"Tev ir jāmācās, jo prezidentus nekur negatavo." Atklāta saruna ar eksprezidentu Valdi Zatleru (18)

Labdien, Zatlera kungs! Ir patīkami, ka ielaidāt mūs šajā laikā savās mājās, cilvēki jau tagad ir uzmanīgi – un pamatoti. Mēs te visi esam veseli un potēti.

Es arī.

Man ir jautājums, cik lielu laika daļu jūs pavadāt savā lauku īpašumā. Mums izdevās jūs tagad noķert Rīgā, bet es saprotu, ka jūs daudz laika pavadāt lauku saimniecībā.

Teikšu precīzāk – jums neizdevās būt pie manis laukos, gadā laiku pavadām pusi uz pusi, šogad ar pavasara mitrumu un aukstumu drusku aizkavēju šo dabas periodu, bet es jūtos zināmā harmonijā starp dabu vasarā un rudenī un starp Rīgas šarmu ar kultūras dzīvi ziemas periodā. Un tās abas puses viena otru papildina.

Mēs ar sievu esam rīdzinieki jau vairākās paaudzēs, sievai vairāk patīk pilsēta, man vairāk lauki, un beigu beigās tas harmonizē arī mūsu ģimeni.

Kas šī par dāmu mums fonā? Tai gleznai nav mākslinieka paraksta.

Pirmkārt, tas ir reāls personāžs. Ģimene bija pasūtījusi parādes portretus, tie bija divi – šīs sievietes portrets un vīra portrets aizsarga formā. Viņš gāja bojā. Kad manas vecmāmiņas brālis atgriezās no Sibīrijas un meklēja, ko varētu uz ātru roku pārdot, viņš atrada šos divus gleznu ruļļus uz skapjaugšas. Kad viņš ieraudzīja vīrieti aizsarga formas tērpā, viņš to gleznu sadedzināja. Tas ir liels zaudējums, jo tie bija domāti kā vīra un sievas parādes portreti. Un, protams, visu to stāstu veidoja karš.

Gleznas īpašniece ir manā vecumā, un viņai nodeva glabāšanā šīs gleznas pirms kara, jo bija skaidrs, ka karš sāksies. Tā šis portrets arī palika mūsu ģimenei līdz šai dienai un droši vien vēl ilgi paliks, jo man tas ir ļoti personīgs. Tas ir Tillbergs.

Gleznas vispār ir ļoti personīgas, gleznas vienmēr pastāsta par to īpašniekiem.

Cik lielā mērā jūs sekojat kultūras procesiem, izstādēm, koncertiem, literatūrai?

Pirmkārt, jebkurš kultūras pasākums – es nedomāju izklaidi – ir emocionāls pārdzīvojums, un cilvēkiem tas ir vajadzīgs.

Cilvēks jau nevar notrulināties savā ikdienā, lai cik interesants nebūtu viņa darbs. Cilvēkam ir vajadzīgs kas tāds, kas paceļ viņu drusku augstākā dimensijā.

Drusku pārcilvēcīgā un drusku pāri sabiedrībai, tādās kategorijās. Kāpēc man patīk glezniecība? Tas ir mirklis. Es paskatos uz gleznu un man ir emocijas, man pat nav jāiedziļinās garos priekšrakstos, kā tur jābūt un kas man tur jāredz. Ar mūziku ir līdzīgi, man galvenais, lai būtu dzīvā mūzika, jo tā nekad neatkārtojas. Ieraksts vienmēr būs viens un tas pats. Teātris ir atkal kaut kas cits.

Katrai mākslai ir sava vieta, tās ir radušās, jo cilvēkiem ir bijusi nepieciešamība pēc tām.

Jūs pats esat uzrakstījis grāmatu "Kas es esmu". Bet ne visi to ir lasījuši, tamdēļ mani jautājumi varbūt atkārtosies. Viens tāds jautājums būtu - kas deva jums impulsus aiziet mediķa ceļu? Vai jūsu vecāki, kuri bija skolotāji, virzīja jūs tajā virzienā?

Par saviem vecākiem es varu pateikt - paldies, ka viņi mani nekur nevirzīja. Ļāva man būt diezgan patstāvīgam, nu, no septiņu astoņu gadu vecuma. Un tas uzlika zīmogu visai manai pārējai dzīvei – pašam bija jātiek ar visu galā.

Nu, nejaušības. Jo tu jau vari bērnībā domāt, ka kļūsi par ugunsdzēsēju, jo tev patīk sarkanas mašīnas un tās šļūtenes, ar ko laiž ūdeni. Bet vienā brīdī kāda nejaušība tevi aizved pilnīgi citā virzienā. Tā man bija ar medicīnu. Es to lēmumu pieņēmu dažus mēnešus pirms iestāšanās augstskolā. Vairāk savu klasesbiedru mudināts.

Ja nemaldos, no manas klases nāk trīspadsmit ārsti. Pēc tam nekad to neesmu nožēlojis. Izrādās, tā ir ļoti interesanta profesija. Man vienīgais kritērijs bija, lai nevajadzētu būt ideoloģiski komunistiskam. Tas man nebija sagremojams, es tomēr gribēju būt brīvs cilvēks. Man likās, ka Padomju Savienībā ārsts varētu būt brīvs cilvēks, jo slimo visi, ārstam daudz ko piedod.

Vai bija citi varianti?

Kad tu ej to vienu ceļu, tad paliek arvien interesantāk, un medicīna ir ļoti interesanta profesija, medicīnā tu visu mūžu mācies un nemitīgi kaut ko jaunu uzzini. Kad sākās medicīna no pirmā kursa, tad jau nekādas šaubas, nekādas alternatīvas nebija. Man tas patika, man vienkārši viss patika. Pirms tam, jā, man ļoti patika lingvistika. Bija doma arī, ka es varētu mācīties valodas, bet kur es tās valodas likšu tajā Padomju Savienībā? Lai gan man ir jautājums, kāpēc man no pirmās klases mācīja angļu valodu un vēlāk skolā tehnisko tulkošanu, komerciālo korespondenci.

Tagad es smejos – tik daudz čekistus un diplomātus Padomju Savienībai noteikti nevajadzēja. Tik daudz jau 50. vidusskola būtu varējusi sagatavot. Lingvistika man šobrīd patīk kā hobijs, it sevišķi salīdzinošā, jo tad mēs redzam, ka līdzīgi vārdi dažādās valodās izsaka dažādas lietas, tur ir tās kopsakarības un tā ir tā emocionālā attieksme.

Vēl tāds jautājums. Kāpēc pieņēmāt tik svarīgu lēmumu tomēr būt par valsts prezidentu? Acīmredzot, tur bija ko padomāt, pirms šāda lēmuma.

Protams, tādus lēmumus nevar pieņemt bez domāšanas. Pirmais – vai ģimene tam ir gatava, jo tas kardināli izmaina visu tavu ģimenes dzīvi, attiecības ar sievu, bērniem, vecākiem. Naivi domāt, ka tas nemainīsies. Otrkārt - kāda tev ir motivācija. Tā lēkšana nezināmajā. Tas viss bija jauns, nezināms, pat ar to minimālo zināšanu apjomu, ko tu zini, kas ir prezidents.

Kas ir prezidents – to zina tikai prezidents, būsim godīgi.

Protams, tev jābūt piepildītam savā iepriekšējā profesijā, savā iepriekšējā dzīvē. Tas ir pamatu pamats tam, kāds tu būsi prezidents. Kā es smejos – mums bijuši dažādi prezidenti, bet es biju prezidents ārsts. Daži par to zīmēja karikatūras, bet viss bija pareizi – tā bija mana būtība.

Žurnālisti nedaudz piepauzē, pagaida zināmu laiku, tad sāk uzdot asākus jautājumus. Tā ir ar visiem prezidentiem mums bijis, arī ar jums. Kā jūs tikāt ar to galā, vai tas jums nekrita uz nerviem?

Man asie jautājumi sākās no pirmās dienas.

Bieži vien tam prezidentam tiek jautāts un tūliņ sniegtas atbildes no žurnālista puses. Tu pats nemaz neesi to teicis. Ir bieži vien jāpielāgojas. Man bija tas pirmais šoks, kad bija tā nenormālā interese. Tā bija arī uzbāzīga interese. Nu, jābūt kādai dzīves pieredzei, lai var turēt šos stresus. Un palīdzēja man tieši ārsta profesija – ka ir jāsaprotas ar jebkuru slimnieku.

Tajā pašā laikā es skaidri zinu, ka 10% cilvēku tevi vienkārši nepieņem. Tas ir tas mistiskais 10% skaitlis. Tu vari būt perfekts pret viņiem, bet viņi tevi pēc būtības nepieņem. Arī baznīca nosaka tos 10%, tā kā kāda dziļāka būtība ir šim skaitlim. Nu, tikt galā... Bet vai ir varianti? Ir jātiek galā. Protams, ka tu negribi tikt iemīts pilnīgi dubļos. Bet tas notiek, un tev ir jāmēģina tikt no šiem dubļiem ārā. Cik tas ir pamatoti vai nepamatoti, tam vairs nav nekādas nozīmes.

Vai šīs radikālās pārmaiņas dzīvē, kad kļuvāt par valstsvīru, prezidentu, vai tas ir kaut kā mainījis jūsu domāšanu, jūsu būtību?

Neizbēgami, katra lieta, katra diena maina tevi. Man bija jāpieņem lēmums, vai tā dziļākā būtību būs tāda kā līdz šim – vai es dzīvošu pēc ārsta ētikas vai politiķa ētikas. Es nolēmu dzīvot pēc ārsta ētikas. Jo tā bija mana dzīves pieredze, ārsta ētika ir daudz augstākā līmenī nekā politiķa ētika.

Kaut kas mainās, mēs, sastopoties ar jebkuru dzīves situāciju, maināmies. Mēs iegūstam pieredzi, pieredze ir tie puni, kurus tu dabū. Kad tu izdari, un izrādās, ka tas nebija pareizi, tā nevajadzēja darīt vai tā bija absolūta neveiksme.

Arī ārstam jāpierod pie neveiksmēm, jāmāk godīgi pateikt pacientam – ziniet, es kļūdījos, vai – man šī operācija neizdevās. Jāspēj arī pateikt pacienta radiniekiem – atvainojiet, jūsu radinieks ir miris. Tas ir labs treniņš.

Bet visas dzīves situācijas, arī mūsu saruna, būs mainījusi mani kaut kādā veidā, bet ne pēc būtības.

Reiz būdams politikas epicentrā, jūs sekojat, kas šobrīd notiek valstī? Kas, jūsuprāt, netiek pareizi darīts? Ko varētu darīt labāk? Neesmu pēc izglītības vēsturnieks, bet mani mulsina, piemēram, ka Latvija pirms kara divdesmit gadu laikā kļuva par kādu sesto astoto turīgāko valsti Eiropā, šobrīd pēc trīsdesmit neatkarības gadiem mēs atrodamies Eiropas astē.

Nevar salīdzināt vienu vēsturisku periodu ar otru, katram ir savas īpatnības, katram ir kāda atšķirīga sākuma situācija. Vai mēs esam daudz sasnieguši trīsdesmit gados? Esam.

Ja mēs iesim cauri un skatīsimies, cik tādos fundamentālos jautājumos Latvija ir kļūdījusies, tad mēs redzēsim, ka nav kļūdījusies.

Neatkarības atjaunošana bija veiksme, Valodas likums bija veiksme, skolu reforma bija veiksme, arī pensiju reforma, iestāšanās ES un NATO veiksme, arī eiro ieviešana veiksme. Kāpēc mēs visu to neredzam?

Mēs redzam, bet būtu tā kā jāredz arī neveiksmes. Piemēram, demogrāfija, tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kas ir aizbraukuši no Latvijas, un, iespējams, pēc jaunajām izmaiņām nodokļu likumdošanā, kas skar mazos uzņēmējus, pašnodarbinātos, atkal izbrauks ārā.

Redziet, tā izbraukšana, es no tās netaisītu traģēdiju. Tie cilvēki joprojām ir latvieši, Latvijas pilsoņi, viņi ir gribējuši paskatīties pasauli, pamēģināt kaut ko citu, ieraudzīt citā sabiedrībā jaunas vērtības – ar latviešiem tas vienmēr ir noticis. Otrkārt – tā ir maksa par iespējām brīvi pārvietoties. To nevar ierobežot. Cilvēki vienmēr gribēs kaut kur braukt mācīties, strādāt, varbūt tur dzīvot kādu laiku, varbūt pēc tam atgriezties. Tā kā es par to neuztrauktos.

Mani drīzāk uztrauc jautājums, kas notiek ar dzimstību, kāpēc mēs nevaram to palielināt? Es domāju, ka bērnus vajag pēc iespējas vairāk, nevis vienu un tad trīs. Tad sabiedrība kļūst daudz iecietīgāka, saprotošāka, jo daudzbērnu ģimenēs tas tiek ieaudzināts jau no paša sākuma. Tu nevari te būt vienkārši huligāns.

Ja tu esi vienīgais bērns ģimenē, tu reizēm tā uzvedies – man ir visas tiesības, visiem jānāk pie manis, man ne par ko nav jārūpējas.

Tā ir viena puse, un tā otra puse – mums ir svarīgi, lai vairāk cilvēku runā latviešu valodā. Lai latviešu tauta neizzustu. Un nav svarīgi, kādas saknes ir tiem cilvēkiem, viņiem var būt latviešu saknes, viņiem var būt krievu, vācu vai austrāliešu saknes. Tam nav nozīmes. Svarīgi, cik liels kopums runā latviešu valodā. Jo tas ir mūsu tautas kods, kā mēs sevi uztveram un kā mēs viens pret otru izturamies un cits citu saprotam.

Tad atgriežoties vēl pie jūsu prezidenta darba. Satversmē ir rakstīts, ka prezidents nav politiski atbildīgs. Jūs tā kā šo punktu nedaudz sašķobījāt, jūs atlaidāt Saeimu.

To izdarīja Latvijas pilsoņi savā balsojumā referendumā. Es viņiem tikai to piedāvāju. Es teicu savā uzrunā – es nododu lemšanu jūsu rokās.

No šī brīža skatoties – tas bija jādara?

Tas bija jādara, jā. Tās pozitīvās sekas vai tas pozitīvais vilnis, jau kāds otrais vai trešais, tas jau ir jūtams. Tādam radikālam punktam jābūt, kurā cilvēki izmaina kaut ko pašā būtībā. Padomāsim par alternatīvu, ja tas nebūtu izdarīts – kas tagad būtu? Varam drusku pafantazēt. Būtu parādījusies kāda divu partiju valdība, kurā viens no partneriem to šūpotu.

Tad. Kas ir viņu galvās, kādi ir viņu mērķi, motīvi, ko viņi grib sasniegt? Būtu stāvoklis, kad valsts politiskajai struktūrai - valdībai un Saeimai vairs nebūtu nekādas nozīmes. Visa tā nozīme būtu – kā es varu dibināt attiecības ar visiem politiskajiem spēkiem vienlaicīgi. Tā kā leļļu teātrī vai marionešu teātrī visi tiek raustīti. Tas ļoti bremzētu attīstību. Ļoti bremzētu attīstību. Un arī cilvēkus tāds rezultāts nomāktu.

Nevarētu jau teikt, ka tagad cilvēki ir priecīgi par valdību un Saeimu, bet toreiz būtu daudz briesmīgāks rezultāts.

Ja mēs paskatāmies tagad uz kādu kaimiņvalsti vai pat divām kaimiņvalstīm, tad pat mūsu krievu kopienas cilvēki visdrīzāk negribētu dzīvot tajā valstī, viņiem patīk sava etniskā piederība, bet viņiem nepatīk, kas tur notiek.

Jūs kļuvāt par prezidentu, nebūdams saistīts ar politiku – ja mēs nerunājam par Tautas fronti. Es tagad tā iedomājos – cilvēks nonāk šādā pozīcijā, tur ir jāzina kādas politiskās straumes, kādi zemūdens akmeņi, tur ir jāzina kaut kādas politiskās manieres, kuras būtu vai nu jākopj vai jālauž, protokols, nezinu, – vai vispār var pieskarties Dānijas karalienei? Vai jums ir bijušas kādas situācijas, kuras ir jūs samulsinājušas vai uzjautrinājušas prezidenta gaitās?

Pirmkārt, visu nosaka tava profesionālā dzīves pieredze, kas ir tavs pamatu pamats.

Politisko tehniku var iemācīties maksimums sešos mēnešos, ja tā lēnām mācās. Nē, nu tev ir jāmācās, jo prezidentus nekur negatavo. Un man vienmēr smīnu izraisa, ka visi interesējas par to protokolu, jo tas ir kaut kas tāds nesaprotams, sarežģīts un tā tālāk.

Īstenībā tā ir elementāra pieklājība. Ja tev kāds bērnībā to pieklājību ir iemācījis, tad jau nekas grūts tur nav.

Otrkārt, neaizmirsīsim, ka ir padomnieku korpuss, un pirms katras reizes, kad jūs dodaties – vienalga, vai pie cilvēkiem, žurnālistiem vai ārzemju vizītē pie kāda karaļa - jums šī visa informācija iepriekš ir pieejama, apstrādājama.

Ja mēs runājam par to, kas prezidentam pašam jāzina, obligātas ir valodu zināšanas un ļoti labas vēstures zināšanas.

Vēstures zināšanas vienmēr ir par maz, tāpēc ir vajadzīgs arī konsultants – vēsturnieks, kas iezīmē konkrētas valsts vēstures akcentus. Un arī tepat Latvijā – konkrētu novadu kontekstā izstāsta, kas cilvēkiem ir svarīgs.

Pēdējā laikā runāju pa tautas vai kopienas vēsturisko sentimentu. Un ir svarīgi saprast, ka latviešiem tāds sentiments ir ļoti jūtīgs sakarā ar 1940. gadu. Tas radikāli lauza latviešu tautas likteni.

Un pēc tam aizejam, teiksim, Francijā, Ardēnos, konkrēti Šampaņā, kur otro pasaules karu nemaz neatceras, kur visi atceras pirmo karu – kā te gāja smagas kaujas, kā cilvēki slēpās savos vīna pagrabos, kā tika iznīcināti viņu vīna lauki. To viņi līdz šai dienai atceras, bet otrais kaut kā pagāja garām. Un interesants ir Austrijas gadījums, kur viņu sentimets ir 1955. gads. Vienā sarunā ar augsti stāvošu Austrijas diplomātu es viņam to pieminēju. Viņš tā no sākuma paskatījās uz mani jautājoši, un pēc tam sāka smaidīt, jo 1955. gadā tika atjaunota Austrijas valsts, un liela loma tur bija Padomju savienībai. Līdz ar to ir pozitīvais sentiments pret Krieviju.

Katrai tautai ir kaut kas savs. Tāpat kā katrai tautai karš sākas tad, kad svešs karaspēks ienāk tavā zemē.

Somiem citā dienā, poļiem citā, latviešiem citā. Tās nianses ir ļoti svarīgi zināt, lai nesabojātu vēl neesošas attiecības ar kādu partneri diplomātu vai prezidentu. Ja tu zini, tev ir iespējas panākt ļoti pozitīvu kontaktu.

Teiksim, Dienvidkorejā zināšanas, ka tur bijusi ilgstoša Japānas okupācija - un ja tu vēl pasaki, ka Latvijā ir bijusi ilgstoša okupācija – kontakts ir nodibināts. Jo tu saproti šīs tautas sāpi, zini datumu vai periodu vēsturē, kas ir ļoti jūtīgs un saglabājas pat vairākās paaudzēs. Kurš no mums tagad atceras Napoleona karagājienus? Pie Barklaja de Tolli pieminekļa neviens neiet likt ziedus. Ir vajadzīgs laiks, lai šis jūtīgais vēsturiskais sentiments kaut kādā veidā lēnām izzustu.

Pats galvenais, uzsvēršu – lēnām. Ja jūs sāksiet ātri to darīt, jums teiks – jūs nepareizi domājat par vēsturi, nekas nesanāks. Jo ir ģimenes vēsturiskā atmiņa ar konkrētiem cilvēku likteņiem, ko tu nekādi nevari izmainīt. Ģimene tomēr ir sabiedrības pamatšūniņa.

Bet vēl atgriežoties pie jautājuma par vidi valstī. Kas tagad būtu aktuāls tagad? Kā mēdz teikt – nelec milzu soļiem, netrako, ej pa druskai.

Vecā zemnieku gudrība.

Kādi tie soļi būtu tagad sperami? Aktuāli, svarīgi?

Lielākā problēma ir, ka cilvēki, kas ir pie varas, nemāk runāt ar cilvēkiem, kas nav pie varas.

Un tādas tiešas, skaidras runas vai savu mērķu izklāsta nav. Tas ir deficīts. Kurš pirmais to iemācīsies, tas arī gūs panākumus nākamajās vēlēšanās. Jo gudrie politiskie skaidrojumi, kuros neko nepasaka – tāds ne melns, ne balts –, tie cilvēkus atbaida. Šis puisis neko nezina.

Bet kaut ko kādam gribas arī noslēpt.

Noslēpt jau tu vari, bet mūsdienu laikmetā jau viss kļūs zināms. Un ļoti muļķīgi kaut ko slēpt.

Un, ja mēs runājam par valsts noslēpumu, tad tur 90% nav nekāds valsts noslēpums. Tas ir ierēdņu slinkums stāstīt cilvēkiem saprotamā valodā, kas tajā dokumentā ir.

Un viņš pasaka, ka tas ir valsts noslēpums.

Jo visiem ir tāds priekšstats, ka specdienesti nosaka, kas ir un kas nav noslēpums. Nē. Specdienesti tikai ievēro, vai noslēpums tiek glabāts. To, kas ir vai nav noslēpums, pasaka ierēdnis, kurš nemāk skaidrot vai arī slinkuma pēc – uzliek dokumentam zīmogi virsū, "Dienesta lietošanai" vai "Slepeni". Tas ierēdnis, kas rada šo slēpšanu vai noslēpumainību, neko labu tur nerada.

Kad cilvēki sapratīs, ka viņiem skaidro un nemelo, tad tā ticība ies uz augšu.

Ko es esmu novērojis visā pasaulē? Cilvēki ir gatavi pieņemt nevienlīdzību, cilvēki ir dažādi, ienākumi viņiem ir dažādi, fiziskais spēks dažāds, izglītība dažāda, bet – cilvēki nav gatavi pieņemt netaisnību.

Ja šī netaisnības sajūta ir, un to veido politiķi, ļoti daudz skaidu lec no šiem nesaprātīgajiem lēmumiem, kas cilvēkus šķeļ vairākās grupās, un tas ir pilnīgi muļķīgi.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka jārunā par principiem, ko mēs ievērosim. Lai tos cilvēki saprot, bet nevis par divdesmit pieciem, bet trīs līdz pieciem principiem. Un tad cilvēki uzticēsies. Jo katrs jau grib dzīvot šajā pasaulē, grib dzīvot samērā labi, grib būt drošs par savu ģimeni, par saviem ienākumiem, par savu nākotni, nekas jau sarežģīts tur nav.

Vienīgi, mūsdienu politika, ne tikai Latvijā, bet Rietumu politika vispār, to ir pārvērtusi par kaut ko tādu, kam politiķi paši netic. Tev ir jātic, par ko tu iestājies, tev jātic savām idejām un jābūt skaidrībā, kā tās realizēt, tad arī būs daudz vieglāk.

Un otra puse ir režīmi, kur demokrātijas vairs nav. Man patīk salīdzināt – Kapitoliju ieņēma ļoti agresīvi protestētāji, tie policisti bija tādi ļoti mierīgi, ieturēti, iecietīgi. Ja jūs parādāt Baltkrieviju vai Krieviju – tur tie protestētāji tādi ļoti miermīlīgi, bet policija viņus vienkārši brutāli sit, un nevis ar asaru gāzi vai ūdensmetējiem, nē – cilvēks sit cilvēku, kāds ir izdomājis, ka tas ir visefektīvakais, kā cilvēkam iedzīt bailes.

Tā nu mums ir visas izvēles. Tas, ka sabiedrība dzīvo samērā labi, to mēs paši kaut kā kautrējamies pateikt, vieglāk ir pateikt, ka te kaut kas nav kārtībā, ka mēs slikti dzīvojam, dzīvojam sliktāk nekā citi. Varbūt tas latvieša izdzīvošanas instinkts ir tāpēc, ka viņam vienmēr ir tā grumba pierē.

Mēs ar vienu kundzi runājām pirms pāris dienām, un es teicu, ka Austrumos izdzīvošanas instinkts bieži vien ir melot. Ja tu nemelo, tu nevari izdzīvot. To viņi man paši pateica. Šeit iebraucēji studenti brīnās, kāpēc pie mums nemelo. Melo jau tāpat, bet minimāli salīdzinot ar viņu kultūru. Mums ir šī mūžīgu rūpju rieva pierē, un tā mēs ejam uz priekšu. Varbūt tāpēc mēs arī izdzīvojam, nav jau teikts, ka tas ir slikti.

Lai paliek politika. Ko no jums varam sagaidīt? Kas jums ir padomā tagad? Jums bija grāmata, varbūt taps vēl viena grāmata. Varbūt būs esejas, varbūt būs memuāri?

Grāmatas jāraksta, ja ir ko teikt. Mans dzinulis rakstīt grāmatu bija sakārtot savas domas, kas man arī izdevās. Un rakstīt pirmā personā no sevis, tas ir mans vēstījums. To var noliegt, to var interpretēt, tas ir normāli, cilvēkiem ir dažādi skatpunkti. Kopā ar saviem līdzautoriem vienkārši to slīpējām, lai tie abos – latviešu un krievu variantos būtu identiski teksti. Rakstīt es esmu iemācījies, bet man pagaidām nav ko teikt. (Smaida.)

Varbūt tā prasme kādreiz tiks izmantota. Vienubrīd man bija vēlēšanās rakstīt blogus, tas es paskatījos uz blogeru vidi un sapratu, ka tā nav priekš manis.

Ir dažādu līmeņu blogeru vides.

Nu ja, bet tas beidzas ar vienu tādu līdzību, kad viens otram stāsta sava domas un beigās vairs nedzird visu pasauli.

Mana vēlēšanās tomēr ir redzēt visu pasauli un neiekrist kaut kādā vienā burbulītī, kur visu laiku savā starpā maļas, un viņiem ir vienīgā patiesība.

Tajā brīdī, kad tev liekas, ka tev ir vienīgā patiesība, faktiski ar tevi ir beigas vai, vienalga, tev ar galvu vairs nav kārtībā... Es tā uzmanīgi pateicu.

Man vienā jauniešu nometnē uzdeva jautājumu – kur jūs gūstat to informāciju? Tā kā tur divas trešdaļas bija amerikāņi, es pajautāju – jūs domājat par CNN? Viņi teica – jā, jā, cik bieži jūs skatāties CNN? Es saku – divreiz mēnesī. Tas viņiem bija pārsteigums – kāpēc? Es saku – ja es skatīšos katru dienu, es sajukšu prātā, jo viņi visu laiku griež vienu un to pašu, tā es vairs nesaprotu, kas notiek. Kad es paskatos divreiz mēnesī – es saprotu, kas ir mainījies.

Svarīgi jau ir pamanīt pārmaiņas, nevis klausīties katru dienu, kā tev visas stacijas stāsta vienu un to pašu. Jautājums, kāpēc cilvēkiem pasaulē patīk "Russia Today"? Viņi stāsta pilnīgi kaut ko citu. Bet visi pārējie BBC, CNN, "Al Jazeera", ieslēdz kuru kanālu gribi, visi stāsta vienu un to pašu.

Cilvēki grib dažādus viedokļus, bet jāsaprot, ka par dažādiem viedokļiem nevajag sist nost, nevajag naidīgi izrunāties. Bet saprast, ka arī man ir tiesības uz viedokli, katrs cilvēks ir personība ar savu viedokli.

Bet nu gaidīsim to blogu.

Nerakstīšu. Es neesmu nevienā sociālajā vietnē. Kāpēc? Jo es gribu būt brīvs no šī masu skrējiena, tā ir viena lieta, kas ir raksturīga "Twitter". Otrs – es negribu būt tik kategorisks. Tai pašā laikā es daudzas lietas saku ļoti cieti un taisni. Bez garas domāšanas vai bailēm. Un es negribu būt arī ekshibicionists.

Mans ekshibicionisms ir ziedos, es tos audzēju un priecājos, es tos varu dāvināt cilvēkiem, un viņi priecājas. Bet likt tur bildes, ko es šodien ēdu, ar ko es šodien satikos, man tas neliekas interesanti.

Tā jau bija haika, ko jūs pateicāt – mans ekshibicionisms ir ziedos.

Katram jābūt savam ceļā uz sevis paša piepildīšanu.

Kā klājas jūsu kundzei Lilitai, kā klājas jūsu bērniem? Vai jums izdodas arī kādreiz sanākt kopā? Vai jums izdodas kādreiz apvienoties kādās tradīcijās?

Pirmkārt, ja tu esi izvēlējies dzīvesbiedri, tad nav ko tur daudz apspriest. Šekspīrs kādreiz ir teicis vienā no saviem sonetiem – tā nav mīlestība, kas meklē alternatīvu. Protams, tie bērni un mazbērni ir katrs savās ģimenītēs.

Kādas tradīcijas? Es tomēr cenšos, lai reizi gadā visi atbrauktu pie manis uz laukiem. Un nav svarīgi, uz cik dienām, man ir svarīgi, lai mēs pabūtu kopā. Mēģinu arī, lai mēs Ziemassvētkos satiktos, lai mēs cits citu redzētu. Kāpēc?

Bērni jau ir uz savām kājām, brīžiem tu redzi, ka viņi daudz dod saviem bērniem, bet es varbūt varu iedot viņiem kaut ko vēl, un tie bērni izaugs daudz dzīvotspējīgāki.

Vecvecākiem arī ir sava loma. Protams, daudz kas jau ir nokavēts, manā uztverē bērna personība veidojas līdz septiņu gadu vecumam, un tā veidojas ģimenē. Tas bērns pielāgojas, testē vecākus, manipulē ar vecākiem, tas viss veidojas pirmajos septiņos gados. Vēl tu vari pielikt klāt vēlāk zināšanas, prasmes, bet bērna būtību tu vairs nevari izmainīt. Tā kā jāstrādā uz tiem, kam nav vēl septiņi. (Smaida.)

Kāpēc es tā runāju? Tagad kovida laikā visi sāka runāt par mentālo veselību, arī par bērnu mentālo veselību. Tas ir svarīgi. Bet jautājums ir, kāpēc tev tā mentālā veselība klibo?

Mēs neesam ielikuši bērnā tajos septiņos gados prasmes kopt savu mentālo veselību.

Vecāki ir tie, kuri bieži vien realizē to savu plānu, realizē pats savus nepiepildītos sapņus. Vai tas vienmēr ir vajadzīgs? Tad nāk skola un skolotājs. Un skolotājs pēc būtības ir kaut kas ļoti svarīgs. Mēs nevaram pieņemt šo moderno vārdu "izglītotājs". Izglītotājs ir ierēdnis, skolotājs ir daudz vairāk. Ja skolotājs netiek galā ar kādu savu bērnu klasē, uzreiz saka – te ir psihologs. Un bērns iemācās, ka vienmēr būs kāds blakus, kas atrisinās viņa problēmas.

Šis kovida laiks ir nācis par sliktu visai sabiedrībai kopumā. Mēs paliekam paviršāki, jo mēs pērkam internetā, mums kaut ko atsūta, kas mums neder vai nepatīk, mēs sakām – ai, ko tad es tur ņemšos, gan jau labi vien būs. Un tā tas laiž visu to līmeni uz leju.

Arī šī tiešā saskarsme starp bērniem, starp cilvēkiem. Ir jau labi saskarsme "Zoom’ā", bet "Zoom’s" ir "Zoom’s", tur nav šī sabiedriskošanās efekta.

Tā iespēja nekontaktēt caur telefonu ir tik vienkārša – ja man ir grūtības, es nekontaktēju ar šo cilvēku, un beigās tu paskaties – tu nekontaktē ne ar vienu. Tikai ar kādiem diviem trīs taviem līdziniekiem. Un tu vairs nemāki dzīvot sabiedrībā, kur katrs ir savādāks.

Tas nenāk par labu, tāpēc esmu gan par valdības klātbūtnes darbu, gan par skolnieku iešanu uz skolu. Šī ir tā skolotāju atbildība visas nākošās paaudzes priekšā, ka viņiem ir jāpotējas. Nevis tāpēc, ka viņiem būtu vai nebūtu bail, bet tāpēc, ka viņi ir atbildīgi par tiem bērniem un par to, lai izglītība bērniem būtu tāda, lai viņi spētu pielāgoties dzīves grūtībām.

Neviens nav teicis, ka dzīve būs viegla.

Jā. Paldies jums liels par sarunu. Paldies, ka veltījāt mums laiku. Lai jums labi klājas!

Paldies!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!