Pēc ilgstošas tveices gaisa temperatūra Baltijas valstīs ir mazinājusies un laiks ir kļuvis krietni atbilstošāks mūsu ierastajam klimatam. Lai gan pagaidām ir ieplūdušas vēsāka gaisa masas, jūras ūdeņi vēl joprojām ir silti, tādēļ zem lietus un negaisa mākoņiem ir novērojama tāda dabas parādība kā ūdensstabi.

Pat jau ulmaņlaika populārzinātniskajās grāmatās ūdensbiksa jeb ūdensstabs tiek saukts par piekrastei raksturīgu parādību vasaras beigās un rudens sākumā. Siltais jūras ūdens un vēsais gaiss ir galvenie elementi, lai rastos šāda veida virpuļi.

Tomēr pamatojoties uz šī brīža klimata izmaiņām arī mūsu reģionā, tās novērojamas jau vasaras sākumā.

Kā skaidro sinoptiķi, ūdensstaba veidošanās pirmā pazīme ir tumšs ūdens aplis, ko gan nevar novērot no krasta, bet gan skatoties uz jūras virsmu no augšas. Vēlāk no mākoņa pamata uz šo punktu sāk nolaisties piltuvveida mākonis, vienlaikus virs ūdens vējš jau griežas virpulī, šļakstot ūdeni pa apli.

Ūdensstabs ir pilnībā izveidojies, kad piltuvveida mākonis sasniedz ūdens virsmu.

Ūdensstabi ir daudz vājāki par tiem virpuļviesuļiem, kas spēcīgos negaisos veidojas virs sauszemes. Lielākoties ūdensstabi ir tik vāji, ka nemaz neuzsūc sevī ūdeni no jūras virsmas. Ja ūdensstabam izdodas sasniegt krastu, tas parasti dažu sekunžu laikā izgaist, jo zaudē savu enerģijas avotu - silto ūdens virsmu.

Tomēr tas nemazina nepieciešamību būt piesardzīgiem - peldētājiem ieteicams neatrasties ūdenī, savukārt laivotājiem izvairīties, jo tie var nodarīt postu, apgāzt un noslīcināt.

Pēdējos gados arvien biežāk parādās ziņas par ūdensstabiem Latvijas piekrastē, kas tiek iemūžināti foto un video formātā.

Arī kaimiņvalstu piekrastēs pēdējā laikā novēroti vairāki ūdensstabi.