un konservācijas process. Kuģa uzturēšanai ir izveidots speciāla ēka, kur kuģis ir eksponēts. Tas ir lielisks stāsts no sākuma līdz beigām," speciālists saka.

Idejas, kā konservēt no ūdens izceltus koka priekšmetus un arī vrakus, ir laika gaitā attīstījušās.

Un arī daudz pieejas, kas, piemēram, no 60. gadiem līdz 80. gadiem šķita ideālais risinājums, šobrīd var atklāt tādas problēmas, kuras tolaik pat nevarēja paredzēt. Ar daudziem vrakiem, kas izcelti pagājušā gadsimta 70. gados, šobrīd ir jāveic ļoti dārga un laikietilpīga rekonservācija. Jebkurš no izceltajiem vrakiem ir stāsts par šo. Arī slavenajam zviedru kuģim "Vāsa" bija ārkārtīgi ilgstošs rekonservācijas process. Un tas vēl turpināsies.

Latvijā zemūdens mantojums ir ļoti maz apzināts un principā pilnīgi nepētīts

Vaicājot par to, kā zemūdens pētniecība notiek Latvijā, arheologs sacīja, ka koka kuģu vraku izpēte Latvijā ir bēdīgākā stāvoklī, salīdzinot ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm, kuras ir aktīvākas šajā jomā.

"Zemūdens arheoloģija jebkurā gadījumā ir eksotiska joma, kurā visās valstīs darbojas ļoti maz cilvēku, tas ir ļoti dārgs process un ir nepieciešamas specifiskas prasmes, bet Latvijā nav pat šo dažu cilvēku, kas šajā jomā darbotos. Tas ir liels trūkums, bet cerams ka nākotnē tas mainīsies. Latvijā ir diezgan daudz zemūdens mantojumā ieinteresētu nirēju, kas paši veic izpētes arhīvos un nirst uz vrakiem," stāsta arheologs.

Meinerts teica, ka savulaik uz vrakiem nira vairāk, taču kopš 2016. gada ir spēkā jauns normatīvais regulējums, kas regulē to, kā iegūt atļaujas, lai nirtu uz vēsturiskajiem kuģiem, tādēļ nirēju darbība Latvijā ir krietni samazinājusies.

Speciālists arī stāstīja, ka zemūdens arheologa izglītību nevar iegūt katrā valstī. "Baltijas jūras reģionā šādu izglītību var iegūt Dānijā. Arī Francijā, Lielbritānijā, Vidusjūras valstīs var iegūt šādu izglītību, bet ne katrā zemē to var. Tas būtu pilnīgi pietiekami, ja Latvijā būtu kaut divi vai trīs zemūdens arheologi. Viņiem būtu milzīgi plašs darba lauks, jo Latvijā zemūdens mantojums ir ļoti maz apzināts un principā pilnīgi nepētīts," vēsta arheologs.

Meinerts arī norāda, ka Latvijā vraku noteikti ir daudz.

Pašlaik Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vraku reģistrā, kas ir izveidots pirms diviem gadiem, ir reģistrēti aptuveni 170 vraki, bet lielākā daļa no vrakiem ir tādi, par kuriem ir tikai tekstuāla informācija.

"Mēs zinām no vēstures avotiem, ka šāds kuģis tur ir nogrimis, bet vraks nav atrasts vai nav droši identificēts ar kādu zināmu vraku. Par aptuveni 35 vrakiem ir zināma atrašanās vieta un koordinātes," stāsta speciālists.

Kolkas rags reiz bijis ārkārtīgi bīstams šķērslis 

Kolkas vraks ir viens no diviem aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kolkas vraks I ir atrasts 1992. gada sākumā, pateicoties vietējo zvejnieku ziņām. Vrakā 1998. gadā notika mēģinājums veikt izpētes darbus, bet diemžēl tie bija neveiksmīgi tehnisko ierobežojumu dēļ.

"Vraks atrodas ļoti netālu no krasta, tikai dažu metru dziļumā. Kuģa vraks nav pārāk liels, un Voldemārs Rains uzskatīja, ka tas ir viens no desmit zviedru karakuģiem, kas 17. gadsimtā vētras laikā uzskrēja uz sēkļa pie Kolkas raga, dodoties no Rīgas un Stokholmu.

Identifikācija un datējums ir noteikts tikai, ņemot vērā vizuāli konstatējamo, bet vrakā nav atrasti nekādi datējoši objekti. Nav arī veiktas dendrohronoloģiskās analīzes, tāpēc pašlaik droši datēt to ar 17. gadsimtu nevar. Tuvākās nākotnes uzdevums ir paņemt paraugus un droši noteikt vraka datējumu," saka speciālists.

Turpat no Kolkas vraka I dažu desmitu metru attālumā atrodas Kolkas vraks II un nedaudz tālāk arī Kolkas vraks III.

"Pie Kolkas bākas salas dzelmē atrodas diezgan labi saglabājies 19. gadsimta burinieku vraks. Un tie ir tikai pašlaik zināmie vraki. Skaidrs, ka tur tie ir ļoti daudz," vēstīja arheologs.

Foto: Kolkas vraka I skice

Foto: Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde/Facebook.com

Otrs pašlaik aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautais kuģa vraks ir Pirmā pasaules kara Vācijas kreiseris “Bremen”, kas ir nogrimis 1915. gadā, uzskrienot krievu mīnai.

"Divas pavadošās torpēdlaivas uzsāka glābšanas darbus, bet viena no tām arī uzskrēja uz mīnas un sāka grimt, savukārt otra devās prom, baidoties no zemūdens uzbrukuma. Ņemot vērā nodarītos postījumus, kuģis ir salīdzinoši labi saglabājies," arheologs stāstīja.

Speciālists norādīja, ka Kolkas raga apkārtnē ir ļoti daudz kuģu vraku. Tas ir bijis ārkārtīgi bīstams šķērslis navigācijai, un Kolkas raga apkārtnē noteikti ir simtiem kuģu vraku. Pašlaik ir zināmi tikai nedaudzi.

"Kolkas raga sēklis ļoti stipru vētru laikā, kas notiek salīdzinoši – pāris reizes vai reizi gadsimtā -, var pārvietoties un līdz ar to vraki var mainīt savu atrašanās vietu milzīgajai smilšu masai tos pārvietojot sev līdz. Šī ir tā situācija, kur kuģu vraki pārvietojas kopā ar sēkli un kustības laikā tie var tikt deformēti vai pilnībā sadragāti," norādīja Meinerts.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu