"Jebkurš cilvēks to var izdarīt!" Kā rucavnieks Edgars Trankalis 39 dienās ar divriteni nokļuva no Rucavas līdz Romai (5)

Man patīk redzēt, kas notiek pasaulē

Edgars Trankalis ir 28 gadus vecs rucavnieks. Edgars jau desmit gadus ir videogrāfs - viņš dažādus videoklipus organizācijām, kompānijām un valsts iestādēm, piemēram, Valsts policijai, pretterorisma vienība OMEGA un Rīgas brīvostas pārvaldei. Neizpaliek arī dažādi darbi privātpersonām. 

Par vēlmi nodarboties ar filmēšanu Edgars atceras: "Vidusskolā informātikas skolotājam bija kamera, kuru es nereti aizņēmos. Filmēju dažādus videoklipus, un man pašam tas patika. Es spēju ieiet citā pasaulē, un arī apkārtējiem cilvēkiem patika tas, ko biju samontējis. Tajā laikā es daudzus aizrāvu un saņēmu pozitīvas atsauksmes. Tas man iedeva katru reizi vēlmi domāt labāk, darīt kvalitatīvāk, veidot kaut ko jaunu un radošu."

Vidusskolā Edgaram padevās matemātika un fizika, tādēļ viņš vēlējās studēt inženieriju. Tomēr mēnesi pirms vidusskolas beigšanas pārdomāja. "Es nodomāju, ka dzīvē negribu darīt to, kas man nesagādā prieku. Savukārt video veidošana man sagādāja prieku un vēl joprojām sagādā, tieši tāpēc es pārdomāju. Pašmācības ceļā es iemācījos visus video veidošanas pamatus, un augstskolā, studējot audio vizuālo mediju mākslu, es stiprināju zināšanas, ieguvu kontaktus un pieredzi," saka rucavnieks.

Vaicājot par līdzšinējo ceļošanas pieredzi, videogrāfs stāsta: "Man ceļot patīk. Kad es mācījos sākumskolā, onkulis, kas strādā par tālbraucēju, paņēma mani līdzi kādā reisā. Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kalnus. Es pamodos, izkāpu ārā un ieraudzīju klinti. Kalni man noteikti izmainīja uztveri par pasauli un stiprināja vēlmi tur atgriezties. Tagad, kad Austrijā braucu ar riteni, es atcerējos tās spēcīgās sajūtas, kad pirmo reizi ieraudzīju kalnus. Kalni mani vienmēr ir fascinējuši."

Rucavnieks vairākkārt ir devies ceļojumos ar mašīnu, izveidojot dažādus interesantus maršrutus, kur iekļāvis to, ko vēlas apskatīt divu vai trīs nedēļu laikā. "Esmu devies ceļā pārsvarā ar telti uz mašīnas vai pie mašīnas. Esmu devies kalnu pārgājienos un nobraucienos pa upi, dažādos piedzīvojumos. Man patīk redzēt, kas notiek pasaulē, iegūt visādas sajūtas.

Arī darba dēļ man ir svarīgi pieredzēt spēcīgus emocionālus brīžus, kas nākotnē izraisa radošas, interesantas domas. Tāpēc to varu likt savos radošos procesos. Esmu bijis visur kur, taču šis bija pirmais ceļojums ar riteni."

Pirmais tālais velobrauciens bija smags un sāpīgs

Pirms pieciem gadiem Edgaram bija ritenis, kuru nozaga. Par vēlmi braukt ar velosipēdu rucavnieks saka: "Es biju ļoti bēdīgs par to, ka ritenis tika nozagts, un nodomāju, ka man arī to riteni nevajag. Un tā man tas ritenis arī nebija. Taču pagājušajā gadā es sāku domāt, ka Rīgu gribas izbaudīt mazliet citādāk. Dažas reizes izbraucu ar draugu riteni. Vienreiz nobraucu 30 kilometrus, otrreiz 50 kilometrus, un braukšanas procesā es spēju nedomāt par to, kas notiek apkārt. Tad es secināju, ka man tomēr ir jāiegādājas savs velosipēds."

2020. gada vasaras sākumā Edgars nopirka velosipēdu, kuru aktīvi izmantoja. Sākotnēji viņš veica distances no 30 līdz 80 kilometriem dienā. Kādu dienu Edgars izdomāja, ka varētu aizbraukt no Rīgas līdz Rucavai - ciematam, kur uzauga.

"Tad es sāku domāt, ka, ja es varu nobraukt 80 kilometrus, tad es arī varētu nobraukt mazliet garāku distanci. Jāsāk ar distanci, ko tu vari, un, tad ar katru reizi vienkārši liec par pieciem kilometriem klāt.

Ja vakar varēji nobraukt 30 kilometrus, tad varēsi nobraukt 35. Un tā katru reizi, liekot klāt kilometrus, sapratīsi, ka esi nobraucis 100 kilometrus un vairāk.

Tad, kad es sapratu, ka varu nobraukt vairāk nekā 80 kilometrus. Izdomāju, ka aizbraukšu līdz Rucavai. Es nodomāju, ka vienā dienā to nevarēšu. Sākotnēji es gribēju braukt viens, bet es izstāstīju ideju draugam, un mēs nolēmām braukt kopā. Mēs braucām divās dienās, mērojot 260 kilometrus. Nesagatavojušies, darījām visu nepareizi, cik vien nepareizi var. Tas viss bija ļoti smagi un sāpīgi," par pirmo piedzīvojumu stāsta rucavnieks.

Nedaudz vēlāk Edgars izdomāja, ka ar velosipēdu dosies no Rīgas līdz Liepājai. "Kādā dienā es izdomāju, ka rīt aizbraukšu līdz Liepājai. Gribēju to izdarīt vienā dienā - aizbraucu uz veikalu un nopirku batoniņus, ko pa ceļam ēst, sakrāmēju riteni mazliet labāk nekā pirmajā reizē, bet tik un tā daudz ko darīju nepareizi, jo īpaši nebiju padomājis par ēdienu un ūdeni.

Galu galā pēdējos 40 kilometrus līdz Liepājai gandrīz dabūju saukt "ātro palīdzību", jo biju pilnīgi bezspēcīgs. Bet kaut kā es saņēmu sevi rokās.

Es šokolādes batoniņu kausēju saulē, jo nevarēju nokosties. Biju tik bezspēcīgs. Vēlāk palika vēsāks un varēju atkal paelpot. Es kaut kā knapi tiku līdz Liepājai, bet vairs nevarēju pacelt galvu augšā. Man vajadzēja kādas divas, trīs dienas, lai atjaunotos. Tas bija ļoti smagi.

Es nodomāju, ka, ja es varēju aizbraukt līdz Liepājai, to visu izturēt, tad es varētu izturēt kaut ko vēl trakāku. Man gribējās sevi izaicināt. Gribējās izdarīt kaut ko ļoti traku. Pilnīgi kaut ko ārpus tā, ko es varu iztēloties. Tā lēnu garu radās ideja par Romu," atceras Edgars.

Foto: Velobraucieni Rīga - Rucava un Rīga - Liepāja

Kā norāda rucavnieks, tad brauciens uz Liepāju nebija vienīgais iemesls, kāpēc tapa brauciens uz Romu. "Tie bija dažādu pagātnes notikumu un emocionālo iespaidu rezultāts. Daži notikumi bija pirms pieciem gadiem, daži pirms gada vai pusgada.

Un vienā dienā sēdēju un domāju, ka man tas ir nepieciešams.  Gribēju pārbaudīt sevi fiziski un mentāli. Saprast, vai spēšu atslēgt domas, vai spēšu tikt galā ar grūtībām, kas mani sagaida.Vēlējos izvēdināt galvu un sakārtot domas, iegūt jaunas emocijas un iespaidus.

Tajā pašā laikā es gribēju to visu izbaudīt. Nevis tikai tā, ka es izmocītos, pārmocītos un knapi elpodams iebrauktu Romā, bet gribēju maksimāli izbaudīt. Un, lai to izdarītu...  sapratu, ka bez trenēšanās es to neizdarīšu," vēsta Edgars.

Sešu mēnešu fiziskā sagatavošanās un intensīvi treniņi teju katru dienu

Vaicājot par to, kāda fiziskā sagatavotība Edgaram bija pirms velobrauciena, viņš stāsta: "Pirms tam esmu nodarbojies ar kikboksu un boksu. Visu darbu dēļ man sanāca paņemt ilgākas pauzes, tāpēc sportot sanāca neregulāri. Biežāl sāku spēlēt skvošu. Nedaudz vairāk nekā pirms gada es svēru 107 kilogramus. Pirms izbraukšanas uz Romu es svēru 100 kilogramus un tagad sveru 90 kilogramus.

Šādam braucienam ir vajadzīga liela pārliecība. Man šo pārliecību neapšaubāmi iedeva cīņas sports. Es sāku trenēties kikboksu Liepājā un pēc tam turpināju to darīt Rīgā. Es varu pateikties visiem saviem treneriem, ka viņi man iemācīja nebaidīties. Tas ir tas, ko cilvēkiem vajadzētu iemācīties - vienkārši nebaidīties un noticēt sev.

Jebkurš pretinieks un šķērslis ir uzvarams ar pareizu stratēģiju, domāšanu un sagatavošanos. Tā var tikt pāri jebkam. Var tikt pāri tikai tad, kad cilvēki apzināsies, ka ir spējīgi, ka paši ar saviem spēkiem var to izdarīt."

Kad Edgars saprata, ka vēlas aizbraukt uz Romu, viņš iztēlojās un spēja vizualizēt braucienu. "Pirms šī brauciena es centos visu maksimāli vizualizēt. Es sapņoju un domāju, centos saprast, kas tas vispār būs. Tad, kad sāku saprast, ko tas dos un kāpēc tas ir vajadzīgs, sāku apzināties, ka būs jātrenējas.

Foto: Gatavojoties velobraucienam Rucava - Roma

Sāku radināt ķermeni un prātu, ka aktīvi būs jābrauc, būs jābrauc katru dienu un garas distances. Es sāku trenēties nedaudz pirms jaunā gada. Aktīvāk es sāku sportot no pirmā janvāra. Es braucu katru otro vai trešo dienu, braucot pa 40, 50, 80, 100 kilometriem un dažkārt pat vēl vairāk. Plānoju, ka pirmdienas, trešdienas un piektdienas obligāti ir jābrauc ar riteni. Atkarībā no darbiem, tie bija agri rīti, dažkārt pēcpusdienas. Ja man bija brīvs, es braucu."

Ja lija lietus, sniga sniegs vai bija auksts laiks, Edgars brauca tāpat, neskatoties uz laikapstākļiem. "Es braucu visādos laikapstākļos.

Es fiziski sevi pieradināju pie visiem apstākļiem, kas mani var sagaidīt. Fiziski ķermenim ir jāizdzīvo, kā tas ir braukt četras stundas lietū, kas ir braukt mīnuss grādos, kas ir braukt pretvējā.

Man tas bija jāizjūt. Arī psiholoģiski man bija sevi jāpieradina. Es radināju savu prātu pie tā, ka es nevaru padoties.

Paralēlās dienās es trīsreiz nedēļā skrēju. Es nedēļu dažādoju, lai man neapniktu treniņi. Skriešana man ļoti nepatīk. Visi mani sporta skolotāji to var apliecināt, ka es darīju visu, lai nebūtu jāskrien. Savukār tagad es skrienu tikai tāpēc, lai radinātu sevi pie domas, ka man tas vienkārši ir jāizdara, kaut vai tas man nepatīk. Ar sakostiem zobiem gāju ārā un vienkārši darīju, lai mentāli pierastu. Tas arī veicināja manu fizisko sagatavotību," saka rucavnieks.

Paralēli treniņiem Edgars apmeklēja arī fizioterapijas nodarbības sešus mēnešus. Fizioterapeits Edgaru novēroja un secināja, ka viņš ir fiziski spēcīgs, taču iekšējie muskuļi ir jāattīsta.

"Mani trenēja trīs speciālisti. Uzdevums viņiem bija viens, bet katrs deva dažādus vingrinājumus. Tas bija baigi forši, jo katru reizi aizejot, es nezināju, kas mani sagaida, līdz ar to tas bija baigi interesanti. Tie uzdevumi katru reizi atšķīrās. Paralēli braucot garās distances. Es jutu, ka viss sāk uzlaboties.

Ļoti daudz man palīdzēja skvošs. Skvošs uzlabo koordināciju, koncentrēšanās spēju un kardio. Skvošā visu laiku jābūt koncentrācijai, un sekundes simtdaļās ir jāspēj pārredzēt laukums.

Braucot uz Romu, katru sekundi bija jābūt gatavam uz pārsteigumu, var izskriet zvērs priekšā, var bite ielidot acī, var būt nokritis koks, izskalots ceļš. Braucot no kalna, paātrinājums ir ļoti liels, tāpēc nepieciešama laba koordinācija, spēja ātri domāt un reaģēt. Visa brauciena laikā es nokritu tikai divas reizes. Abas no tām piecu minūšu intervālā," viņš saka.

Edgars visu fizisko treniņu plānu veidoja pats, raugoties pēc sajūtām un pēc tām distancēm, ko var nobraukt. Treniņu procesā Edgaram tika ieteikts arī pirmās 4-5 stundas braukt neēdušam, tāpēc rucavnieks treniņu procesā tukšā dūšā regulāri veica 80-100 kilometrus. Tas bija veids, kā radināt ķermeni un prātu pie situācijām, kad ēdiens var nebūt.

Ir jābūt lielai iedvesmai to darīt

Edgars uzskata, ka šāds velobrauciens lielākoties ir par psiholoģisko sagatavotību. "Jebkuram cilvēkam, veicot šādu braucienu, ir jābūt pārliecībai par saviem spēkiem. Tā ir viena no nozīmīgākajām lietām mūsdienās, kam jbūtu jābūt ikvienam no mums.

Mūsdienās daudziem trūkst pārliecība par sevi, par saviem spēkiem. Daudzi cilvēki sevi vienkārši nenovērtē un domā:

"Ko tad es?". Cilvēki netic paši sev. Daudzi pat nevar atbildēt, kas viņiem dzīvē patīk. Un lielai daļai arī no tiem, kas spēj atbildēt, un zin, ar kādiem hobijiem vēlētos pelnīt naudu vai dzīvot - pietrūkst pārliecības. Pietrūkst ticība pašiem sev. 

Pirms es devos ceļojumā, pat daži velobraucēji, kas piedalījušies sacensībās, man teica, ka diez vai to varētu izdarīt. Tas ir, iespējams tāpēc, ka viņi nav tik psiholoģiski spēcīgi un gatavi katru dienu braukt tik garas distances ilgstoši un vieni paši. Šajā braucienā galvenais bija visu negatīvo pārvērst pozitīvajā," vēsta Edgars.

Šī brauciena laikā Edgaram ne reizi nebija vientuļi vai ilgas pēc mājām. "Es šīs domas neielaidu galvā un man nebija nekādas ilgošanās. Man bija mērķis un viss. Es jau iepriekš pusgadu savos treniņbraucienos braucu viens.

Vairāki cilvēki man vaicāja, kāpēc braucu viens un piedāvāja braukt kopā, taču es teicu nē, jo man bija jāpierod būt vienam. Es pie tā visa biju pieradis.

Ja liekas, ka brauciena laikā biju viens, es ne reizi nebiju viens, jo katru dienu satiku daudzus cilvēkus. Kā apstājos kādā vietā, kur apgrozās cilvēki, vienmēr kāds pienāca un bija ieinteresēts par to, ko es daru. Un tad, kad trešajā brauciena dienā paziņoju, ka dodos piedzīvojumā, viss "Instagram" un "Facebook" "uzsprāga". Es nevarēju justies vientuļi. Gan dzīvē, gan virtuālajā pasaulē komunicēju ar cilvēkiem," viņš atceras.

Vaicājot par to, vai nepietrūka sarunas ar kādu latvieti, Edgars atbildēja, ka katrā valstī satika kādu latvieti. "Parunāt latviski bija forši.

Arī katru otro vai trešo dienu sazinājos ar draugiem. Viņiem visu laiku bija pieejams mans maršruts, tāpēc sekoja līdzi. Brīžos, kad novirzījos no maršruta, viņi man zvanīja un vaicāja, kāpēc tā izdarīju.

Bija posmi, kas bija bīstami, tāpēc, lai mazinātu riskus, viņi sekoja līdzi. Mēs sazvanījāmies arī videozvanā, arī ar ģimeni un krustmeitu sazvanījāmies. Viņi gaidīja manu zvanu, jo es brīdināju, ka es varu arī necelt brīžos, kad braucu.

Viens humora brīdis bija tad, kad novirzījos no maršruta, un uzreiz man draugi prasa, kāpēc braucu citur. Un tad viņi kartē pamanīja, ka tur ir burgernīca."

Maršrutu izstrādāja vairākus mēnešus

Rucavnieks maršrutu plānoja, izmantojot aplikāciju "Komoot". Par maršrutu Edgars stāsta: "Tā ir lieliska aplikācija velobraucējiem, jo tajā var atzīmēt nepieciešamos punktus, braukšanas stilu un veidu. Atkarībā no tā, aplikācija izveido piemērotāko maršrutu.

Maršrutu es pētīju detalizēti, apskatot katru reģionu, katru valsti. Meklēju "Google" informāciju par tām vietām, uz kurām braukšu. Meklēju, kas tajā pilsētā vai apgabalā ir top apskates vietas. Kartē, pētot katru valsti un reģionu, es atzīmēju visas tās vietas, kuras vēlos redzēt. Es kartē izgāju cauri pilnīgi visam. Tad es vēlamās vietas ieliku aplikācijā, un maršruts tika mainīts. Tomēr, atskatoties atpakaļ, daļa no objektiem nebija tik interesanti, kā sākumā likās, taču bija daudzas citas neplānotas vietas pa ceļam, kas spēja mani uzrunāt."

Edgars norāda, ka maršrutu veidoja vairāku mēnešu garumā, jo negribēja neko sasteigt. "Maršrutu sadalīju attiecīgi par katru valsti, un katras valsts karti ieliku pulkstenī. Tas bija ļoti pateicīgi, jo varēju braukt, navigāciju skatoties pulkstenī. Paralēli tam pulkstenis nolasīja arī veselības parametrus. Ja nebūtu pulkstenis, tad būtu grūtāk sekot līdzi maršrutam," viņš saka.

Arī visas nepieciešamās lietas Edgars plānoja laikus un vairāku mēnešu garumā. "Mantu bija daudz, bet bija pats minimums, lai brauktu tāda veida piedzīvojumā. Bikepacking ir māksla zināt to, bez kā tu varēsi iztikt vairākas dienas pēc kārtas. Katrs šāda veida brauciens ir ļoti individuāls.

Var izveidot līdzīgu maršrutu, kādu braucu es. Var izveidot maršrutu, kas ved caur kalniem un stepēm. Un tad tas ekipējums var mainīties. Saprotot, kur un kā tiks braukts, es sāku apzināties, kādas mantas man vajadzēs līdzi.

Man līdzi bija dažas drēbes attiecīgiem laikapstākļiem. Es gribēju visu iemūžināt, tāpēc man bija svarīgas mazas, vieglas kameras. Man bija divas "GoPro" kameras. lādētāji, baterijas, drons, cietais disks, dažādi vadi un citas tehnoloģijas. Līdzi arī bija telts, guļammaiss un paklājiņš. Vēl bija divas mazas somas, kas bija paredzētas ekstrēmu situāciju pārdzīvošanai. Sākot ar folija segu, dūmu svecēm, spoguli, ūdens filtriem, beidzot ar vitamīniem," viņš saka.

Foto: Rucavnieks Edgars Trankalis velobraucienā no Rucavas līdz Romai

Tāpat Edgars paņēma līdzi arī aminoskābes un kofeīna tabletes, ar nodomu, lai atjaunotos. "Ja būtu ekstremāla situācija, es tās izmantotu, taču šī brauciena laikā spēkus centos rast pats, neizmantojot palīglīdzekļus. Vienīgais dzēru elektrolītus un vitamīnus, lai izbalansētu vielas ķermenī," viņš piebilst.

Tomēr rucavnieks aizmirsa pāris lietas arī aizmirsa: "Latvijas karodziņu aizmirsu mājās. Pirms brauciena es biju paņēmis desmit dienas pauzi no sporta, lai ķermenim iedotu atelpu. Pēdējās desmit dienās pirms brauciena man bija ļoti daudz darbu. Stresā es aizmirsu paņemt līdzi karodziņu, taču dienu pirms iebraucu Romā, man draugs atveda karodziņu. Aizmirsu arī bremžu klučus, tomēr es atradu servisu un nomainīju."

Nekad mūžā neiedomājos, ka braukšu caur Poliju ar riteni

2021. gada 1. jūnijā Edgars devās 39 dienu piedzīvojumā no Rucavas līdz Romai. Par pirmajiem iespaidiem rucavnieks stāsta: "Iepriekšējā dienā es sakrāmēju visas somas. Pēdējā vakarā es nedaudz izbraucu, lai saprastu, kādas sajūtas ir ar somām. Atbrauca ciemos krustmeita, mēs atvadījāmies, pasēdējām un parunājām. No rīta atvadījos no ģimenes, uzsēdos uz riteņa un devos ceļā. Pirmajās dienās man bija neliels stress par to, kas notiek.

Pēc vairākām dienām jau to uztvēru kā braucienu. Pirmos vakarus domāju, ka atpakaļceļa vairs nav. Divas dienas man vajadzēja, lai es to saprastu. Trešajā jau apzinājos.

Pirmās trīs dienas es nevienam neko neteicu, jo gribēju ieiet ritmā. Zināja tikai ģimene un paši tuvākie draugi.

Trešajā dienā, kad ieliku publisku ziņu, atsaucība iedeva milzīgu pozitīvismu un enerģiju, jo kaut kas, ko daru, spēj aizraut cilvēkus. Cilvēki iedvesmojās no manis, bet es ieguvu enerģiju no viņiem. Es zināju, ka iedvesmošu cilvēkus, jo es to daru no sirds un brauciens nav parasts. Taču es negaidīju, ka atsaucība būs tik liela."

Edgars Lietuvu šķērsoja trīs dienās. Tur rucavnieks satika kādu atsaucīgu lauksaimnieku, kas ļāva uzcelt telti uz viņam piederoša zemes gabala. Par to iespaidiem un pieredzi Edgars saka: "Runājot par Poliju, nekad mūžā neiedomājos, ka braukšu caur to ar riteni. Man šķita, kas tajā Polijā var būt. Man bija arī stereotipi par poļiem, taču visā ceļojuma laikā poļi ir bijuši vissirsnīgākie cilvēki. Svarīgākais, ka poļi ir patiesi. Vairākas poļu ģimenes mani uzņēma, izguldīja, uztaisīja brokastis un vakariņas, pat iepazinos ar bērniem.

Citu poli satiku kādā kempingā, ar kuru kopā ēdām šašliku un runājām. Un visi šie cilvēki ceļojuma laikā rakstīja un prasīja, cik tālu esmu. Poliju es šķērsoju deviņās dienās, un es diezgan daudz redzēju, un tā bija interesanta pieredze. Vienīgā negatīvā pieredze Polijā bija brīdis, kad man vēlējās nozagt riteni. Labi, ka viss beidzās labi.

Čehija man atstāja sliktu iespaidu, jo tur bija maz vietu, kur varētu norēķināties ar karti. Es neņēmu līdzi skaidru naudu, jo man šķita, ka mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Bija tādas dienas, kad biju maz ēdis.

Es iebraucu kādā mazā veikalā, paņēmu daudz produktus un aizgāju līdz kasei, taču kasiere pateica, ka ar karti norēķināties nevar. Es biju tik dusmīgs. Kopumā Čehijā bija dažas skaistas apskates vietas, bet Čehija mani pārsteidza ar kāpumiem, jo nebiju iztēlojies, ka būs tik traki. Brīžiem likās, ka ir ļoti smagi, toties Čehija mani sagatavoja Austrijai.

Iebraucot Austrijā, secināju, ka lauku reģionos cilvēki ir smaidīgi un atsaucīgi, taču tikai virspusēji. Pirmais iespaids, ko ieguvu, bija pozitīvs. Austrieši kalnos, arī Itālijas kalnos, kur dzīvo turīgi cilvēki. Tur viss grozās par un ap naudu. Nevienu neinteresē, no kurienes tu esi un kāpēc. Vienkārši maksā un dzīvo tālāk savu dzīvi. To attieksmi varēja just. Iebraucot Itālijas vidusdaļā secināju, ka tur cilvēki ir smaidīgāki un atvērtāki. Gatavi ar tevi parunāt un parādīt visu nepieciešamo.

Brauciena laikā vislielākos iespaidus man atstāja Austrija un Dolomītu Alpi Itālijā. Polija man patīk cilvēku dēļ, taču attiecībā par dabu visvairāk saista Austrija. Tur var sēdēt un visu dienu skatīties."

Teltī izgulējās labāk nekā viesnīcā

Edgars lielākoties gulēja teltī, taču dažkārt nācās palikt arī viesnīcās. "Lietuvā un Polijā pārsvarā gulēju tikai teltī. Čehijā jau sākās kalni, kur vairāk vēlējos filmēt. Pārsvarā es paliku teltī, bet bija reizes, kad paliku viesnīcās, lai lādētu baterijas.

Dažbrīd likās nevajadzīgi, ka ir jāmaksā 60-90 eiro par nakti, lai uzlādētu baterijas. Viena baterija dronam lādējas no stundas līdz pusotrai. Man bija četras, tāpēc es nevēlējos tērēt dienas laiku, lai tās lādētu un sēdētu uz vietas. Teltī es tomēr izgulējos labāk, jo ārā ir svaigs gaiss. Viesnīcā es varēju nogulēt septiņas vai astoņas stundas un jutos nekāds," viņš vēsta. 

Vaicājot, kā atrisināja ēdienreižu jautājumu, Edgars saka: "Es ēdu vairākas reizes, taču mazās porcijās. Arī dzēru ar mēru. Nevar sagaidīt, kad parādīsies slāpes. Jādzer ar mēru, taču visu laiku. Līdzīgi ir arī ar ēdienu. Ja pārēdīsies, tad ķermenis būs savārdzis, gribēsies gulēt.

Ēdienu līdzi es paņēmu tik daudz, cik varēju paņemt. Kad braucu kalnos, es sapratu, ka tur būs mazāk iespējas paēst, tāpēc laicīgi sagādāju pārtiku. Protams, ir grūtāk braukt, ja ir vairāk pārtika līdzi, taču ir drošāk, ka būs, ko ēst.

Man bija līdzi arī maza plīts un balons, ko izmantoju divas vai trīs reizes. Es biju domājis, ka izmantošu vairāk no rītiem, izmantojot auzu pārslas, taču no rītiem biju pieradis neēst. Piecēlos, izdzēru ūdeni un devos ceļā. Parasti apstājos pie kādas ēdnīcas vai kafejnīcas un paēdu tur vēlās brokastis vai pusdienas.

Bija arī brīži, kad bija izsalkums. Tas bija Čehijā. Ieejot veikalā, es piekrāmēju grozu un gribēju apēst visu. Izejot ārā, es sapratu, ka ir vesels grozs ar pārtiku, taču to visu nav kur likt. Visa ceļojuma laikā pārēdos divas reizes."

Laime ir kustībā

10. jūlijā rucavnieks sasniedza Romu, nobraucot 3222 kilometrus - par 100 kilometriem un divām dienām mazāk, nekā plānoja. Kā atzīmē Edgars, tad ne reizi neapmaldījās, taču bija brīži, kad aizbrauca nepareizi. "Es vairākus simtus metrus uzbraucu kalnā, un pulkstenis parādīja, ka braucu nepareizi. Un tad bija jābrauc atpakaļ. Tādas reizes bija ļoti maz," Edgars saka. 

Vaicājot, kādas sajūtas bija brīdī, kad Edgars sasniedza Romu, viņš saka: "Kad es braucu, mana stratēģija bija koncentrēties uz vienu dienu. Vienā dienā izbraucu maršrutu un apmeklēju apskates objektus. Nākamajā dienā jau vairs nedomāju par vakardienu. Līdzīgi bija arī ar Romu.

Es nofotografējos, ka esmu sasniedzis galamērķi, un bija sajūta, ka jābrauc tālāk. Sākotnēji es nespēju pieņemt šo faktu. Ķermenis un prāts bija ritmā. Cilvēki sāka apsveikt un rakstīt, taču tajā mirklī nesapratu kāpēc. Man šķita, ka esmu tikai atminies līdz Romai. Kas tur tik īpašs?

Tikai lēnām apzinājos, ka esmu no Latvijas ar riteni atbraucis līdz Romai."

Pirmais, ko Edgars izdarīja, sasniedzot galamērķi, bija svēršanās. "Es vēlējos saprast, cik es sveru. Es ēdu visu, ko vēlējos, un es sev neko neaizliedzu. Man interesēja, cik daudz svara es zaudēju. Paliekot viesnīcā, es pavaicāju, kur varu nosvērties."

Edgars šo piedzīvojumu raksturo:

"Laime ir kustībā. Kad es kustējos, es jutos laimīgs. Mans uzstādījums bija kustēties. Es ļāvos visiem piedzīvojumiem."

Atskatoties atpakaļ uz piedzīvoto, lielākais izaicinājums, ar ko Edgars saskārās, bija karstums. "Sagatavojoties šim braucienam, man nesanāca trenēties karstā laikā. Iespējams, gatavojoties šim braucienam, vajadzēja braukt ar riteni pirtī. Tad, kad Toskānā bija +49 grādi, es jutos, ka esmu uz pannas. Es aizbraucu līdz kafejnīcai, izdzēru 3,5 litrus šķidrumu, bet biju iedzēris tik daudz šķidrumu, ka ēst vairs nevēlējos. Tajā dienā izdzēru nepilnus 12 literus ūdens. 

Otrs lielākais izaicinājums bija kalni. Es apzinājos, cik grūti būs kalnos, bet man nešķita nepārvarami. Kalnā, ja ir grūti, var apstāties un atpūsties."

Edgara tuvākie plāni ir izveidot dokumentālo filmu par piedzīvojumu. "Šis piedzīvojums būs ar mani vēl ilgu laiku. Šis bija viens piedzīvojums, kuru vēlējos izdarīt. Es nezinu, kur mani tas aizvedīs rīt. Šis ir pamats kaut kam nākotnē."

Edgars plāno arī rakstīt blogu par katru piedzīvoto dienu, kā arī izveidot un apkopot informāciju lielākam rakstam. Man arī ieteica rakstīt grāmatu, bet nezinu, vai tas ir tik nozīmīgi. Varbūt dzīvē būs vēl visādi piedzīvojumi, un brauciens Rucava - Roma būs tikai viena nodaļa.

Edgars iesaka citiem nebaidīties. "Iegūt pārliecību par sevi. Jebkurš cilvēks to var izdarīt. Galvenais ir noticēt, ka tu to vari, gribi un saprast, kāpēc tu to gribi un ko tev tas dos."