"Neatliec savu sapni uz rītdienu!" Ultramaratoniste Alise Mikšta par velobraucienu no Ogres līdz Stambulai

Man patīk tā trakā pasaule

Alise Mikšta ir 32 gadus veca latviete, kas augusi un mācījusies Ķegumā. Jau 16 gadu vecumā Alise aizbrauca mācīties fotografēšanu uz Lielbritāniju, kur nodzīvoja desmit gadus, paralēli ceļojot uz citām pasaules valstīm. Pēdējos sešus gadus latviete dzīvo Dubaijā.

Par līdzšinējo darba pieredzi latviete stāsta: "Es visu laiku esmu strādājusi viss kaut ko. Pēdējais oficiālais darbs bija bankā. Tur es gadu nostrādāju, bet tas nebija man. Šobrīd strādāju un daru jebko, kas man sniedz brīvību. Es neesmu konkrētā profesijā, bet Dubaijā sezonas laikā es strādāju pasākumos. Parasti es sezonu nostrādāju Dubaijā un pa vasaru strādāju Londonā. Un pa vidu tam es ceļoju."

Alisei patīk brīvības sajūta, ko dod ceļošana. "Latvijā man nepatīk aukstais laiks, tāpēc arī Londonā es nepavadu ziemas. Pēdējos divus gadus nemaz tur neesmu bijusi. Man ļoti svarīgi ir, lai būtu silts laiks, augļi un varu pēc iespējas mazāk vilkt drēbes. Es vienā vietā ilgi nevaru nodzīvot, jo man gribas pamainīt vidi," saka latviete.

Pirms trim gadiem Alise ar riteni braukusi no Latvijas uz Londonu, taču, kā norāda pati Alise, tad tas bija citādāk, jo tika izmantots prāmis. "Es braucu ar prāmi uz Vāciju. Tad no Vācijas braucu uz Amsterdamu. Un no Amsterdamas ar autobusu uz Londonu," atceras Alise.

Alise ir bijusi Indijā septiņas reizes viena pati. "Man patīk tā trakā pasaule. Man ļoti patīk Turcija.

Turcija ir citādāka, nekā es biju iedomājusies, bet Indijā es braucu uz Ašramu un trīs nedēļas intensīvi praktizēju jogu sevis dēļ. Tad es esmu braukusi uz desmit dienu klusuma meditāciju Indijā.

Man galvenais bija nodzīvot pēc iespējas lētāk un ilgāk konkrētā valstī. Un Indija bija viens no tiem variantiem," saka Alise.

Vaicājot par bailēm un nepatīkamām situācijām, Alise atzīst, ka ir bijušas nepatīkamas situācijas, taču viņa jūtas droši un spēj atrast risinājumu jebkurā situācijā. Uzņēmīgā latviete par bailēm saka: "Es vienmēr atradīšu variantu, kā atrast risinājumu. Ceļojot tu apbružājies, spēj adaptēties situācijai un, manuprāt, tas ir lielākais, ko esmu ieguvusi."

Tomēr neērtības Alisei sagādā, ja atrodas mašīnā, kas ātri brauc. "Es labāk eju ar kājām nekā braucu ar agresīvu braucēju. Braucot Indijā ar vilcienu, tumsā, ar vietējiem iedzīvotājiem, kas skatās virsū, man nebija bail.

Ir kaut kādi brīži, kad stulbas domas nāk prātā, taču tad es saprotu, no kurienes tās domas nāk. Parasti tās nāk no kaut kādām filmām vai stāstiem.

Bet tad, kad esmu lauka vidū, kurā neviena cilvēka nav, tad es saprotu, ka tās ir domas, kas jāmācās "izslēgt"," stāsta Alise.

Grūtākais bija sākt darīt

Alise iepriekš aktīvi ar riteņbraukšanu nav nodarbojusies. "Es vienmēr esmu bijusi aktīva. Es esmu mēģinājusi triatlonu, pirms diviem gadiem esmu skrējusi ultramaratonus.

Viena gada laikā piedalījos trīs ultramaratonos, katru no tiem, skrienot piecās dienās 250 kilometrus. Maijā noskrēju Šrilankā, oktobrī - Jorādnijā un pa taisno no Jordānijas lidoju uz Meksiku. Tur es apzinājos, ka lielos gabalus var pievarēt ikviens. Es sapratu, ka es varu ļoti daudz izdarīt.

Prātam ir jābūt spēcīgākam nekā tavam ķermenim."

Vaicājot par to, kā sieviete gatavojas maratoniem, Alise stāsta: "Es visu laiku gribēju noskriet maratonu. Man likās baigi forši braukt pa pasauli un skriet maratonus. Es reiz maratonā "salūzu" 33. kilometrā. Tad, kad biju Dubaijā, es satiku vīrieti, kas skrēja 30 maratonus 30 dienās, un vienā dienā es viņam pievienojos. Un atkal es salūzu 33. kilometrā. Pēc pāris dienām es atkal skrēju ar viņu un noskrēju savu pirmo maratonu."

Noskrienot pirmo maratonu, Alise nekavējoties vēlējās noskriet arī ultramaratonu, tādēļ vaicājusi jauniepazītajam vīrietim, ko viņai darīt un kā sagatavoties. "Viņš teica piesakies un viss, dari. Viņš man palīdzēja sagatavoties trīs mēnešu laikā tā, ka varēju noskriet 250 kilometrus, bet ir atšķirība, vai tu skrien maratonu vai ultramaratonu. Visa sāls ir tajā, ka jebkuru garo distanci ir jādara zemā pulsā."

Foto: Alise Mikšta ultramaratonos

Atskatoties atpakaļ uz pagātni, Alise secina, ka nekad nav bijusi atlēte vai sportiste, bet ikdienā vienmēr ir bijusi aktīva. Mentāli un psiholoģiski Alise zināja, ka spēj to izdarīt.

Latviete par apņēmību braukt no Ogres līdz Stambulai stāsta:

"Vienkārši es ieņemu kaut ko galvā, un es eju uz to, kamēr es to izdaru. Man jau sen ir gribējies aizmīties uz kādu valsti, un es to izdarīju."

Kā atzīst Alise, tad šim piedzīvojumam speciāli negatavojās. "Es saņēmu riteni un man galvenais bija nobraukt apmēram 500 kilometrus Latvijā, lai saprastu, ko ritenī vajag mainīt vai uzlabot, lai man būtu ērts ceļš. Man grūtākais bija uzsākt darīt. Par šo es sapņoju jau trīs gadus.

Un tad, kad es biju Latvijā, lai saņemtu riteni, es sapratu, ka ritenis man ir, bet kad es to sākšu? Es Latvijā jau biju mēnesi nodzīvojusi, tāpēc bija jānoliek sākuma datums. Tas bija visgrūtākais. Man ritenis bija, nauda bija, bet vienkārši bija jāsaņemas uzkāpt uz tā un sākt mīties.

Grūtākais ir uzsākt, jo tas nezināmais ir biedējošs," viņa atceras.

Guļošajā ritenī lielāks komforts

Alise šajā ceļojumā devās ar guļošo riteni. "Es iepazinos ar šiem guļošajiem riteņiem, jo mans tētis jau desmit gadus fano par visādiem interesantiem riteņiem. Un tad, kad braucu savā pirmajā ceļojumā uz Londonu ar divriteni, dienu iepriekš viņš man iedeva izmēģināt guļošo riteni. Kad es izmēģināju, es sapratu, ka pienāks diena, kad ceļošu pa pasauli ar guļošo riteni. Un tad pēdējo trīs gadu laikā es meklēju visādus trīsriteņus."

Jau pirms šī piedzīvojuma, Alise ar dzīvesbiedru runāja, ka kopā ceļos pa pasauli ar riteņiem. "Mēs jau pasūtījām divriteņus no Londonas. Un vienā dienā es sapratu, ka mans sapnis ir trīsritenis. Kā es tagad braukšu ar divriteni? Es sāku meklēt variantus. Saprotu, ka šie guļošie riteņi ir dārgi, jo ir ar roku taisīti. Un ražošana ir ļoti neliela. Es sapratu, ka man nav 4,5 tūkstoši, lai iegādātos šo velosipēdu.

Atcerējos, ka manam tētim ir guļošais ritenis, kuru iemēģināju. Es izdomāju, ka braukšu uz Latviju, paņemšu riteni un braukšu atpakaļ uz Dubaiju. Un tad braukšu pa pasauli. Aizbraucu uz Latviju, sāku riteni vest uz servisiem. Lai uztaisītu tik labu, lai varu braukt, es sapratu, ka tas būs eksperiments, jo ritenis ir salikts no citiem riteņiem kopā.

Tā kā es braucu viena pati, un es neesmu mehāniķe, man negribējās testēt kaut kādu riteni. Mēs aizbraucām uz trīsriteņu darbnīcu Latvijā. Servisa darbinieks man piedāvāja pilnīgi jaunu trīsriteni izmēģināt desmit dienas, un nākošajā dienā es jau biju nobraukusi 70-80 kilometrus. Es sapratu, ka šis ir mans ritenis. Beigās arī iegādājos šo riteni. Tas nemaksāja pat 4,5 tūkstošus eiro, bet gan 2,5 tūkstošus eiro. Tā es arī tiku pie trīsriteņa un bija skaidrs, ka tas ir veids, kā ceļošu."

Vaicājot par to, vai ritenis bija tik ērts, kā izskatījās Alises uzņemtajās bildēs un video, viņa saka: "Jā, tas bija viens no maniem kritērijiem. Guļošajā ritenī es esmu tā kā dīvānā, jo komforts ir lielāks, tāpēc es mierīgi varēju 10-12 stundas dienā nomīt. Ne man mugura sāpēja, ne kas cits. Trīsritenī nav jādomā par balansa turēšanu. Kad es braucu uz lielceļa gar fūrēm, es ar savu trīsriteni pat neizkustējos. Ir visādi sīkumi, kas salasās."

Arī visas nepieciešamās mantas latvietei bija līdzi. "Man bija līdzi arī lietas, kuras vispār neizmantoju, piemēram, fotoaparāts. Man bija arī drēbes, kuras neizmantoju, bet lielākoties viss pārējais bija noderīgs."

Ideja par ceļojumu un atziņas par dažādām valstīm

Ideja par ceļojumu no Ogres līdz Stambulai radās Covid-19 ieviesto ierobežojumu dēļ, tādēļ nācās izdomāt citu variantu. "Lai aizbrauktu uz Dubaiju, ir jāpārsēžas Stambulā vai Ukrainā. Tā man radās ideja, ka jābrauc uz Dubaiju ar riteni. Es nodomāju, ka aizbraukšu uz Turciju un paskatīšos, vai gribēšu mīties tālāk uz Dubaiju. Bet es nebiju satikusi savu draugu divus mēnešus, tāpēc sapratu, ka mīšos tikai līdz Turcijai," viņa saka.

Foto: Alises Mikstas ceļojums no Ogres līdz Stambulai

Par atbalstu no ģimenes un tuviniekiem Alise pauž: "Ģimenei es vienkārši pateicu, ka braukšu ar riteni uz Turciju. Ja es kaut ko ieņemu, es eju uz to. Es atļauju vai viedokli cilvēkiem neprasu. Tētis mani ļoti atbalstīja. No visiem tuviniekiem es ieguvu tikai atbalstu.

Es uztaisīju arī "WhatsApp" ģimenes grupu, kurā dalījos ar piedzīvojumiem. Mana ģimene pat prasīja bankas kontu, lai finansiāli atbalstītu, kaut gan es to pat neprasīju. Bet es domāju, ka viņi redzēja, ka tas bija ilgi sapņotais sapnis, un es vienkārši metos iekšā. Viņiem nekas cits neatlika, kā atbalstīt. Tas noteikti palīdzēja. Bet tad, kad tu esi ieņēmis kaut ko galvā, tev ir vienalga, vai tevi atbalstīs vai nē."

Jau pirmajā vakarā Alise šķērsoja Latviju un iebrauca Lietuvā, apmetoties kādā kempingā. "Bija ļoti skaists vakars. Polijā jau iebraucu otrajā vai trešajā dienā.

Jau ar mašīnu braucot, Polija liekas liela, tad ar riteni braucu nedēļu vai pat desmit dienas.

Vienīgais Polijā bija grūtības ar to, ka visu dienu es braucu un saprotu, ka neesmu ne ēdusi, ne dzērusi. Ieeju kādā mazajā veikalā un saprotu, ka tur nav ko paņemt.

Es braucu caur Lietuvu, Poliju, Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Rumāniju un Turciju. Kopumā sešas valstis, septītā bija Turcija. Man nav tā, ka patika viena konkrēta valsts, bet patika mazās lietiņas no katras valsts.

Lietuvā bija visforšākais un vislētākais kempings. Polijā bija forši ceļi, bija daudz zemenes, un tas man bija diezgan svarīgi. Par Ungāriju nevaru pateikt, kas man patika. Rumānijā bija forši kalni, pasakaini ceļi. Bulgārijā viena vieta bija vienkārši fantastiska, jo tur bija lavandu lauki. No visām valstīm Turcija mani patīkami pārsteidza. Atbraucot uz Turciju, sapratu, ka turki ir ļoti sirsnīgi, izpalīdzīgi un viesmīlīgi," Alise atceras.

Runājot par negatīvajiem aspektiem ceļojuma laikā, Alise stāstīja, ka izjuta lielu uzmanību Rumānijā. "Vispār jau ar trīsriteni braucot visu laiku ir liela uzmanība, bet Rumānijā izjutu izteikti lielu uzmanību.

Katra trešā mašīna pīpina un rāda īkšķi, ka forši. Bet bija arī situācijas, kad braucu caur pilsētiņu, vīrieši bļāva, un tas bija tik apnicīgi.

Tas bija visu laiku. Bulgārijā bija pāris vietas, kur bija tikai divas joslas, un fūres visu laiku nesās garām. Ceļi tur bija bīstami un pat divreiz apstādināja policija, brīdinot, ka braukt ar riteni tur ir ļoti bīstami. Bet man nebija variantu, man bija jāturpina ceļu," saka latviete.

Par 200 kilometriem garāks ceļš

Lai izplānotu maršrutu, Alise izmantoja aplikāciju "Komoot". "Tur var salikt maršrutu. Es, piemēram, negribēju braukt cauri Ukrainai, jo nezināju, kāda situācija ar robežām, taču izvēlējos maršrutā Slovākiju. Aplikācija izveido individuālu karti. Kad braucu caur Polijai, pārvietojos pa velo celiņiem. Protams, bija reizes, kad aplikācija mani aizveda līdz neceļiem vai lika pa smiltīm desmit kilometrus stumt riteni. Piemēram, Slovākijā bija kalnos izskaloti ceļi. Savukārt Rumānijā un Bulgārijā 90 procenti ceļi bija asfaltēti," vēsta Alise.

Alisei gadījās arī tā, ka aplikācija aizveda uz Rumānijas robežu, kur it kā ar prāmi var pārcelties uz Bulgārijas robežu, taču, kad Alise tur nonāca, viņai teica, ka tur nevar šķērsot robežu.

"Man bija jābrauc 100 kilometri atpakaļ. Attiecīgi tie bija ne tikai 100 kilometri atpakaļ, bet vēl 100 kilometri uz priekšu, tāpēc man iznāca par 200 kilometriem garāks ceļš," sieviete piebilst.

Vaicājot par robežām un Covid-19, latviete saka: "Izbraucot caur visām valstīm, neviens neprasīja Covid-19 testu vai dokumentus. Vienīgais Bulgārijā pārbaudīja pasi. Tāpēc man bija svarīgi ceļot šādi, lai man nebūtu jāuztraucas par robežu jautājumu."

Lai nodrošinātu sev naktsmītnes, Alisei līdzi bija divas teltis. Par naktsmītnēm Alise saka: "Viena telts, kuru bija jāceļ mazliet ilgāk, un otra telts, kuru es izmantoju vairāk, bija māsas pirkta pirkta par desmit eiro veikalā "Maxima". Viņa man atdeva un to es esmu izmantojusi visvairāk. No rīta, kad piecēlos, es negaidīju, kad tā izžūs. Es vienkārši salocīju un braucu tālāk.

Bet lielu ceļojuma daļu es dzīvoju arī hosteļos un hoteļos. Bija tā, ka minu 100 kilometrus dienā un skatījos, kā jutos. Ja bija, kur palikt, tad es paliku tur. Bija arī situācijas, kad ir tumšs un esmu lauka vidū, tad es izlēmu palikt teltī. Bet, ja pa ceļam bija kāds kempings, tad es priekšroku devu kempingam."

Vaicājot par to, vai dienās, kad gulēja teltīs, Alise izvēlējās nakšņot pie ūdenstilpnēm, viņa saka: "Nē, noteikti nē. Bija dienas, kad vispār nebiju mazgājusi zobus. Bija arī trīs dienas pēc kārtas, kad netiku dušā, bet tad, kad esi ceļā, tas ir tik mazsvarīgi."

Bez ūdens, vitamīniem un uztura bagātinātājiem

Alise neēd dzīvnieku izcelsmes produktus, taču ēd ļoti daudz augļus. "Par Poliju biju safanojusies, ka nu tik man būs daudz zemenes, taču poļu zemenes atradu tikai kādā trešajā dienā. Es biju noilgojusies pēc kafejnīcas, kurās ir vegānisks ēdiens. Nonākot Varšavā, es vienkārši paņēmu brīvdienu. Es izstaigāju visas vegānās kafejnīcas, kuras man gribējās, un paēdu," atceras Alise.

Jau vairāk nekā gadu Alise apzināti nedzer ūdeni. "Visi saka, ka ir jādzer ūdens, bet neviens nesaka, ka nedzer kafiju vai neēd gaļu, kas patiesībā mūs sausina un žāvē. Tā ir tāda kompensācija visu laiku.

Attiecīgi, ja tu ēd svaigu vai negatavotu ēdienu, vienkārši ūdeni negribas dzert.

Taču bija ekstremālas situācijas, kad ārā bija nereāli karsts un man to ūdeni negribas dzert, bet es sapratu, ka ir jādzer. Beigās sanāca, ka pāris pudeles visa ceļojuma laikā tomēr izdzēru," viņa skaidro.

Vitamīnus un uztura bagātinātājus Alise arī nelietoja, jo neuzskata to par vajadzīgu. "Parasti saka, ka karstā laikā jādzer elektrolīti, bet man tas liekas tāds mārketinga triks. Kad es skrēju ultramaratonus, arī tur visi skrējēji dzēra elektrolītus. Es uz to skatos, kā biznesu. Kas var būt jaukāks, kā no koka noplūkt plūmes un apēst?

Mans uzturs bija ļoti vienkāršs, tāpēc man nekas nesāpēja. Augļi, manuprāt, ir vislabākais, kas var būt. Es ēdu, kad es gribēju. Man bija arī tādas dienas, kad no rīta uzlādējos ar augļiem, un man ir pilnas kastes bagāžniekā ar augļiem.

Un tad es braucu un ēdu. Bija brīži, kad mēģināju pēc sešiem vakarā neēst, jo tad es ļāvu ķermenim nevis pārstrādāt ēdienu, bet atpūsties un sagatavoties nākamajai dienai. Ja sākumā likās, ka zaudēju diezgan daudz svaru, tad pēc tam tas viss balansējās. Es minos apmēram 100 kilometrus dienā un neuzņēmu attiecīgās kalorijas, tāpēc es svaru biju nometusi. Es nezinu, cik daudz zaudēju. Iespējams, četrus vai piecus kilogramus."

Finiša taisnē velosipēdam caura riepa

Alise Stambulu sasniedza 26. dienā, taču īsi pirms galamērķa sasniegšanas velosipēdam bija nepieciešama apkope. Par velosipēda ķibeli Alise stāsta: "Man bija plāns galamērķi sasniegt 25. dienā, bet 25. dienā man bija palikuši 160 vai 170 kilometri, ko mīt. Attiecīgi tajā dienā man bija caura riepa, ko es pati ceļa malā mainīju, un nākamajā dienā braucot, man riepa jau bija nodilusi.

Man bija kaut kādi instrumenti līdzi, ja nu man vajag kaut ko pieskrūvēt. Līdzi man bija arī viena kamera. Bet tas ir tāds minimums. Man paveicās, ka biju tikai divu kilometru attālumā. Turcijā, ja neesi lielā pilsētā, ļoti maz cilvēki runā angliski.

Bet visi izmanto "Google translate". Un tā arī bija, kad pazvanīju diviem servisiem, taču tur neviens angļu valodā nerunāja. Es zvanīju savam draugam uz Dubaiju, jo viņš strādā riteņu veikalā un viņam ir pazīstams viens turku čempions riteņbraukšanā. Un es teicu, lai uzzvana uz šiem diviem servisiem, lai izstāsta situāciju, vai man var palīdzēt.

Tad tas turks no Dubaijas zvanīja uz riteņu veikaliem Turcijā. Viņš sarunāja un teica, lai eju uz šo riteņu veikalu. Bet es rakstīju, ka riepa nāca nost diska, un teicu, lai brauc pie manis un samaina. Tā arī bija, ka pēc pāris minūtēm atbrauca pakaļ džeks, kas ceļa malā sataisīja riepu. Un tad mēs kopā divus kilometrus nomināmies līdz veikalam, kurā man nomainīja priekšējās divas riepas.

Es zaudēju daudz laika. Es sapratu, ka man šodien nesanāks aizbraukt. Nākamajā dienā es cēlos, braucu un pēcpusdienā biju Stambulā."

Ceļojums sevī

Par emocijām, sasniedzot Stambulu, Alise saka: "Es izbaudīju visu to procesu. Man tās atziņas un sajūtas bija katru dienu. Tā finiša līnija bija beigas manam ilgi sapņotajam ceļojumam. Man likās, ka uzkāpu uz riteņa un aizbraucu uz veikalu. Man bija tieši tāda sajūta. Katra diena bija kā jauns piedzīvojums. Vakardiena nebija svarīga, rītdiena vēl neeksistēja. Tā sajūta, ka visu laiku esi tagadnē. Tajā momentā un brīdī."

Galvenais, ko Alise ieguva, ir miers. "Braucot cauri Lietuvai un Polijai domāju, ka šī pasaule ir tika ačgārna un man nesaprotama, tad tagad es saprotu, ka ir tāds miers. Ir pilnīgi vienalga, vai cilvēki mani saprot vai nesaprot. Es ļoti izbaudīju būt tāda, kāda esmu. Tas bija ceļojums sevī. Man bija jānonāk pie sevis un man tas izdevās."

Pirmais, ko Alise izdarīja, kad sasniedza Stambulu, bijusi drēbju mazgāšana. "Es iečekojos viesnīcā un vaicāju, kur var izmazgāt drēbes. Man uzreiz gribējās visas somas izkrāmēt un izmazgāt drēbes. Uzreiz iegūlos gultā un atpūtos."

Alises plāni tuvākai nākotnei ir doties atpakaļ uz Dubaiju, sešus mēnešus pastrādāt un iekrāt naudu.

"Tad mēs dosimies pasaulē, taču ceļosim kopā ar draugu. Tas būs kā dzīvesveids. Braucam un dzīvojam dabā un baudām to, cik tas ir iespējams.

Kādā valstī varam, tur arī dzīvojam. Mēs gribējām uz Indiju braukt, bet izskatās, ka Indija Covid-19 dēļ vēl būs ciet. Arī Meksika man ļoti patīk," saka Alise.

Vaicājot par to, kādu padomu Alise dotu citiem cilvēkiem, kas vēlas piedzīvot ko līdzīgu, latviete saka: "Dari! Var likties, ka esi visu izplānojis, bet ļoti bieži atliekam sapni uz rītdienu. Vienkārši ej un dari. Uzticies, ka jebkurā dzīves situācijā tu atradīsi variantu. Neatliec savu sapni uz rītdienu."