"Nevar klusēt, [..] pirms diviem gadiem es ar jums nerunātu, es ne ar vienu par to nerunāju, bet tagad man ir skaidrs, ka tā nebija mana vaina," stāsta Liāna (vārds mainīts). Liānas stāsts ir garš un sarežģīts, bet viņas vēstījums ir skaidrs - izrauties no vardarbības ir viens, bet pēc tam likumiski panākt mierīgu dzīvi - pavisam kaut kas cits.

"Pēc tā visa, ko esmu piedzīvojusi, es vēl ļoti daudz esmu cīnījusies ar iestādēm un attieksmi no viņu puses, kad

tev kā upurim ir jāiziet vēlreiz cauri visiem tiem deviņiem elles lokiem un to liek darīt tieši [atbildīgās] iestādes."

Liāna norāda, ka viņa pašā sākumā bija pieļāvusi divas taktiskas kļūdas, kas pēc tam apgrūtinājušas viņas izkļūšanu no vardarbības apburtā loka. "Pirmais, ko es gribētu ieteikt citām sievietēm, ir vērsties centrā "Marta", un otrais - kārtot aizsardzību pret vardarbību, kas ir liegums tuvoties un sazināties, es darīju mazliet citādāk... Es sāku ar to, ka izsaucu policiju un manu dzīvesbiedru aizveda uz iecirkni, un pa to laiku es vācu mantas un bērnu, lai muktu projām."

Sieviete stāsta, ka viņai palaimējies, jo viņai bija kur aizbēgt - pašai savs dzīvoklis, kur dzīvojusi nu jau pilngadīgā meita. Viņa pārcēlusies pie meitas, bet pieļāvusi taktisku kļūdu - turpinājusi komunicēt un centusies risināt šo situāciju.

"Es skenēju, kāda ir situācija - kad viņš ir dzēris, kad nav, cik viņš ir adekvāts... Jā, es turpināju cīnīties pati saviem spēkiem. Tad, kad es sapratu, ka mani spēki ir izsīkuši, es zvanīju uz bāriņtiesu, lai kārtotu visas šīs te lietas, bet es saskāros ar diezgan lielu neizpratni tajā pusē - nu kā? Jums ir tikai komunikācijas problēmas!

Mēs paši savam bērnam kaitējam, jo mēs nespējam savā starpā vienoties, bet tas nav iespējams, ja tu esi dabūjis ar gāzes ieroci pa seju vai saņēmis draudus, ka ar beisbola nūju tev tiks izsistas smadzenes... Kā ar šādu cilvēku var vienoties?

Redz, kā ir - sievietes jau vienmēr grib visu izdarīt pareizi, viņas baidās no tā, ka pateiks - tu pati esi pie tā vainīga, tu nesadarbojies, tu esi pārāk prasīga. Tu tā jau esi iemīts zemē un ja te vēl pasaka: "Kāpēc tu negribi ar labu?" Kā man sociālajā dienestā teica. Tad bija tas brīdis, kad tu sēdi un jūti - kamols kāpj kaklā, jo tu saproti, ka tevi neredz..."

Sociālajā dienestā pārim tika nozīmēts mediators, taču mediācija beidzās teju nesākusies, jo eksperts uzreiz skaidri un gaiši pateica, ka vienošanās starp partneriem nav iespējama:

upuris un varmāka savā starpā nevar ne par ko vienoties.

Viņi turpinājuši apmeklēt mediatoru individuāli, jo Liāna uzsver, ka viņai bija nepieciešams ar kādu parunāties. "Es pat savai mammai un māsai neesmu visu izstāstījusi, ko es esmu piedzīvojusi, un es to arī noteikti nedarīšu."

Sieviete piedzīvoto līdz sīkākajai detaļai ir atklājusi savam psihologam. "Visu savu melno pagātni es izpurināju psihologa kabinetā," viņa bilst un atzīst, ka psihoterapija ir nākusi par labu.

"Valsts iestādes dod aplamus rīkojumus tikai tāpēc, ka tur arī strādā tikai cilvēki ar savu redzējumu un pieredzi, viņi nav apmācīti un viņi rīkojas tīri subjektīvi," pauž Liāna, atkārtojot, ja viņa uzreiz būtu vērsusies kādā krīzes centrā, tas viss būtu izvērties daudz citādāk un viņu vairāk ņemtu vērā.

Sarkanie karogi bija uzreiz, bet rozā brilles tos aizmālēja

"Šobrīd ar skaidru prātu skatoties, es saprotu, ka tur bija tie sarkanie karogi, kas brīdināja, ka nebūs labi, bet man bija rozā brilles uz acīm... Un tad, kad visi apkārt saka: "Tu esi stipra sieviete, tev viss izdosies! Nu jā, viņš iedzer kādu reizi, bet kurš neiedzer? Viss taču kārtībā!" Tad tu tos sarkanos karogus nepamani vai ignorē," stāsta Liāna, uzsverot, ka viņa domāja, ka varēs atrisināt situāciju un viss būs labi.

"Diemžēl sanāca tā, ka tie sarkanie karogi nekur nepazuda, bet par sevi atgādināja aizvien biežāk.

Iedzeršana, melošana, ļoti spēcīgs paģiru sindroms. [..] Es nekad iepriekš nebiju saskārusies ne ar kādām atkarības problēmām, es pati alkoholu lietoju maz un varētu vispār bez tā iztikt. Manā paziņu lokā nekur nav bijušas nopietnas problēmas ar atkarībām," skaidro sieviete.

Liāna ar savu partneri bija divus gadus kopā, kad sāka plānot bērniņu. "Viņš ļoti gribēja bērnu. Viņš teica: "Būs man bērns, būs jauns mērķis dzīvē, es būšu pavisam cits cilvēks!" Viņš solīja "dzīvi kā no žurnāla".

Bērniņš pieteicās, tēvs no sākuma bija bezgala priecīgs un šī te lielā laime bija jānosvin... Svinēšana faktiski ievilkās uz mēnesi - uz darbu viņš nebija spējīgs iet. Kad es viņam teicu, ka varbūt pietiks, jo man ir grūti vienai pašai ar visu tikt galā,

sekoja pirmais šoks - viņš sāka uz mani bļaut, lai es viņu nemācu dzīvot un dodos taisīt abortu. Teikšu viņa vārdiem - no tik debilas mātītes man bērns nav vajadzīgs!"

stāsta Liāna. Sieviete savāca pirmās nepieciešamības lietas, iesēdās mašīnā un devās uz savu dzīvokli, kur mitinājās viņas pilngadīgā meita. "Kamēr es biju prom, es no viņa saņēmu neskaitāmas īsziņas par to, kāda tik es neesmu... Es tobrīd īsti nezināju ko darīt, jo mūsu kopīgais bērniņš bija plānots un gaidīts."

Īsziņu krātuvē iestājās klusums. Liāna vairs netika bombardēta ar īsziņām, bet tad sākās jaunas neražas: "Viņam ir slikti, viņam nav naudas, viņam nav spēka aiziet uz veikalu, ledusskapis ir tukšs. Neviena jautājuma par to, kā man iet. Es viņam uzrakstīju atpakaļ, ka tās ir sekas tam, ka tu liki man izvākties. Šim tekstam uzreiz sekoja piedošanas lūgšana un solījumi, ka kaut kas tāds vairs nekad neatkārtosies."

Solījumi, teksti par to, ka bērnam ir vajadzīgs tēvs, atvainošanās - ar lišķīgiem vārdiem Liāna atgriezās. "Kādu laiku bija mierīgi, arī nedzēra. Tiešām likās, ka cilvēks ir saņēmies. [..] Tad sekoja svētki - viņa dzimšanas diena, drīz tai sekoja vārdadiena un tā tālāk, un dzeršana atsākās. Šis viss gāja pa apli," atklāta ir sieviete.

"Bija pat tādi periodi, ka es nakšņoju darbā."

"Es sapratu, ka alkohola problēmas nepazudīs. Ja es par to ieminējos, tad es biju tā, kas sabojā viņa garastāvokli. Tā dzeršana bija tāda, ka cilvēkam pilnīgi zuda laika izjūta - kad ir diena vai nakts. Viņš varēja piecelties pulksten trijos nakts vidū, atžirgt, uzlikt mūziku, cik vien skaļi to var, tas nekas, ka man ir toksikoze un no rīta jādodas uz darbu." Ja sieviete kaut ko partnerim teikusi par viņa uzvedību, viņa uzreiz pretreakcijā ir saņēmusi aicinājumu izvākties, ja viņai kaut kas nepatīkot.

"Bija pat tādi periodi, ka es nakšņoju darbā. Es biju nopirkusi matraci un tad, kad kolēģi devās prom, es paliku turpat pie sava galda pa nakti. No rīta es laicīgi cēlos un savācos, lai izskatītos tā, it kā būtu tikko atbraukusi,

jo man jau bija kauns no meitas un visiem pārējiem, ka ik pēc divām nedēļām man ir jāmeklē patvērums. Es sapratu, ka tā nav dzīve, tas ir kaut kas drausmīgs."

Kad Liānas bērns ienāca šajā pasaulē, viņas un bērna tēva attiecības nemainījās. "Viņš zināja, ka es dzemdēju, bet viņš nebija spējīgs mūs pat atvest mājās no dzemdību nama. Viņš bija tik ļoti piedzēries, ka nevarēja nostāvēt kājās. Mūs no dzemdību nama atveda draugs - mājās bija bardaks!"

Kamēr sieviete bija dzemdību namā, bērna tēvs, dzerdams kopā ar draugiem, pārvērta mājvietu midzenī, kur Liāna ar savu trīs dienu veco zīdaini nav varējusi patverties.

"Viņš pats pārdzēries nāk man virsū bļaudams: "Atdod man bērnu un, k*ce, pati vācies prom!"

Sieviete piezvanīja dzīvesbiedra mammai, kura uzreiz reaģējusi un atbraukusi Liānai un bērnam pakaļ. "Mēs pārvācāmies uz dažām nedēļām pie viņa mammas, lai viņš pats ar sevi tiktu skaidrībā. Beidzās nauda - beidzās alkohols, viņam vienkārši nācās atžirgt... Un tad atkal solījumi, atkal viss ir labi."

"Tāda nu es tur stāvēju saplēstā kreklā un ar bērnu uz rokām."

Liāna atklāti stāsta, ka šādās galējībās arī turpinājusies abu kopdzīve, taču pagrieziena punkts pienāca kādā vasaras dienā, kad vīrietis dusmu lēkmē nodarījis pāri savai dzīvesbiedrei un kopīgajai atvasei.

"Man ir pārgriezta roka, kreisajai rokai īkšķis ir nejūtīgs, noteikti kāda stikla šķemba trāpīja. Es vienkārši glābu bērnu un centos viņu aizsargāt. Arī viņam ir rēta galvā palikusi, bet, paldies dievam, ne pārāk dziļa. Tad, kad matiņus nogriež īsākus, tad gan var labi redzēt,"

šis incidents bijis "pēdējais piliens", lai Liāna atmestu ar roku abu attiecībām uz visiem laikiem. "Man bija skaidrs, ka mana un bērna dzīvība šeit tiek apdraudēta, es gāju prom." [..] Vārds pēc vārda - vīrieša plauksta aptver beisbola nūju. Telpā ir tikai viņi trīs - Liāna, bērns un bērna tēvs.

"Es nezinu, ko viņš taisījās ar to nūju darīt, bet es ar bērnu ieskrēju blakus istabā. Paldies dievam, ka tai istabai bija slēdzene. Es izsaucu policiju. Viņš tikmēr pie durvīm ārdījās un kliedza, lai es eju prom. [..] Par laimi tanī istabā bija mana soma - es ātri paķēru atslēgas un izskrēju kāpņu telpā.

Tāda nu es tur stāvēju saplēstā kreklā un ar bērnu uz rokām. Es netaisījos atgriezties dzīvoklī bez policijas."

Policisti vīrieti savāca un aizveda. Liāna priekšnamā dzirdējusi, kā viņas bērna tēvs dzīvoklī "gaudojis", kad ieradušies likumsargi, bet to, kas notika tur, viņa neredzēja.

"Man policists prasīja, vai es braukšu uz iecirkni rakstīt iesniegumu, tobrīd man nebija laika un iespēju, jo man bija jādomā par bērnu un, kamēr viņš ir prom, jāizvācas pavisam,"

Liāna atzīst, ka viņa pieļāva kļūdu, jo šis iesniegums turpmākajā tiesvedībā būtu noderējis. Sieviete nopūšas: "Ar to arī mūsu attiecības beidzās. Es aizgāju prom uz visiem laikiem. Tā nebija ģimene. Tas nav tas, kas bērnam ir vajadzīgs. Es šobrīd varu pateikt vienu, ja cilvēks, kurš grib bērnu, pēc bērna piedzimšanas neizmainās, tad viņu nekas uz šīs pasaules neizmainīs. Es viņam pateicu, ka viss mūsu starpā ir beidzies, turpmāk viņš ir tikai bērna tēvs. Viss."

Sievietes lēmums partnerim nav gājis pie sirds - ģimenes jaucēja un neskaitāmi citi apvainojumi tika raidīti Liānas virzienā īsziņu formātā.

"Es esmu visvisvisvisvissliktākais, kas vien var būt," sieviete atsauc atmiņā apvainojumus, ko saņēma no bijušā dzīvesbiedra. "Tādas īsziņas es nepārtraukti saņēmu aptuveni divus gadus."

"Es gribu mierīgu dzīvi."

Pēc šķiršanās Liāna ļāvusi tēvam tikties ar bērnu, vai nu viņas dzīvoklī vai abi braukuši ciemos pie vīrieša. Viņa allaž pirms tikšanās vētījusi, vai viņš ir skaidrā un adekvāts.

Vīrietis atkal mēģināja saiet kopā ar Liānu, bet viņa bija strikta. "Es sapratu, ka ne jau tas bērns viņam ir tik ļoti vajadzīgs, bet gan nodrošinātā dzīve, ko es viņam sniedzu.

Viņš palika viens pats ar savām problēmām, neviens cits vairs ar viņa problēmām neķēpāsies, nedomās par rēķiniem un ledusskapja saturu. Viņš palika viens."

Jautāta, kad bija pēdējā reize, kad viņa satika bijušo draugu, Liāna norāda, ka tas bijis nesen - jūnija beigās - tiesas sēdē. Pret vīrieti ir sākta krimināllieta, jo viņš ir pārkāpis tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

"Joprojām notiek tiesvedība par saskarsmes tiesībām, atsevišķu aizbildniecību par bērnu mēs esam izcīnījuši, bet tā bija ļoti smaga cīņa," pauž Liāna, paskaidrojot, ka Rīgas bāriņtiesa nav pretimnākoša vecākiem, kuru vidū valda vardarbība, jo viņi galvenokārt vērtē, vai pret bērnu tiek vērsta fiziska izrēķināšanās.

"Ja bērnam nekas fiziski nav izdarīts, tātad viss ir kārtībā. Viņi nolēma, ka tēvs var tikties ar savu atvasi, bet bērns nemaz to tik ļoti nevēlas, jo viņa pasaule esmu es un mūsu dzīvesvieta."

"Es esmu ļoti nogurusi, visi šie iesniegumi, garie, līkumainie ceļi pa atbildīgajām iestādēm - tas viss man ir tik daudz spēka atņēmis. Es gribu mierīgu dzīvi. Kā mans psihologs man teica - ja bērnam nav abu vecāku, lai vismaz tas pats viens vecāks paliek pie pilna saprāta. Šobrīd šķiet, ka bāriņtiesai ir tieši šāds mērķis, ja viens vecāks nav derīgs, tad otrs vecāks jānoved līdz tādam pašam līmenim."

Septembra beigās gaidāma kārtējā tiesas sēde par saskarsmes iespējām. Liāna cer, ka šī būs pēdējā tikšanās reize tiesā, un viņa panāks, ka bērns var tikties ar tēvu tikai trešās personas klātbūtnē, izvērtējot viņa stāvokli pirms tam, nevis tā, kā bija lēmusi bāriņtiesa - "vīrietis jebkurā laikā var ierasties, paņemt bērnu un aiziet".

Jā, par bāriņtiesu lēmumiem sūdzības saņem arī tiesībsargs

Liāna nav vienīgā, kas sarunās norāda uz problēmām, ar ko nākas saskarties, kad "bērna dalīšanā" iesaistās bāriņtiesa. Skaidrs ir viens - bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē. Un tam, ka "bērnam ir nepieciešami abi vecāki", piekrīt arī Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

"Par bāriņtiesas lēmumiem tiek rakstīts arī iesniegumos, ko saņem tiesībsargs. Tas ir aktuāls jautājums mūsu dienaskārtībā, jo te ir jāizšķiras, vai vardarbīgajai personai jāatļauj tikties ar bērnu vai nē. Lai bērns attīstītos, viņam jāaug vidē, kas ir brīva no vardarbības, taču nereti šī agresīvā persona ir vardarbīga pret dzīvesbiedru, nevis pret bērnu. Tādā gadījumā ir jāatrod risinājums, kā iesaistīt, piemēram, saskarsmes personu, kas bērnu, piemēram nogādā no mājām uz saskarsmes vietu," norāda Laila Grāvere, piebilstot, ka

"ir ļoti rūpīgi jāizsver bērna intereses, jo vispārīgi ir atzīts, ka bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, neaizmirstot, ka tikpat ļoti bērnam ir nepieciešama no vardarbības brīva vide".

Kā vienu no risinājumiem Grāvere piedāvā, nodrošināt tikšanās saskarsmes personas klātbūtnē. Likums pieļauj, ka uz laiku saskarsmi var liegt, par ko lemj tiesa. Ir arī pagaidu aizsardzība pret vardarbību, taču Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja min, ka šī lieguma laiku agresīvā persona var izmantot savās un bērna interesēs, piemēram, apmeklējot rehabilitācijas pakalpojumus, kas ir paredzēti vardarbīgas uzvedības mazināšanai.

"Tiesībsarga ieskatā šādiem pakalpojumiem būtu jābūt brīvāk pieejamiem, ne tikai tad, kad tiesa jau ir liegusi tikšanās iespējas.

Vajadzētu būt tā, ka katrs, kurš jūt, ka nespēj kontrolēt dusmas, varētu meklēt palīdzību. [..] Profilakse ir ļoti svarīga, tāpēc ir jābūt pasākumiem, kas preventīvi mazina vardarbību."

Jautāta, vai bērnam ir tiesības izvēlēties pie kura vecāka dzīvot, Grāvere norāda, ka tā gluži nav. ""Bērns noteikti ir jāuzklausa un jāsadzird viņa viedoklis. Taču bērna intereses un bērna viedoklis nav viens un tas pats.

Tas, kas patiešām ir bērna interesēs, īpaši ilgtermiņā, var nesakrist ar bērna viedokli.

Bērna viedokli vērtē tiesa un pieņem bērna interesēm atbilstošu lēmumu par dzīvesvietu. Ja tiek lemts pretēji bērna gribai, tas ir jāpamato, jo var būt tā, ka bērns grib dzīvot pie tā vecāka, kurš ļauj nemācīties un spēlēt datorspēles."

Grāvere stāsta, ka psiholoģiskās izpētes liecina, ka bērni bieži vien jūtas vainīgi pie tā, ka vecāki šķiras. Papildus šai vainas apziņai - nereti bērni tiek atstāti novārtā, kad starp vecākiem jāatrisina samilzis konflikts vai jāiet cauri tiesas procesam.

"Cilvēki tik ļoti cīnās viens pret otru un bieži vien viņiem ir svarīgi tikai tas, kā viens otram var ieriebt, kā kaitēt, un tiešām bērni var tikt atstāti novārtā vai pat izmantoti kā ieroči šajā cīņā, un to dara abi vecāki.

[..] Ģimenes lietām vispār nevajadzētu nonākt līdz bāriņtiesai vai tiesai. Vecāki paši vislabāk zina, kā bērnam būtu vislabāk, tāpēc būtu jāvienojas, kā turpmāk dzīvot - pie kā bērns dzīvos un kad tiksies ar otru vecāku," atzīst Grāvere.

"Šī cīņa starp partneriem bieži vien iziet ārpus robežām - tā ir cīņa par mantu un varu.

Mēs paši esam redzējuši gadījumus, kad tiek rakstīts e-pastos vai īsziņās, ka tiks atsaukta šī aizsardzība pret vardarbību, tad, kad tiks pārrakstīts kāds īpašums. Es kā risinājumu šim redzu mediāciju vai ģimenes psihoterapiju, kas liktu paskatīties no cita skatupunkta, neiesaistot bērnu. Bet līdz tam ir tāls ceļš ejams, lai liktu cilvēkiem aizdomāties, ko viņi nodara saviem bērniem.

Šķiršanās nav viena vai dažas dienas, tas var ilgt gadiem. Bērns izaug šādā atmosfērā - viņš diendienā redz, ka viņa tuvākie cilvēki cenšas viens otram nodarīt pāri. Likumā ir teikts, ka šīs bērnu lietas skata ārpus kārtas. Praksē šīs lietas par dzīvesvietu, saskarsmi, uzturlīdzekļiem var ilgt pat četrus, piecus gadus. Un ar laiku bāriņtiesas atzinums noveco, lai tiesa izskatītu lietu, bērnam ir nepieciešama jauna psiholoģiskā izpēte, atkal tiek skaidrots viņa viedoklis - viens vecāks ved pie saviem psihologiem, lai vērtējums atbilstu viņam par labu, otrs ved pie sava, lai iegūtu viņam labvēlīgu vērtējumu.

Tiesa iegūst pretrunīgus atzinumus, tiek nozīmēta ekspertīze... Un visa bērnība viņam paiet vienās izpētēs un bāriņtiesas apmeklējumos. Tas tiešām ir liels kaitējums, kas bērnam tiek nodarīts."

Kā valsts un pašvaldības preventīvi varētu mazināt vardarbību ģimenēs?

Mediācija pēc savas būtības ir brīvprātīgs process, bet to varētu noteikt kā obligātu pasākumu ģimenes strīdos, norāda Grāvere. "Nezinu, kā tagad pēc teritoriālās reformas būs, bet līdz šim ne visās pašvaldībās bija brīvi pieejami pašvaldības apmaksāti mediatora pakalpojumi, bet nevarētu arī teikt, ka mediācija nav pieejama. Ir pieejams noteikts skaits valsts apmaksātu mediācijas sesiju, tās var turpināt par saviem līdzekļiem. Tā kā mediācija ir pieejama, problēma ir vecāku griba izmantot šo iespēju, lai mierīgi atrisinātu konfliktu un vienotos par bērnam labāko risinājumu.

Varbūt tas ir izpratnes jautājums.

Piemēram, bāriņtiesa varētu vairāk stāstīt par mediācijas būtību un runāt par to, kādu kaitējumu konflikts starp vecākiem var nodarīt bērnam, jo vecāki jau pašā sākumā neiedomājas, ka šis konflikts var vilkties gadiem un tas prasīs no viņiem finanšu līdzekļus un emocionālos resursus.

Nevar veidot savu dzīvi, ja šīs vecās attiecības velkas līdzi, kurās notiek sacīkstes par savu vēlamo rezultātu,"

pauž Grāvere, uzsverot, ka mediācijas process ir ļoti svarīgs tieši sākumā, tāpēc bāriņtiesai vajadzētu ne tikai formāli piedāvāt šādu iespēju, bet gan izskaidrot un pārliecināt par tās izmantošanu.

Grāvere min, ka ļoti svarīgs ir arī mājokļa jautājums, kad ir runa par partnerattiecību pārtraukšanu. "Faktiski nav tādu pašvaldības īres dzīvokļu par saprātīgu cenu, ko cilvēks ar bērnu varētu noīrēt, lai būtu, kur palikt.

Var būt tā, ka fiziski nav kur palikt un par brīvā tirgus cenām nevar atļauties noīrēt mājokli. Patiesībā šie praktiskie aspekti bieži vien ir tie, kas spiež palikt kopā, jo krīzes centrs ir pagaidu risinājums."

Idejiski rindas uz pašvaldības dzīvokļiem pastāv, taču Laila Grāvere min piemēru no iesniegumiem, ko saņēmis Tiesībsarga birojs - cilvēks 25 gadus gaidījis rindā uz pašvaldības dzīvokli. "Ir pieejama izmitināšana krīzes situācijās, piemēram, krīzes centri, bet tas ir īslaicīgs risinājums. Piemēram, ja arī nodeg māja vai dzīvoklis, ir kur izmitināt cilvēkus. Protams, cilvēkam pašam par sevi ir jārūpējas, bet pašvaldībai ir jāpalīdz tiem, kas nevar pienācīgi par sevi parūpēties."

Otrā lieta, ko pēc Tiesībsarga biroja Bērnu tiesības nodaļas vadītājas domām vajadzētu ieviest kā efektīvu risinājumu - preventīvi pasākumi vardarbīgas uzvedības mazināšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. "Varmāka jau nav piedzimis par varmāku, viņš par tādu ir kļuvis dzīves laikā," norāda Grāvere.

"Vardarbīgas uzvedības mazināšana ir komplekss jautājums - par to atbild, protams, pašvaldības, kā arī Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija, Iekšlietu ministrija un arī Veselības ministrija. Te mēs arī nonākam pie tā - ja tas ir vairāku ministriju kompetencē, katrs kaut ko pa kripatiņai dara, bet neteiktu, ka tas būtu ļoti efektīvi," pauž Grāvere.

"Atbalsta sniegšana cietušajiem - tā jau ir reaģēšana uz sekām. Būtiski ir, lai viņi atkal un atkal nekļūst par cietušajiem,"

norāda Grāvere, piebilstot, ka ir nepieciešama problēmas risināšana saknē, kas ir vardarbīgā uzvedība. "Šo uzvedību naudas sods vai piespiedu darbi nemainīs. To var mainīt speciālas programmas, kas ir paredzētas vardarbīgas uzvedības novēršanai. [..] Šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama."

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

Cietušie palīdzību var meklēt pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr.: 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr.: 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis"

Ezera iela 21, Rīga

Tālr.: 67012515, 67398383

E-pasts: gimenes@krize.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr.: 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Talsu iela 39, Ventspils

Tālr.: 63661515, 22012434

E-pasts: pasparne_kc@inbox.lv

Nodibinājums "Centrs Valdardze"

Raiņa iela 9f, Valmiera

Tālr.: 64220686

E-pasts: valdardze@inbox.lv

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.